Dominika Kulčika un bērni
 
Viedokļi
26.07.2018

Domino vai dominances efekts?

Komentē
3
Saglabā

Agņeška Bulačika (Agnieszka Bułacik) ir fotogrāfe, kultūras antropoloģe un globālās izglītības trenere [1] no Polijas. Savā darbā viņa savieno interesi par vizuālo kultūru ar starpkultūru komunikāciju un mācīšanos kā procesu, kas ilgst visu dzīvi. Bulačika plāno un vada izglītojošas darbnīcas, īsteno foto mākslas projektus. Šajos projektos viņa apvieno gan kritisko domāšanu, gan izklaidi, aplūkojot tādus tematus kā varas struktūras, seksisms un diskriminācija. Viņa ir Berlīnē bāzētā apzinātības un klubu kultūras kolektīva "Rave Awareness" dalībniece, kā arī sadarbojas ar citām organizācijām. Šogad Bulačika viesojas brīvdabas festivāla "Komēta" domu eksperimentu un diskusiju mājoklī "Komētas akadēmija", kur vadīs darbnīcu "Apzinātība, ballēšanās un jautrība" ("Awareness, Partying and Fun"), kas dos iespēju pētīt un reflektēt par savu pieredzi: tās mērķis ir iedvesmot dalībniekus veidot apzinātāku izklaides kultūru, kurā ikviens var justies droši un ērti. Sagaidot festivālu, sadarbībā ar "Komētas akadēmiju" piedāvājam izlasīt darbnīcas vadītājas rakstu, kurā viņa kritizē Polijā zināmas filantropes Dominikas Kulčikas darbības virzienu, t.sk. labdarības televīzijas raidījumu "Domino efekts".

Bālā un zilacainā Dominika Kulčika (Dominika Kulczyk) noraugās no milzīga reklāmas stenda, savās rokās turot melnādainu, brūnacainu bērnu. Es esmu pārliecināta, ka tas nav viņas bērns. Ar pašas bērnu viņa nefotografētos šādā manierē, rādot to pasaulei kā trofeju. Kailu – pasniegtu kā dabas bērnu, kam vajadzīgas rūpes un palīdzība. Tieši tāpēc aiz bērna muguras uz mums labvēlīgi lūkojas Dominikas retušētā seja – saprotošā aizbildne un glābēja. Fonā, starp graustiem, var ievērot tikko samanāmus melnādainu pieaugušu vīriešu siluetus. Rodas iespaids, ka Dominika nupat izglābusi bērnu no briesmīga likteņa – palikšanas šajā degradētajā vidē.

Reklāmas plakāts vai drīzāk liels auduma gabals, kas aptver visu ēku (un nosedz visus logus, bet tas jau ir cits stāsts), ir noplīsis un plīvo vējā, deformējot seju formas. Gandrīz tāpat kā bilde, kas uz tā parādās, kropļo realitāti. Kā baltā sieviete, nevaru beigt brīnīties par to, ka baltādainām sievietēm patīk sevi fotografēt ar melnādainiem vai citu rasu bērniem. Esmu pamanījusi, ka Dominikas Kulčikas interneta bildēs gandrīz vienmēr, kad viņa tur rokās bērnu, skaidri noprotams, ka viņam ir augstāks melanīna līmenis nekā viņai. Vai fotografēšanās ar baltādainiem bērniem nebija gana pievilcīga? Vai varbūt rasisma reproducēšana, ietērpta "palīdzēšanas" virsvalkā, ir pārdodama daudz labāk?

Dominikas Kulčikas tēls man ir pazīstams – ne tikai tāpēc, ka viņa ir Polijas bagātākā vīrieša, nelaiķa, un bagātākās sievietes meita. Arī tāpēc, ka mēs abas strādājam globālās izglītības jomā, kas nodarbojas ar valstu savstarpējo atkarību un nevienlīdzību un to cēloņiem, kurus izprast, manuprāt, ir neizsakāmi svarīgi.

Kulčiku fonda interneta vietnē es lasu, ka "tas organizācijām un cilvēkiem palīdz efektīvāk palīdzēt. Tas atbalsta infrastruktūras projektus un sociālās investīcijas jaunattīstības valstīs. Tas rūpējas par to, lai tie, kas saņem palīdzību, tiek nodrošināti arī ar nepieciešamo atbalstu un zināšanām, lai spētu turpināt paši mainīt savu likteni". Balstoties uz iepriekšminētajiem apgalvojumiem, es varu secināt, ka šis fonds ne tikai zina, kā palīdzēt, bet tam piemīt arī zināšanas, kas nepieciešamas, lai atrisinātu problēmas jebkurā pasaules nostūrī. Varētu rasties jautājums, kāpēc Kulčiku fonds šajās zināšanās nedalās ar vietējo sabiedrību – Poznaņu vai Lielpolijas vojevodisti, kurām to šobrīd ļoti vajadzētu. Atbilde ir: fonds nevar dalīties ar to, kā tam nav, – ar šādām zināšanām.  Vēl jo vairāk, tas ne tikai nezina, kā risināt šīs problēmas, bet tas arī stiprina diskursu, kas diskriminē un reproducē rasismu, objektivizē un dehumanizē. Kulčiku fondam nav ne jausmas par varas globālajām attiecībām un apziņas par tā privilēģijām. Tas nav pavadījis īpaši daudz laika, lai izprastu, kādas struktūras ļauj mūsu varonei Dominikai aizceļot uz Papua-Jaungvineju un runāt par dzīvi tur tieši tā, kā pirmie kolonizatori, deviņpadsmitā gadsimta antropologi un etnogrāfi to darīja, pieprasot tiesības nosaukt vārdos, definēt, okupēt, valdīt. Kā mēs varam redzēt, vecā kolonizācijas stratēģija prezentē cilvēkus ar tumšu ādas krāsu kā necivilizētus bērnus, par kuriem nepieciešams parūpēties, tā patiesībā ir rīcība, kas pieprasa tiesības kolonizēt un dominēt, un tas strādā diezgan labi. Pateicoties šādiem vēstījumiem, baltais cilvēks neiedomāsies kādu personu ar citu ādas krāsu uztvert kā sev vienlīdzīgu. Uzaugot ar šādu ainu, mēs sākam ticēt, ka realitāte tiešām tā izskatās. Baltie cilvēki uzaug ar maldīgu pārliecību par pārākumu, kā sekas izraisa vardarbību, genocīdu, rasu profilēšanu, slepkavības utt. Balto pārākums un rasisms ir pastāvējis uz mūsu planētas kopš pirmajām kolonizācijas ekspedīcijām, un šīs vardarbīgās un brutālās, bet tajā pašā laikā normalizētās kārtības apšaubīšana pieprasa mūsu visu piepūli.

Interneta vietnē wirtualnemedia.pl par Dominikas misionāru programmu es lasu, ka "pirmā sērija no piecām tika filmēta Papua-Jaungvinejā, kur Dominika Kulčika stāvēja aci pret aci ar iezemiešiem, kuri tic maģijai un atzīstas bērnu un pieaugušo slepkavībās". Izklausās ļoti skarbi, bet mēs zinām, ka Dominika nebaidās, jo, kā viņa saka, "vissvarīgākais ir cilvēks".  Bet par kādu cilvēku viņa runā? Vai nav tā, ka plašais vārdu krājums, kas tiek izmantots, runājot par ārpus Eiropas dzimušiem cilvēkiem, atdala mūs citu no cita kā siena? Iezemieši, maģija, slepkavības?  Es gribētu piezīmēt, ka, staigājot pa jebkuras Polijas pilsētas ielām, es arī sastopos ar pirmiedzīvotājiem, t.i., vietējiem iedzīvotājiem, kuri dažkārt arī tic maģijai – pat nevainīgajai ieņemšanai – un kuri, pateicoties lūgšanām, ar entuziasmu kļuvuši par sienu uz valsts robežas.

Vairāk nekā miljons cilvēku piedalījās kampaņā "Różaniec do granic" (vārdu spēle – nozīmē "Rožukronis pie robežām"), un organizatori informēja, ka "rožukronis ir spēcīgs ierocis cīņā ar ļauno, tik spēcīgs, ka tam vairākas reizes ir izdevies mainīt vēstures gaitu, un tūkstošiem liecību un dokumentētu brīnumu pierāda tā neparasto efektivitāti. Marija ir Polijas karaliene, viņa ir mūs pieskatījusi vairākas paaudzes, būdama klāt kritiskos vēstures brīžos, un mēs esam bijuši ar viņu. Kā pestīšanu pasaulei Mūsu Dievmāte Kundze norāda rožukroņa lūgšanu". Kādam, kurš nav kristietis, šie vārdi izklausās ļoti savādi – es tos varētu izsmiet, bet kamdēļ gan? Kā tas izklausītos cilvēkam, kurš no bērnības tic elfiem (kā daži islandieši) vai Allāham (kā daļa Turcijas iedzīvotāju)?

Tikmēr Dominikas "Dominances efekts" – kāda trāpīga un spoža vārdu spēle – nemaz nesasniedz Poznaņu, jo nezina, ka var sastapties arī ar turienes iezemiešiem, kuri tic maģijai, slepkavībām (piemēram, no vardarbības ģimenē Polijā nomirst trīs sievietes nedēļā, apmēram četrsimt gadā – "Institute of Dimension Justice"), un vienīgā atšķirība ir tāda: viņi neatzīst, ka būtu slepkavojuši. Rasisms ir tik dziļi iesakņojies sabiedrības uzskatos, ka tas kļūst normalizēts. Un aci pret aci ar šiem uzskatiem stāv mūsu tautieši un novadnieki, mūsu klasesbiedri, mūsu draugi, mūsu kaimiņi ar tumšāku ādas un acu nokrāsu. Tie ir viņu ķermeņi, kas piedzīvo vardarbību, kurai mūsu sabiedrības baltādainā daļa klusībā piekrīt, bezkaunīgi atbalsta, pārņem vai mēģina pret to iebilst. Izvēle pieder katram un ikvienam no mums – un katram un ikvienam no mums arī nāksies dzīvot ar šīs izvēles sekām.

Jautājums ir, kurš palīdz kuram: Dominika pasaules iedzīvotājiem? Vai arī pasaules iedzīvotāji gribot negribot palīdz Dominikai veidot viņas tēlu un gūt popularitāti? Baltādaino pārākuma vēsture ir pilna ar pretrunām un nesakritībām. Mūsu acu priekšā ir Kulčikas materiālā koncentrēšanās uz nevienlīdzību un netaisnību tikai stiprina koloniālās fantāzijas par "svešajiem". Tas sāpīgi traucē mūsu spējām veidot sadarbību un solidarizēties ar iedzīvotājiem citās pasaules daļās. Vai solidaritātei vajadzētu balstīties žēlsirdībā vai cieņā un līdzjūtībā?

[1] Tulk. piezīme: globālā izglītība rosina iepazīt, izzināt un apspriest to, kas notiek pasaulē un kurp mēs ejam, tā ir aktīvs mācīšanās process, kas ļauj cilvēkiem attīstīt savu izpratni par starptautiskām attīstības prioritātēm un ilgtspējīgas attīstības principiem, izzināt globālo problēmu izraisītājus un ietekmes.

 

No angļu valodas tulkojusi Antra Kapilinska un Ilze Elizabete Strazda

 

Agņeška Bulačika

Agņeška Bulačika ir fotogrāfe, kultūras antropoloģe, un globālās izglītības trenere no Polijas. Savā darbā viņa savieno interesi par vizuālo kultūru ar starpkultūru komunikāciju un mācīšanos kā proces...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!