Man bija kādi desmit gadi. Atceros, ka skrēju. Atceros asaras, kuras ritēja pār vaigiem aukstajā janvāra vējā, kas pūta sejā. Mazā koka mājiņa aiz manis palika arvien mazāka, un viss apkārt - tumšāks. Pametu acis atpakaļ un redzēju tēvu ieejam mājās. Tagad viņam vajadzētu jau pamanīt saplēsto urnu uz grīdas. Pēc kādas minūtes, turot rokā salocīto siksnu, ko tētis tikko būs izvilcis no biksēm, viņš sapratīs, ka esmu aizmucis, – nevajadzēs ilgu laiku, lai pārmeklētu mazo mājiņu. Iztēlē redzēju tēva draudīgo stāvu atvēzējot ādas siksnu, un tas lika manām mazajām, neveiklajām kājelēm kustēties vēl jo ātrāk, gandrīz paklūpot aiz sniega apsegtas kurmja alas.
Drīz jau biju sasniedzis mežmalu un, paslēpies aiz pirmā koka, mēģināju saskatīt mājas, bet tās atradās pārāk tālu.
Briesmīgi sala – nebiju paspējis uzvilkt ziemas zābakus un plāno jaku, taču nevarēju doties atpakaļ: tētim urna bija kaut kas ļoti svarīgs, lai arī tai laikā īsti nesapratu, kāpēc. Reizēm viņš to turēja rokās, kad zvilnēja uz dīvāna un skatījās seriālus, kas viņam agrāk nemaz nepatika. Dažreiz viņš to lika uz galda, pie kura bija sēdējusi mamma, un mums vajadzēja vakariņot kapa klusumā. Iespējams, nebiju vēl izpratis urnas būtību un nozīmi tēva dzīvē pēc tam, kad mamma izdomāja no mums aiziet, bet mana izpratne sniedzās pietiekami tālu, lai saprastu, ka nevaru mēroties spēkiem tēva labestībā ar biedējošo urnu.
Notrausu no vaigiem asaras, iešņukstējos un pagriezos meža virzienā. Priekšā kā plīvurs pletās biedējoša tumsa, kas šķita gluži vai dzīva un bezgalīga. Šņukstot paspēru soli, tad otru un vēl pēdējo reizi paskatījos atpakaļ pār plecu.
"Timij!" izdzirdēju tēva kliedzienu. Viņš droši vien bija iznācis mani meklēt.
Tas bija viss, kas bija vajadzīgs, lai atkal iekustinātu manas kājas. Biju pārkāpis baiso tumsas slieksni. Neatceros, cik ilgi un tālu biju skrējis. Kad apstājos, man nebija ne jausmas, kur esmu. Ja arī vasarās mēdzu izložņāt katru šī meža kvadrātcentimetru, ziemā un tumsā tas bija svešs.
Acis bija apradušas ar tumsu tik tālu, lai es varētu atšķirt koku no krūma, taču neko vairāk. Manas kājas bija līdz ceļiem sniegā un nejutīgas. Zobi klabēja, un delnu locītavās jutu sāpīgu pulsu. Bija sajūta, it kā tajās būtu iedūrušās lāstekas.
No acīm atkal sāka plūst asaras. Biju pārsalis, pārguris un bezspēcīgs. Mēģināju kustēties uz priekšu, taču katrs solis dziļajā sniegā prasīja milzīgu piepūli un aukstums dedzināja ādu.
Caur maniem šņukstiem izlauzās vārgs: "Mammu!"
Pēkšņi aiz muguras izdzirdēju rūcienu. Spēji apgriezos apkārt, taču tumsā nespēju nevienu saskatīt. Sekundi vēlāk tāds pats rūciens atskanēja no labās puses, jau daudz tuvāk. Tas izklausījās pēc mazā Čipa rūkšanas, tikai daudz, daudz rupjāk un biedējošāk.
Pagriezos pa labi un ieraudzīju tumsā pazibam divas mazas acis. Pēc pāris sekundēm aiz tām parādījās vēl divas un tad nedaudz tālāk vēl, līdz es pavisam varēju saskaitīt aptuveni astoņas. Nu jau rūcieni skanēja visapkārt, un mēnessgaismā varēju ieraudzīt nezvēru purnus. Vilki bija mani ielenkuši un draudīgi sakļāva apli ciešāk, tuvojoties no visām pusēm.
Mana sirds bija apstājusies. Es vairs neraudāju, taču biju pilnībā sastindzis. Biju dzirdējis dažādus stāstus par vilkiem, lasījis par tiem pasakās, taču nekad nebiju iedomājies, ka viņi būs tik milzīgi – lielāki par mani pašu.
Viens no purniem skatījās man tieši sejā un tuvojās. Paspēru mazu soli atpakaļ, un vilks ierējās, gluži kā dodot brīdinājumu nekustēties. Uz brīdi apstājos, bet tad atkāpos vēl pāris solīšus. Jutu muguru atduramies pret raupju un aukstu koka mizu. Milzīgā vilka purns man tuvojās, un nu jau mūsu degunus šķīra tikai pāris centimetri. Nošļuku sniega kupenā, saritinājos kamolā un aizvēru acis, cerēdams, ka tūlīt pamodīšos, lai arī labi zināju, ka tas nebija sapnis.
Pēkšņi visu mežu izgaismoja silta gaisma. Vilki sāka gaudot un jau pēc mirkļa smilkstēdami pazuda aiz kokiem. Turpināju gulēt aizvērtām acīm, domājot, ka tas ir kāds vilku triks, – ja piecelšos, viņi tūlīt man uzklups.
Aiz bailēm nemaz nebiju pamanījis, ka bija pazudis aukstums.
Tad virs manas galvas izdzirdēju jautrus smieklus un maigu, patīkamu meitenes balsi: "Tie nešpetneļi nu gan tevi sabiedēja gluži bālu!"
Atvēru acis un redzēju mana vecuma meitenītes seju. Viņa smaidīja, pat smējās, rādot savus baltos zobus.
Meitene pastiepa man roku. Piecēlies, ar atvērtu muti aplaidu acis apkārtnei. Viss bija pilnībā mainījies. Sniegs bija pazudis. Koku zarus, kas vēl pirms pāris sekundēm bija kaili, rotāja zaļas lapas. Zem kājām vairs nejutu cieto un auksto zemi – tās bija līdz potītēm iegrimušas neticami siltās un mīkstās sūnās, virs kurām bija neskaitāmas mazas, baltas puķītes un dzērvenes. Dienas saule spīdēja tieši sejā un sildīja manu ādu. Arī mati, iepriekš cieti un sasaluši, nu bija sausi.
"Jauki, vai ne?" mazā meitene teica. "Mani sauc Anna, starp citu!" Viņa vēlreiz pastiepa roku.
"Tims," satvēris viņas roku, to vāji paspiedu.
Meitenes āda bija ļoti bāla, taču patīkami silta un maiga kā sūnas, kas apkļāva manas basās kājas.
"Ko tu te viens pats dari?"
"Aizmuku no mājām," nolaidu skatienu.
"Oho!" meitenīte sasita plaukstas. "Tad tu nu gan esi drosminieks! Īsts piedzīvojumu meklētājs, ko?"
Es pārsteigts uz viņu paskatījos. Viņai nudien bija jautrs garastāvoklis, kas man šķita ļoti nepiemērots šai situācijai.
Anna apsēdās sūnās, sakrustoja kājas un gaidoši manī skatījās: "Nu?"
"Ko?"
"Nu stāsti taču beidzot! Kāpēc tu aizmuki?"
Apsēdos viņai pretī, atspiedies ar muguru pret koku.
"Es sasitu urnu," klusi teicu.
"Kas tas tāds?"
"Urns? Nezinu kas tas īsti ir, bet tētim tas ir ļoti svarīgs. Viņš saka ka tur ir mamma, kaut arī tas urns ir pārāk mazs."
"Tava māmiņa ir mirusi, ja?" viņa raudzījās manī ar līdzjūtīgu skatienu.
"Laikam. Es īsti nezinu. Tētis saka: viņa aizgājusi uz kādu labāku māju. Es tikai īsti nesaprotu, kāpēc," nolaidu skatienu uz sūnu kušķīti, ko ņurcīju savās rokās. "Laikam biju pārāk nepaklausīgs, ja jau viņa nenāk atpakaļ. Vecmamma teica, ka viņa vairs nenāks. Viņa teica, ka mammas vispār vairs nav. Bet tētis saka, ka viņa ir urnā. Viņi ir pārāk noskumuši, lai man to skaidrotu. Tētis saka, ka sapratīšu, kad izaugšu."
Mazā meitene piebīdījās nedaudz tuvāk un maigi saņēma manas rokas.
"Timij," viņa teica, ar pirkstu paceļot manu zodu un ieskatoties acīs. Viņas zilās acis izstaroja dīvainu mieru un siltumu, kas lika justies daudz labāk, "tava māmiņa nekur nav pazudusi."
"Bet kur tad viņa ir? Es viņu neesmu redzējis visu vasaru!"
"Viņa ir tepat. Viņa visu laiku ir ar tevi, Timij!"
Nesapratu ne vārda no tā, ko viņa teica. Bija daudz vieglāk saprast vecmammas skaidrojumu.
"Bet kāpēc es viņu neredzu? Viņa slēpjas?"
"Ak, Timij, Timij!” Anna pašūpoja galvu, apsēdās vēl tuvāk, un mūsu ceļi saskārās. "Vai tu zini, kas ir nāve?" viņa to pateica gandrīz čukstus. Vai meitene tūlīt izpaudīs kādu noslēpumu?
Papurināju galvu.
"Redzi, Timij, kad kāds nomirst, tas pavisam vienkārši nozīmē, ka viņa ķermenis ir sabojājies un vairs nav lietojams. Tas arī viss, un tas nav nekas vairāk vai mazāk par to. Tava māmiņa ir mirusi, bet tas nenozīmē, ka viņas vairs nav. Tu ne pie kā neesi vainīgs – ja viņa varētu, viņa noteikti atnāktu atpakaļ, bet bez lietojama ķermeņa taču nevar nekur atnākt, vai ne?"
"Bet kā var būt māmiņa bez ķermeņa?" biju neizpratnē. Nekas, ko viņa teica, neizklausījās loģisks.
"Vai tu zini, kas ir dvēsele, Timij?"
Atcerējos svētdienas mises, ko dažreiz nācās apmeklēt kopā ar vecmammu. Vienā no tām priesteris runāja par dvēseles šķīstumu vai ko tamlīdzīgu, taču, protams, kā mazs zēns nesapratu ne vārda no tā, ko viņš murmināja.
"Laikam jau. Tas ir kaut kas, kas visu laiku smērējas, un mēs to nevaram notīrīt. Tas ir kaut kas ļoti, ļoti svarīgs."
Anna sāka smieties: "Kur tad tu to dzirdēji?"
"Baznīcā."
"Timij, Timij! Dvēsele nevar būt netīra. Cilvēki neko par to nezina…" viņa pašūpoja galvu un skumji nopūtās. "Redzi, Timij, dvēsele ir puse no cilvēka. Otra puse ir ķermenis. Kad ķermenis kļūst nelietojams, dvēsele paliek par visu cilvēku. Tā kļūst brīva – tai vairs nav jābūt saistītai ar ķermeni. Līdzīgi kā braukšana mašīnā – kad tajā esi, tu vari nogulties uz aizmugurējā sēdekļa, apsēsties pa labi, pa kreisi vai vidū, bet tas arī viss. Taču, kad mašīna apstājas, sasniegusi savu galamērķi, tu no tās izkāp un vari skraidīt un spēlēties, cik tev tīk! Bet tu īsti nevari redzēt dvēseles, jo tām nav ķermeņu! Saproti? Tāpēc arī tavai vecmammai šķiet, ka tavas mammas vairs nav – viņa to neredz."
"Tad mana mamma nekur nav aizgājusi?" es iepletu acis un pasmaidīju, atskārzdams, ka ne pie kā neesmu vainīgs.
Brīdi padomājusi, viņa piecēlās kājās: "Nāc! Es tev kaut ko parādīšu." Viņa satvēra manu roku un sāka skriet. Kājas šķita vieglas kā pūciņas, un skriešana nesagādāja ne mazāko piepūli. Visapkārt redzēju stirnas, briežus un meža cūkas. Pāri galvām lidoja putni, priecīgi čivinādami. Zvēri no mums nebaidījās, kā tam būtu jābūt (vai tiešām?), bet daži pat kādu brīdi skrēja kopā ar mums. Maigs vējš plivināja mūsu matus, un bija sajūta, ka pats vējš ir dzīvs un skrien kopā ar mums.
Bijām sasnieguši krauju, taču Anna nepārstāja skriet. Vēl tagad kuņģī jūtu dīvaino sajūtu, atceroties maģisko brīdi, kad sasniedzām kraujas malu un Anna palēcās. Mēs nekritām lejā, bet gan cēlāmies augšā, pretī mākoņiem, kas līdzinājās vates pūciņām. Zem kājām nekā nebija, un es jutu ko līdzīgu enerģijai, kas mūs apņēma un cēla augšup. Anna smaidīja, un arī es sāku smieties, jūtot bērnišķīgu prieku un labsajūtu. Mēs lidinājāmies apkārt, mēģinot viens otru noķert, spēlējot ķerenes.
Piepeši viņa apstājās, pavērsās pret mani un atkal satvēra manu roku.
Apkārtne sāka mainīties. Mākoņi pārvērtās gultās un palagos. Mūs apņēma baltas, biedējošas sienas, parādījās cilvēki, un zem kājām atkal jutu cietu virsmu. Mēs atradāmies pilsētas slimnīcā, tajā pašā, kur pirms trim mēnešiem nomira mana mamma.
"Es te jau esmu bijis!"
"Kuš!" Anna pielika pirkstu pie lūpām un tad norādīja uz palātas stūri, kur ap baltu metāla gultu bija sapulcējusies visai liela saime.
Kad piegājām klāt, redzēju guļam vecu sievieti. Viņas roku turēja vīrietis, kurš, pēc visa spriežot, bija ļoti tuvs – varbūt viņas dēls. Pār viņa vaigiem tecēja asaras.
"Vai viņas ķermenis ir sabojājies?" jautāju Annai.
"Jā. Tas, var teikt, ir nolietojies."
Pati vecmamma neizskatījās skumja. Viņas seju rotāja smaids, bet tad vaibsti pēkšņi savilkās sāpīgā grimasē. Viņa ciešāk saspieda roku dēlam, kurš pielika ausi pie sievietes lūpām. Vecmamma kaut ko iečukstēja dēla ausī un aizvēra acis. Viņa atviegloti nopūtās, palaižot dvēseli, garu, sevi vai kas nu tas arī bija. Es to redzēju. Redzēju, kā viņa nomirst un kā virs viņas parādās spoža bumba. Tā pacēlās no viņas krūtīm un uz brīdi pārtapa ķermeņa veidolā, stāvot aiz dēla. Viņa turpināja smaidīt un uzlika roku uz dēla pleca. Tad atkal pārvērtās spožā bumbā, līdz visbeidzot, spilgti iemirdzējusies, sadalījās vairākās daļās, katrai ieplūstot visu klātesošo krūtīs. Vecmamma bija mirusi, un, lai arī viņa pati izskatījās laimīga, apkārtējie lēja gaužas asaras.
Pēkšņi viss izzuda un mēs atkal atradāmies saulainajās debesīs, lidinādamies virs mežiem.
"Paskaties lejā!" viņa izstiepa pirkstu.
Tālu zem mums bija milzīgs ūdenskritums, bet tas neizskatījās pēc ūdens. Tas bija vizuļojošā zeltainā krāsā, izstarojot dīvainu gaismu, kas apņēma visu apkārtni. Upi un ezeru, kurā ietecēja ūdenskritums, iekļāva neskaitāmi koki ar visraibākajām lapotnēm – violeti , zili, sarkani, oranži un pat tādas krāsas, kurām es nezinu vārdu un nekad vairs neesmu redzējis.
Ūdenskrituma pakājē pletās pļava, rotāta ar visas pasaules šķirņu puķēm un augļu kokiem. Es redzēju cilvēkus, kas peldējās pie ūdenskrituma un spēlējās pļavā kopā ar meža dzīvniekiem. Es dzirdēju viņu smieklus un klaigas. Taču visdīvainākais, ko ievēroju, – visi, kas atradās pie ūdenskrituma, bija bērni, aptuveni manā vecumā.
"Vai mēs varam lidot turp?" es jautāju.
"Tev nekur nav jālido! Tu tur jau esi!"
"Kā? Mēs taču esam te!"
"Tā ir tava dvēsele, Timij! Viss, ko tu redzi apkārt, ir tava dvēsele, un tas, ko tu redzi zem mums, ir tās sirds."
"Oho!" iepletu acis un pārlaidu skatienu apkārt. Mēs bijām augstu gaisā, taču es nevarēju redzēt beigas mežiem un klajumiem, kas pletās visapkārt ūdenskritumam.
"Bet kas tad ir visi tie bērni tur, lejā?"
"Tie visi ir cilvēki, kurus tu mīli un kuri mīl tevi."
"Tur ir arī mana mamma?"
Anna pasmaidīja un mani samīļoja.
Piepeši nodārdēja pērkons, un Anna izbijusies pavērās uz skaņas pusi.
"Mums jāskrien!" viņa satvēra manu roku, un mēs lidojām uz dārdiena pusi neticamā ātrumā.
"Kas notiek?"
"Neuztraucies, Timij! Turies pie manis!"
Mēs nolaidāmies zemē, un, tiklīdz manas kājas skāra sūnas, apkārtne atkal pārvērtās. Parādījās sniegs, un saules gaismu nomainīja blāva mēnesnīca. Kokiem pazuda lapas, un kājas iegrima sniegā. Mēs bijām atpakaļ tumšajā mežā.
Mūsu priekšā parādījās garš, izstīdzējis stāvs. Tas bija pavecs vīrietis, tērpies izdilušās drēbēs un milzīgā, melnā, caurumainā platmalē, kādu mēdza vilkt zemnieki, lai saule neapdedzinātu viņu plecus. Katru viņa ādas milimetru klāja krunciņas.
Vīrietis neko neteica, tikai pacēla galvu un ieskatījās man acīs. Tikai tad pamanīju viņa acu dobumus. Tie bija milzīgi. Āda tajos vijās kā ūdens virpulis, taču paši dobumi bija tukši, bez acīm. Vīrietis atvēra muti, un es dzirdēju dārdošu balsi kā iepriekš dzirdēto pērkonu: "Ir laiks!"
"Laiks kam?" es neatceros bailes. Es nedomāju, ka tai brīdī man bija bail. Man pat šķiet, ka nebija nekādu emociju – bija tikai miers.
"Mums jādodas," viņš deva man savu roku un ar otru norādīja uz kaut ko pie viņa kājām. Sākumā tā šķita kā maza čupiņa vai akmens, ko apsedzis sniegs, taču, ieskatījies uzmanīgāk, sapratu, ka tas esmu es. Mans mazais, desmitgadīgais ķermenis gulēja, sarāvies čokurā, izdvešot vāju un aprautu elpu, kas ar katru sekundi palika arvien klusāka.
"Bet vēl nav viņa laiks," Anna iebilda, "viņam vēl daudz kas jāizdara!"
"Tas nav atkarīgs no manis, bērns!"
Anna pagriezās pret mani. Viņas sejā nemanīja bailes vai skumjas – viņa smaidīja. "Izskatās, ka mūsu tikšanās būs daudz garāka, nekā domāju, Timij!"
Taču pēkšņi mūsu galvas pavērsās uz to pusi, no kuras skanēja suņa rejas un cilvēku balsis. Apkārt vēl bija tumšs, bet šķita: kāds nāk mūsu virzienā. No tumsas izlīda liels suns un pieskrēja pie mana ķermeņa, mūs nemaz neievērojot. Viņš mani apošņāja un pāris reižu ierējās. Drīz pēc tam no tumsas izlīda vīrs formas tērpā.
"Viņš ir šeit!" vīrietis iekliedzās un piesteidzās pie mana ķermeņa.
Viņš pārbaudīja pulsu un, novilcis savu mēteli, tajā mani ietina.
No krūmiem izlīda vēl pāris cilvēki. Kāds no viņiem, kas bija mans tēvs, pieskrēja pie vīra formas tērpā: "Vai dzīvs?"
"Dzīvs. Bet mums viņš nekavējoties jānogādā slimnīcā." Tēvs paņēma mani rokās un piespieda sev cieši pie krūtīm.
Pagriezos pret Annu, lai jautātu viņai, kas notiek, taču meitenes tur vairs nebija. Arī izkāmējušais vecais vīrs bija pazudis. Pēkšņi visa pasaule sagriezās un milzīgs spēks mani nometa pie zemes. Kā nazis manī iedūrās aukstums, vārgums un izsalkums. Galva reiba, un es nejutu neko citu.
"Ak, Timij, Timij! Kāpēc tu tā darīji?" atceros jūtam tēva siltās lūpas uz manas pieres, un tad viss izdzisa.
Pēc tam attapos slimnīcā.
***
Trīsdesmit gadus vēlāk nomira arī mans tēvs. Pēc sapņa, ko redzēju tai naktī mežā, viņa nāve nešķita nekas slikts. Viņš vienmēr būs manā sirdī, un es zināju, ka viņš, beidzot saticis manu māti, reiz būs kopā arī ar mani.
Kārtojot tēva mantas mazajā būdiņā, ko agrāk saucu par mājām, uzdūros vecam fotoalbumam. Nopūšot putekļus, mana elpa aizrāvās. Uz sarkanā, ar nodilušu samtu apvilktā vāka ar skaistu, smalku rokrakstu bija rakstīts: Kristīne Anna Krosa.
Kādu laiku blenzu uz vārdu. Atvēru albumu pirmajā lapā. Bildē kādai skaistai sievietei rokās bija zīdainis. Blakus stāvēja medmāsa. "Kristīnes dzimšana," vēstīja rokraksts blakus bildei. Visi smaidīja, izņemot zīdaini, kurš gulēja ar cieši aizvērtām acīm. Nākamās lappuses bija pilnas ar zīdaiņa foto dažādās vietās: Kristīnes pirmā vanna; Kristīne guļ; Kristības – Anna; Laukos utt.
Pāršķīru tālāku atvērumu.
"Kristīnes desmit gadu dzimšanas diena." Man pretī skatījās mazā Anna no sapņa. Tās pašas zilās acis, tas pats jaukais smaids. Varēju dzirdēt pat viņas smieklus. Nekad iepriekš nebiju redzējis šo albumu. Ieraugot šīs bildes, manī vairs nebija šaubu – toreiz mežā tas nebija sapnis. Esmu pārliecināts, ka tai naktī satiku savu mammu.
1