Draugos ar zilo kaķi

Par Ingas Beitiņas, Kristīnes Morozovas un Martas Pallo grāmatu "Dzīvnieki mākslas darbos"

Izdevējs: Biedrība "Droši un koši", 2014

Sērijas "Mazā Mula pēta" pirmā grāmata "Ainava kopā ar mazo Mulu" bija viena no jaukākajiem pārsteigumiem bērnu grāmatu klāstā pagājušajā gadā. Šo grāmatu es iegādājos, lai "principā atbalstītu ideju"”, un ar pārsteigumu atklāju, ka tā uzrunā arī mani – nevis kā māti, bet kā pieaugušu cilvēku, kas vēlas izprast mākslu. Sešgadīgā Lia par grāmatu bija tādā sajūsmā, ka izrādīja to visai ģimenei. Neskatoties uz grāmatas trūkumiem – vienveidīgajiem uzdevumiem, kas nebija izpildāmi, nesazīmējot vai nekopējot grāmatu, un ne pārmēru aizraujošo tēmu (būsim godīgi, ainavas ir lielisks mākslas priekšmets, bet reti kurš bērns ir gatavs ilgi skatīties bildē, kurā "nekas nenotiek") –, šī oriģinālā un interesantā grāmata mūsu ģimenē kļuva par vienu no gada patīkamākajiem atklājumiem.

Tāpēc tad, kad iznāca sērijas nākamā grāmata "Dzīvnieki mākslas darbos", es to nopirku, ne mirkli nešauboties. Lia gan pie lasīšanas netika tik drīz, kā būtu gribējusi, – gadu vecā Stella nosprieda, ka šī nu reiz ir grāmata, kas ir paredzēta tieši viņai. Kā nekā uz tās vāka un teju katrā lapā ir zilais taķ’s ņau-ņau un citi dzīvnieki, starp tiem arī vava un ziggs. Pat tad, kad mākslinieku darbos atainotie dzīvnieki bija pārāk abstrakti vai neskaidri, lai būtu atpazīstami mazuļa acij, vienmēr bija mazā Mula un atraktīvais kaķis, kuru dialogi ne vien paskaidroja un interpretēja mākslas darbus, bet arī iepriecināja pašus mazākos bērnus. Turklāt šīs ilustrācijas ir pietiekami atraktīvas un nebērnišķīgas, lai arī divpadsmitgadīgais Džonatans tās atzītu par gana labām esam.

Pēc tam, kad Stella atļāva mums paskatīties šo grāmatiņu, atklājās, ka tā patiešām ir jauka un tās izdevēji ir ieklausījušies atsauksmēs par pirmo grāmatu. Ja "Ainavas" lielākā problēma bija vienveidīgie uzdevumi un – zināmā mērā – Mulas pastarpinātā funkcija kā skaidrojošam, nevis sižetu virzošam spēkam, tad "Dzīvniekos" par uzdevumu dažādību nevar sūdzēties un arī Mula ir kļuvusi īstāka, lasītājam tuvāka. Arī šajā grāmatā mākslinieku darbi tiek papildināti gan ar uzdevumiem, gan jautājumiem, bet tagad šie uzdevumi ir ļoti daudzveidīgi gan sarežģītības, gan ieguldāmā laika ziņā – sākot ar elementāriem "atceries, kurā gleznā bija redzams kurš elements", turpinot ar maldinoši vienkāršajiem "uzzīmē sunīti vai zirgu pats" un noslēdzot ar laikietilpīgu "izveido dzīvnieka figūriņu no plastilīna, izmantojot dažādas tehnikas detaļu izveidei". Ne visi bērni izpildīs visus uzdevumus (piemēram, Lias slinkā mamma tā arī neatrada iespēju nokopēt krāsojamo lapu), bet to dažādā sarežģītības pakāpe ļauj katram lasītājam izdarīt vismaz dažus darbiņus.

Ja nu ir kāda grāmata, par kuru es varētu teikt hrestomātisko frāzi "Es vēlētos, kaut manā bērnībā būtu bijušas tādas grāmatas", tad Mula noteikti ir viena no tām. Tā runā par tēmu, kuru bieži vien nepamana skolā un ikdienā, – par to, kā "iekļūt" mākslas darbā, kam pievērst uzmanību un kā sekot līdzi mākslinieka iecerei un darba noskaņai. Pāreja no parastām bērnu grāmatām raksturīgās funkcionālās mākslas – "šis zīmējums ilustrē grāmatā notiekošo un ir paredzēts cilvēkiem, kam ne pārāk patīk lasīt" – uz mākslu, kurai ir vērtība pašai par sevi, nav tik pašsaprotama, kā tas šķiet mākslas baudītājiem. Vismaz mana agrīnā mākslas audzināšana aprobežojās ar "stāvi un skaties uz gleznu, pēc tam pakāpies atpakaļ un paskaties no lielāka attāluma" un "šī ir vērtīga glezna, kuru iegādājas kolekcionāri, bet tā tur dzintara glezniņa gan nav nekāda māksla", un tikai pusaudža gados es tiku pie dažām grāmatām, kurās autori pieskārās gleznu izpratnes niansēm. Bet arī tajās gleznu vērtības tika aprakstītas deklaratīvos teikumos, kuri neveicināja diskusiju, – man nācās pieņemt kā faktu, ka vienā Pikaso gleznā deformētos tēlos atainotas šausmas, kamēr citā šī pati deformācija tiek izmantota, lai attēlotu skaistumu. Līdz ar to es diezgan agri nospriedu, ka vienkārši nespēju saprast mākslu, un tie nedaudzie, gandrīz nejaušie mirkļi, kad man iepatikās kāds darbs, bija drīzāk anomālija, nevis norma. (Fakts, ka man tie iepatikās pilnīgi citu iemeslu dēļ, nekā grāmatā bija priekšrakstīts, situāciju neuzlaboja.)

Mazās Mulas attieksme pret mākslu ir pilnīgi atšķirīga – tā ir balstīta uz jautājumiem, ierosinājumiem, idejām un padomiem. Citās grāmatās gleznas nepilnības tiek vai nu pieklājīgi ignorētas, vai arī pasniegtas kā īpaši spilgta mākslinieka talanta izpausme, turpretim šajā tiek godīgi atzīts, ka, piemēram, Ģederta Eliasa gleznā "Karija ar melno kaķi" mākslinieks ir pievērsis uzmanību krāsu laukumiem un to attiecībām, nevis detaļu izstrādei, tāpēc arī daudzas formas ir stūrainas. Atvērtā forma ļauj arī lasītājam nepiekrist grāmatā rakstītajam – piemēram, Johana Heinriha Baumaņa kaķi Mulai šķita mīļi, bet Liai (un arī man) likās biedējoši un ļaunprātīgi –, un Lia smiedamās tā arī pateica, lai gan parasti cenšas respektēt autoritatīvus avotus.

Struktūras ziņā "Dzīvnieki mākslas darbos" ir ļoti daudzslāņaina. Trīs autoru kolektīvs – Inga Beitiņa, Kristīne Morozova un Marta Pallo – droši vien ir viens no iemesliem, kāpēc nelielā grāmatiņa šķiet ļoti ietilpīga, daudzreiz pārlasāma. Tajā pašā laikā tajā ir arī jūtamas dažādas balsis, no kurām ne visas ir vienlīdz simpātiskas.

Piemēram, ievada stāsts, kurā bērni izveido izrādīti saviem vecākiem, kurā piedalās dažādi zvēri (tos, protams, tēlo paši bērni) un kura ilgst visa vakara garumā, ir lieliski izdevusies un rada absolūtu un neviltotu sajūsmu bērnu vecākos... Varbūt es esmu pārāk ciniska, bet manā pieredzē šādus priekšnesumus ir iespējams skatīties ne ilgāk par stundu (ja vien pirms tam nav nedaudz iedzerts, ko droši vien mazās Mulas un viņas lielisko draugu vecāki nedara), un tie vienmēr saistās ar vairāk vai mazāk uzskatāmām drāmām par aizmirstiem tekstiem, sajauktiem iznācieniem, netīkamām lomām un savstarpējām riebeklībām. Man ir lielas aizdomas, ka viens no šiem drāmu iemesliem ir tieši tādi stāstiņi – bērni ir samācījušies, ka veidot kopīgas izrādes vairāku stundu garumā ir ļoti laba un vienkārši realizējama ideja, un ir dziļi sašutuši par to, ka viņu izrāde neatbilst laimes formulai. Pievienosim vēl rakstības stilu (vienā teikumā var būt pat trīs deminutīvi – bērniem acīmredzot tādi vārdi kā "kaķis" ir pārāk skarbi, jāsaka "kaķītis"), un ciniskās mātes pacietības mērs ir pilns. Stāsts vēl noslēdzas ar Mulas ieslīgšanu sapnī, kas droši vien ir domāts, lai paskaidrotu, kāpēc grāmatā figurē milzīgs, zils un runājošs kaķis. (Jo, protams, viss līdz tam notiekošais ir pilnīgi reālistisks un notiek katru ideālo ģimeņu pagalmos katrā saulainā sestdienā – vai tad ne?) Tomēr, ja mēs spētu uztvert klišejisko formu "viss grāmatā rakstītais notiek sapnī" nopietni, tad mums būtu jājautā sev, vai grāmatā lasāmie mākslinieki un to darbi ir īsti vai tikai nosapņoti. 

Par laimi, pēc tam, kad divos atvērumos ir blīvā slānī salikts viss, kas man nepatīk bērnu grāmatās, teksts kļūst būtiski labāks un interesantāks – mākslinieku un to darbu apraksti ir veidoti lietišķā, saprotamā valodā bez nekādas uķipuķināšanās, un arī vēršanās pie lasītāja notiek nopietnā, cieņpilnā tonī. Arī jautājumi ir pietiekami atvērti un rosinoši, lai būtu skaidrs – uz tiem nav viennozīmīgas atbildes un daudz lielāka nozīme ir fantāzijai, nevis „objektīvajai patiesībai”. Tāpat arī Mulas un kaķa Briča dialogi ir aizraujoši un dzīvelīgi; lai arī kaķis lielākoties pilda skolotāja lomu, viņš neuzspiež savu viedokli, un ir skaidri jūtams, ka abu attiecības balstās draudzībā un līdzvērtībā. Grāmatas beigās pievienota arī skaidrojošā vārdnīca, kas īsi un saprotami paskaidro grāmatā redzamos terminus un padziļina to izpratni.

"Dzīvnieki mākslas darbos" nav tikai grāmata topošajam māksliniekam – tā būs ļoti noderīga arī bērniem (un vecākiem), kas līdz šim ir uzskatījuši, ka neko nesaprot no "lielās" mākslas. Mazā grāmatiņa ļauj iesākt daudzas sarunas un atklāt mākslas darbus no sava skatpunkta. Un, galvenais, noticēt tam, ko tu redzi, pat tad, ja redzētais ir liels, zils, runājošs kaķis.