Precīzi neatceros, kad pirmo reizi izdzirdēju šo no bērniem slēpjamo lamuvārdu, kas pēdējās nedēļas laikā radījis tik lielu ažiotāžu, taču man noteikti nebija pat desmit gadu, lai arī nevarētu teikt, ka augu nelabvēlīgā vidē. Lamuvārdi pasprūk gan pieaugušajiem, gan bērniem, taču labais tonis nosaka, ka bērni vecāku priekšā izliekas, ka nelamājas, un vecāki bērnu priekšā tāpat. Vai tā ir liekulība vai absurds, katrs lai spriež pats, taču nevar noliegt, ka nupat šī attieksme no sadzīves līmeņa ir pacelta valstiskā – tagad valstsvīri un valstssievas izliekas, ka grib pasargāt skolēnus, bet skolēniem jābūt gataviem tēlot, ka viņiem vajadzīga aizsardzība.
Nenoliedzami, Agneses Krivades dzejolis "ō" var skolēnus šokēt. Šokēt ar to, ka šādi sarunvalodas izteikumi var tikt izmantoti literāros darbos. Šokēt ar to, ka dzeju raksta arī "parasti cilvēki". Šokēt ar to, ka rakstnieki dzīvo tajā pašā pasaulē, kurā mēs, visi pārējie. Šokēt ar to, ka dzejā nav tikai lirisku epitetu un simetrisku atskaņu. Šokēt ar to, ka ir dzīvi latviešu dzejnieki un dzeja tiek rakstīta arī mūsdienās. Patiešām – maniem vienaudžiem sagādā grūtības nosaukt kādu pašlaik aktīvu dzejnieku. Neapšaubu, ka mūsdienu dzeju un literatūru vispār var iepazīt arī, analizējot darbus bez lamuvārdiem. Taču, manuprāt, tieši šis "bļaģ" varētu skolēnus pamudināt uz diskusijām par to, kāda vispār ir lamuvārdu nozīme un funkcija valodā, kā vārdi kļūst par lamuvārdiem un kāpēc, piemēram, latviešiem šādu pavisam spēcīgu vārdu nav un tie tiek aizgūti no citām valodām. Man kā skolniecei šī izklausās pēc interesantas tēmas latviešu valodas stundai.
Apgalvojums, ka desmitklasnieki šāda veida dzejoli varētu uztvert kā pēkšņu aicinājumu ikdienā runāt rupjības, ir muļķīgs. Taču pretējs efekts būtu iespējams. Ne vienmēr jaunieši (un, ja godīgi, arī pieaugušie) zina apkārt sadzirdētu, pašiem iepriekš nezināmu vārdu precīzu nozīmi, it īpaši, ja to saknes meklējamas kādā svešvalodā, tomēr šie izteicieni mēdz būt tik labskanīgi vai kāda cita iemesla dēļ "lipīgi", ka runā ielavās nemanot. Atceros, 4. klasē izdomāju, ka man ir "pohuj" un "pohujiste" ir mans jaunais stilīgais statuss. Man šķita, ka šis vārds gluži vienkārši nozīmē, ka es pārāk daudz par dzīvi neraizējos un esmu "vēsā". Kad tas nejauši nonāca ausīs mammai, es, protams, saņēmu rājienu komplektā ar vārda skaidrojumu. Jāatzīst, man vairs nekad nav bijis "pohuj". Līdzīgi arī skolēnu nereti izteiktie "bļaģ" var norādīt uz apzinātiem vai neapzinātiem stilīguma vai "vēsuma" meklējumiem. Šādā gadījumā Krivades dzejolis varbūt liktu citā gaismā ieraudzīt, cik neglīti konkrētais emocionālais krievu valodas vārds "lec ārā" no latviešu valodas, un, iespējams, mudinātu reizi pa visām reizēm kopīgi ar skolotāju noskaidrot šī lamuvārda etimoloģiju.
Mēs, vidusskolēni, neesam mazi bērni, no kuriem kaut ko noslēpt vai kuriem norādīt ar pirkstu un bez paskaidrojuma mācīt, ka šis ir labs un tas ir slikts, – vismaz desmitajā klasē jebkurš ir pats spējīgs attīstīt savu viedokli par šādiem jautājumiem. Tieši savu domu un pamatota vērtējuma izteikšanu vārdos jāapgūst skolā. Diskutēt vai pat debatēt par svarīgām, aktuālām un, iespējams, šokējošām tēmām ir fundamentāli svarīgi šajā vecumā. Tām ir vieta ne tikai literatūras, bet arī visās citās stundās. Nespēja argumentēt ir kaitīga – gan sev pašam, gan citiem. Argumentācija izriet no spējas saskatīt, kā viena darbība vai apgalvojums varētu novest pie nākamā, un pamatot loģisko saiti starp tiem vai arī tieši pretēji – norādīt uz tās trūkumu. Tātad tā ir pamatā jebkuru, pat mazāko dzīves lēmumu pieņemšanā un gādā, lai tie vestu mūs soli tuvāk atrisinājumam jeb veicinātu progresu. Ja cilvēks savā dzīvē kaut ko nolemj bez pamatojuma un neizvērtējot iespējamās sekas, tad tas var izrādīties viņam pašam kaitējoši. Taču, ja šis cilvēks-neprasmīgais argumentētājs nonāk tādā pozīcijā, ka var pieņemt lēmumus citu vietā, tas ir vēl nepatīkamāk. Tā, piemēram, nereti sagadās kontaktēties ar pieaugušajiem, kuri uzskata, ka viņu vecums, statuss vai autoritāte ir pietiekami iemesli, lai man, astoņpadsmitgadniecei, kaut ko uzdotu darīt, itin nemaz nepaskaidrojot, kāpēc tas būtu vajadzīgi vai derīgi. Iespējams, līdzīgi Jūlijai Stepaņenko šķiet, ka viņa ir spējīga tāpat vien noteikt, kas jauniešiem būtu vai nebūtu jālasa, kā vienu no "argumentiem" izmantojot to, ka pati ir četru bērnu māte.
Tomēr visdrīzāk, ja distopiskā kārtā tiktu izdots saraksts ar literāriem darbiem, kas skolēniem nav vēlami vai ieteicami, efekts būtu sākotnējam mērķim pretējs. Es un, neapšaubāmi, liela daļa citu vidusskolēnu bez vilcināšanās ķertos pie šīs literatūras rūpīgas izpētes un pārlasīšanas. Aizliegtais auglis, kā jau vienmēr, būtu tas saldākais. Taču, ja nopietni – pat pieņemot, ka ir literāri darbi, kuru piemērotība apspriešanai skolā ir diskutabla, tie pilnīgi noteikti nav aizliedzami. Šāda veida valsts kontrole pār izglītību ir cenzūra. Šī cenzūra ne tikai būtu absurda, bet arī neievērotu Latvijas likumdošanu un Eiropas Savienības pamatvērtības. Kā viens no argumentiem pret kara bēgļu uzņemšanu tiek minētas "sāpīgās atmiņas" par daudzajiem imigrantiem Latvijā padomju laikos, taču cenzūra un aizliegtā literatūra padomju laikus atgādina daudz sāpīgāk. Nesāpināsim Latvijas tautu, iztiksim labāk bez tikumības!
8