Piedāvājam izlasīt stāstu, kas tapis "Satori" autoru radošajā vasaras nometnē un publicēts "Satori" grāmatžurnālā Nr. 3 "Debesis un elle", ko joprojām iespējams nopirkt Latvijas grāmatnīcās.
Pastkastītes spraugā jau trīs dienas satraucoši vīdēja balts vēstules stūris. Es biju gribējis vēstuli izņemt pirmajā dienā, kad to ieraudzīju, taču vienīgā pastkastītes atslēga bija manam dzīvokļa biedram Kristapam. Tā nu nācās gaidīt, līdz viņš pārradīsies mājās no dievs zin' kurienes. Trīs dienas gaidīšanas, trīs dienas neziņas – ne man, ne Kristapam nav vēstuļdraugu, bet rēķinus mēs saņemam e-pastā. Un tomēr man bija nelāgas aizdomas par to, kas atrodas baltajā aploksnē. Tās apstiprinājās, kad ieraudzīju uz aploksnes Rakstnieku savienības logo. Ķermenim pārskrēja auksts panikas vilnis.
Atgriezies virtuvē, aizpīpēju cigareti, lai nomierinātos, un atplēsu vēstuli. Plēsuma vieta padevās neglīta un nelīdzena, tā pāršķēla logo uz pusēm kā drebelīgs zobena cirtiens. Aploksnē atradās viena pārlocīta lapa, tās apakšā Arno Jundzes paraksts ar zilu tinti.
Labdien, a. god. Andrej Vīksna!
Ar šo ziņu informējam Jūs, ka no Latvijas Rakstnieku savienības biedres Vizmas Ezeras esam saņēmuši sūdzību par Jūsu recenziju "Tikai blefs" interneta žurnālā "Satori" šī gada 15. septembrī. Vizma Ezera sūdzībā apgalvo, ka esat aizskāris viņas godu, cieņu un cēlis neslavu, izsmejot autores romānu "Gadu gredzenu sonāte", izsakot nepamatotus un pārspīlētus spriedumus par tā kvalitāti, kā arī paužot vispārēji negatīvu viedokli par minēto daiļdarbu. Kā vainu pastiprinošu apstākli Vizma Ezera min jūsu nelielo vecumu un nepietiekamo pieredzi literatūrā.
Pēc "Gadu gredzenu sonātes" izlasīšanas un iepazīšanās ar Jūsu recenziju esam nonākuši pie atzinuma, ka Vizmas Ezeras sūdzība ir pamatota, tādēļ mūsu pienākums ir apmierināt viņas prasību par goda, cieņas un labās slavas atjaunošanu, kas saskaņā ar Latvijas Rakstnieku savienības reglamentu noris dueļa formā, kura iznākums apliecina uzvarētājpuses taisnību. Kā alternatīvu duelim piedāvājam Jums iespēju publicēt oficiālu atvainošanās vēstuli Rakstnieku savienības mēnešrakstā "konTEKSTS". Ja mēģināsiet izvairīties, jums tiks piemērots gadu ilgs aizliegums publicēties, kā arī automātiski tiksiet atzīts par vainīgu visās Ezeras apsūdzībās, un šī ziņa tiks ievietota "Latvijas Vēstnesī".
Aicinām jūs ierasties Latvijas Rakstnieku savienības telpās A. Čaka ielā 37-1 šī gada 2. oktobrī pulksten 12.00, lai klātienē pārspriestu radušos situāciju, kā arī izraudzītos jums pieņemamāko risinājumu.
Ar cieņu
Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdis
Arno Jundze
Ķermenim pārskrēja vēl viens spējš aukstuma vilnis, gar redzes lauka malām biezēja melna migla. Apsēdos krēslā, elpoju, elpoju, elpoju. Elpoju. Kā tā var būt īstenība? Jā, es biju dzirdējis, ka Rakstnieku savienība ir atjaunojusi seno praksi strīdus šķirt ar dueli, uzraugot, lai fatālu iznākumu nebūtu – kā jau inteliģentā sabiedrībā pieklājas. Kultūras ministrija šo iniciatīvu stingri atbalstīja, jo redzēja tikai ieguvumus: lielāka tautas daļa seko līdzi literārajiem procesiem, papildu nauda Valsts kultūrkapitāla fonda kasē no pārdotajām dueļu biļetēm, rakstnieki, zinot par varbūtību tikt izaicinātiem uz divcīņu, uztur sevi labā fiziskā formā, bet literārajā vidē ir draudzīgāks mikroklimats: ļaudis ir laipnāki cits pret citu, neviens neļauj sevī rūgt slēptam aizvainojumam, jo ir reglamentēts veids, kā spriedzi izlādēt.
Protams, es zināju arī, ka Vizma Ezera ir uz mani dusmīga: trīs dienas viņa bija rakstījusi man visādas riebeklības, gānījusies komentāros un draudējusi ar sūdzību. Domāju jau, ka būs likusies mierā, taču, zrādās, savu vārdu bija turējusi. Un tomēr es taču nebiju uzrakstījis neko tik ļoti nejauku par viņas nebūt ne labo grāmatu, jo zināju par Ezeras temperamentu. Duelis! Es pat nebiju Rakstnieku savienības biedrs! Kā tā var būt īstenība?
Krampjainā gaisa kampšana nekādi nelīdzēja nomierināties, tikai sāka reibt galva. Izspiedu no plāksnītes "Xanax" tableti, noriju to tāpat bez ūdens, aizpīpēju vēl vienu cigareti, paskatījos pulkstenī, secināju, ka jau kavēju lekcijas, un, stiepjoties pēc kafijas krūzes, nogāzu to uz grīdas, krūze saplīsa, biezumi izšķīda pa zemi un sajaucās ar izbirušo sauso barību pie kaķa trauciņa. Nu kāpēc? Kam tas vajadzīgs?
– Fuck bļe! – Izspiedu un ieliku mutē vēl vienu "Xanax" tabletīti. Šoreiz nācās uzdzert ūdeni, jo vairs negāja lejā tik gludi.
Satīrījis postažu, skrēju uz Raimonda Brieža latviešu literatūras vēstures lekciju, kur mani panāca zāļu efekts un, Brieža samtainās balss ieaijāts, es piemigu. Sapņoju par Blaumani un viensētām, un Vizmu Ezeru, kas slīcina mani akā.
Ar miegainību, flegmatisku nervozitāti un nelabumu mocījos visu dienu. Par vēstuli nevienam neteicu. Tas likās pārāk absurdi un apkaunojoši. Mājupceļā man pielēca, ka 2. oktobris, kad jāierodas uz lietas izskatīšanu Rakstnieku savienībā, ir jau rīt. Acīmredzot vēstule pastkastītē bija stāvējusi ilgāk, nekā man šķita: es tikpat labi būtu varējis palaist garām īsto datumu. Kāpēc lai kāds vēl izmantotu tik anahroniskus komunikācijas līdzekļus? Rakstnieku savienība taču vēl pavisam nesen bija izveidojusi jaunu mājaslapas versiju, kurā strādāja gandrīz visas saites! Bet varbūt, izaicinot uz dueli, ir jāseko kādai etiķetei, ko pieprasa tradicionālās vērtības? Gribēju vismaz sagatavoties gaidāmajai sarunai, izdomāt labus argumentus, ar ko pārliecināt Jundzi, ka ir noticis pārpratums. Paņēmu no plaukta "Gadu gredzenu sonāti" un atgūlos gultā, lai to pārlasītu. Aizmigu pēc pirmajām piecām lapām.
Rakstnieku savienībā mani sagaidīja milzīgs Raiņa portrets un dzejnieks Ronalds Briedis, tērpies vienā no savām identiski brūnajām žaketēm. Briedis bija mans pasniedzējs Literārajā akadēmijā, kur mēģināju mācīties divas reizes. Abas reizes mans entuziasms apsīka pēc trešās vai ceturtās nodarbības, un es pārstāju tās apmeklēt. Kopš tā laika mani nepamet sajūta, ka Briedim esmu zudis gadījums. Varbūt viņam ir taisnība, ja reiz esmu šeit.
– Sveiks, – viņš pamāja ar galvu, un ierasti garlaikotais, nogurušais skatiens aiz briļļu kantainajām lēcām mani drusku nomierināja. Šī ir tikai birokrātiska standarta procedūra. Tikai kārtējais zaļais recenzentiņš, kas sadomājis lēkt augstāk par savu pakaļu. Tādus kā mani te uz Literāro terapiju pieņem katru otrdienu. Es neesmu satraukts, nē, es pavisam noteikti, absolūti, kategoriski, neapšaubāmi neesmu satraukts.
Kabinetā, kur mani ieveda Briedis, otrpus galdam kā kara tribunālā nopietnu seju un sarauktu pieri sēdēja Arno Jundze, bet "konTEKSTA" galvenā redaktore Sandra Ratniece man norūpējusies uzsmaidīja. Mums teorētiski bija draudzīgas attiecības. Ronalds Briedis ieņēma trešo brīvo vietu galda otrā pusē. Jutos atvieglots, ka te nav Vizmas Ezeras.
Apsēdos krēslā, sasveicinājos un grasījos jau sākt izklāstīt savu nedaudz panaivo, tomēr, manuprāt, taisnprātīgo redzējumu par Ezeras lietu, ko biju noformulējis šurpceļā, taču aprāvos, sastapies ar Jundzes bargo, kā dzīvsudrabs dzalkstošo skatienu. Nekādu attaisnojumu. Noteikumi ir noteikumi. Ja tevi izaicina uz dueli, ir tikai divi varianti: atvainoties, pat ja uzskati sevi par bezvainīgu, vai vīrišķīgi saņemt dūšu un aizstāvēt savu taisnību divcīņā.
Sandra Ratniece aicināja mani nebūt aunapierem un uzrakstīt atvainošanās vēstuli "konTEKSTAM", ko viņa mātišķi piedāvāja pielabot ar savu redaktores roku un ievietot avīzē jau nākammēnes. Iekrampējos ceļos ar savām sasvīdušajām plaukstām un noraidīju viņas laipno piedāvājumu: negrasījos atkāpties no rakstītā un ļaut sevi apmelot. Arno Jundze, kuru pazinu vissliktāk no savām trim moirām, šādu maskulīnu spītību, šķiet, respektēja, bet Briedis tikai klusēja un uz mani neskatījās. Es, auns, atbildēju ar to pašu.
Tālāk runāšana bija īsa. Briedis monotonā balsī izstāstīja man par divkauju norisi, jo iepriekš nebiju duelī piedalījies pat kā skatītājs. Sekundantu nav, vietu un laiku izvēlas Rakstnieku savienība, bet diena ir jau zināma: piektdiena, 5. oktobris. Precīzas detaļas man paziņos līdz ceturtdienas pulksten 12.00 pēcpusdienā, šoreiz e-pastā. Man kā izaicinātajam ir tiesības izvēlēties ieročus, ko sagādās Rakstnieku savienība. Briedis apliecināja, ka duelī neviens nemirs, cīņa beidzas vai nu ar pirmajām asinīm, vai brīdī, kad kāds no duelantiem tiek atbruņots un padodas. Par dalību man jāmaksā 50 eiro, kas sagadīšanās pēc ir tieši tikpat daudz, cik summa, ko saņēmu par recenziju "Satori". Šī nauda tiks izmantota telpu īrei, ieroču iegādei, mārketingam, manai veselības apdrošināšanai, kā arī organizatoriskiem izdevumiem.
– Bet, tā kā tu vēl esi students, tev pienākas atlaide un būs jāmaksā tikai puscena! – Briedi, uzmundrinoši smaidīdama, pārtrauca Sandra Ratniece. – Uzvarētājs balvā iegūs arī "konTEKSTA" abonementu pusgadam. – Nojautu, ka studenta atlaide nozīmē arī to, ka saņemšu tikai pašu vienkāršāko veselības apdrošināšanu un man jāizvēlas iespējami lēti ieroči, kas iekļautos nelielajā budžetā. Tātad nepieciešami radoši risinājumi.
Ir piektdienas vakars, piecpadsmit pāri astoņiem, Kaņepes kultūras centra otrais stāvs, es mulsi virpinu rokās trīsdesmit centimetrus garu koka lineālu, no aizskatuves šķielēju uz stāvgrūdām pilno otrā stāva zāli un nespēju noticēt: cilvēki, karstuma un bezgaisa dēļ izmetušies T kreklos, garlaikoti un viegli aizkaitināti knibinās ap alus pudeļu etiķetēm un telefoniem, pirmajā rindā sēž īgna paskata Jānis Joņevs un Anete Konste, kas "Latvian Literature" uzdevumā britu žurnālam gatavo rakstu par Nobela prēmijai nominēto Vizmu Ezeru, starp krēslu rindām ložņā fotogrāfs un uzņem bildes ar Kultūras akadēmijas studentēm, kuras rīt pašas sevi ietagos attēlos. Duelim bija jāsākas jau pirms piecpadsmit minūtēm, taču vakara vadītājs Toms Treibergs, ārā pīpējot, laikam ir saticis kādu paziņu un aizkavējies, jo viņa melno katliņcepuri nekur nemanu. Aizskatuves pretējā stūrī sēž Vizma Ezera, ģērbusies melnā kleitā, viņas īsie mati krīt pāri ap galvu apsietajai lentai. Ezera demonstratīvi izliekas mani neredzam, koka lineāls ir šķērsām pārlikts pāri cieši sakļautajiem ceļiem.
Atbloķēju telefonu, lai pārliecinātos, ka neesmu sajaucis sākuma laiku. Rakstnieku savienība tā arī neatsūtīja man solīto e-pastu: dueļa laiku un vietu uzzināju, kad trešdienas vakarā saņēmu ielūgumu feisbukā uz Neierastās literatūras pasākumu sērijā notiekošo "Prozas cīņu", kur es un Vizma Ezera bijām pieteikti kā duelanti. Pasākumā ar pogu "interested" bija atzīmējusies jau puse no maniem draugiem, drīz sāka pienākt pārsteiguma pilnas ziņas ar uzmundrinājumiem. Man kļuva nelabi. Neatbildēju pat Ilmāram Šlāpinam, kas rakstīja, ka šis absurds ir noteikti jāizrunā nākamajā "Latvijas PEN" sanāksmē. Tagad jau bija par vēlu kaut ko darīt.
Toms Treibergs beidzot bija atradies un, sazvērnieciski šķielējot, mūs pieteica. Uz skatuves uzkāpām drudžainu aplausu un ūjināšanas pavadībā. Es iedomājos, ka apmēram tā jutās gladiatori Senajā Romā. Kāds publikā bija uzvilcis melno "Latvian Literature" krekliņu ar Vizmas Ezeras citātu. Viņa pamāja skatītājiem, domās jau gatavodamās uzvaras svinēšanai. Es gribēju tikai to, lai šī elle ātrāk beigtos.
Koka lineāli gaisā sadūrās nikni, plānie skaliņi knapi spēja izturēt mūsu literārā disputa radīto spriedzi. Ezera bija izveicīga un daudz trāpīgāka par mani, jo šis nebija viņas pirmais duelis: pār maniem pirkstu kauliņiem krita sāpīgu sitienu krusa, vēstot: "Tev nebūs rakstīt aplamības!" Iekodu lūpā, cenzdamies apvaldīt sāpju kunkstu, un izmisīgā izklupienā pacirtu savu lineālu uz priekšu. Ezera to, triumfāli smaidot, atvairīja, lineāls neveikli noslīdēja līdz viņas plaukstai, atdūrās pret īkšķi, un es rāvos atpakaļ, cieši ieķēries savā ierocī.
Kritiens, balti noplaiksnī fotoaparāta zibspuldze, un es, sakņupis pie Ezeras monumentālā stāva, redzu izbrīnu viņas sejā: rakstnieces plaukstā ir ieķērusies skabarga, un no sīkās brūces izspraukusies viena vienīga asins lāse. Mūsu nesaprašanās ir godīgā ceļā atrisināta, un varam šķirties kā draugi. Esmu cieši apņēmies vairs nekad nerakstīt recenzijas.
1