Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Foto: rakhmat suwandi (Unsplash)
 
Redzējumi
05.06.2019

Draugs ausī

Komentē
2
Saglabā

Vārds "podkāsts" jeb latviešu valodā neiedzīvojusies "podraide" vairs nepaģērē skaidrojošo šķirkli. Katrā ziņā vismaz tūkstošgades paaudzei nav jāskaidro, ka podkāsti ir mūsdienu mediju lietošanas paradumiem atbilstoši audio stāsti, varētu teikt – "Radio 2.0". Kad 2007. gadā mēģināju podkāstus ieviest sabiedriskās politikas portālā politika.lv, projekts ar blīkšķi izgāzās – katru audio lejupielādēja labākajā gadījumā daži desmiti cilvēku. Tobrīd ne tikai šis vārds bija svešs, bet arī pati "audio-pēc-pieprasījuma" koncepcija. Turklāt – un tas droši vien ir vissvarīgākais faktors – apritē nebija viedtālruņu, kuri klausīšanos padara ērtu un mobilu. Gadsimta sākuma revolucionārie telefoni, kuri ļāva klausīties FM radio, šodien ir pensijā. Tagad katram ir iespēja klausīties tieši to cilvēku pie mikrofona, kuru viņš pats ir izvēlējies, un tieši tad, kad ir radusies vēlme to darīt. Kā to formulēja viens no podkāstu veterāniem, Answer Me This vadītājs Olijs Manns: "Podkāsts atšķiras no radio ar to, ka tas piedāvā "intimitāti plus", jo tu pats esi to izvēlējies un tas ir burtiski tavā ausī." [1]

Lai gan šī raksta uzdevums ir dalīties ar podkāstu ieteikumiem, tomēr vēsturisko atkāpi vēl nedaudz turpināšu, jo podkāstu apskati kā žanrs Latvijā ir mazattīstīts un ievads nenāktu par ļaunu. Kopš agrīnajiem divtūkstošajiem, kad podkāstus lielākoties ražoja tikai lielās raidorganizācijas – tādas kā BBC Lielbritānijā un NPR Amerikā –  un paši podkāsti būtībā bija nedaudz pārmontēti radio raidījumi, dzīve ir gājusi uz priekšu. Lielākā daļa no pasaulē šodien saražoto 600 000 podkāstu dzīvo no FM viļņiem un lielām organizācijām neatkarīgu dzīvi, bet podkāstu producentu kompānijas kļuvušas par gardu kumosu biznesam (piemēram, Spotify šogad nopirka podkāstu producentu Gimlet Media par vairāk nekā 300 miljoniem dolāru).

Podkāsti ir kļuvuši arī par zinātnisko pētījumu priekšmetu, iedvesmojuši filmu producentus radīt dokumentālus seriālus (The Case Against Adnan Syed, HBO – balstīts podkāstā Serial) un pat spēlfilmas (Come Sunday, Netflix – balstīta podkāstā This American Life). Klausītāju skaits ir kosmiski pieaudzis, salīdzinot ar gadsimta pirmās desmitgades pieticīgajiem cipariem. Dienvidkorejā podkāstus vismaz reizi mēnesī klausās 58% cilvēku, Spānijā 40% un ASV 33%, vēstī 2018. gada Digital News Report, kuru publicējis Reuters Žurnālistikas pētījumu institūts. Tie, kam zem 35, podkāstus klausās divreiz vairāk par tiem, kam pāri 45, – tas pētniekus nepārsteidz, jo tā ir tā pati paaudze, kas klausās Spotify un skatās Netflix, un ir pieradusi patērēt sev vēlamu saturu tad, kad ir laiks un vēlme, nevis "skriet mājās uz "Panorāmu"".

Podkāstu klausīšanās pieaugums pēdējos gados ir vienmērīgi augšupejošs, bet ir viens podkāsts, kurš deva visai industrijai pirmo lielo grūdienu, proti, Serial, kura pirmā sezona iznāca 2014. gadā. Serial ir Čikāgas sabiedriskā radio WBEZ populārā raidījuma un podkāsta This American Life "bērns" – pirmais podkāsts, kurš nebija piesaistīts radio raidījumam un dzīvoja tikai digitālajā vidē. Tieši Serial podkāstus no šaura entuziastu loka patērēta produkta pārvērta par masu kultūras fenomenu. Šobrīd Serial rit jau 3. sezona, tas ir saņēmis prestižo Pībodija balvu un kopumā lejupielādēts 420 miljonus reižu.

Tieši ar pētnieciskās žurnālistikas podkāstu Serial es arī gribētu sākt raksta rekomendējošo daļu. Gluži tāpat kā dāņu televīzijas seriāls The Killing savulaik izgrūda detektīvseriālus no ierastās kastītes – katrā epizodē savs noziegums –, tāpat arī Serial atkāpās no tradicionālā radio formāta, kurā katrs raidījums ir pabeigts stāsts. Serial vienu stāstu turpina visas sezonas garumā, katra epizode ved uz nākamo, tādējādi piedāvājot jaunu vielu pārdomām un liekot klausītājam ar satraukumu gaidīt tālāko attīstību. Serial pirmā sezona izmeklē kādu noziegumu, kurš noticis Merilendā, ASV, 1999. gadā. 1. epizodes ievadā podkāsta vadītāja Sāra Kēniga saka: "Pēdējā gada laikā esmu pavadījusi katru darba dienu, mēģinot saprast, ko kāds vidusskolēns darīja vienu stundu pēc skolas vienā dienā 1999. gadā." Skolēnu sauc Adnans Sajeds, viņš ir atzīts par vainīgu savas draudzenes noslepkavošanā un pašlaik izcieš sodu ieslodzījumā. Par pamatu žurnālistes izmeklēšanai kļuva Baltimor Sun lasītājas Rabijas Čaundri vēstule (viņa laikrakstā bija lasījusi Kēnigas rakstus), kurā vēstules autore apšaubīja Adnana advokāta profesionalitāti. Čaundri bija pārliecināta, ka Adnans nav vainīgs, un lūdza Kēnigu lietu izmeklēt. Žurnāliste piekrita, un rezultātā tapa Serial, kas izmainīja podkāstu vēsturi un arī Adnana Sajeda dzīvi – lielā mērā pateicoties tieši šim podkāstam, drīzumā notiks atkārtota viņa lietas izskatīšana tiesā.

Jebkāda papildu informācija sabojātu pārsteigumu, tāpēc pateikšu vien to, ka tagad klausītājiem ir milzu priekšrocība, jo šobrīd ir iespēja klausīties Serial 1. sezonu bindge-listening režīmā. Kad es to klausījos 2014. gadā, gaidīt nākamo nedēļu un nākamo epizodi bija ārkārtīgi mokoši. Starp citu, arī Serial "mazais brālis" S-Town, kurš veidots pēc līdzīga sezonas principa, ir ļoti jaudīgs, tāpat kā "lielais brālis" This American Life, kur katra epizode veltīta vienai tēmai. Viena no pēdējām epizodēm bija par cilvēkiem, kas tic sazvērestības teorijām, – izglītojošs, bet baiss stāsts par masu šaušanā bojāgājuša zēna vecākiem, kurus vajāja sazvērestības teorijas piekritēji – viņi neticēja šaušanas faktam un uzskatīja sērojošos vecākus par liberāļu nolīgtiem aktieriem. "Tava dēla nāve ir viltus ziņas, jo Alekss Džounss [2] zina labāk."

Ja ir interese par sazvērestības teoriju vai, teiksim, reliģiskā fundamentālisma dekodēšanu, tad populārzinātnisku klausāmvielu piedāvā NPR sabiedriskā radio podkāsts Hidden Brain. Raidījums par smadzenēm – kā neiroloģiskie procesi ietekmē mūsu lēmumus, preferences un uzvedību. Vai zinājāt, ka liberāli un konservatīvi orientētiem cilvēkiem ir ne tikai dažādi politiskie uzskati, bet viņiem patīk arī dažādas suņu sugas (tīrasiņu suņi konservatīvajiem, jaukteņi – liberāļiem), garšo dažāds ēdiens, viņu dzīves telpas un biroji ir dažādi iekārtoti un – šis man pašai patika vislabāk – atšķiras viņu attieksme pret dzeju? Konservatīvajiem patīk dzejoļi ar atskaņām, liberāļiem – ne īpaši. Izklaidējoša zinātne par pelēkajām šūniņām, vienvārdsakot.

Nezinu, vai ir zinātniski pētīts arī tas, kādi podkāsti patīk liberāļiem, bet pieņemu, ka to sarakstā varētu būt The New Yorker podkāsti – The New Yorker Radio Hour un citi. Tāpat, ticams, tajā pašā sarakstā ir arī The New York Times podkāstu klāsts (pievērsiet īpašu uzmanību The Caliphate – detalizēts ieskats Islāma valsts ikdienā, izcila žurnālistika). Bet ir arī mazāk pazīstami podkāsti, kuri pasauli apskata no liberālo vērtību skatupunkta. Nesens atklājums ir Tel Aviv Review – interviju podkāsts, kas top ar Izraēlas Demokrātijas institūta atbalstu. Neticiet mārketingam – aprakstā minēts, ka tas ir podkāsts "par Izraēlu", bet patiesībā tēmu loks ir daudz plašāks – dalībnieki ir sprieduši, piemēram, par to, kam pieder Kafkas mantojums, par dabas takām kā nacionālisma elementu, par nākotnes liberālismu, Putina politiku un jezīdu likteni. Gariem braucieniem ar auto savukārt lieti noderēs Londonas Ekonomikas augstskolas podkāsts LSE Public Lectures and Events. Patiesībā tas ir publisko lekciju ieraksts, kurā audio kvalitāte reizēm pieklibo, taču tēmas ir labu labās un raibu raibās – Eiroparlamenta vēlēšanu ietekme uz Eiropas nākotni, nācijas pārdefinēšana Makrona Francijā, Brexit un impērijas gals, kriptovalūta. Pievieno telefonu automašīnas audio sistēmai un, braucot no Rīgas uz Talsiem, būsi noklausījies bijušā Čikāgas mēra Rama Emanuela lekciju par pilsētu nozīmi globālajā ekonomikā. Vērtīgi.

Un, kad garas dienas beigās galva smaga un acis sūrst no digitālā teksta, tad var paklausīties vakara pasaciņu. "The New Yorker" podkāsts Fiction, kurā kāds žurnāla autors-rakstnieks lasa paša izvēlētu (cita rakstnieka) stāstu no žurnāla arhīviem, ir tieši pareizajā garumā – stundu garš. Ir patīkami iemigt, klausoties, kā Salmans Rušdi izteiksmīgi lasa Italo Kalvīno. Apmēram pusstundu skan stāsts, kam seko redaktores Deboras Trīsmanes saruna ar rakstnieku par izlasītā stāsta literārajām īpatnībām. Bet līdz sarunas brīdim es parasti esmu jau aizmigusi.

[1] Philippa Goodrich, 'Intimacy plus': Is that what makes podcasts so popular?; 2018. gada 21. decembris; https://www.bbc.com/news/business-46470428

[2] Alekss Džounss (Alex Jones) ir labēji radikāls radio raidījumu vadītājs, pret Demokrātu partiju vērstu sazvērestības teoriju aktīvs atbalstītājs.

Rita Ruduša

Rita Ruduša ir latviešu žurnāliste, redaktore un tulkotāja, grāmatas "Pagrīdes citādība" autore. Ir suns, divritenis un vājība uz lēno žurnālistiku, nav partijas piederības.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!