Attēlā: Janis Rozentāls. "Gavilējošie bērni", 1901
 
Redzējumi
04.03.2015

Drošības pēc

Komentē
2
Saglabā

I

Ziņās vairākas dienas tika vēstīts par atgadījumu 12. februārī Imantā, kad no maršruta autobusa kāds vīrietis bija mēģinājis nolaupīt 10 gadus vecu meiteni. Pēc kāda laika tika ziņots, ka policijai vainīgo izdevies noķert – tas bijis 1980. gadā dzimis, tā dēvētā Imantas pedofila ārienes aprakstam nav līdzinājies, iepriekš nav ticis sodīts, lai gan, kā noprotams, jau kaut kad ticis pieķerts publiski atkailinoties. Lai gan policija beigu beigās izteica pateicību aculieciniekiem, kuru liecības bija līdzējušas varmāku sameklēt, ziņās atkal un atkal tika atgādināts par apkārtējo pārsteidzošo vienaldzību – par meitenes palīgā saucieniem nebija likušies zinis nedz pārējie pasažieri, nedz autobusa vadītājs. Nolaupītāja nolūkus ar savu iejaukšanos izjaukt bija izdevies vien kādai sievietei. Taču, kā stāstīja policijas pārstāvis, "neviens nezvanīja policijai un nekādi nereaģēja".

Dažas dienas vēlāk izlasīju par ASV laikam jau arvien plašāku popularitāti iemantojošo "Brīvskraidošo bērnu" ("Free-range kids" – tāpat kā "brīvskraidošās vistas") vecāku kustību.

Kustības mājaslapā publicētajā manifestā teikts: "Mēs pretojamies uzskatam, ka mūsu bērni atrodas nepārtrauktās maniaku, nolaupīšanas, baciļu, eksāmenu, ekshibicionistu, sarūgtinājumu, neveiksmju, bubuļu, apcēlāju, vīriešu un palikšanas pa nakti pie draugiem briesmās un/vai viņus apdraud neorganiski audzētas vīnogas."

Lai gan uzsaukums izklausās pusnopietns, kustības ideja nav nekāds joks. Tās aizsācēja esot žurnāliste Lenora Skenazi, kas aptuveni pirms septiņiem gadiem bija izraisījusi pamatīgu satraukuma vētru bērnu vecākiem paredzētos interneta blogos, jo atzinās, ka ļaujot savam deviņgadīgajam dēlam ar pilsētas karti un metro braukšanas kartīti pašam meklēt ceļu no lielveikala līdz mājām. Pēc tam jau sekojusi tam visam veltīta grāmata, "Discovery Life Channel" raidījums "Pasaulē sliktākā mamma", un nu jau ir arī kustība, kuras sekotāji saviem bērniem izsniedzot apliecības ar uzrakstu "Es neesmu apmaldījies, esmu brīvskraidošs bērns". Tomēr nu jau, kā šķiet, ir pienākuši laiki, kad sabiedrības vairākums šādu pieeju bērnkopībā vairs neuzskata par normālu. Arī jau pieminētais raksts sākas ar stāstu par atgadījumu, kad modrie sabiedrības pārstāvji nekavējoties ziņojuši par kāda izklaides parka tuvumā manītiem diviem sīkajiem – 6 un 10 gadus veciem. Pavisam uz izsaukumu bija ieradušās piecas policijas ekipāžas, bērni tika nogādāti mājās, un brīvskraidīšanas piekritējam tēvam tika nolasīta morāle.

Dzirdot par tādiem atgadījumiem kā 12. februārī notikušais meitenes nolaupīšanas mēģinājums Imantā, var pat sākt likties, ka šādai paranojai ir pamats. Palūk, gandrīz neviens pieaugušais taču nemetās viņu aizstāvēt un glābt. Taču vai nevarētu būt tā, ka tieši šī iemesla dēļ (ar iemeslu es domāju visus mūs – "normālos pieaugušos") – un nevis tāpēc, ka līdz ar pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu neproporcionālā progresijā būtu savairojušās dažādas briesmas, – vecākiem savus bērnus līdz noteikta vecuma sasniegšanai vienus pašus no mājas laukā laist vairs nebūtu ieteicams.

 

II

Pamatīgu brāzienu par aizdauzīšanos prom no mājas uz pusi dienas, nepaskaidrojot vecākiem, kurp un kāpēc eju, bērnībā esmu saņēmis tikai vienreiz. Var jau būt, ka bija vēl kāds gadījums, taču atmiņā palicis tikai šis. Taču tas nebūt nenozīmē, ka visu pārējo laiku es būtu pavadījis, rāmi sēžot mājās pie grāmatām vai allaž detalizēti atskaitoties, kur grasos doties. Atrašanās ārā nozīmēja daudzas dažādas izdarību iespējas visai plašā teritorijā, kas ievērojami pārsniedza pagalma robežas. Dauzīšanās, kaut kādas ekspedīcijas vai "kariņa" spēlēšana parasti notika pāris kilometru garā gravas posmā – gravā, protams, tecēja upīte (bīstami!). To – un tātad visu šo "mūsu teritoriju" – šķērsoja gan līkumoti bīstams asfaltēts ceļš, gan dzelzceļš, pa kuru regulāri pārvietojās vilcieni (starp citu, tas vienīgais brāziens, kuru atminos, tika saņemts toreiz, kad vairākas stundas nodauzījāmies pa sliežu uzbērumā izveidoto tuneli, caur kuru plūda upīte, bet virs galvas laiku pa laikam dzirdējām cauri smilšu un akmens šķembu slāņiem nākošu vilciena riteņu dunoņu). Pa krustu šķērsu iemītām taciņām šo mūsu pasauli nepārtraukti caurstaigāja arī visādi nepazīstami, bieži vien aizdomīga paskata vai vienkārši darbdienas vidū jau piedzērušies tipi. Taču pie tiem jau bijām pieraduši, jo dažs tāds pats, ja vien akurāt nebija atkal nonācis ieslodzījumā, dzīvoja arī mums kaimiņos.

Protams, pasaulē mēdza notikt visādas šausmas. Jau bērnudārzā no audzinātājām bijām dzirdējuši, ka esot tāds melnais vīrs, kas noķerot, iebāžot koferī un nezināmā virzienā aiznesot bērnus. No tā vajadzēja uzmanīties. Jau vēlāk šo to varēja dzirdēt arī no mājinieku runām vai pat izlasīt avīzēs. Rīgā esot tāds maniaks, kas vārtrūmēs uzbrūkot sievietēm un ar žiletēm sagraizot zeķbikses. Un no žiletēm vispār jāsargās – kaut kādi ļaundari tās mēdzot iestiprināt Jūrmalas pludmalēs uzstādītajos slidkalniņos. Un kaut kur Vidusāzijā vispār bija notikušas baisas lietas – kāds fizkultūras skolotājs esot nomušījis un transformatora būdā paslēpis dučiem mazu puiku. Un kaut kur mežā bija nežēlīgi nodurts taksometra šoferis. Un daži mācītāji slepus apguva karatē, lai gāztu pastāvošo varu. Par to reizēm runāja vai pat rakstīja, bet tas viss notika tālu un kaut kur citur, bet mēs uzaugām sveiki un veseli. Mans "kariņu" rotaļbiedrs gāja bojā jau vairākus gadus pēc tam – viņš bija iestājies zemessardzē, un juceklīgajos 90. gadu sākuma laikos viņu mīklainos apstākļos nošāva. Bet tas jau notika vecumā, kur vecāku piesardzība un pieskatīšana vairs nesniedzas.

Pasaule manas bērnības laikā un vēl senāk krietni vien atšķīrās no tās, kurā saujiņai bērnu vecāku ir jādibina pat īpaša biedrība, lai aizstāvētu savu bērnu tiesības darīt to, ko bērni daudzviet darījuši (un šur tur vēl dara) gadu desmitiem, proti – kādu laiku savas bērnības pavada savā vaļā, laukā, uz ielas, pilsētas daudzdzīvokļu namu pagalmos un citās bīstamās vietās. Un man ir aizdomas, ka šo pārmaiņu pamatā ir ne tik daudz dažādu apdraudējumu pieaugums, cik kaut kādas izmaiņas mūsu pašu – pieaugušo – galvās.

Var jau teikt, ka manu vecāku, vecvecāku un vēl senākas paaudzes pret savu bērnu drošību ir izturējušās ar nepiedodamu vieglprātību. Taču tajā pašā laikā es itin labi atminos, ka vienaldzība tā nu gan nebija. Ja tu darīji acīmredzamas blēņas vai cūcības, pieaugušais varēja aizrādīt, kaunināt vai piedraudēt ar nepatikšanām. Un šis pieaugušais varēja pat nebūt tavs tēvs vai māte, bet kaimiņš, vienkārši tikai garāmgājējs vai pa sava dzīvokļa logu visu vērojoša tante. Pamēģiniet tagad pacelt balsi un kaut ko aizrādīt kādam bērnam, kurš nav jūsējais, un palūkosim, ar ko tas jums beigsies. Pieaugušo un bērnu starpā laikam jau valdīja nedaudz citādākas attiecības. Iespējams, tajās bija saglabājušās paliekas no tāda atavisma kā priekšstata, ka par cilvēku jau nepiedzimst, par to zināmas piepūles un bērnības iespaidā var kļūt un līdz ar to bērns vēl ir tikai tāds nepilnīgs cilvēks, cilvēka sagatave. Saprotams, laikos, kad par nopietnu diskusiju tēmu tiek uzskatīts jautājums par to, vai arī tik tikko dalīties sākušu šūnu pikucītis vai vēl nepiedzimis bērns ir cilvēks, ko tādu domāt būtu apgrēcība.

Un tā nu jau kādu laiku bērni ir tikai samazinātās drēbēs (tajā skaitā pēc pieaugušo modes un seksualitātes priekšstatiem šūtos peldkostīmos) apģērbti miniatūri pieaugušie, TV raidījumos viņi gorās kā pieaugušie un dzied pieaugušo dziesmas, gandrīz visur bauda ar pieaugušajiem līdzvērtīgas tiesības (pagaidām gan izņemot, alkohola, tabakas iegādi, tiesības vēlēt un vadīt transporta līdzekļus), drīkst maisīties ar savu trokšņošanu un blēņām pieaugušo sarunās vai vienkārši pa kājām un priecāties, ka viņiem vairs nekad par to nekas nebūs. Jo pašiem pieaugušajiem tā ir vieglāk un vispār jau sen ir vienalga – punktiņš, punktiņš, komatiņš, domuzīme, ritentiņš, un, lūk, jums cilvēks!

 

III

Iespējams, raizēm par drošību, vismaz to pirmsākumos, ir bijušas kaut kādas nacionālas vai reģionālas iezīmes. Tāpat kā filozofijā vai vēl kur citur, piemēram, izšķir Eiropas kontinentālo un parasti ar angloamerikāņiem saistīto analītisko virzienu, droši vien arī mūsu vēlmi sevi pasargāt no visa ļaunā ir iespaidojuši jau valodā, tradīcijās, vēsturē, ticības lietās sakņoti priekšstati un pieredzējumi.

Fizikas profesors Frīmens Daisons nesen laikrakstā "The New York Review of Books" publicētā rakstā par fiziķim un, iespējams, spiegam Bruno Pontekorvo veltītu grāmatu rakstīja: "Kāpēc amerikāņu sabiedrībā vēl arvien visi spiegi tiek uzlūkoti kā dēmoni? Kāpēc sabiedrība nespēj saskatīt atšķirību starp tādiem tehniskajiem spiegiem kā Džuliuss Rozenbergs, kas zog noderīgu informāciju, un taktiskajiem – tādiem kā Kims Filbijs –, kas izposta cilvēku dzīves? Iespējams, tas tā ir tāpēc, ka amerikāņu sabiedrība ir nonākusi amerikāņu noslēpumainības maldu varā. Noslēpumainības sistēma ir birokrātisks briesmonis, kas milzīgus informācijas apjomus padara slepenus, tādējādi vienkāršajam pilsonim neļaujot saprast, kuri noslēpumi ir patiesi svarīgi un kuri – ne. [..] Mūsu spiegu stāsti mums māca to pašu, ko mūsu stratēģiskās kļūdas Vjetnamā, Afganistānā un Irākā. Slepenība svarīgu lēmumu pieņemšanā ir vislielākais ļaunums, bet spiegi ir salīdzinoši nekaitīgi, jo bieži vien izspiego un kādam tālāk nodod krietni vien mazāk nozīmīgu informāciju."

Daisona aprakstīto, iespējams, varētu nodēvēt arī par amerikānisko piesardzības jeb drošības izpratni, un "neļaušana saprast, kuri noslēpumi (bet tiklab jebkas cits) ir patiesi svarīgi un kuri – ne" ir būtisks tās elements. Pēc 11. septembra ieviestās drošības pārbaudes lidostās mēs nu jau uztveram kā kaut ko pašsaprotamu, lai gan nekas daudz nav zināms par to, cik terora akti ir novērsti, pārbaudēs atņemot bērnu kabatas nazīšus un nagu šķērītes, iznīcinot draudīga izskata suvenīrus vai atkritumos izmetot tilpuma limitus pārsniedzošus kosmētikas iepakojumus (no 1. marta drošības pārbaudes lidostās kļūst vēl stingrākas arī Eiropā). Katrā ziņā vesela žurnāla redakcijas apšaušanu Eiropas galvaspilsētas centrā, ISIS parādīšanos un regulāru galvu nogriešanu tas viss nekā nav spējis aizkavēt.

Šāda "totālā" pieeja drošībai atgādina ASV Sauso likumu 20. gadsimta 20.–30. gados (nupat vēl varējām pieminēt Svētā Valentīna dienas slaktiņa gadadienu, bet, kā esam lasījuši vai redzējuši filmās, tā bija tika viena no likuma izraisīto blakņu epizodēm), taču līdzīgi un arīdzan ar apšaubāmiem rezultātiem, toties milzīgu skaitu upuru, jau gadu desmitiem norisinās "cīņa pret narkotikām".

No vienas puses, šāda "totāla" pieeja ir ārkārtīgi parocīga. Nav jālauza galva, nav jācenšas saprast un interpretēt katru konkrēto situāciju – vienalga, vai tās būtu aviopasažiera somā atrastas šķērītes, sabiedriskā vietā bez pieaugušā pavadības kaut kur ejošs bērns, aizliegtas vielas atrašanās kādas personas kabatā vai smēķēšana "kur nedrīkst". Taču tai ir arī tumšā puse, proti – maldīga drošības sajūta vai modrību ieaijājoša pārliecība, ka sistēma strādā, dienesti parūpēsies, katrs dara savu darbu (un ko nu es tur maisīšos).

Ļaudis, kas pat brīdī, kad 10 gadus vecu meiteni kāds grib kaut kur aizvilkt, mierīgi sēž un cenšas neiejaukties, šādā sistēmā var sajusties tik labi, ka nevienam neienāks prātā – lai šāda kārtība darbotos, vismaz būtu jāsaņemas piezvanīt. Tas prasītu piepūli, iniciatīvu, bet tā te netiek sagaidīta. Un varbūt arī bērnībā nav bijis laika ko tādu iemācīties.

Taču, kā mēs paši vēl pavisam nesen varējām pārliecināties, no kāda, kurš pat reklāmās apgalvo, ka "par visu padomāts", drošības pēc jau laikus labāk bēgt pa gabalu.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!