***
viens otru nodevušie saukļi
liekulīgi iet roku rokā
un no rokas rokā
kamēr mēs ieelpojam
pakritušo lapu smārdu
izelpodami debesīs
dzērvju kāšus un krustus
lai klusējot lido
cauri gaiši zilajam
pie zvaigznēm
rudens nokauto dvēseles
***
manās lūpās viņa iepūš dūmu smaidu
izplēnošu norādi
uz ugunsgrēku tur augšā
aiz satikšanās apreibinātajiem prātiem
kur saulrietā
uz Dieva vaigiem čūkst mūsu emocijas
(jo pēc tēla un līdzības)
dzied pazemes koris
dzīves tramvaju simetriskās būtības
un visu sēdošo tajos
arī izkāpušo un neiekāpušo
savienoto soļu ritmā
mēs diriģējam
ar ielas stumbram nolauztu zaru
(pēc tēla un līdzības
smieklos trīsuļo krītošo asaras)
***
mijkrēslī neatradīsies vietas un tumsa
tevi nepaglābs no pajūgā atvestā sala
tava diena tavas naktis paies tev garām
un tu kā nožēlojams sevis radītājs
bez vārda vilksies tām iztālēm nopakaļ
bet suņi joprojām runās ar savējo dievu
***
vēl spogulī rudens vēl lūpas var paspēt aizšūt
ar gaismas krustu
drīz sapelēs zeme neliks divus vienādus pēdu
nospiedumu
gāzmaskās smēķēs pagalmam piekomandētie
un iespļaus tev sejā
savus pēdējos gaisa cietokšņus
jo tālāk vairs nebūs jo tālāk vairs vieni vienīgi
izdevumi
par skaidri nenoformulētajiem piedāvājumiem
par padošanos
par nocirsto miega artēriju
***
turpinot tēmu
par dienu
melnāku
par nakti
seši no rīta
nozvana pulkstenis
augšāmcelšanās
sēras
sapņi
trimdinieki
izslaucītās acis
gaitām apauj netīras kājas
vārdu rotaļas
zilbes sper nākamo
soli
turpinot tēmu
mēs pārlecam kustības pakāpienam
***
kailajā stāvā manu aci atstaro pīlādži
sarkans pret pārošanos ar nakti
pret pieres vietā pienaglotajām jūtām
un šī mirkļa apputekļotu kraukli
kā vecu pa tavu logu izmestu dīvānu
un tajā snaudošu pusmūža dvīni
tev par patikšanu es novelku cimdus
unikālos pirkstu nospiedumus
miesu un uzskatu pārkārtotos kaulus
gars nopurina nevajadzīgas rokas
kad mirsi badā lūgsies mani un ēdīsi
kaut pašlaik tev pietiek
ar sārtā gaismekļa mierīgo izdzišanu
***
mute kā šķiltavas aizdedz zilu caurspīdīgu vārdu
pa rudzu lauku meklējot iemīto taku
kur tava kaulainā roka atradīs manu turpinājumu
***
(no mirušā dziedājumiem)
ceļš satver manas potītes
un velk sev līdzi
uz nāves jūru
mani mācīja diennakts
ka galapunktiem
ir spoguļattēli
aiz novembra naktīm
tumšajos logos
rudenīgie rīti
mans gars kā
trāpīti putekļu baloži
kuri lidinās
starp debesīm un zemi
ceļš pametīs viļņos
augšup lejup
uz elli uz zaudēto paradīzi
1