Komentārs
09.10.2012

Drāma. Bet ne traģēdija

Komentē
0

Tiem Latvijas politikas komentētājiem, kuru dominējošā reakcija uz notiekošo ir skaļi paust "sašutumu" vai "nosodījumu", pagājusī nedēļa deva papilnam šādu iespēju. Pirmkārt, Nacionālā apvienība izvirzīja prasības budžetam saistībā ar saviem demogrāfijas plāniem, nevalsts valodā sakot: "Surprise, surprise!" Te mums noteikti ir darīšana ar kādu nedzirdētu un apbrīnojamu nekaunību, nevis ierastu lietu, kas tādā vai citā izpildījumā atkārtojas gadu no gada. Otrkārt, no jauna uzpeldēja Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas sēdē "neētiski piedzērušā" deputāta Kabanova lieta, kura tika nodota Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai. Te gan, protams, pavērtos plašs lauks ironiskām piezīmēm – sak', šādā kompānijā par sabiedrības saliedētību lemt laikam skaidrā prātā ir pagrūti. Tomēr arī tas patiesībā nav nekas jauns. Atcerēsimies Lato Lapsas savulaik publicētās t. s. Valmieras grupējuma sarunas Bīriņu pilī, kurās paustas atmiņas par kādu Latvijas parlamentārās cīņas klasiķi no nacionālpatriotiskā flanga. Viņa balss nozīmīgos balsojumos esot izmaksājusi tieši piecdesmit gramu konjaka Saeimas bufetē. Kabanova gadījumā gan runa laikam nebija par piecdesmit gramiem. Tomēr viņa soģiem deputātiem gan vajadzētu būt godīgiem un vismaz dziļi sirdī atzīt, ka iekritušā kolēģa problēma ir nevis tajā, ka Kabanovs dzer, bet gan – ka nevar turēt.

Īsi sakot, pie mums viss jaunais joprojām ir labi aizmirsts vecais. Labi vēl, ka citās zemēs politika sit augstāku vilni. Runa vispirms ir par Gruziju, šo vīnogām svētīto valsti, ar kuru mūs saista sena un abpusēja draudzība. Pirmdien notikušo vēlēšanu rezultāts tur dod pamatu dažām interesantām pārdomām. Kopumā reakcija uz "Gruzijas sapņa" uzvaru pasaules medijos bija diezgan polarizēta. Vieni apsveica Gruziju ar pirmo demokrātisko varas maiņu un pauda cerību, ka Gruzija turpinās iesākto reformu ceļu un prorietumniecisko orientāciju. Turpretī otri pauda nožēlu par Saakašvili sakāvi un pareģoja Gruzijas atgriešanos Krievijas ietekmes jomā. Ar vienu aci sekodams Gruzijas politikai, es sliecos domāt, ka Gruzija patiešām šodien atrodas diezgan grūtā vēsturiskā situācijā. Tomēr tam ir darīšana ne tik daudz ar ģeopolitiku, cik ar mums tik mīļo gruzīnu paškontroles spējām.

Varas maiņa, vēlēšanās uzvarot opozīcijai, nudien ir postpadomju reģionā visai reti sastopams fenomens, un par to gruzīniem tiešām pienākas uzslava. Mums Latvijā, kur katrās vēlēšanās pie varas tiek jauna "tautas glābēju" partija, tas varētu šķist jocīgi, bet vairumā bijušo PSRS valstu pēdējos divdesmit gados nekas tamlīdzīgs nav noticis. Daudz izplatītāki ir divi citi varas maiņas modeļi. Pirmkārt, tā ir "nodošana mantiniekam" (kā Azerbaidžānā vecais Alijevs – jaunajam vai kā Krievijā 2000. gadā Jeļcins – Putinam, vai 2008. – Putins Medvedevam). Otrkārt, tā ir "krāsainā revolūcija", kad opozīcija tiek pie varas pēc falsificētu vēlēšanu rezultātu apstrīdēšanas un masu protestiem (kā 2003. gadā Gruzijā vai 2005. gadā Ukrainā). Turklāt divās valstīs, Baltkrievijā un Uzbekistānā, varas maiņa šajos divdesmit gados vispār nav notikusi ne reizi. Tieši tādēļ situācija, kad pēc zaudējuma vēlēšanās valdošie vienkārši atkāpjas un palaiž savā vietā uzvarētājus, patiesi ir netipiska un liecina par zināmu demokrātiskās iekārtas stabilitāti. Ar to arī apsveicam. Tomēr institūciju stabilitāte pati par sevi vēl nenozīmē nekādu dižo sasniegumu. Galu galā, ir arī tāda valsts kā Moldova, kur veselas piecas reizes samērā demokrātiski ir mainījusies vara. Tomēr, lai dēvētu Moldovu par veiksmes stāstu, ir jābūt diezgan bagātai fantāzijai.

Savukārt, kas attiecas uz gaidāmo Krievijas ietekmi Gruzijas valdībā, prātīgi cilvēki mazliet nogaidītu ar secinājumiem. Ivanišvili biznesa pagātne 90. gadu Krievijā, protams, nedaiļotu mūsu sapņu politiķa biogrāfiju. Arī solījumi turpināt ceļu uz NATO var izrādīties tukši. Tomēr Ivanišvili jau ir savi nopelni Gruzijas modernizācijā: cita starpā, ar savu naudu piedalījās arī slavenajā Saakašvili policijas reformas finansēšanā – kopā ar onkuli Sorosu. Turklāt, ja vaicājam, kurš no abiem – Ivanišvili vai Saakašvili – drīzāk spētu panākt jebkādu Gruzijai pozitīvu risinājumu Dienvidosetijā un Abhāzijā, tad pirmajam ir neapšaubāmas priekšrocības iepretim otrajam. Protams, nevajadzētu lolot ilūzijas par motīviem, kuru dēļ Krievija rīko manevrus pie Gruzijas robežām un balsta separātistus. Tomēr nav saprātīgi gaidīt, ka šī valsts pēkšņi kļūs laipna pret administrāciju, kuras vadītājs savu karjeru balsta agresīvi antikrieviskā retorikā. Tādu muļķību neatļautos neviena saprātīga valdība – kur nu vēl postimpērisko sindromu mocītā Krievija. Te, starp citu, varētu būt viela šādām tādām pārdomām arī latviešu politiķiem. Pakāpeniski zūdot 2003. gada harismai, Saakašvili arvien vairāk balstīja savu leģitimitāti sauklī: "Viss sliktais nāk no Krievijas." Pati Krievija, protams, viņam sirsnīgi palīdzēja konfrontācijas uzturēšanā. Tās kulminācija bija 2008. gada augusta karš – stingri ņemot, Krievijas cūcība, taču nepārprotami Saakašvili izprovocēta cūcība. Kādu laiku Saakašvili antikrieviskā cīnītāja tēls strādāja tīri labi un ļāva viņam veikt virkni vajadzīgu reformu. Taču vienā mirklī publika uz to vairs nespēja "pavilkties" un sāka raudzīties pēc alternatīvām. Ārējā ienaidnieka tēls ir ļoti labs un efektīvs līdzeklis sabiedrības mobilizēšanai nepopulāru reformu vajadzībām – jo īpaši tad, ja pats prototips par visām varītēm cenšas atbilst šim atbaidošajam tēlam. Tomēr šāda leģitimitāte nav mūžīga, tā agri vai vēlu beidzas, – un tad var sanākt ziepes. Tādos mirkļos arvien vairāk cilvēku sāk nojaust, ka visā politiskajā šmucē un nekompetencē vainojami nav vis Putins un FSB aģenti, bet gan ļoti patriotiski pašmāju bāleliņi vai, ja vēlaties, pašmāju genacvales.

Tādos brīžos vēlētājs sāk ilgoties pēc atriebības, un atriebība, kā zināms, ir akla. Tad nu arī tiek balsots nedomājot un kā pagadās – šoreiz, ieguldījis lielu naudu, šo balsojumu sev pievāca Ivanišvili. Kolorītā krievu publiciste Jūlija Latiņina ironizē, ka Ivanišvili partija ar nosaukumu "Gruzijas sapnis" patiesi apelē pie tā, par ko sapņo vidējais gruzīns – proti, gulēt uz dīvāna, neko nedarīt un saņemt pabalstu. Tas varbūt ir pārspīlēti, taču sava taisnība viņai ir: Saakašvili ir paveicis virkni reformu, kuras vidējam valsts iedzīvotājam varētu nepatikt, – zemi nodokļi, sīkās korupcijas izskaušana, ierobežota sociālā palīdzība utt. Tomēr Latiņina, kura tradicionāli jūsmo par Ķīnas tipa autoritārās modernizācijas scenārijiem, noklusē kādu būtisku lietu. Saakašvili ir harismātisks līderis, agresīvs reformists, spējīgs uz radikālu rīcību, pat avantūrām, un viņam līdz pirmdienas vēlēšanām veicās tīri labi. Taču viņu iegāza ne tikai nelaimīgais cietuma spīdzināšanu rullītis. Ne mazāka loma bija arī viņa tieksmei uz "pokazuhu", stiklā un tēraudā mirdzošām ēkām, kā jaunā Iekšlietu ministrijas vai prezidenta pils ar kupola plaģiātu no Berlīnes reihstāga, uz Kutaisi pārceltā parlamenta ēka utt. Mēs tradicionāli iedomājamies gruzīnus kā teatrālus un emocionālus, taču te nu ir redzams, ka valdības vērienīga izšķērdība reprezentācijas projektos iepretim iedzīvotāju bezcerīgai nabadzībai tiek atbilstoši novērtēta itin visur.

Īsi sakot, ar Dievpalīgu Gruzijā vēl viss būs kārtībā. Ivanišvili tagad varēs rādīt "klasi". Turklāt lielākās problēmas, kā šķiet, viņam radīs nevis hipotētiskā "Maskavas roka", bet gan paša "komandas" biedri, kuri tagad būs jānotur kaut kādos rāmjos. Savukārt mūsu lielais draugs Miša, lai cik dīvaini tas izklausītos, arī savā ziņā ir uzvarējis – vismaz tos, kuri viņu pēdējos gados sunīja par diktatoru. Diktatūrās, redz, opozīcija nenāk pie varas mierīgās vēlēšanās.

______________________________________________________________________

Ivars Ījabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. Privātā dzīve: ir, bet noslēpums. Apkaunojošos sakaros līdz šim nav novērots.

 

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!