Dzeja

###
Ja vien riebtos jums...
Kā man pa vakariem
Jūs žulti grāmatās izlasītu
Galvas vaiņagojuši naktspodiem

###
AR SUDRABA MONĒTU MUTĒ
PIEDZIMU ES — LAIMĪGĀKAIS NO VISIEM!
BĪSKAPA BAGĀŽU STEIGĀ RIJU
līdz
ar 30 sudrabgrašiem aizrijos
— I — AK!...

###
No nodrebējušas sienas meitene atdalījās
pamirkšķināja
un par veceni kļuva.
Tik vienkārši bez trokšņa
otrādi apgriežas dzīvokļi
pazūd svečturi
un tarakāni bliež
Ar rīsiem
ausī.

###
Šķērē mitro zemi lemesis
Vadi sažņaudza tuklo sienu
Dzelzs dzindzina dzelzs svilpo
Dodiet ij dzelzij padzīvot

###
Zirgs urkšķ un uz skolu nē
(slinkums pārņēmis straujos)
zirgs smaida vienatnē
stipro priekšā, kad tie auļo

noskrējis metru nemēru
un visus apdzinis
ar aci zirgs nomērī
soli, kas sperot stīgst

slinkākais ir visuātrākais
un gudrākais — tāds dieva dots
un, kad šāvieni plīkšķ, varonīgais
ausis sejā metas noslēpt nost

###
VISU NOZAGUŠAIS
NOZAGS IJ KAROTĪTI TAK
NEOTRĀDĪGI

###
Apmānītā

Ar konjaku apdzirdīja Dievmāti;
— Viņa šķitās — rasas apslacīti ziedi, —
Sārti plīvuri mētājās zem restorāna alkova,
Krāsmīdamies griezās vaska velni...
Un cērtoši vēlās spirta tvaiki
Pie viņas, tur, kancelē,
Jēlvārdīgi dārdēja simtpudīgas ķeta bābas
No strupu kolonnu galotnēm!
Ņirgalēja šakāļu deguni,
Laizīdami sadriskātās smaganas:
— Priecājies, apmānītā Dievmāte,
Raugi, cik mēs graciozi!
Ļauj sevi noskūpstīt, skaistulīt,
Sen redzējuši neesam tādus jaukumus,
Nenovērs mutīti no zobainās rīkles, —
Nāvīgo brāgu labāk ar mums dzeri. —
Čūskojās Debesu mute pretīguma krampjos,
Atteikdamās nevainīgā svētuma sava.
Un tikai bulvāra piemitrušajās alejās
Prātā jucis bruņinieks murgojot skūpsta viņas caurspīdīgās delnas.
Viņas paļāvīgās rokas
Smalkām pērlēm apvijās ap viņa noliekto kaklu,
Un debesī salauzīti skaidrā
Norautās lapas kā svētkarogi retāki kļuva...

###
priekšnojautas sašķiebti
GRIESTI
piepeši piecēlās
atveda vēl divus
atvēru acis
un ieraudzīju visapkārt
garderobēm apdzīvotus
SVĒTKUS

###
KURLAIS

Dzīvoju pie ārzemniekiem
Kas vidus mēlē runā
a — ža — oAtr
sēžu tuvu kooperatīvajai bodei...
nokavēju, aiZziņā sapinies, pusdienas...
cik sāpīgi atminos
tavu aci
katru

###
APENDICĪTS

Jauna dzīve dzimst līdz ar asinīm
Sakrunkājušamies kamolītī
lai izaugtu LIETUSSARGU DĀRZĀ
pilnā ar dārglietām!

No krievu valodas atdzejojis Kristaps Vecgrāvis.