Domāšana un nedomāšana

Izdevniecība ¼ Satori nupat ir laidusi klajā Saimona Blekbērna grāmatas “Domā. Neatvairāms ievads filozofijā” (2007) latviešu tulkojumu. No angļu valodas grāmatu tulkojuši Ivars Neiders un Vents Sīlis. Šis raksts tapa galvenokārt tādēļ, ka ¼ Satori lūdza Ventam atbildēt uz vienkāršu jautājumu: kādēļ, viņaprāt, šī grāmata ir jēdzīga un kādēļ viņš uzskatījis par vajadzīgu tērēt laiku, to tulkojot.

R.T.

__

Aicinājums - „Domā.” - ir ietverts jau pašā Saimona Blekbērna grāmatas nosaukumā. Autora izpratnē domāt nozīmē nodarboties ar filozofisku refleksiju - aplūkot domu struktūru un redzēt, kā funkcionē tās daļas un kā tās ir saistītas savā starpā. Reflektēt par šīm tēmām nozīmē lietot cilvēkiem piemītošo racionālas izziņas spēju: „Mēs varam darīt kaut ko ieraduma pēc, taču tad mēs varam sākt reflektēt par šo ieradumu. Mēs varam ieraduma pēc domāt noteiktas lietas un tad reflektēt par to, ko mēs domājam. Mēs varam sev jautāt (vai dažkārt mums pajautā kāds cits), vai mēs zinām, par ko mēs runājam. Lai atbildētu uz šo jautājumu [..] mēs varam sākt noskaidrot, vai zinām, ko mēs domājam. (13. lpp.) Refleksijas tēmas tiek iedalītas trīs lielās grupās: par sevi (Kas es esmu? Kas ir apziņa?), par pasauli (Kā un kāpēc tā ir radusies? Kādēļ tā ir iekārtota tieši tā un ne citādi?), par mūsu attiecībām ar pasauli (Cik daudz mēs zinām un kas vispār ir zināšanas? Kā var izzināt tādus abstraktus objektus, kā vērtības un pienākumi?)

„Stop!” mēs varētu teikt šajā brīdī - „Nu un kas, ka mums piemīt refleksijas spēja? Kāpēc mums būtu jānoņemas ar visiem šiem sarežģītajiem un abstraktajiem jautājumiem, ja mums ir daudz svarīgākas lietas, ar ko nodarboties, piemēram, iztikas pelnīšana, bērnu audzināšana un politika? Turklāt, mēs taču neesam profesionāli domātāji, mums nav vajadzīgo iemaņu, lai atbildētu uz šiem jautājumiem. Kāpēc gan mēs nevarētu izmantot citu izstrādātās atbildes?” Vadoties pēc šādiem vai līdzīgiem apsvērumiem, daudzi cilvēki vienkārši pieņem kādu no gatavajām atbildēm (dogmām), ko sniedz dažādas reliģijas, tradīcijas vai ideoloģijas. Jebkura ierastu, tradicionālu uzskatu sistēma piedāvā komfortablu patvērumu tiem, kuriem negribas raizēties par savu uzskatu izcelsmi un struktūru, kā arī atspēkot pret šiem uzskatiem vērsto un, iespējams, pamatoto kritiku.

Ar ko varētu skaidrot šādu izvairīgu attieksmi pret filozofiju? Pirmais iemesls ir pragmatisks: filozofiskā refleksija ne vienmēr beidzas ar gaidīto rezultātu. Neskatoties uz cerīgo pārdomu procesa sākumu, ātri vien izrādās, ka daudzos gadījumos domāšana par kādu no minētajiem jautājumiem beidzas nevis ar kādu universālu atbildi, kas derētu visiem dzīves gadījumiem, bet tieši otrādi - ar atskārsmi, ka šāda atbilde nav iespējama. Līdz ar to rodas iespaids, ka filozofiskā refleksija ir bezjēdzīga un ka uz praktiskām lietām (jeb plašākā nozīmē - labu dzīvi) orientētiem cilvēkiem tā nav vajadzīga. Otrs iemesls ir psiholoģisks: „Tā kā nav iespējams iepriekš noteikt, kurp refleksija var mūs aizvest, tā var tikt uzlūkota kā bīstama.” (20. lpp.) Domāšanas gaitā var atklāties arī tas, cik nedrošas ir mūsu pārliecības, cik sarežģītas ir mūsu attiecības ar sevi, pasauli un sabiedrību, kā arī tas, cik draņķīgi domātāji mēs patiesībā esam. Respektīvi, centieni iegūt skaidrību par filozofijas pamatjautājumiem var beigties ar vēl lielāku apjukumu un mulsumu. Savukārt, nespēja tikt skaidrībā par kādu sarežģītu jautājumu vienā rāvienā un ar pašu spēkiem var atbaidīt no visiem turpmākajiem mēģinājumiem to darīt.

Minēto iemeslu dēļ daudzi cilvēki ir nonākuši pie atziņas, ka domāšana ir pagalam nepatīkama un pat kaitīga nodarbe, kas nevis padara dzīvi labāku, bet tieši otrādi. Sākt domāt nozīmē atteikties no komforta, ko sniedz nedomāšana, un apzināti uzprasīties uz visām tām nepatikšanām, kas vajā Rietumu filozofiju jau vairāk kā divus tūkstošus gadu. Kādēļ lai kāds izvēlētos to darīt? Pati vienkāršākā atbilde uz šo jautājumu ir šāda: tādēļ, ka nedomāt nozīmē nodarīt sev pāri vēl vairāk. Saimons Blekbērns norāda uz to, ka nedomājošs cilvēks viegli kļūst par daiļrunības vai krāpšanas upuri: „Vienmēr atrodas cilvēki, kuri mums stāsta, ko mēs vēlamies, kā viņi to sagādās un ko mums vajadzētu domāt. Uzskati ir lipīgi, un cilvēki var panākt, ka citi notic teju vai jebkam.” (20. lpp.) Nepieciešamība tikt skaidrībā ar kategorijām, izvairīties no jucekļa un apzināties alternatīvas „ir svarīgs praktisks uzdevums. Tas neaprobežojas ar teorētisku pētīšanu, bet tikai aizsākas tajā.” (17. lpp.) Nodarboties ar filozofiju ir tas pats, kas apgūt fizisko pašaizsardzību, tas nozīmē mācīties atvairīt cilvēkus, kuri vēlas izmantot mūsu muļķību un lētticību, lai pakļautu un izmantotu mūs savā labā. Mūsu brīvība ir tiešā veidā atkarīga no tā, cik labi mēs protam domāt. Jo pēc būtības nedomāšana ne ar ko neatšķiras no fiziskas verdzības - abos gadījumos indivīda dzīvi kontrolē sveša griba.

Vēl viens refleksijas aspekts ir saistīts ar morāli, jo mūsu rīcības sekas skar ne tikai mūs, bet arī mums apkārt esošos cilvēkus, tieši un netieši iespaidojot arī viņu dzīvi. Tajos brīžos, kad mēs nedomājam, mēs neapzināti varam nodarīt kaitējumu tiem, kam ir gadījusies tā nelaime atrasties mums blakus. Visbiežāk šis kaitējums ir neliels un tam ir tikai lokāla nozīme. Taču dažos gadījumos, uzsver Blekbērns, nedomāšana var radīt daudz smagākas sekas: „Mēs dodamies karā, ar tīru sirdsapziņu apspiežam citus vai dažkārt pat samierināmies, ka mūs apspiež citi, - un tas viss tiek pamatots ar idejās par to, kādi ir citi vai kādi esam mēs, vai kādas ir mūsu intereses un ko tās pieprasa.” (20. lpp.) Proti, akli sekojot kaut kādām pārliecībām rodas tas, ko morāles filozofijā sauc par ļaunumu. Viens šāda ļaunuma piemērs ir holokausts, proti, masveida ebreju, čigānu, poļu un citu tautību cilvēku iznīcināšanu, ko II Pasaules kara laikā veica nacisti. Jautājums - Kā kaut kas tāds bija iespējams? - nav zaudējis savu aktualitāti arī saistībā ar mūsdienām. Atbildi uz šo jautājumu sniedz Hanna Ārente, kura šai sakarā ir ieviesusi terminu „ļaunuma banalitāte”. Aprakstot savus iespaidus par kara noziedznieka, nacista Ādolfa Eihmaņa tiesas prāvu, viņa atzīmē: „Mani pārsteidza ļaundara acīmredzamā tukšība, kas viņa nodarījumu neapstrīdamo ļaunumu neļāva saistīt ar kādu dziļāku cēlonības vai motīvu līmeni. Nodarījumi bija zvērīgi, bet to pastrādātājs - vismaz tagad, tiesas zālē - gluži parasts, ikdienišķs un nedz dēmonisks, nedz zvērīgs. Viņā nebija ne miņas no stingras ideoloģiskas pārliecības vai ļauniem motīviem, un vienīgais raksturīgais, kas izpaudās gan viņa rīcībā lietas izskatīšanas un pirmstiesas izmeklēšanas laikā, gan arī viņa agrākajā rīcībā, bija tas, ka viņš nedomāja; jā, tā bija nevis muļķība, bet nedomāšana.”[1] Eihmaņa darba pienākums bija administrēt to, kādā kārtībā un kurās valstīs bija jāiznīcina ebreji. Aizstāvot sevi, Eihmanis skaidroja tiesai, ka viņš vienkārši “pildīja pavēles”, ko saņēma no Hitlera. Šai gadījumā ļaunuma cēlonis ir nevis apzināts nolūks darīt ļaunu, bet vienkārša un absolūti banāla nevēlēšanās reflektēt par savas rīcības morālo pamatojumu un sekām. Lokāls piemērs tādai pašai nedomāšanai ir politiķa Gundara Bērziņa izteikums: “Latvijā pietiek ņerkstekļu - lai tie arī runā par ētiku un morāli, bet mums ir vajadzīgi darītāji.”[2] Tas apstāklis, ka praktiskas problēmas prasa praktiskus risinājumus, nebūt neatbrīvo mūs no nepieciešamības apsvērt savas rīcības morālo vērtību. Pretējā gadījumā mērķa sasniegšanai par derīgiem var tikt atzīti jebkuri līdzekļi, arī paši necilvēcīgākie.

Taču morāla refleksija pati par sevi vēl neglābj mūs no ļaunuma, jo tikpat labi mēs varam nenonākt pie sakarīga gala sprieduma vai arī mūsu spriedumi var izrādīties kļūdaini. Līdz ar to aktualizējas jautājums par prāta darbības kvalitāti: kā var iegūt prasmi labi domāt? Šai sakarā Saimona Blekbērna neatvairāmais „Ievads filozofijā” var kalpot par lielisku palīgu - grāmatas pamatuzdevums ir nodarboties ar domāšanas struktūru analīzi. Blekbērna piedāvātais izcilu domātāju (Dekarta, Loka, Bārklija, Leibnica, Hjūma, Kanta, Vitgenšteina un daudzu citu) argumentācijas kritisks iztirzājums parāda, kādas ir klasiskās kļūdas, ko iespējams pieļaut, domājot par fundamentālām problēmām, kā šīs kļūdas atpazīt un kā izvairīties no tām.

Visas grāmatas nodaļas ir savstarpēji saistītas, tā veido vienotu veselumu. Katras tēmas iztirzājums ir pakāpenisks, tas virzās no vienkāršām, daudzviet gluži ikdienišķām problēmām pie arvien sarežģītākiem jautājumiem. Blekbērns sāk ar jautājumu par to, kas ir zināšanas, cik tālu mēs vispār spējam izzināt sevi un pasauli, kā drošticamas zināšanas tiek nošķirtas no nedrošticamām, un cik tālu ir iespējams šaubīties par to, ko mēs zinām. Nākamajā nodaļā viņš uzdod jautājumu par to, kā mūsu materiālais gars (psihe) ir savienots ar ķermeni, izseko līdzi tam, kādā veidā tie viens otru ietekmē, un kā mūsu uztvere evolūcijas gaitā ir sasniegusi sapratnes līmeni, ar kuru tiek tvertas ne tikai lietas, bet arī to jēga. Tālāk Blekbērns pievēršas tam, kā fiziskā determinisma apstākļos ir iespējama brīva griba un līdz ar to arī atbildība, ko nozīmē izdarīt brīvu izvēli un kāda ir brīvības ir saistība ar mūsu prāta spējām adekvāti novērtēt situāciju un iedomāties alternatīvas. Pēcāk Blekbērns apskata jautājumu par to, kas ir mūsu patība, kādas ir tās funkcijas, vai tā ir vienkārša vai salikta, cik lielā mērā tā mainās mūsu dzīves laikā un kas ar to notiek pēc nāves. Pēc tam izklāsts pievēršas reliģiskajai problemātikai, novērtējot Dieva eksistences pierādījumu loģisko pamatotību, novērtē iespējas izteikt argumentētus spriedumus par Dieva dabu un nolūkiem, analizē to, kā teoloģija skaidro ļaunuma problēmu, un to, kā mums izturēties pret brīnumiem, kā arī ticības fenomena sociālos, politiskos un ētiskos aspektus. Tālāk autors iepazīstina lasītāju ar loģikas pamatkategorijām, kā arī metodēm ar kuru palīdzību ir iespējams nošķirt patiesību no nepatiesības, bet nodaļas beigās tiek izklāstīta varbūtības teorija, kas palīdz mums kvantitatīvi novērtēt kāda notikuma iespējamību. No šīs tēmas autors pāriet pie ārpasaules uztveres un izziņas problēmām, aplūkojot zinātniskās spriešanas pamatelementus un tās adekvātumu attiecībā pret pētāmajiem objektiem - vai mēs tiešām uztveram pasauli tādu, kāda tā ir? Grāmatas nobeigumā Blekbērns pievēršas ētikas un morāles jautājumiem, proti, morālās rīcības motivācijai, apsvērumiem un argumentiem par labu vienam vai otram rīcības veidam, to sakarīgumam, objektivitātei un relativitātei.

Atšķirībā no daudziem citiem filozofijas ievadu autoriem, Blekbērns nepievērš nekādu uzmanību ideju rašanās vēsturiskajai hronoloģijai un nenodarbojas ar domātāju biogrāfijas pārstāstīšanu. Viņa ievads ir patstāvīgs: lai to saprastu, nav jāizmanto nekādi papildus avoti. Izklāsta gaitā autors necenšas uzspiest lasītājam kādu noteiktu doktrīnu vai uzskatu kopumu. Atvadoties autors norāda, ka, lai gan daudzos gadījumos pārspriedumu galarezultāts ir „sava veida skepticisms”, tas nemazina problēmu izpratnes procesa vērtību: „Pasaule ir ideju pilna, un arvien lielāka izpratne par to varu, sarežģītību, trauslumu un kļūmīgumu nevar izrādīties lieka.” (293. lpp.) Pateicoties sistemātiskam un koncentrētam izklāstam, pat nepieredzējušam lasītājam ir viegli uztvert aplūkotā jautājuma būtību un problēmas, kas saistītas ar centieniem atbildēt uz to. Tieši tas arī padara šo grāmatu tik pievilcīgu - tā palīdz lasītājam iegūt skaidru priekšstatu par filozofiju un pārvarēt apjukumu un mulsumu, ko parasti izraisa nodarbošanās ar tās fundamentālajiem jautājumiem.