Komentē
0
Saglabā

Apgāds "Neputns" bilingvālajā dzejas "Samta sērijā" izdevis jaunu grāmatu – krievu dzejnieka Osipa Mandelštama (1891–1938) izlasi "Dzeja/Стихи", ko atdzejojis Einārs Pelšs un rediģējis Jānis Elsbergs. "20. gadsimtā Mandelštama balsi izdzirdēja daudzi, un daudziem tā kļuva par kamertoni – gan Paulam Cēlanam, gan Josifam Brodskim, kurš par viņu rakstīja: "…šī nervozā, augstā, tīrā balss, piesātināta ar mīlestību, drausmām, atmiņu, kultūru, ticību, – balss, trīsoša varbūt kā sērkociņš, kas deg drēgnā vējā, taču pilnīgi nenodzēšams,"" grāmatas priekšvārdā saka literatūrzinātnieks Aleksandrs Zapoļs. Piedāvājam īsu ieskatu izlasē.

* * * 

Skrej sniega bites nesteidzīgāk,
Un loga kristāls dzidrāks tiek,
Un tirkīzkrāsas plīvurs liegs
Uz krēsla nomests nevērīgi.

Šī drāna sevis skurbusi
Un pieglaudīgās gaismas skauta,
Tā vasaru aizvien vēl bauda,
Šķiet, ziema to nav skārusi.

Ja dimantrotās ledainās
Plūst mūžības mūžsaltās ainas,
Šeit — spāres viegli lidinās
Tik īslaicīgas, zilacainas.

 

* * * 

No manām plaukstām paņem savam priekam
Mazlietiņ saules un mazdrusciņ medus,
Kā vēlēja mums Persefones bites.

Nav atsienama nepiesieta laiva.
Nav sadzirdama ādās auta ēna.
Nav pārvaramas drūmās dzīves bailes.

Mums pāri palikuši tikai skūpsti,
Tik pūkaini kā mazintiņas bites,
Kas nomirst, izlidojušas no stropa.

To čauksti — nakšu caurspīdīgās biežņās,
To dzimtene ir drūmie Taigetmeži,
To ēdiens — laiks i lakacis, i mētra...

Jel paņem savam priekam manu velti —
No beigtām bitēm vērtu kaklarotu,
Kas vākto medu pārvērta par sauli!

 

* * * 

Aukstums kņudina man pauri,
Apcerīgāks kļuvis vaigs, —
Tā kā tavu kurpi cauro
Mani nonēsājis laiks.

Sevi pārvar dzīve mana,
Skaņa pieklususi jau,
Vēl aizvien kaut kā nav gana,
Atcerēties vaļas nav.

Senāk tomēr labāk bija,
Vieglāk nedomāt nudien,
Kā man asins šalcot lija,
Kā tā šodien lēni skrien.

Velti kustināji lūpas,
Nāksies samaksāt par to,
Vēji galotni vēl šūpo
Nociršanai nolemto.

 

* * *

Cik mums ar tevi te viss baiss,
Mans biedri varen mutīgais!

Ak, sadrūp mūsu tabaka,
Riekstkodīt, muļķīt, labākā!

Bet varētu dzīvot svilpodams
Un riekstu pīrāgu uzkozdams —

Tak laikam nesanāks nekā…


* * *

Sirds tava pusnaktī tieši no rokām
Aizliegto klusumu nekautri zog.
Klusiņām dzīvo un draiskojas, mokās,
Mīli vai nemīli — nejēdz neko…

Aptver, bet nesaķer, nemīli — mīli…
Kālab tu trīci kā zīdainis šķirts —
Tālab ka, uzkožot sidraba peli,
Pusnaktī mielastu sarīko sirds?

 

* * *

O, kā gan vēlos es,
Neviens lai nenojauš,
Kā stari mani nes,
Kur manis vispār nav.

Tu arī iemirdzies —
Nav citas laimes, nē —
No zvaigznes pamācies,
Ko gaisma nozīmē.

Bet es tev sacīšu,
Ko klusi čukstēšu —
Ka čukstot staram nu
Es tevi dāvāšu.

Tas stars ir tālab vien,
Tas tālab gaismas nīts,
Ka čukstiem līdzi skrien,
Tik klusi sasildīts.

Osips Mandelštams

Osips Mandelštams (1891 – 1938) bija ebreju tautības krievu dzejnieks, dēvēts par vienu no ietekmīgākajiem akmeisma pārstāvjiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!