Anselms Feierbahs, "Platona dzīres", 1869
 
Sabiedrība
14.06.2018

Draudzēties

Komentē
0
Saglabā

"Man dārziņā teica, ka ir jādraudzējas ar visiem, bet es negribu." Es arī nekad negribēju, tāpēc atbildēju, ka tas nekas. Bet vai mums būtu jādraudzējas ar visiem? Kas ir draudzība, kas ar to tiek domāts? Kā katrs nosakām, kurš ir draugs? Plašsaziņas līdzekļos dažreiz jau līdz kaitinošai pārsātināmībai tiek piedāvāti padomi vai TOP 10 kļūdas mīlestības attiecībās. Tiek runāts, kā nepazaudēt savstarpējo dzirksti, palikt iekārojamai vai saglabāt sava mīļotā uzmanību. Iespējams, labi vien ir, ka šādi netiek pozicionēta draudzība, bet tajā pašā laikā ir novērojama tendence – draudzība kā divu vai vairāku indivīdu attiecību forma sabiedrībā nav uzskatāma par problemātisku vai drīzāk par tādu, kurai nepieciešama pilnveidošana, diskusija un personīgais ieguldījums. Draudzības attiecību krīzes gadījumā netiek meklēts padoms, draudzība, iespējams, ir ļoti pašsaprotama. Kad kāds man stāsta par saviem padsmit labākajiem draugiem, es neredzu jēgu vairs vārdam labākais, kad viens pazemo, izsmej vai izmanto otru, pazūd arī pašas draudzības attiecību pamats. Vai mēs mākam patiesi draudzēties?

Antīkajā tradīcijā mīlestības izpratne iezīmējas ar (vismaz) četrām dažādām tās izpausmes formām –mīlestību (agapē) pret dievu; mīlestību (erōs) kā erosu; mīlestību (storgē), kas balstīta empātijā, un mīlestību (philiā), kas tulkojama un saprotama kā draudzība. Kad Aristotelis skaidro, kas ir krietns cilvēks, tas parādās kā tāds, kurš spēj īstenot šo draudzības mīlestību vistīrākajā un patiesākajā pakāpē. Var domāt, ka draudzība tika saprasta kā augstākā starp cilvēkiem iespējamā mīlestības forma. Tā bija draudzība starp vīriešiem vai puišiem, kuri sarunā atklājās viens otram kā kailas personības. Varbūt tāpēc Sokrats sarunāšanās mākslu vērtēja augstāk par citām, jo tā reizē arī ir draudzēšanās tikuma izkopšanas māksla.

Draudzības attiecību problemātiskumu sengrieķu kultūrā var manīt gan Platona (dialogs "Līsids"), gan Aristoteļa ("Nīkomaha ētika") filozofiskajos apcerējumos. It īpaši draudzību pamanīs un izcels Aristotelis kā vienu no veiksmīgas valsts pamatiem, iedalot to vēl sīkākās attiecību izpausmēs jeb uz dažādām bāzēm balstītās formās. Tomēr tas nebūt nav būtiskākais, lai domātu, ko tagad nozīmē draudzība un drauga loma? Vien zīmīgi, ka jau divus tūkstošus gadu šī problēma (kā daudzas citas) ir palikusi tikpat atvērta, tomēr daudz noslāņotāka ar pieņēmumiem, stereotipiem un iemācīto par to, kas ir draudzība un ka visi tīko pēc draudzīguma kā pašsaprotamas dzīves sastāvdaļas.

Jādomā, kāpēc cilvēkam nepieciešams draugs. Sākotnējs svešs cits, kurš kļūst par dalītas eksistences līdzgājēju, iezīmējot paralēlo ceļu, uz kura otrs nekad neuzkāpj pavisam, bet pārzina tā līkumus, bedrainās vietas un īpašās vietas ar visskaistāko ainavu. Es runāju par draudzību kā krietnumu, kā atsevišķu patstāvību un kopīgu patvaļību. Par draudzību, kura nav fiziska, nepadara divus par vienu, nepiedalās tikai baudījumā un jautrībā. To nevajadzētu vairs dēvēt par draudzību. Draudzība, kuru domāju es, iekļauj aspektus, kuri apkopo vairāku filozofu teikto un rakstīto (Aristotelis, Lūcijs Annejs Seneka, Mišels de Montēņs, Frīdrihs Nīče u.c.) un manu subjektīvo pārliecību par to atbilstību draudzības attiecību izpratnei un izpausmēm. Filozofijas studentam bez filozofu vārdiem ir grūti iztikt, tāpēc tos nepieciešams minēt, ja ne tieši atsaukties – tāds ieradums, tā ir iemācīts.

Turpinot pieteikto tēmu, jāparāda vairāki aspekti, kas kalpo gan kā iemesls, gan mērķis draudzības veidošanai vispār. Galvenokārt tā ir mirkļa dalīšana, viena brīža kopīga piedzīvošana, kas ļauj notikt emocionālai mijiedarbībai ar cilvēku, kurš ir tīkams, kura kompānija ir patīkama un kopā piedzīvotais ir atkalsatikšanās vērts. Pieredzējuma dalīšana ne tikai fiziski esot blakus, bet arī draudzība nodrošina iespēju sarunāties ar citu. Atklāta un patiesa saruna ir tikai draudzības attiecībās iespējama, tāda saruna, kurā var būt kaila personība. Šis kailums ir galvenais, kā var izmērīt draudzības saiknes. Tas implicē, ka atkailinoties draugs zina to, kas otru var sāpināt, un ticība, ka tas nekad netiks izmantots pret, nodrošina iespēju būt neierobežoti pašam.

Pieredzējuma dalīšana, saruna un personības kailums. Lai tas būtu realizējams divu cilvēku saskarsmē, tiem jābūt arī ar līdzīgu uzskatu un skatījumu saistītiem. Nozīmīgi varētu būt dalīta izpratne par morāles jautājumiem, kopīgas intereses un, ne mazāk svarīgi, nepatika un kritika pret noteiktām lietām vai cilvēkiem. Kopīgs ienaidnieks vienmēr vieno cilvēku grupu un, iespējams, stiprina to vairāk nekā jebkas cits. Tāpēc cilvēcei būtu nepieciešams citplanētiešu uzbrukums, lai tā pārstātu karot savstarpēji. Līdzīgi ir draudzībā: izjūtot atbalstu, aug kopības sajūta un apziņa, ka otrs izprot iemeslus, pamatotus vai nepamatotus.

Šo visu var palikt zem empātijas jēdziena, tomēr cita rīcības vai uzskatu izprašana nebūt nenozīmē piekrišanu un viedokļu sakrišanu. Man liekas, ka tas ir viens no lielākajiem draudzības klupšanas akmeņiem. Vienam otra pārņemšana vai, gluži pretēji, atšķirību, kuru vairs nav iespējams empatizēt, dēļ izbeigta draudzība. Par pirmo var teikt, ka sevis zaudēšana vai otra personības atņemšana ir sliktākais, kas var notikt draudzējoties. Nav runa, par kādu ieradumu pārņemšanu vai nejaušu līdzīgumu, kurš ir neizbēgams, bet gan par apzinātu pielāgošanos vai pielāgošanu, lai draudzība vispār varētu realizēties. Atšķirība ir tajā, vai draugs tiek izmantots kā līdzeklis kāda mērķa sasniegšanai vai arī pati draudzība un tās izkopšana ir iesaistīto pašmērķis. Draudzībai kā mērķim nebūtu jābūt kaut kam saplānotam vai mākslīgam, attiecību kopšanai būtu jābūt dabiskai un jānorit pašai no sevis, kas neizslēdz strīda un domstarpību momentu, tieši pretēji, tiem ir jāiekļaujas un jābūt klātesošiem, iespējams, reizēm pat biežāk nekā parastā vai nepieciešamībā balstītā kontaktā ar citu.

Kā jau minēts, būšana kopā ir tas, kas tiek meklēts un visvairāk realizēts draudzībā. Izšķirīgs pārbaudījums ir būšana kopā nelaimē. Ar to nedomāju sava depresīvā drauga galvas paglaudīšanu. Tai nav jābūt obligāti fiziskai kopā būšanai, drīzāk morālai. Nozīmīgi šajos momentos ir izsvērt, cik ļoti ir otram jāpalīdz, vai arī, paturot savu draugu prātā, ļaut viņam pašam tikt galā ar notiekošo. Žēlums ne vienmēr ir tas, kas patiesi palīdz atrisināt problēmu, palikšana fiziski atstatus, bet vienlaikus blakus, paturot otru prātā, nav nežēlība, bet gan tas, ko dažreiz nozīmē palīdzēšana: rūpēšanās par otru izpratnē, kas saprotama otram var kļūt tikai pēc laika.

Gandarījums un pārdzīvojums par otru saglabā to kopību, kurā fiziskais ir tikai viens no kopābūšanas veidiem. Daudz no minētā ir attiecināms arī uz mīlestības attiecībām. Tāpēc arī īsta mīlestība ir balstīta šajā patiesās draudzības konvencijā starp diviem. Bet vai šodien kailas personības atklāšanas iespējamība un šīs potenciālās iespējamības izkopšana ir nosacījums, lai paziņotu: kāds tiek mīlēts vai mani mīl. Saglabāt sevi, ļaujot veidoties draugam. Tāda draudzība iespējama tikai starp tiem, kuri draudzējas paši ar sevi, kuri ir paši par sevi un tādējādi dzīvo tā, kā uzskata par labu un krietnu. Starp tādiem veidojas saikne, kas ir augstāka par izpatikšanu, izlikšanos, žēlošanu un piekrišanu. Tādi ir retums, tāpēc arī tīrība un bezkaunīgs kailums kļūs par biedu, nevis atbrīvošanos. "Tiesa, šur tur uz zemes pastāv sava veida mīlestības turpinājums, kur šīs divu personu alkatīgās vēlmes citai pēc citas ir devušas ceļu jaunai iekārei un alkatībai, kopīgām augstākām slāpēm pēc viena augstāk par viņiem stāvoša ideāla. Bet kas gan pazīst šo mīlestību? Kurš to ir piedzīvojis? Tās īstais vārds ir draudzība." [1] Tāpēc nav jādraudzējas ar visiem, kas šobrīd, šķiet, ir ļoti samelsta problēma, jo pārāk daudz tiek pasniegts, par daudz atbilžu tiek iedotas un cilvēkam nav ne vajadzības, ne vaļas nodoties šķetināt sevi pašu, jo, iespējams, daudzi ar sevi nemaz negribētu būt draugos. Jādraudzējas ar sevi vispirms, kas ir viens mūžīgiem un, iespējams, līdz galam nekad nepiepildāmiem mērķiem. Citādi kāda tad vispār ir tava, mana un katras atsevišķās personības jēga?

 

[1] Nīče, F. V. Jautrā Zinātne. 14. fragments. // Frīdrihs Nīče. Melošanas māksla. Pārdomas un aforismi. Sakārtojis Šuvajevs, I. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 43.–45. lpp.









Katrīna Lejiņa

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!