Ilustrācija - Kristians Brekte
 
Ar bērniem
28.12.2018

Dūmu sieviņa

Komentē
0

Stāsts no Māra Runguļa šausmu stāstu grāmatas vidējā skolas vecuma bērniem – "Trīs nāves Mārtiņdienā. Pārupes spoku stāsti. Otrā grāmata". To izdevusi izdevniecība "Liels un mazs", bet ilustrējis mākslinieks Kristians Brekte.

– Bet ne jau viņa vienīgā ir atradusi patvērumu pusnakts tumsā, – Balto nāvi nomainīja Melnā nāve, – es zinu stāstu par Dūmu sieviņu, viņai arī pusnakts ir mīļākais laiks.

– Nu tad nekavējies! – Baltā nāve žigli pazuda aiz kulisēm.

***

Kāds suņa saimnieks ap pusnakti bija pasācis iet pastaigāties uz tuvējo parku. Tad māmiņas ar bērniem jau sen gulēja, tīņi vairs neskrituļoja un arī vientuļus gājējus redzēja pa retam.

Suns, palaists bez pavadas, brīvi skraidīja pa plašajiem zālājiem, ik pa laikam saošņājot sev vien zināmas pēdas un smaržas. Saimnieks, naski izlīkumojot parka grantētos celiņus, tomēr visu laiku centās paturēt suni acīs, jo ne reizi vien arī šajā stundā bija nācies sastapties ar citiem pusnakts klaiņotājiem.

Par klusiem pārīšiem uz ēnainiem soliņiem suns parasti nelikās ne zinis. Arī vientuļi, grīļīgi stāvi viņu neinteresēja. Pēc pieredzes saimnieks zināja, ka jāuzmanās ir no kaut kā neparasta, ar ko citās pusnakts reizēs viņi nav sastapušies. Piemēram, celiņa vidū izbīdīta atkritumu tvertne varēja pamudināt suni riet ilgi un neatlaidīgi. Tāpat ar spilgtām baloniņu krāsām svaigi uzpūsts zīmējums uz parka žoga darīja suni nemierīgu, un spalgas rejas pieskandināja kluso pusnakts stundu. Atlika vien neatlaidīgi mudināt rējēju doties tālāk, kur smaržu zīmes mainījās. To lasīšana parasti notika klusi un gandrīz katrā vietā beidzās ar paceltu kāju.

Arī šajā pusnakts stundā, aprējis dažus vēja pēkšņi atpūstus plastmasas maisiņus, suns cītīgi lasīja savu ciltsbrāļu noslēpumainos ierakstus parka plašajos zālienos un celiņu malās, bet pēkšņi sastindzis palika stāvam pie vientuļa, krēslaina soliņa aiz salauztām šūpolēm.

Vispirms saimniekam likās, ka tur kāds atstājis svītrainu segu, kas pārkārusies soliņa atzveltnei. Ejot tuvāk, viņam svītrainā sega jau sāka izskatīties pēc aizmirstas mugursomas. Ko tas atgādināja sunim, iedomāties bija grūti, jo, mazliet paliecies uz priekšu, viņš ar izstieptu purnu ošņāja gaisu, un suņa spalva uz kumbra saslējās stāvus.

Tagad jau saimnieks soliņam atradās pavisam līdzās un aizmirstās mugursomas vietā ieraudzīja kalsnu večiņu, kas bija apsegusies ar svītrainu lakatu. Tā garākais stūris bija pārkāries soliņa atzveltnei.

Sajutis saimnieku blakus, suns klusītēm ieņurdējās. Tas izklausījās tik draudīgi un bīstami, ka viņš aši pievienoja pavadu kakla siksnai. Un bija arī pēdējais brīdis – svītrainā sega, nē, mugursoma, kas patiesībā izrādījās večiņa, sakustējās un zemā, piesmakušā balsī ierunājās:

– Kāds smuks sunītis!

Izskanot šiem dažiem vārdiem, par smuku nosauktais piespiedās saimnieka ceļgalam. Viņa augums sāka trīcēt un aste ierāvās kājstarpē.

– Man arī ir mīļš sunītis, – večiņa turpināja tikpat lēnīgi, – ilgus gadus kopā sadzīvojam, vai mazums šeit esam staigājuši, – viņa atkal sakustējās, un vīrietim pat radās sajūta, ka večiņas mīļais sunītis tūlīt, tūlīt iznirs no tumsas. Šajā brīdī viņš skaidrāk par skaidru saklausīja, kā noskrapst asi nagi pret grantēto celiņu, bet atskatījies ieraudzīja vienīgi savu suni atkāpjamies. Nē, tādu dzīvnieka baiļu lēkmi saimnieks vēl nebija pieredzējis. Viņš sevi pieķēra pie domas, ka vislabprātāk arī pats spertu kādu soli atpakaļ, tomēr palika turpat stāvam un, lai pārtrauktu mulso klusumu, ātri sāka stāstīt:

– Mums abiem tāpat parks ir mīļa pastaigas vieta, jo dzīvojam tepat pāri Bajāru ielai.

– Tad jau esam gandrīz kaimiņi, – večiņa paliecās mazliet uz priekšu. Pēc tā, kā tūlīt nostiepās pavada, saimnieks saprata, ka suns ir pabēdzis vēl tālāk no soliņa. – Es jau arī mītu tepat kaimiņos, Dievkociņu ielas trešā numura sētas mājā – kopš jaunības un līdz pat šai baltai dienai.

Likās, kopā ar pēdējiem vārdiem no soliņa puses uzvēdīja tik tikko samanāms dūmu smārds, un, paveroties uz sēdošo, vīrietim kādu mirkli likās, ka večiņa pati arī nopland tik viegli un gaisīgi kā dūmi no lapu ugunskura. Bet tas varēja būt tumsas acu apmāns vai vienkārši bija sakustējies lakats, ar ko viņa bija apsegusies.

Tomēr vairāk laika apcerēt redzēto vīrietim nebija, jo suns ar spēju rāvienu izmaucās no kakla siksnas un pāri zālājiem cik jaudas skrēja uz parka izeju. Un tikai pie mājas ārdurvīm saimniekam izdevās nobijušos dzīvnieku panākt.

***

Bet šīs satikšanās dēļ viņi taču neatteicās no savām pusnakts pastaigām! Pagāja dažas dienas, un atkal saimnieks ar savu suni bija naksnīgajā parkā. Liecot pa takām līkumu pēc līkuma, viņi, protams, sasniedza arī salauzto šūpoļu stūri ar vientuļo soliņu krūmu dziļumā. Vai suns atcerējās piedzīvoto, to saimnieks nezināja, bet pats gan, ieraugot soliņu tukšu, izjuta lielu atvieglojumu. Dūmu sieviņu, kā viņš to bija nosaucis, nesastapa arī citās parka vietās. Un tā droši vien būtu palicis un nekas netraucētu viņu vēlās pastaigas, ja vien vīrietis neatcerētos sieviņas pieminēto Dievkociņu ielas trešā numura sētas māju.

Vienu pusnakti viņš sevi pierunāja paiet garām mazās ieliņas spraugai, kas pavērās turpat parka sānos, otru pusnakts reizi izdevās pat nepaskatīties uz to pusi, bet trešajā naktī viņš tomēr pakļāvās kārdinājumam un, pieāķējis suņa siksnu pavadai, iegriezās Dievkociņu ielā. Trešais nams ar caurbraucamu vārtu velvi turpat netālu vien atradās.

Vēl cerot, ka kājāmgājēju durtiņas vārtos uz nakti būs aizbultētas no iekšpuses, viņš ar plecu pagrūda tās. Tomēr, iečīkstoties eņģēm, atklājās patumša vārtu velve. Vēl jau varēja tai cauri nedoties un atgriezties parkā, bet, pamanījis kādu kaķi, suns rāvās uz priekšu. Un viens divi viņi atradās paplašā pagalmā. Pa labi stiepās divstāvu šķūņu rinda, pa kreisi sarkana ķieģeļu ēka, kas visvairāk atgādināja veļas māju, kādas šajā strādnieku rajonā nebija nekāds retums.

Aiz varbūt gadsimtu vecās veļas mājas krēslā slējās dažas mūsdienās celtas garāžas.

No tās vietas, kur viņi tagad stāvēja, neko vairāk nevarēja saskatīt. Doties dziļāk pagalmā bija gan vilinoši, gan reizē baigi. Turklāt suns, iespējams, jau sajutis, kas viņus tur sagaida, ar skaustu cieši piespiedās saimnieka ceļgalam. Tomēr, ejot gar garāžām uz pagalma tālāko stūri, suns ne atpalika, ne arī pretojās. Pat vēl tajā brīdī, kad viņu acu priekšā pret pilsētas izgaismotajām nakts debesīm pēkšņi izslējās kādas nodegušas koka ēkas tumšās krāsmatas, suns vēl atradās saimniekam turpat līdzās.

Skatoties uz pārogļotajām sienām un mājas durvīm, vīrietis atminējās kādreiz bērnībā dzirdētu spoku stāstu.

Kāds zēns, staigājot pa svešu pilsētas rajonu, nonāk pie melni melnas mājas ar vēl melnākām durvīm, kas turklāt ir vaļā. Drosmīgais zēns ieiet mājā iekšā. Tur pie galda sēž skelets (tajā stāstā tas gan tika saukts par skeleta spoku).

Cilvēka skeletam priekšā ir šķīvis ar vistas skeletu, bet zem galda tup suņa skelets. Un tieši pēdējais viņu tolaik biedēja visvairāk, jo apmēram tajos pašos gados viņš reiz bija skatījies, kā tiek nojaukti kādi veci malkas šķūņi – un tur vienā ilgus gadus nelietotā šķūnī aiz dažādām drazām atklājās kaķa skelets. Ūdens un sniegs, tekot cauri jumtam, dzīvnieka kaulus bija attīrījis no visa liekā, un tie nu spožajā pavasara saulē dzelteni vizēja, īpaši izceļot galvaskausa viepli, kas ar pavērtu muti un atņirgtiem zobiem raudzījās viņam tieši pretī. Tieši tāpat kā tagad nodegusī māja.

Postošā ugunsgrēka liesmas, visticamāk, bija virzījušās no apakšējā stāva uz augšu – līdz mājai bija izsprāgušas visas logu rūtis, iegruvis jumts un abi dūmeņi apkvēpuši melni. Tagad tieši tie visbaisāk slējās virs apkārtējās postažas un varbūt vienīgie zināja, kas te patiesībā noticis. Tikko viņiem abiem – saimniekam un sunim – uzvēdīja jau no parka soliņa pazīstamā dūmu smarža, arī viņi to saprata, un nemaz nevēloties ar Dūmu sieviņu vēlreiz satikties – jo viņa bez šaubām mitinājās šeit –, grasījās žigliem soļiem atstāt pagalmu. Kamēr saimnieks vēl domāja par atkāpšanos, suns no visa spēka jau vilka viņu uz tumšo vārtu velvi. Tur suņa bailes pārvērtās izmisīgā lēkāšanā un gaudošanā, cenšoties ātrāk tikt laukā. Beidzot saimniekam, tumsā sataustot rokturi, izdevās atvērt mazās durtiņas vārtos, un viņi abi kluptin izklupa ārā. Un, liekas, neviens viņiem nesekoja. Varbūt vienīgi tas kaķa ģindenis no bērnības malkas šķūņiem.

Māris Rungulis

Māris Rungulis ir latviešu bērnu dzejnieks, rakstnieks un žurnālists.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!