Domas
25.03.2013

Drēbes un pašapziņa

Komentē
6

Sliktas drēbes iznīcina pašapziņu [1]

Gluži tāpat kā zirga gaļas problēma, arī kažokzvēru ekspluatācijas tēma radījusi pamanāmu rezonansi medijos un tikai tagad lēnām sāk pazust no ziņu virsrakstiem, pārejot rīcības fāzē – balsu vākšanā par kažokzvēru audzēšanas aizliegumu. Ar zirga gaļas izraisīto nemieru, šķiet, viss ir vienkārši: cilvēki vēlas zināt, kādu gaļu viņi ēd, pašu ēšanas jautājumu neienesot kādā normatīvās ētikas modelī, kurš varētu to problematizēt. Tiesa, atsevišķos gadījumos sašutums, iespējams, bija saistīts ar kādu folkloras vai tautas psiholoģijā balstītu priekšstatu par zirgu kā būtiski atšķirīgu no tradicionālajiem gaļas lopiem un tuvāku tiem dzīvniekiem, kurus mēdz uzskatīt par cilvēka sabiedrotajiem.

Daudz sarežģītāks ir otrs "skandāls", jo tā iniciatoriem un administratoriem (jāatzīmē, ka šis nav mēģinājums veidot kādu konspirāciju ar anonīmiem "viņiem" – "Dzīvnieku brīvības" biedri ir konkrētas personas) ir pavisam cita līmeņa ambīcijas, kā arī teorētiskais, retoriskais un PR arsenāls. Kažokzvēru audzēšanas aizlieguma iniciatīva Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, balstās uz tām pašām metaētikas un normatīvās ētikas premisām, kas implicē cilvēka morālu pienākumu atteikties no dzīvnieku nogalināšanas jebkuram citam mērķim, kas nav pašaizsardzība vai līdzīgas robežsituācijas. Šādu pieņēmumu balsta apjomīga teorētiskā bāze, kur īpašu vietu ieņem P. Singera darbā "Dzīvnieku atbrīvošana" formulētais uzskats, ka utilitārisma princips (ētiska rīcība ir tāda, kas pēc iespējas vairo labumu un samazina ciešanas) līdz šim ir nepamatoti attiecināts tikai uz cilvēkiem, balstoties sugas piederības aizspriedumā, kaut patiesajam kritērijam vajadzētu būt tam, vai attiecīgās būtnes spēj izjust sāpes, un, ja tas ir fiksējams, tad tām ir intereses, kuras jāievēro (tas, protams, neatrisina demarkācijas problēmu, jo nav skaidrs, kāpēc sāpes ir mazāk patvaļīgs kritērijs par sugas piederību).

Jāatzīst gan, ka ne jau viena vai otra instruējoša ētiskā teorija ir mudinājusi par kažokzvēru aizliegumu parakstīties vairāk nekā 8000 cilvēku[2]; neviena no tām nav tik nevainojama, lai, iepazīstoties ar to izklāstu, cilvēks pēkšņi saprastu, ka viņa ētiskajai attieksmei nepieciešami "atjauninājumi" līdzīgi kā novecojušai datorprogrammai. Šeit pat nav runa par teorētiskām problēmām[3], kas saistītas ar utilitārisma vai tiesību ētikas nostādnēm; ikdienā cilvēka-dzīvnieka attiecības vairāk balstās morālā intuīcijā un uzskatu mozaīkā, kas no dzīvnieku aizstāvības ideoloģiskās perspektīvas ir pretrunīga, bet vienlaikus izmantojama tās mērķiem (kampaņas autori atsaucas uz morālo intuīciju). No šīs intuīcijas izriet divējāda un nekonsekventa attieksme – gan uzskats, ka kažokzvēru izmantošana ir bezjēdzīga vardarbība pret dzīvniekiem, gan pieņēmums, ka starp cilvēku un dzīvnieku ir kvalitatīva atšķirība, kas pieļauj to izmantošanu, piemēram, pārtikas ieguvei un jaunu medikamentu izstrādei – šādu ieskatu gan noraida vegāniskā ideoloģija. Vegānisms šajā ziņā līdzinās totalitāram domāšanas veidam, kurš spekulatīvai spriedumu virknei vēlas pakārtot realitāti un izturas neiecietīgi pret praktiskās ētikas modeļiem, kuru pamatā ir morālo intuīciju sapludināšana ar dažādiem praksē funkcionējošiem diskursīviem risinājumiem, kas nepieņem beznosacījumu konsekvences prasību. No šādas praktiskas pieejas var izsecināt to, ka cilvēku vajadzībām ir pieļaujamas ierobežotas vardarbības formas pret dzīvniekiem, kā tas ir gaļas ieguves gadījumā. Maz ticams, ka aicinājums parakstīties pret dzīvnieku izmantošanu pārtikā uzrunātu tik daudz cilvēku, un šāda iniciatīva visdrīzāk saņemtu sabiedrības nosodījumu, jo pieprasījums pēc kažokzvēru produktiem ir saistīts ar šaurāku un, jāatzīst, arī ekonomiski nošķirtu grupu, pret kuru ir vieglāk noskaņot vairākumu. Kažoku cienītāju intereses – gaume, ekskluzivitāte, siltums, materiāla dabiskums un ērtums – tiek atzītas par nepietiekami būtiskām, lai attaisnotu dzīvnieku nogalināšanu, kaut arī iniciatīvas autori visdrīzāk uzskatītu, ka arī gaļas lietošana situācijā, kad pieejamas alternatīvas, ir tikpat neētiska. Neskatoties uz šīm rīcības implikācijām, kuras ietver aizlieguma rosinātāju teorētiskā pozīcija, pret kažokzvēru audzēšanu vienlīdz aktīvi var iestāties gan visēdājs, gan arī dzīvnieku tiesību ideoloģiju pārstāvošs vegāns. Motivācijas šādai rīcībai būs atšķirīgas, bet abi jutīsies apmierināti ar sevi – vegāns gūs gandarījumu, jo būs rīkojies atbilstoši savai normatīvajai pozīcijai, bet visēdājam kažoki tāpat nav pa kabatai, un pūkainās šinšillas izskatās mīļāk par lielveikalā nopērkamo malto gaļu, kuras dēļ gan viņš būtu gatavs pievērt acis uz vardarbību.

Kaut arī dzīvnieku tiesību teorijas cenšas būt vispārīgas un atrisināt pretrunas, praksē uzskati starp veģetāriešiem, vegāniem, visēdājiem un tām pašstilizācijas formām, kas atrodas pa vidu (un katrs uzskata, ka viņš ir viskonsekventākais), ir tik dažādi, pretrunīgi un balstīti uz atjautīgām atrunu konstrukcijām, ka šo mezglu var pārcirst tikai neatlaidīgi lobēta politiskā griba, kas vai nu atbalstīs rosinājumu aizliegt kažokzvēru audzēšanu, vai arī atstās nozari neskartu. Latvijas dzīvnieku tiesību aizstāvju domubiedri jau svin savas mazās uzvaras Lielbritānijā, Nīderlandē, Austrijā un Īrijā[4], kur sabiedrības kritiskās masas vai drīzāk dzīvnieku tiesību aktīvistu izteiktais morālais nosodījums šai jomai ir rezultējies politiskā lēmumā aizliegt kažokzvēru audzēšanu vai arī ļoti stingri to kontrolēt. Vietējiem kažokzvēru draugiem gan nevajadzētu likt pārliekas cerības uz to, ka pārskatāmā nākotnē Latvija pievienosies šīm valstīm, jo šī brīža ekonomiskajā realitātē grūti iedomāties tādu greznību kā atteikšanos no eksporta nišas, izdabājot teorētiskām vai sentimentālām kaprīzēm.

Tomēr, kā zināms, politikai nav nekāda sakara ar patiesību – tā gluži vienkārši iedibina kārtību un, izmantojot piespiešanas mehānismus, liek tai pakļauties. Vai pasaule kļūs labāka, saules spīdēs spožāk, putniņi dziedās priecīgāk, ja cilvēki izvēlēsies pret dzīvniekiem saudzīgāku, bet, iespējams, mazliet sliktāku apģērbu? Protams, ne. Šāds dzīvnieku tiesību totalitārisms, novests līdz pēdējai konsekvencei, var izrādīties problemātisks – ja šī ideoloģija panāks aizliegumu dzīvnieku izmantošanai medikamentu izstrādē (ES kosmētikas joma jau ir kritusi[5]), uzskatot, ka potenciāli izglābtās cilvēku dzīvības nav mirušo dzīvnieku vērtas, tad varētu runāt par bīstamu anti-antropocentrismu, kas robežojas ar pašdestrukciju. Interesanti un nedaudz biedējoši ir tas, ka joprojām dzīvīgas ir šādas Apgaismības principus saturošas programmas, kuras savās prasībās plešas pāri pasaules kartei[6], ignorējot atšķirīgo un cilvēcisko. Vēsturē ir daudz skumju liecību tam, kas notiek, kad šādi paštaisni "labākas sabiedrības" arhitekti gūst politisku varu.

 

[1]  http://www.diena.lv/arhivs/sliktas-drebes-iznicina-pasapzinu-12940275

[2]  http://manabalss.lv/par-kazokzveru-audzesanas-izbeigsanu-latvija/show

[3] A.Svece Konsekventuma problēma dzīvnieku aizstāvības ētikā, LU Raksti, Filosofija, 739 sējums (http://www.lu.lv/apgads/izdevumi/lu-raksti-pdf/739-sejums/)

[4]  http://en.wikipedia.org/wiki/Fur_farming

[5]  http://europa.eu/rapid/press-release_IP-13-210_en.htm

[6] David Riches  Animals Rightists and Native Hunters. The Discursive Contexts to the Dispute, Anthropos, Bd. 90, H. 4./6. (1995), pp. 423-433

 

Tēmas

Raitis Iljenkovs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!