Recenzija
25.03.2014

Dzeja no diviem kontinentiem

Komentē
1
Saglabā

Par Čārlza Simiča grāmatu "Nav gala pasaulei", apgāds "Dienas Grāmata", 2013, no angļu valodas tulkojis Kārlis Vērdiņš

Čarlza Simiča vārds latviešu lasītājam varētu nebūt gluži svešs. Viņa darbu atdzejojumi publicēti gan "Jaunajā Gaitā", gan tepat, portālā. Tāpat divas viņa esejas atrodamas "Karogā" un "Rīgas Laikā". Pirmajās no šīm publikācijām gan atšķiras autora uzvārda atveide, sekojot tā angliskajai formai (Simic), bet portālā atrodamajā lieliskajā publikācijā, ņemot vērā to, ka autors pēc izcelsmes ir serbs un dzimis Belgradā, tas atveidots tuvāk oriģinālajai formai, kļūstot par Šimiču, kas ir izplatīts serbu uzvārds. Tomēr, ja gribam būt precīzi, pareizāka būtu šajā rakstā apskatītajā grāmatā lietotā forma Simičs, jo tieši ar tādu uzvārdu autors dzimis (Simić, nevis Šimić).

Simiča karjera veidojusies līdzīgi kā citiem veiksmīgiem amerikāņu dzejniekiem – dzejoļu krājumi, kas pamazām iegūst atzinību, pasniedzēja darbs universitātē, esejistika, apbalvojumi, tostarp prestižā Pulicera prēmija tieši par šo grāmatu – dzejprozas krājumu "Nav gala pasaulei" (The World Doesn’t End), ko Kārļa Vērdiņa atdzejojumā pērnā gada nogalē laidusi klajā izdevniecība "Dienas Grāmata". Vēl jāpiemin, ka 2007. gadā autors pildījis ASVdzejnieka laureāta pienākumus, kas ir teju vai nozīmīgākā atzinība šīs valsts oficiālajā dzejas hierarhijā.

Jāatzīmē gan, ka netrūkst aprindu, kuras Simiča daiļradi uzlūko ar aizdomām vai pat nepatiku. Dzejas pūristi tai pārmet pārāk vieglprātīgu stilu, kurā, tiesa, netrūkst absurda, ironijas un pa kādam obscēnismam ("...jūs, pakaļas kasītāji!", 37. lpp., piemēram). Savukārt diametrāli pretējās nometnes pārstāvji – eksperimentālas dzejas piekritēji – smīkņā par dzejoļu vienkāršību un autora popularitāti, cik nu tādu šajā amatā vispār iespējams gūt, ja salīdzinām ar mūziķiem vai kinozvaigznēm.

Bet lai paliek nebeidzamie strīdi par to, kādai jābūt dzejai. Manuprāt, spriest par dzejnieku, samērojot viņa darbus ar kādu jau gatavu etalonu, var izrādīties diezgan neproduktīvi. Drīzāk jāvērtē tas, cik labi viņš strādā savas individuālās poētikas ietvaros, kā viņš tiek galā ar tiem noteikumiem, kādus pats sev izvirzījis. Šajā gadījumā tā ir dzeja, kas smeļas spēku teju vai tīrā iztēlē, nevis filozofiskos konceptos vai jūtu dzīves atklāsmē, kas raksturīga liriskam tekstam. Fantāzija izpaužas ne tikai valodas metaforismā, bet jo īpaši tēlu izvēlē. Tiem gandrīz vienmēr piemīt zināms marginālisms – neiederība priekšstatos par dabisko vai sociālo kārtību. Suns ar piecām kājām vai suns ar dvēseli, piemēram. Tie arī var būt dažādi "dzīves neveiksminieki" – urbānās vides dīvaiņi, bezpajumtnieki vai imigranti. Šajā ziņā svarīga noteikti bijusi autora personiskā pieredze kā iebraucējam piecdesmito gadu otrajā pusē Čikāgā un Ņujorkā, iepazīstot ne tos spožākos šo pilsētu rajonus. Tāpat šie tēli sadzīvo visdažādākajās un absurdākajās kombinācijās, neiztiekot bez gana poētiskām detaļām, taču par izdevušos dzeju to visu padara pareizās proporcijas. Ja varam autoram ko pārmest, tad varbūt pārāk uzcītīgu sekošanu šai receptei piecdesmit gadu garumā.

"Nav gala pasaulei" gan atšķiras no citiem Simiča krājumiem, jo dzejprozas forma uzliek savas korekcijas. Varbūt tā kalpojusi pat kā atbrīvojošs faktors iepretim tekstiem no citām grāmatām, kuros manāma tiekšanās pretī regulārai strofikai. Tāpat dzejoļi ir caurspīdīgāki ietekmju ziņā, kas te saskatāmas skaidrāk nekā citur. Autors reiz arī atzinis, ka krājums tapis, sajūsminoties par kolēģu dzejprozu. Te, pirmkārt, jāmin viens no retajiem Simiča paaudzes amerikāņu autoriem, kurš rakstījis tikai šajā formā, Rasels Edsons. Edsona iztēle ir vienkārši nenormāla – sieviete, kura krāpj vīru ar pērtiķi, vīrietis, kurš iemīlas sevī un grib no sevis bērnu, vai vēmekļu dakteris ir tikai daži viņa trakulīgo dzejoļu protagonisti. Tiem, kuriem šķiet, ka literatūrā ir vieta tikai klasiski skaistajam, Simiča darbi salīdzinājumā šķitīs pieklājīgi kā oda dūjai.

Tāpat svarīgas ir Eiropas dzejas atbalsis – Apolinēra un Frānsisa Ponža bestiāriji, piemēram. Kā autors minējis dažās intervijās, gada laikā, kas ar māti pavadīts Francijā, gaidot vīzas izbraukšanai uz ASV, viņš apmeklējis franču skolu, kur sastapies ar šīs zemes literatūru – tobrīd tas gan bijis diezgan traumatiski, jo literatūras stundās nācies deklamēt dzejoļus klases priekšā par lielu jautrību klasesbiedriem, kas smējušies par Simiča spēcīgo slāvisko akcentu.

Vispār kā raksturīga Simiča daiļradei bieži tiek minēta Amerikas un Eiropas tradīciju sapludināšana, galu galā viņš arī nācis no otras Atlantijas okeāna puses. Tomēr, lai gan viņš veidojis karjeru kā Amerikas literatūrai piederīgais, manuprāt, viņa darbos līdz galam nenovērtēta ir serbu dzejas ietekme. Grāmatas 68. lapaspusē atrodama variācija par serbu dzejnieka Aleksandra Ristoviča dzejoļa tēmu, autors arī atdzejojis viņa darbus angliski, un ne tikai izlasi "Devils Lunch", kura norādīta zemsvītras piezīmē, bet arī vēl vienu citu – "Some Other Wine or Light". Tieši Ristovičs no Simiča tulkotajiem serbiem ir vistuvākais viņa paša poētikai. Piemēra pēc Ristoviča dzejolis "Vēsture", kurš tikpat labi iederētos arī šajā grāmatā: "Es nomiru 1864. gadā. Es biju bērns ar svina galvu un lūpām, pie kurām lipa sniegs. Mans tēvs sekoja man pa pēdām, cenzdamies pievērst manu uzmanību ar kustībām, kas ikvienam liktu aizturēt elpu. Dažus nākamos gadus viņš tirgojās ar rožu eļļu, ceļvežu lukturiem un zīda micītēm. Es skatījos uz viņu, gulēdams zārkā, kādā sniegainā vakarā, kad gaisā virmoja plūškoka smarža."

Lai gan Simiča grāmatas joprojām iznāk regulāri, jāatzīst, ka pēdējos gados viņa dzejoļi šķiet nedaudz gurdeni, salīdzinot ar iepriekšējo daiļradi. Dzejniekam, kurš nodzīvojis trešdaļu gadsimta, to gan nevar pārmest. Ja ir vēlēšanās iepazīt pamatīgāk arī citus viņa darbus, es ieteiktu kādu no izlasēm vai krājumus, kas izdoti pagājušajā gadu tūkstotī. Runājot par izlasēm, interesanti, ka "Faber and Faber" 2004. gadā izdotajā izlasē teksti no krājuma "Nav gala pasaulei" nav pārstāvēti. Un tas liek atgriezties pie jautājuma par "īstās dzejas" augstprātību attiecībā pret tās ārlaulības bērnu dzejprozu.

Tēmas

Arvis Viguls

Arvis Viguls ir trīs dzejoļu krājumu autors ("Istaba", 2009; "5:00", 2012; "Grāmata" 2018). Tulko un atdzejo no dažādām valodām diapazonā no cepumu reklāmām līdz operu ārijām. Patīk gatavot ēst, jo īp...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!