Paula Bankovska foto
 
Blogs
01.07.2019

Doties mežā

Komentē
1
Saglabā

Cēsu Svētā Jāņa baznīcas mācītājs Artūrs Piebalgs 1941. gada 24. jūnijā ierakstīja kanceles grāmatā: "Pēdējais dievkalpojums briesmīgos laikos. No ģērbkambara dodos mežā." Šo un līdzīgus atmiņu un pieredzes vēstījumus ir iespējams skatīt ekspozīcijā "Sirdsapziņas ugunskurs", kas veltīta kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāju pretošanās aktivitātēm okupācijas varām no 1940. līdz 1957. gadam.

Elīnas Kalniņas veidotā pastāvīgā izstāde "Sirdsapziņas ugunskurs" aplūkojama padomju okupācijas laika īslaicīgās aizturēšanas izolatora telpās, Pils ielas 12 pagalmā, Cēsīs; tā ir saņēmusi 3. gadskārtējo Dizaina balvu, un godalga nudien ir pelnīta. Vairāku gadu ilgumā tapusī ekspozīcija ir viens no izcilākajiem notikumiem vēstures izpētē, interpretācijā un izstāžu veidošanā Latvijā.

Vasaras saulgriežu priekšvakarā nolēmām izbraukt no pilsētas un doties mežā. Kādus pāris gadus nodarbojos ar jauna romāna rakstīšanu, un lielu tiesu tas nozīmē fantazēšanu par došanos prom no civilizācijas un iedvesmas meklēšanu brikšņos, čūkslājos un mežos. Ja jau pirmais vārds, ko es esot iemācījies izrunāt, esot bijis "mežā", uzskatīju to bezmaz vai par pienākumu. Tomēr tas nav tik vienkārši – mūsdienu cilvēkam savā bezspēcībā doma par došanos mežā ir grūti aptverama. Kopš pusaudža gadiem atminos meža vidū uzietu pazemes bunkuru un atskārtu par šajā pasākumā ieguldītajiem pūliņiem. Jau piemērota izmēra bedres izrakšana starp koku saknēm vien ir vērā ņemams sasniegums.

Laikā pēc Otrā pasaules kara mans tēvs kādu brīdi strādāja kinoteātrī "Splendid Palace" par kinomehāniķi. Sagadīšanās pēc kinoteātra bēniņos pirms došanās uz mežiem tolaik slēpās pretošanās kustības aktīvisti. Jau pēcāk, gan pavisam citā laikā, Dāvis Sīmanis šo epizodi izmantoja savā filmā "Tēvs Nakts". Kam būtu jānotiek, lai es riskētu ar dzīvību un savā darba vietā slēptu pret pastāvošo iekārtu noskaņotus aktīvistus, nudien nezinu. Esmu bailīgs, tāpat kā vairākums tagadnē mūsu platuma grādos dzīvojošo ļaužu. Nav jau gan arī vairs daudz tādu mežu, kur meklēt drošību. Viss viens, vai izvēlētos "Latvijas valsts mežiem", pašvaldībai vai kādai privātpersonai piederošu mežu, pastāvētu liela iespēja sastapties ar mednieku, sēņotāju, ogotāju, baļķu vedēju, hārvesteru vai orientieristu.

Uz mežu aizbraucām piektdienas novakarē, jau pēc jāņotāju pūļu migrācijas. Mūsdienu cilvēkam no ģērbkambara aiziet mežā vairs nebūtu viegli. Man ir visai sarežģītas attiecības ar teltīm un nakšņošanu zem klajas debess, taču saņēmos – mašīnas bagāžniekā tika sakrāmēta telts, guļammaisi un termoss ar karstu tēju, saulrietā bijām gatavi doties ceļā. Pirmo reizi pamodāmies ap pieciem rītā, taču pēc tam vēl iekūņojāmies saldā miegā. Pēcāk pamodos pirmais un sāku prātot par peldēšanos. Doma par vajadzību no kūdrainā krasta laisties tumšajos Sudas purva ezera ūdeņos man nepavisam nešķita pievilcīga, piedevām naktī bija sacēlies auksts ziemeļu vējš un raustīja ezera virsmu sīkos vilnīšos. Pie ērtībām pierod ātri. No krāna tekošs silts ūdens, duša, skalojama tualete, elektrība, centrālā apkure, jumts virs galvas, vairākas rezerves drēbju kārtas skapī – tās visas ir lietas, kuru mežā, protams, nav. Ir grūti iztēloties sevi pieņemam lēmumu no tā visa vienā mirklī atteikties. Es esmu ne vien bailīgs, bet arī izlutināts.

Taču līdzās bailēm un izlutinātībai ir vēl kāda fundamentālāka mūsdienu cilvēka un ekspozīcijas "Sirdsapziņas ugunskurs" varoņu atšķirība. Ekspozīcijas hronoloģisko daļu veido telpai pa perimetru pie sienām piestiprināti, nelielām rakstāmpultīm līdzīgi skapīši – iekārtojuma autori ir Krista un Reinis Dzudzilo. Eksponāti ir novietoti uz skapīšu virsmām, bet atvilktnēs ir paskaidrojošā teksta angļu, krievu un vācu valodas versijas, kā arī dažādi papildu materiāli. Anotāciju svešvalodu tulkojumu ievietošana atvilktnītēs ir patiesi asprātīgs un funkcionāls atrisinājums, jo palīdz izvairīties no bieži vien dažādās ekspozīcijās sastopamajiem pārmērīgi garajiem tekstiem. Jau pēc neilga laika izstādē top skaidrs, cik liela nozīme Otrā pasaules kara pretošanās kustību dalībnieku paaudzei ir bijusi rakstītam vārdam, tekstam. Protams, neiztika arī bez šaušanas, taču visaizkustinošākā ir tieši ideālistiskā ticība iespējai atjaunot taisnīgumu un cerība atgūt zaudēto brīvību. Dzeja un ar rakstāmmašīnu pavairoti žurnāli, vēstules un padomju varas pārstāvjiem sūtīti ultimāti – ir apbrīnojami, ka tas viss kaut kur ir saglabājies un saglabāts, jo vēsta ne vien par ārēju pretošanos svešajām varām, bet arī par nepieciešamību pēc iekšējas cīņas. Diez vai mūsu laikos, dodoties mežā, daudziem kā viens no pirmās nepieciešamības priekšmetiem prātā ienāktu rakstāmmašīna, taču, spriežot pēc ekspozīcijā skatāmā un lasāmā, rakstāmmašīnas Latvijas mežos ir klabējušas itin čakli, un ne viena vien. Liela daļa pretošanās aktīvistu bijuši ļoti jauni – dzimuši jau pēc Pirmā pasaules kara, un, iespējams, ar to izskaidrojama viņu ideālistiskā dedzība. Viņi nebija pieredzējuši Pirmā pasaules kara šausmas, bet uzauguši un skolojušies miera laikos. Taču gan padomju, gan nacistu vara bija iracionālas, un pretošanās tām ar petīcijām, vēstulēm, atsaukšanos uz taisnīgumu un likumiem izrādījās gaužām naivs pasākums.

Kalifornijas universitātes Sandjego emeritētā filozofijas profesore Patrīcija S. Čērčlenda grāmatā "Sirdspziņa jeb Morālās intuīcijas izcelsme" raksta, ka sirdsapziņa ir "indivīda spriedumi par to, kas ir morāli pieņemams un kas ne, un tipiski, lai arī ne vienmēr, tā atspoguļo standartus, kas pieņemti sabiedrības grupā, kurai indivīds jūtas piederīgs". Kā raksta Čērčlenda, mūsu morālo uzvedību nepārvalda kāda augstākstāvoša būtne, bet gan smadzeņu garoza, bazālā ganglija un neiroķīmija – tādas vielas kā dopamīns, seksuālie hormoni, kā arī neirohormoni: oksitocīns un vazopresīns. Lai gan šķiet, ka vismaz pēdējā gadsimta laikā cilvēka bioķīmija ir palikusi nemainīga, tā varētu nebūt tiesa. Stenforda universitātes psiholoģijas profesors un Neirozinātnes laboratorijas vadītājs Džamils Zaki grāmatā "Karš par laipnību jeb Kā nonākt pie empātijas fragmentētā pasaulē" raksta, ka 2009. gadā veiktā ASV koledžu audzēkņu pētījumā noskaidrots – caurmērā ļaudis ir mazāk empātiski nekā 1979. gadā aptaujātie. Zaki norāda, ka izskaidrojums tam varētu būt arvien pieaugošais vientuļnieku un pilsētnieku skaits, kā arī baznīcu un komandu sporta pasākumu apmeklējuma kritums, šīs aktivitātes iemainot pret vienatnīgu klīšanu internetā.

Par empātijas mazināšanos varētu liecināt arī mūsdienās iecienītākās protesta izpausmes – kolektīvu vēstuļu parakstīšana vai dažādi balsojumi internetā. Abas šīs aktivitātes prasa minimālu piepūli, toties sniedz tūlītēju padarīta darba un izpildīta pienākuma apziņu. Došanās demonstrācijā vai gājienā nozīmē krietni vien lielāku iespringšanu – ir jāsaņemas saģērbties un iziet no mājas, ir jāzīmē plakāti u. tml.

Par korelāciju starp aktīvu rosību vai tās trūkumu un sabiedriskumu vai vienatnību pats pārliecinājos pavisam nesen. Pirms dažām dienām bija mana vārdadiena. Esmu diezgan čakls interneta un sociālo tīklu lietotājs, tajos man ir visai daudz "draugu", šķietami it kā ne mirkli neesmu viens, taču vārdadienā mani atcerējās mazāk cilvēku, nekā rokai ir pirkstu. Un var jau būt, ka tieši tas arī ir iemesls mūsu nespējai sevi iztēloties aizejam mežā. Dzīvojot vienatnē, vientulība it kā akumulējas, līdzīgi no kalna ripojošai sniega bumbai tā kļūst arvien lielāka un lielāka, egoisms apēd dvēseli un saplosa sirdi, un kādudien tu palūkojies spogulī un uzdod sev Imanuela Kanta jautājumus: "Ko es varu zināt? Kas man jādara? Uz ko es drīkstu cerēt?"

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!