Doma par izglītības reformas nepieciešamību nav nekas jauns – izglītības reformas notiek faktiski visu laiku, jo mainās prioritātes un izpratne par dažādiem priekšmetiem, kā arī skolu tīklu organizācija. Tomēr reforma "Skola 2030" tiek uzsvērta kā fundamentāla pārmaiņa, kas "[pirmo reizi] mācību saturu un pieeju mācībām [pārskata] vienotā sistēmā" [1], liekot uzsvaru uz pāreju no informācijas apgūšanas uz analītiskām spējām un izpratni par to, kā rīkoties ar iepriekš nesastaptu informāciju, reizē solot pēctecību ar iepriekšējām reformām. Tik ambicioza un optimistiska iecere neizbēgami sastopas ar skeptiķu pulku, kuri apšauba reformas jēgu, iecerētās pārmaiņas un to ietekmi uz esošajiem priekšmetiem. Manuprāt, galvenais misēklis iecerētajās reformās ir tas, ka pārvērtētas visu iesaistīto spējas.
Ne vienmēr ir skaidrs, ko reformas autori cenšas panākt. Viens no reformas mērķiem ir dziļāk apgūt jau esošos priekšmetus, bet tas nozīmē, ka daļa priekšmetu jāatmet vai jāintegrē citos priekšmetos, jāsamazina apgūstamais apjoms vai arī jāpalielina mācību stundu skaits. Šai ziņā reformas autori piedāvā vairākus šķietami aplamus risinājumus. No vienas puses, vēl arvien ir runa par mācību vielas optimizāciju. No otras puses, plānots ieviest drāmu (izpildītājmākslu), kā arī vairākus ar tehnoloģijām saistītus priekšmetus. Lai to panāktu, plānots samazināt stundu skaitu citos priekšmetos, piemēram, literatūrai dažos gados paredzēts atņemt piektdaļu stundu. Ja piekrītam domai, ka tagad mācību viela tiek apgūta pārāk virspusēji, tad ir absurdi piedāvāt 70 drāmas stundas gadā kā jaunu, pilnvērtīgi apgūstamu priekšmetu. Nepieciešamība pēc šī priekšmeta tiek skaidrota ar vajadzību mācēt uzstāties publikas priekšā, sazināties ar cilvēkiem un sevi izpaust, kaut arī nav skaidrs, kāpēc šīs nav tādas starpdisciplināras prasmes, kuras būtu iespējams apgūt jau esošajos priekšmetos. Labo ieceru mudžekļa absurdu izceļ projekta līdzautores Ingas Krišānes apgalvojums, ka Blaumani var mācīties ne tikai literatūrā, bet arī fizikā un sportā. [2]
Protams, ka par šādu apgalvojumu dusmojas literatūras skolotāji, bet es domāju, ka arī fizikas skolotāji nebūtu apmierināti ar situāciju, kurā viņiem jāmāca mākslīgi piesaistītas tēmas no citiem mācību priekšmetiem. Ja reformas autori aicina balstīt gramatikas apguvi tematiskos moduļos, jo, viņuprāt, šāda pieeja palīdz saprast teorijas nozīmi dažādos praktiskos kontekstos [3], tad šeit redzam pretējo. Pieeja, kura neņem vērā katra priekšmeta specifiku, kaitē visiem priekšmetiem. Fizikā nav jēgpilni runāt par to, ar kādu spēku Buņģis sita Cibiņam, sportā – mācīties pantmērus, skrienot ap sporta zāli. Ņemot talkā pavisam ekstrēmu piemēru, pēc Krišānes teiktā varētu spriest, ka rokas vajadzīgas gan rakstniekiem, gan svarcēlājiem, tāpēc abu prasmes var apgūt ar vienu metodi.
Ir arī pavisam jēgpilni piemēri, kuros viena priekšmeta izpratne papildina citus priekšmetus. Blaumani ir vērtīgāk lasīt, ja cilvēkam ir labas zināšanas par Latvijas vēsturi, tāpat kā vēstures izpratni papildina tai atbilstošu literāru darbu apguve. No savas nesenās vidusskolas pieredzes atceros to, ka ķīmijas un fizikas skolotāji atsaucās uz kopīgiem konceptiem un matemātikā mums stāstīja, kā integrāļus izmanto fizikā. Tomēr arī labajos gadījumos šīs zināšanas nevar cita citu aizstāt.
Tiek pārvērtētas arī skolēnu un skolotāju spējas. Man nav grūti iedomāties, kā zinātkārs, atbildīgs, radošs un pašapzinīgs [4] skolēns tiek galā ar visu iecerēto, apgūstot prasmes no pedagoga, kurš ir pārliecināts par sevi gan savā priekšmetā, gan saziņā ar kolēģiem un kurš uztver audzēkņus kā līdztiesīgus sarunbiedrus, taču vairums cilvēku neatbilst šiem ideāliem. Reformu plāns nerēķinās ar to, ka lielākajā daļā klašu pārpūlējušies pedagogi satiek garlaikotus skolēnus. Redzot, ka plānots no 9. klases skolēna prasīt "analizēt globālo sabiedrību, izmantojot ekonomikas, politikas, tiesību un psiholoģijas teorijas" [5], nākas sarauties neticībā, jo šaubos, vai to spēj vairums vidusskolas absolventu, kur nu vēl devītklasnieki. (Piedodiet man, gudrie devītklasnieki!)
Protams, šāda problēma pastāv arī tagadējā sistēmā, taču jaunā sistēma problēmu saasinātu, jo analītiskās prasmes pēc būtības pieprasa daudz augstāku personīgo iesaisti, uz kuru nevar paļauties. Kad dzirdēju, ka vidusskolā būs lielākas iespējas specializēties, ļoti sapriecājos, ka šis varētu būt risinājums – skolēniem būtu iespēja pilnvērtīgāk nodoties savām interesēm. Prieks izčibēja, kad redzēju, ka patiesībā specializācija būtu ļoti ierobežota un tāpat vajadzētu apgūt lielāko daļu satura arī pārējās mācību jomās [6]. Rodas iespaids, ka zem kompetenču izglītības zīmes cenšas pasniegt līdzīgu saturu, atkal neļaujot noticēt pretrunīgajām iecerēm.
Reformu mērķi atduras arī pret pedagogu ekonomisko realitāti. Ja jaunā sistēma cer radīt motivētus absolventus, tad tai ir nepieciešami skolotāji, kuriem ir laiks un līdzekļi, lai rūpētos par savu labsajūtu gan darba vidē, gan ārpus tās. Pretējā gadījumā ir maldīgi cerēt, ka skolotāji varēs sadarboties, kopīgi apspriest problēmas mācību vidē, salīdzināt un pielāgot stundu plānus [7]. Ticu, ka daudzviet tam nemaz nav vaļas. Šobrīd Latvijā vēl arvien ir skolotāji, kuri saņem zem 300 € mēnesī pirms nodokļu nomaksas, jo skolas ir tik mazas, ka tās nevar skolotājiem nodrošināt pilnu slodzi. Mazās skolas tiek slēgtas reti, par spīti tam, ka skolēnu skaits pēdējo 12 gadu laikā ir krities par ceturtdaļu. Lai celtu algas, un līdz ar to arī augsti motivētu cilvēku konkurenci pēc skolotāja amata, nāktos slēgt daudzas mazās skolas. Tas nav viegli. Ja politiķis skaļi pateiktu, ka ir ar mieru slēgt daudzas skolas, ar to arī viņa karjera būtu cauri, nemaz nerunājot par patiesi postošo ietekmi, ko skolu slēgšana atstātu uz daudzām mazapdzīvotām vietām laukos.
Tādēļ tiek pavirši izskatītas tieši sarežģītās, starpdisciplinārās realitātes, par kuru apguvi iestājas reformu autori. Nav plānots padziļināti apgūt mazāk priekšmetu: sastopamies ar tiem pašiem priekšmetiem zem citām birkām, turklāt reizēm ar samazinātu stundu skaitu. Netiek domāts par īstiem skolēniem, bet tiek iztēloti brīnumbērni, kuriem šķietami jau piemīt tās īpašības, kuras programmā plānots apgūt.
Ir saprotams, kā gaiši pedagogi, kuri gan jau patiešām spēj iedvesmot savus audzēkņus un kuru kolēģi varbūt ir atvērti viedokļu apmaiņai par mācību metodiku, var kļūt pārmērīgi optimistiski. Arī veiksmīgā ārzemju pieredze daudzus pārliecina, ka pārmaiņas ir laimes atslēga – bieži tiek piesaukts Somijas piemērs. Turklāt reformas rezultātus iecerēts panākt ilgtermiņā, nevis rīt, tāpēc pavisam iespējams, ka laika gaitā šīs problēmas tiks atrisinātas. Tomēr uz to nevar paļauties, un bez izpratnes par to, kas notiek ārpus ideāliem vai ar ko Latvija atšķiras no citām valstīm, var gadīties šos ideālus pievilt, reizē radot jaunu jucekli.
Šādas pārdomas var šķist ciniskas, un zinu, ka reformas izstrādei daudzi cilvēki nesavtīgi veltījuši savu darbu un laiku. Tomēr man šī tēma sāp, tāpēc ka es dziļi sirdī esmu kompetenču izglītības atbalstītājs. Paralēli Latvijas vidējās izglītības diplomam 11. un 12. klasē mācījos IB (International Baccalaureate) programmā, kurā bija jāapgūst seši priekšmeti – trīs no tiem padziļināti – un vērtējumi lielā mērā balstījās spējā analizēt gan iepriekš lasītu, gan iepriekš nekad neredzētu informāciju. Lai arī IB programma ļoti atšķiras no iecerētās programmas "Skola 2030", abas vieno līdzīgas vērtības.
Pat tad, ja neizdosies sasniegt visus reformu mērķus, daļa pārmaiņu patiešām būs pozitīvas. Es domāju, ka tikumi, kurus iecerēts mācīt, būtu vērtīgi katram cilvēkam. Nešaubos, ka daudzi priekšmeti cits no cita iegūst un ka ir vērts tos redzēt kā daļu no plašākas informācijas telpas. Es priecājos par to, ka skolotājiem tiktu dota lielāka brīvība mācību satura izveidē. Daudzi mani draugi vidusskolā būtu sajūsmā par iespēju vairāk specializēties un nemācīties priekšmetus, kas viņiem nav saistoši. Tieši tāpēc man ir ļoti žēl, ka šīs reformas izskatās labāk no attāluma.
[1] "Izglītība mūsdienīgai lietpratībai: mācību satura un pieejas apraksts", 5. lpp.
[2] LTV raidījums "Kultūršoks", "Kāpēc jaunajā izglītības programmā paredzēts tik maz literatūras stundu?"
[3] LTV raidījums "Kultūršoks", "Kā jaunais izglītības standarts paredz mācīt latviešu valodu?"
[4] "Izglītība mūsdienu lietpratībai", 46. lpp.
[5] Turpat, 61. lpp.
[6] Turpat, 68. lpp.
[7] Turpat, 13. lpp.
1