Par grāmatām
11.12.2019

Dovlatova anekdotiskais reālisms

Komentē
1
Saglabā

Par Sergeja Dovlatova grāmatu "Zona. Cietuma uzrauga piezīmes" (no krievu valodas tulkojis Vilis Kasims, "Latvijas Mediji", 2019)

Šīs recenzijas kontekstā tas varbūt izklausīsies mazliet ķecerīgi, bet pret Dovlatova prozu nekad neesmu izjutis īpašas simpātijas – pārāk daudz sasteigtu un nenostrādātu tekstu, īpaši daiļrades sākumposmā. Pret personību arī ne, jo ir gadījies saskarties ar vismaz trim ļaužiem, kas ar Dovlatovu bijuši pazīstami (viens no viņiem – Dovlatova draugs un pamatīgas viņa biogrāfijas autors), un viņu atsauksmes par Dovlatova personību un izdarībām ir bijušas, maigi izsakoties, skeptiskas. Noprotams, ka Dovlatovam piemita apbrīnojams talants – samaitāt attiecības ar jebkuru cilvēku, vai tas bija sens draugs, mīļotā sieviete, viņa grāmatu izdevējs vai kāda preses izdevuma redaktors. Loģisks jautājums – tad kāpēc šī recenzija par rakstnieku, kura proza man neko daudz neinteresē, un cilvēku, kurš it nemaz nešķiet simpātisks?

Atbilde pagalam vienkārša – nostalģija. Iedomāsimies: astoņdesmito gadu pirmā puse – satīstījušamies sociālisma kulminācijas fāze un tai pašā laikā arī "virtuves disidentisma" uzplaukums. "Virtuves disidentisms" – tās pārsvarā bija garumgaras jaunu ļaužu sarunas pie šņabja pudeles (šņabis te netiek piesaukts nejauši – alkoholam bija liela un priecīga loma Dovlatova dzīvē, bet drūma – nāvē), un nav no svara, vai tās patiesi norisa virtuvē vai kādā citā telpā. Turklāt ne tik daudz sarunas par/pret ideoloģiju vai politiku, bet gan par kultūras būšanām. Astoņdesmitajos pa druskai vēl atbalsojās tālie sešdesmitie ar tiem raksturīgo brīvdomību un ilūzijām. Te vietā būtu piebilst, ka "atkusnis" padomju literatūrā nebūt nesākās uzreiz pēc 1956. gada. Reālais "atkušņa" process norisa sešdesmitajos gados, kad padomju literatūra beidzot atbrīvojās no socreālisma patosa, klišejām un aprobežotības. Dovlatova sakarā – lai arī viņš sāka publicēties krietni vēlāk, kā rakstnieks viņš izveidojās tieši sešdesmitajos gados, šajā krievu literatūras "atkušanas" posmā.

Likumsakarīga "virtuves disidentisma" sastāvdaļa – grāmatas: kontrabandas ceļā ievesti vai iesūtīti ārzemju izdevumi, kserokopijas un pagalam miglainas mašīnraksta vai foto kopijas. Tostarp arī Dovlatovs un daudzi citi aizliegti, pusaizliegti vai pirms daudziem gadiem smieklīgi mazās tirāžās publicēti autori. Pie baltajiem lāčiem tolaik par šādu grāmatu lasīšanu vairs nesūtīja, tomēr čeka šo faktu varēja izmantot kā argumentu nopietnākam spiedienam vai vismaz paskarbām pārrunām stūra mājā. Liekas, Dovlatovu pirmo reizi lasīju kādā 1983. vai 1984. gadā, pavisam mazu brīdi pēc viņa pirmo grāmatu iznākšanas ASV. Pa kādiem apkārtceļiem šīs grāmatas nonāca pie manis – nudien neatceros. Prātā cieši ieēdusies "Zona", tāpat arī mazliet vēlāk publicētais "Rezervāts". Pats par sevi saprotams, Dovlatova darbiem piemita krietna "pievienotā vērtība". Kā citādi – negants disidents (jo Padomju Savienībā tikpat kā nav drukāts – bija publicēti tikai divi stāsti un nedaudzas recenzijas), brīvdomātājs, emigrants, tiek tulkots daudzās valodās, piedevām arī sieviešu mīlulis un sirsnīgs dzērājs. Diez vai tolaik tika pievērsta liela uzmanība viņa tekstu literārajām kvalitātēm, daudz svarīgāka likās šī "pievienotā vērtība" un saskarsme ar tīri padomisko underground mitoloģiju par pareizajiem ļaužiem, kas nenovēršami pārkvalificējas par "virtuves disidentiem" un no ceturtā stāva klusi spļauj uz oficiālo kultūru. Vārdu sakot, kas nav oficiāli atzīts, tas piederīgs augstās mākslas sfērai, jo citādi nevar būt tāpēc, ka nevar būt citādi.

Te nepieciešama maza atkāpe par to, ka Dovlatovs padomju laikā bija aizliegts. Tas tiesa – viņu nepublicēja, tomēr neviens Dovlatova biogrāfs nav puslīdz ticami formulējis šī aizlieguma iemeslu. Visi atkārto vienu un to pašu versiju – Dovlatovs rakstīja daudz un straujā tempā. Paziņas, preses izdevumu galvenie redaktori un pat padomju literatūras dzīvie klasiķi viņa prozu vienbalsīgi slavēja, bet – nepublicēja. Vēl trakāk – kad beidzot Dovlatovs tika līdz savai pirmajai grāmatai, tās salikumu iznīcināja, turklāt tas notika Tallinā, kur literārā brīvdomība jau bija gluži pašsaprotama parādība (liekas, tas notika kāda pusizglītota puspulkveža kaprīzes dēļ – manuskripts nejauši nonāca čekā, kur pagonotajiem lasītājiem Dovlatovs likās stipri apšaubāms, jo nebija plauktiņa, kur ierādīt vietu viņa prozai; šo epizodi Dovlatovs pēcāk aprakstīja stāstā "Amats"). Un ne jau tāpēc, ka autors sludinātu kaut kādas ideoloģiskas apgrēcības, aicinātu gāzt padomju varu vai – "Zonā" – rakstītu par lēģeriem. Lēģeru tēma padomju literatūrā jau bija akceptēta, lai arī stipri ierobežotos apjomos (piemēram, bija ne tikai publicēti Solžeņicina darbi, bet viņš pat tika izvirzīts Ļeņina prēmijai). Pieļauju, iemesls bija pavisam cits – Dovlatovs atteicās ne tikai no padomju literatūras, bet arī no krievu klasikas mantojuma. Dovlatova prozā nav ne miņas no refleksijām par vēstures ritumu, no dziļdomīgiem un garlaicīgiem pārspriedumiem par cilvēces likteņiem, par visādām morāles un sirdsapziņas būšanām. Vārdu sakot, nekā no tā, ar ko tik ļoti allaž lepojusies krievu literatūra. Ja arī Dovlatovam var atrast kādus priekštečus, tie ir uz pirkstiem saskaitāmi – Zoščenko, Oļeša, iespējams, arī Bulgakova feļetoni un daži citi divdesmito gadu krievu autori. Būtībā jau ar pirmajiem tik nepretenciozajiem pastāstiņiem Dovlatovs definēja sevi kā literāro autsaideru ar bezmaz mazohistisku prieku piemērot šo masku, lai pēcāk visiem varētu sūdzēt bēdas – redz, neviens viņu negrib publicēt. Es neko daudz nepārspīlēju, Dovlatova attieksmi raksturojot kā mazohistisku prieku, jo pēcāk, jau būdams ASV, viņš uzvedās uz mata tāpat – pametot Padomju Savienību un emigrējot uz laimības zemi, Dovlatovs līdzīgi daudziem citiem padomju emigrantiem bija paņēmis Padomju Savienību sev līdzi un tā arī līdz mūža galam palika padomju rakstnieks, dzīvodams Ņujorkas krievu rajonā, pārsvarā kontaktēdamies tikai ar citiem nesenajiem emigrantiem un ilgojoties pēc zaudētās paradīzes, padomijas. Bet – autsaiders. Gan Padomju Savienības, gan krievu emigrācijas, gan – neraugoties uz to, ka Dovlatovs kļuva par vienu no visvairāk tulkotajiem krievu autoriem, – ASV literatūras kontekstā, un te nelīdzēja arī ASV oficiālās kultūras akcepts (Dovlatova stāstus labprāt drukāja žurnāls "The New Yorker", kurā iekļūt nebija viegli arī amerikāņu autoriem, nemaz nerunājot par mazpazīstamiem krievu emigrantiem).

Dovlatovam nācās emigrēt pēc tam, kad 1977. gadā ASV iznāca viņa pirmā grāmata. Taču arī šeit nepieciešams precizējums – grāmata nebūt nebija galvenais represiju cēlonis, drīzāk formālais iemesls. 1980. gadā Maskavā bija paredzētas olimpiskās spēles. Gatavošanās tām, protams, norisa ar īsti padomisku vērienīgumu, tāpēc Maskava un citas lielākās Krievijas pilsētas piedzīvoja pamatīgu tīrīšanu. Padomju vara atbrīvojās no tām personām, kuras nebija vēlams skatīt daudzajiem ārzemju viesiem. Tostarp no kriminālnoziedzniekiem, bomžiem, alkašiem, garīgi nelīdzsvarotiem cilvēkiem. Un – no disidentiem, gan reālajiem, gan potenciālajiem. Arī no Dovlatova. Iespējas bija tikai trīs – lēģeris, psihiatriskā slimnīca, emigrācija. Gluži loģiski, ka daudzi izvēlējās emigrāciju (ar ko arī izskaidrojams milzīgais krievu emigrantu skaits septiņdesmito gadu nogalē), dažs ar prieku – tak visa brīvā pasaule pie kājām! Cits līdzīgi Dovlatovam – ar sakostiem zobiem. Dovlatova dzīve bija pārbagāta ar anekdotēm, un arī šai sakarā jāpiesauc kaut kādā mērā kuriozs, bet īstenībā pilnīgi bezjēdzīgs starpgadījums. Pēc kāda tīri sadzīviska konflikta Dovlatovs, ikdienā būdams ļoti ekspresīvs cilvēks, tā nokaitināja miličus, ka nonāca uz tā saucamajām sutkām (t. i., 15 diennaktis aiz restēm). Sekas likumsakarīgas – ja esi pacēlis roku pret padomju miliciju, Sibīrija garantēta, īpaši olimpisko spēļu priekšvakarā. Iemeslu atrast var vienmēr. Dovlatovs izšķīrās par emigrāciju, visupirms uz Vīni, pēcāk – uz ASV.

Kāds krievu kritiķis Dovlatova prozu nodēvēja par anekdotisko reālismu. Manuprāt, precīzi, taču šeit meklējams gan Dovlatova trumpis, gan viņa vājums. No vienas puses – anekdotes lakoniskums, precizitāte detaļās, kaut kādā mērā absurdais sižets un negantā, lāgiem eksistenciālā ironija. No otras – nekad neesmu spējis atbrīvoties no sajūtas, ka viņa stāsti – tās patiesi ir tikai anekdotes. Perfekti izstāstītas un lieliski izklaidējošas, turklāt sakņotas realitātē – Dovlatova personīgajā pieredzē, taču tai pašā laikā tiem piemīt visi anekdotēm raksturīgie defekti. Proti, visur, kur vajadzētu iet dziļumā vai vismaz pienācīgi izvērst sižetu, Dovlatovs noslīd pa virsu un būtībā aprobežojas ar sižeta izklāstu. Vēlreiz uzsvēršu – Dovlatovs labi pieprata lasītāja izklaidēšanas mākslu, ko nebūt nevajadzētu novērtēt pārāk zemu, taču jebkāda veida analīze, vispārinājumi, psiholoģiski dziļumi – šīs lietas viņam bija stipri pasvešas.

Visi Dovlatova darbi ir autobiogrāfiski; tajos aprakstīti paša pieredzēti vai vismaz garāmejot saklausīti notikumi. Precīzāk gan būtu teikt, ka tie ir nosacīti autobiogrāfiski, jo, lai patiesi saveidotos jau piesauktais anekdotiskais reālisms, autora pieredzi nepieciešams deformēt un pārfrāzēt visos iespējamajos veidos (viena no lielākajām cūcībām, ko sastrādāja Dovlatovs, – stāstot par reāliem cilvēkiem, viņš reizēm saglabāja viņu īstos vārdus un uzvārdus, un tas ne vienam vien samaitāja ne tikai garastāvokli, jo nudien nav patīkami, ja talantīgs rakstnieks tevi pataisa par ākstu vai muļķi). Arī "Zonai" pamatā ir personiskā pieredze. Sešdesmito gadu sākumā, kad Dovlatovu nesekmības dēļ izlidināja no universitātes, viņš nonāca armijā, turklāt nevis kārtīgos desantniekos vai vismaz strojbatā, bet iekšējā karaspēkā, t. i., viņam nācās pārkvalificēties par vertuhaju – lēģera apsargu. Trīs gadus sargāt lēģeri – tā nav joka lieta (ne velti Šalamovs krietni senāk apgalvoja, ka ar laiku atšķirība starp zeku un apsargu izzūd), kaut gan pēcāk intervijās Dovlatovs stāstīja: lai arī lēģeris Komi APSR nav nekāds kūrorts, tāpat arī piedzīvotas ne pārāk gaišas lietas, šis posms nav bijis pārmēru dramatisks un smags. "Zonas" tekstu sākotnējie varianti sarakstīti jau sešdesmitajos gados, bet vēlāk autors tos pamatīgi pārstrādāja. Izņēmums ir pastāstiņš par to, kā zonā Oktobra svētku priekšvakarā iestudēja izrādi "Kremļa zvaigznes", Ļeņina lomu uzticot kādam recidīvistam, – tas tika sarakstīts 1984. gadā jau pēc "Zonas" pirmā izdevuma publikācijas.

Vēl kāda Dovlatova prozas īpatnība – lai arī viņa grāmatas lāgiem dēvē par romāniem, īstenībā tie ir tikai pastarpināti saistītu stāstu cikli. Arī "Zona" – to veido 14 lēģera dzīves epizodes, kuras vieno stāstītāja personība un dažos stāstos arī citi caurviju personāži. Katorgas un lēģeru tēma krievu literatūrā allaž ir bijusi populāra, sākot jau no Dostojevska katorgas piezīmēm, taču Dovlatova "Zonai" piemīt kāda būtiska atšķirība. Ieslodzītais krievu literatūrā lielākoties ir upuris, "bez vainas vainīgais", netaisni notiesātais, sliktākajā gadījumā – vienkārši nelaimīgs cilvēks, kuram nepaveicies sagrēkot, bet grēks ir tāda lieta, ko iespējams izpirkt (kā šis priekšstats izveidojies un cik lielā mērā tas atbilst realitātei – tas šoreiz ir pakārtots jautājums). Turpretī Dovlatovs, neteiksim, identificē zonu ar dzīvi brīvībā, tomēr atrod acīs pārmēru krītošas paralēles. Ne velti recidīvists Gurins piepeši pārkvalificējas par Ļeņinu. Pieļauju, arī tas varētu būt viens no iemesliem, kālab Dovlatovu Padomju Savienībā atteicās publicēt.

Runājot par Viļa Kasima tulkojumu – neesmu salīdzinājis vārdu pa vārdam ar oriģinālu, bet bez liekiem komentāriem jāsaka, ka tas tiešām ir patiesi veiksmīgs, kaut gan Dovlatova sarunvalodas leksiku un daudzos žargonismus pārcelt latviski droši vien nav bijis nemaz tik vienkārši. Tāpat vietā ir arī tulkotāja pēcvārds (manuprāt, gan pārāk konspektīvs), komentāri un ilustratīvais materiāls.

Tēmas

Guntis Berelis

Rakstnieks un literatūrkritiķis.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!