Foto: Nėrijus Jankauskas
Knuta Skujenieka dzejas publikācija īpašu ievadu neprasa, savukārt viņa atdzejas darbu visās tā izpausmēs var izsvērt un pētīt visu mūžu. Knuts Skujenieks šogad saņems Latvijas literatūras gada balvu 2010 par mūža ieguldījumu. Žurnāla "Rīgas Laiks" maija numurā lasāma Ievas Lešinskas plaša un intensīva saruna ar autoru. "Lēģeris mani bija pataisījis par septiņiem gadiem jaunāku. Man neko citu nevajadzēja - tikai to dzeju rakstīt, kad viņa prasījās," tajā piezīmē Knuts Skujenieks. - ¼ Satori
*
vēl negulēt vēl negulēt
ļauj savai zvaigznei uzziedēt
vēl uguni pie upes kur
lai skujas tavu sirdi dur
lai skudras tavas kājas grauž
lai pašās lūpās kliedziens snauž
lai grīšļi tavas rokas griež
un acīs atvars riņķus sviež
vēl negulēt vēl negulēt
vēl zvaigznei vīst un sēklu sēt
tad pūce brēks tad laiks būs iet
un jāsāk sava svece liet
*
tev paliek viss ko nevar pasacīt
kas nomirst roku līnijās un šūnās
tev izmests akmens kas uz zemi krīt
bez trokšņa muļķības un pasaulības dūnās
tev rūgtums melns kas plecus lejup sver
un neziņas un šaubu ziema gara
un āra bērzs kas deg no pavasara
tev paliek viss
nekas tev nepieder
*
migla vēl viena migla suņa mēle un kāpostu dvaka
gausi nopakaļ velkas zelta un purpura taka
uzvarētājs nāk pa ķēķa durvīm
uz galda noliekas rokas viena par maizi otra par nazi
un visi vārdi kļūst asiņaini un mazi
sestdienas vakars un tālu guļ izdedzinātā silā
varoņa zvaigzne iesieta nēzdogā zilā
uzvarētājs nāk pa ķēķa durvīm
*
iedur vārdu ūdenī
izvelc zelta zizli
baltas aitas attecēs
papriecāties
melna zeme attecēs
pasūdzēties
maza mute attecēs
pabučoties
*
leonam uldim jānim
papīra huzāri spalvas dragūni
savu zirgu pret tanku
pasaules ķēniņi bezbikšainie
vienīgo sirdi par banku
agrā drebošā gaiļa dziesma
pirmais un pēdējais izmisums
mājas vidū kā rudens salnā
paliek lepni un skaudīgi mums
putni gaisā un lilijas laukā
nosūb sidrabs un izjūk zelts
tikai asins uz putainiem laužņiem
paša krūtī pret pašu celts
*
uz dzestriem pirkstu galiem
es dzestru dvašu pūšu
to lielo saules rietu
nekad es nedabūšu
un mana roka izstieptā
kā egle kalnā stāvēs
degs mākoņi bez prāta
bez tēvijas un nāves
*
es būšu parkā par solu
kas sniegi nokusīs
es būšu parkā par solu
kad sodrējains lietus līs
es būšu parkā par solu
kad pumpuri atplīsīs
es būšu parkā par solu
kad sētnieki runčus dzīs
es būšu parkā par solu
kad saule brēks debesīs
es būšu parkā par solu
trīs tūkstoš naktis vai trīs
bet ja reiz tava roka
man atzveltni noglāstīs
tad es vairs neapsolu
ka būšu parkā par solu
Lappuse no hronikas
1966. g. 10. novembrī no jumtiem brūk lāstekas.
1966. g. 10. novembrī debesis nepanesami zilas.
1966. g. 10. novembrī cilvēki sveicina pavasari, noraujot
ausaines. Bet tomēr
1966. g. 10. novembrī
Nav
noņemts
no dienas kārtības
jautājums:
- Kas ar mums notiks
1966. g. 11. novembrī?...
*
pēc lienētām patiesībām
pēc maldīgu ceļu jūtīm
man jāraksta beidzot tā
kā es elpoju tev uz krūtīm
lai saņem tu manus vārdus
tāpat kā tu mani ņēmi
vēl tad kad es jau būšu
kļuvis par zāli un zemi
*
lietus ir pilns ar skumjām
tās ir bez krāsas un garšas
tās ir tik stipras
kā iekāre un kā nāve
tās ir tik garas
kā visgarākā atbalss
lūdzu ļauj man tevi
ņemt līdzi šai lietū
*
caur liepām saule dejo savu pēdējo deju
kāds mīļš un senaizmirsts dievs apzeltī manu seju
uz mirkli es esmu jauns uz mirkli es esmu stiprs uz mirkli
es esmu vaļā
aug lidodama līdz galotnēm mana dvēsele zaļā
tirpst manas plaušas un aknas dzied kauli un locītavas
dēļ paša prieka
dēļ visas pasaules slavas
un migla tik bikli tik maigi migla kāpj augšā no gravas
*
es uzmanīgi domāšu par tevi
es ļoti lēnām domāšu par tevi
par tevi bezmiegā par tevi miegā
es ļoti klusu domāšu par tevi
es ļoti ļoti domāšu par tevi
jo tas ir vienīgais kas man vēl pieder
*
tik skaistu kalnu mums nav
mums mākoņi dzimst uz zemes
blakām vītola atvasēm
blakām stirnas bērniem
un kad mākoņi salasās debesīs
tie ir tie mūsu kalni
kur mums augstu un balti domāt
tāpat kā visiem citiem
0