Pirmā Vudija Alena filma, ko es noskatījos, bija "Annija Hola" ("Annie Hall", 1977). Es tobrīd vēl biju skolnieks nelielā Ogres novada ciemā, un, tā kā manas izklaides iespējas bija... Tātad – tādu nebija vispār, mans labākais draugs bija televizors. Filmu rādīja kanāls LNT, kuram savulaik bija ļoti labu filmu izlase. Ar to varēja iepazīties gan tikai dziļās nakts stundās, toties tas piedeva pašam skatīšanās notikumam īpašu atmosfēru. Nostalģiju pēc laika, kuru nemaz neesi piedzīvojis. Par kura atveidojumu filmā tu nevari būt pilnīgi drošs – ir tas autentisks vai nē, jo režisors un scenārists (abi šai gadījumā ir Alens) rada intelektuālas un mākslinieciskas konstrukcijas, kuras spēj pielāgot objektīvo esamību saviem apzinātajiem vai neapzinātajiem nolūkiem.
Alens noteikti apzinās savu konstrukciju spēku un iedarbību gan uz sieviešu, gan vīriešu prātiem. Ar sievietēm režisors "nodarbojas" vairāk pēdējo gadu laikā, radot tādas šiki erotiskas filmas kā "Vikija, Kristīna, Barselona" ("Vicky, Christina, Barcelona", 2008) un "Match Point" (2005), nupat arī Keita Blānšeta ir Blānšas Dibuā modernā versija filmā "Jasmīnas stāsts" ("Blue Jasmine", 2013). Apliecinot kino spēju pārvarēt nacionalitāšu robežas, Alens savas aktrises franciski pielūdz, itāliski nīst, amerikāniski ķircina un angliski godina – vārdu sakot, padara viņas par Odrijām Hepbernām un Katrīnām Denēvām, piešķirot dramaturģiskajiem tēliem dimensionālu askētiskumu, toties ar to dāvinot pavisam cilvēcisku konkrētību par to ritmu, kurš darbina jūtīga cilvēka sirdi.
Tad, kad es pieslēdzos Alena raidītājam, tas konkrēti un tieši vēstīja par vīrieša iekšējām likstām, ar kurām savā pusaudzībā jau biju paguvis saskarties. Arī man tāpat kā Alenam bija brilles (ir vēl tagad) un deguns, kura forma un izliekums ir bijuši par iemeslu daudzām sarunām par manu etnisko izcelsmi. Sākotnēji es visas lozes liku uz poļiem, kuru man netrūkst no tēva puses. Taču tad vienreiz es dzirdēju spriedumu par to, ka "kas tad tie poļi esot, ja ne tie paši ebreji"... Un tad es laikam piekāpos domai, ka mana latvietība, līdzīgi kā daudziem citiem zēniem un meitenēm, ir visai multinacionāla. Tātad – vīrieša iekšējās likstas.
Veids, kā Alena varonis Alvijs Singers "Annijā Holā" tās izklāsta gan aci pret aci ar skatītāju, gan dialogos ar citiem varoņiem te realitātē, te atmiņu ainās, kurās viņš nonāk savā bērnībā un vēlas saprast tajā notikušo, – nav paciešams ilgi. Gluži kā Mihaila Zoščenko stāstā par meitenīti, kura žagojās un kurai varēja palīdzēt tikai viena, ļoti īpatnēja metode. Arī Alens no manas puses būtu saņēmis ar slapju dvieli pa muguru, kamēr viņš neredz. Dzimumu lomu stingrā tradīcija ("puikas neraud", "pasniedz māsīcai mēteli", "pus’ mut’ runā, pus’ mut’ pieturi" utt.) acīmredzot bija visai dziļi iesēdusies manā apziņā, tāpēc Alena nervozā un dricelīgā gaušanās mani ja ne saniknoja, tad radīja neskaidrību par tāda kino nepieciešamību, kurā nauda tiek piešķirta nevis tam, lai smīdinātu ar prasmīgi noformētiem jokiem vai aizrautu ar asiem piedzīvojumiem, bet gan – lai kāds ebreju intelektuālis mani padarītu par savu psihoanalītiķi. Vai varbūt – draugu. Tajā pašā laikā daudzi no viņa izteikumiem veic vienu no grūtākajiem uzdevumiem literatūrā vai jebkurā citā domas uzbūves un izklāsta paveidā: raksturot un paskaidrot cilvēka dzīves nejēdzīgo nesakritību jūkli un varbūt pat iegaismot rēnajā šaubu un neizlēmības briksnājā kādu malduguns gaismiņu, kurai sekot vismaz tiktāl, kamēr nav uznākušas jaunas grūtības un sarežģījumi. Šī malduguns, protams, ir mīlestība.
"Annijā Holā" ir burvīga aina, kurā Alens sarunājas ar Daienu Kītoni, viņa ir ekrāna partnere arīdzan otrajā režisora radošā zenīta filmā "Manhetena" ("Manhattan", 1979). Sēžot uz jumta terases, viņi sarunājas par gudriem niekiem – fotogrāfijas nozīmi mūsdienu mākslā un vēl nez ko. Burvīgi, ka šādas sarunas mats matā tiek risinātas arī šodien. Piemēram, nesen kādā ballītē man izveidojās diezgan gara saruna ar kādu meiteni, kura daudz stāstīja par Godāru un "Jauno vilni" franču kino. Par to, ka "Līdz pēdējam elpas vilcienam" ir pats labākais viņa darbs, un to, ka "Jauno vilni" jāsāk iepazīt ar Trifo "400 sitieniem". Ir grūti noturēties šādu sarunu neielikt plauktiņā ar plāksnīti "Lūk, cik daudz es zinu un cik es esmu forša". No vienas puses, tāpēc, ka par Godāru "viss jau bija izrunāts" pirms vairākiem gadiem – tad, kad jaunā inteliģence sastapās ar torentiem un lielu izdevniecību paspārnē izdotām hrestomātiskām brošūriņām par Tarkovski, Antonioni, Trifo un citiem lielajiem režisoriem. Jāpiebilst, ka mēs ar šo meiteni nedalījām vienu pieredzes bagāžu un neko citu arī ne, taču līdzību spēks tais ainās, kuras mums parāda Alens, un tajos mūsu dzīves notikumos, kuros mēs runājam ar intīmi pievilcīgu personu par mākslu, ir fascinējošs. Terases skatā varoņu sacītais tiek papildināts ar titriem, kuru tekstā ir izpaustas patiesās varoņu domas, kas tobrīd cirkulē viņu prātos. Piemēram: "Interesanti, kāda viņa izskatās bez drēbēm" vai "Es ceru, ka viņš neizrādīsies tāds pats tirliņš kā visi pārējie". Cilvēcīgi, vai ne?
Alens ir gājis arī maldu ceļus, piemēram, ar visai plakano tikumu komēdiju "Blēži uz pusslodzi" ("Small Time Crooks", 2000), gan pārsteidzis ar novatorismu metodes izvēlē un pielietojumā (mockumentary jeb inscenētā dokumentālā filma "Zēligs"/ "Zelig", 1983), gan pierādījis savu spēju risināt krimināldrāmu ("Kasandras sapnis"/ "Cassandra’s Dream", 2007). Īpašs pagrieziena punkts ir viņa "Pilsētu filmu" periods, no kura vismaz manā tuvumā visasākās viedokļu krustugunis nopelnīja sapņojums "Pusnakts Parīzē" ("Midnight in Paris", 2011). Riodežaneiro mērs pat esot publiski aicinājis Alenu nosaukt summu, kuru viņš vēlētos par filmu, kuras darbība notiktu šai pilsētā. Jebkuru summu. Kā šis stāsts risinājās tālāk, es nezinu, bet tas ir pietiekami ilustratīvs un pamato Alena izvēlētā virziena – savīt varoņu attiecību peripetijas ar pilsētvides izteiksmi – iedarbīgumu daudzās mūsu zemeslodes vietās. Protams, pilsētai ir liela nozīme arī "Annijā Holā" un "Manhetenā", otrās gadījumā to prominenti pavada Džordža Geršvina mūzika, daļēji saslēdzoties ar vācu kino pērles "Berlīne. Lielpilsētas simfonija" svinīgo majestātiskumu, kuru radīja režisors Valters Rutmans ("Berlin: Die Sinfonie der Grosstadt", 1927).
Mūzika Alenam ir ļoti būtiska – ne tikai kā mākslinieciskais līdzeklis kino, bet arī kā paša privātās dzīves sastāvdaļa. Jau vairākus gadus viņš ir džeza klarnetists, kuram ir savs Ņūorleānas džezbends. Tieši šīs Amerikas teritorijas mūzikas stils ir vistuvākais klarnetista dvēselei. Alena un viņa kolēģu versijas par dažādiem džeza standartiem ir iespējams dzirdēt Kārlaila viesnīcā Manhetenā, un pie tam katru pirmdienas vakaru (atļausim šai simpātiski leģendārajai regularitātei būt patiesai, pat ja kāda vai vairākas pirmdienas tiek izlaistas). Džeza kaislība virmo vienā no, manuprāt, visinteresantākajām Alena filmām "Salds un nekrietns" ("Sweet and Lowdown", 1999). Tajā aktieris Šons Penns (kuram, man šķiet, šī arī ir vienīgā loma pie Alena) attēlo XX gadsimta trīsdesmito gadu čigānu džeza ģitāristu Emetu Reju. Daudzi kino interesenti uzskata, ka šī filma ir slavas dziesma Džango Reinhardam – iespējams, pašam zināmākajam un virtuozākajam čigānu džeza stīgu margotājam. Viens no šīs teorijas pareizības apstiprinājumiem ir cigaretīte, kura koķeti valstās tiklab Emeta Reja, kā Džango Reinharda lūpu kaktiņā, kā to varam manīt fotoattēlos. Līdz ar to varam nonākt pie secinājuma par vienu no Alena intereses pamatvirzieniem vēl bez publiskās psihoanalīzes. Lai arī cik sarežģīts tipāžs nebūtu viņa centrālais varonis vai to kopums, tie allaž ir aktīvi, radoši un enerģiski ļaudis. Kaut kādā mistiskā veidā viņš pat nomāktību un iekšējos konfliktus var padarīt par sava veida rotaļu, izklaidi vai... trendu. Lielā mērā tas ir izdevies, pateicoties īpašai 70-to gadu garšai, kas virmo viņa sākumperioda darbos. Šodienas Alens jau vairāk ir sapņotājs, kuram brīžiem patīk paņemt tiesneša āmurīti un – "klaukc!" – uzsist pa skatītāja iekšējo morāles taburetīti, kura šo triecienu varbūt pat ir gaidījusi, tikai nav nojautusi, kurā brīdī tas tieši piemeklēs.
Alens ir estēts, par to nav šaubu. Viņa filmu titri ir zīme pati par sevi, tie allaž ir vienā un tajā pašā fontā, gluži kā viņš kameras objektīvam būtu pielicis pretī savu vizītkarti. Vienīgais, ko viņam varētu pārmest, ir nepietiekama estēta attieksme pret savu fobiju un neirožu proporciju filmas scenārijā. Protams, no otras puses – ja tā nebūtu teju šķebīgi kaitinoša, viņš nebūtu tas, kas viņš ir šodien. Ar "Oskara" statuetīšu četrotni, simt citu apbalvojumu un vārdu kino vēstures grāmatās. Un, lai arī lauri paliek tikai lauri, tie tomēr vēsta, ka ziņojums, kuru autors ir sūtījis skatītājiem (un turpina to darīt vēl arvien), ir pietiekami interesants un pazīstams. Kaut arī rokraksts ir drebelīgs un pats ziņojums ir uzskricelēts uz kvīts no ķīmiskās tīrītavas. Manuprāt, tieši tā varētu rīkoties gan Alvijs Singers, gan Vudijs Alens per se.
Rakstu sērija par kino tapusi sadarbībā ar kinoteātri "Splendid Palace".
4