Komentē
0
Saglabā

„Īstenība pirmām kārtām pārsteidz ar pilnīgu tukšumu”.

(Makss Frišs „Saukšu sevi par Gantenbeinu”)

Pirmdienas vakarā esmu mājās, novelku kurpes, pietipinu pie radio aparāta un ieslīgstu nelielā koncertā ar tarkšķiem. Krekls, pielipis pie muguras, atgādina par nogalēto darba dienu. Sēžu nekustīgs, kad istabā ieveļas mobilā telefona zvana skaņas. Es saviebjos rūgtumā un aizdodos līdz mēteļa kabatai. Zvana priekšnieks. Jēziņ! Viņam esot jāatgādina man par to, ka piektdien no rīta visiem jābūt gatavībā doties uz Stokholmu un piedalīties „kuģa pabeigšanas ballītē”. Es izsakos sausi un sāļi. Izliekos, ka viņš mani ir bīstami iztraucējis. „Es vēlētos jūs visus tur redzēt kā vienu,” viņš vēl paspēj izgrūst, pirms nolieku klausuli.

Ceturtdienas naktī mēs nedaudz iedzersim kafejnīcā stāvu zemāk zem manas mājas. Es, Lielais Ričs no 6-tā ā., Mārcis un Otto. Otto kopš bērnības ir ratiņos, un mēs viņu dikti uzmanām un no acīm neizlaižam. Ar Otto bija tā, ka viņu varēja dēvēt par mūsu bara centru, tādu kā kodolu, kuram vienmēr iet cauri vismazākā mūsu vibrācija, un viņš māk tās visas sakļaut vienā algoritmā un parādīt no labās puses. Ai, kā mēs viņu mīlam par to. Otto nekad neizsakās par dzīvi kā sliktu vai nelabojamu, bet gluži otrādi - viņš katru laiku, kas mums dots, skata kā pakāpienu pie labākiem laikiem. Otto dzers brendiju maziem, maziem malciņiem, lai pietiktu naudas līdz bāra slēgšanas laikam. Otto strādā antikvariātā ap stūri, bet nekad, kā tas varētu likties, mūs neapgrūtina ar pseidovēsturiskiem stāstiem un blokmājās sapakotām atmiņām, kuras viņam ar mazām izmisuma ķerriņām atved un nokrauj uz galda. Otto vienmēr māk klusēt par to, par ko nekad negrib runāt citi, bet runā aiz žēluma pret sevi vai aiz iedomātas vaļsirdības, kas jāpatērē noteiktos daudzumos noteiktā laika periodā. Un tieši tāpēc viņš ir tik neaizstājams.

„Klau, tev uzlikt, Otto?” piedāvās Mārcis. Viņu mēs nesatiekam bieži, jo šis nepārtraukti atrodas vai nu viņpus robežas, vai gatavojas kaut kur doties, un viņam tad nav laika nevienu satikt. Tonakt mēs iedzersim uz viņa gaidāmo operāciju. Viņš tika attransportēts atpakaļ uz šejieni, jo Balkānos ārsti bija sataustījuši viņam galvā kādu neizskaidrojamu dumību un teicās nodot sveicienus Rietumu ārstiem. Es biju uz dibena pēc šitāda Mārča apraksta. Viņš bija uzņēmis filmu par to, kas palicis pāri Dienvidslāvijā un to, kas palicis pāri cilvēku galvās. Par to, kas spēj notikt, ja kāda nācija sapumpē sevī atklātas pašpietiekamas nacionālās identitātes jūtas. Par to, kas notiek ar cilvēkiem, kam pilnā nopietnībā nospļauties par to, vai dārzeņi jāpērk pie brāļa vai ienaidnieka, jo cilvēks cilvēkam brālis ne jau pēc asinīm un pirkstu nospiedumiem. Tā viņš tur bija filmējis līdz Bum. Jutis, ka galva sāk griezties pie mazākā pietupiena un vēja plūsmas. Dienās esot bijis neciešami karsts, bet naktīs nebija iespējams sasegties pietiekami. Ārsti domājuši, ka tā ir sasaldēšanās kaut kur no iekšpuses. Kā teikt, emocionālā sasaldēšanās. Mārcis smaidot skaidrojis, ka laikam latviešu izpratnē tā varētu būt sasvīdusi sirds, kas izskrējusi drēgnā naktī atveldzēties. Un, protams, gādājis sev biļeti atpakaļ braucienam.

„Nē, paldies!” Otto pašpietiekami glaudīs savu pakuplo bārdiņu.

„Un man vajadzēja atstāt savus puišus. Visi kā viens tur dzīvo un tur īkšķus, lai tas nebūtu ļaundabīgs audzējs. Jūs stādāties priekšā šito ārprātu? Ka es nevaru operēties tajā pasaules vietā, kur esmu saslimis. Tas taču būtu tikai godīgi pret mani.”

„Ai, nu, nepļurksti, Mārci. Ir taču skaidrs, ka ir labi vismaz tas, ka ir kāds, kas mūsu kaites vispār uzņemas labot, kaut tās nemaz nav sastrādājis,” es domīgi teikšu.

„Jā, ka kādam ir vienalga,” Otto smaidīdams piekritīs.

Es būšu nepajokam aizsēdējies tajā būcenī. Runas būs piesmakušas ar dūmiem un stikla glāžu trinkšķoņu. Es sēdēšu atgāzies krēslā. Viņi visi trīs sēdēs uz vīnsarkana dīvāniņa man priekšā. Ik pa laikam mūs apkalpos oficiante ar īsu uz vēdera sasietu blūzi, kas, kā man liksies, sen vairs nav modē. Viņai būs neizteiksmīgas acis, kas peldēs sejā, bet tā nebūs noguruma pelde. Drīzāk mēs un visi pārējie šajā telpā nomāksim viņu. Viņa domās kaut ko citu. Cilvēki vispār vienmēr domāt kaut ko citu, ja vien nav nolēmuši, ka viņiem pietrūkst kāda, kas piemestu domu savai nepabeigtībai. Es arī domāšu kaut ko citu, jo zināšu, ka ne šeit man kaut kas var tikt izstāstīts.

Skaidrs būs vien tas, ka es būšu pilnīgi piedzēries. Telpa dunēs kaut kur no manis savrup. Mēs nerunāsim vienā valodā. Pat šie biedri, kas ik pa laikam pastums tukšās glāzes nostāk un apņems rokās jaunas, un liks pie lūpām, man šķitīs izdomāti. Salikti maketi. Un ierunātas magnetafona lentes aiz katra no tiem. Man abos sānos lielas, taču neredzamas tumbas. Un es tik klausīšos. Un neviens nepavēstīs neko jaunu.

„Bruni, tev slikti?” ievaicāsies Ričs. Viņš laikam runās vismazāk no mums visiem tajā vakarā. Es atgaiņāšos no šādām runām un satveršu lietussargu zem galda. „Man laiks mājās!” Taču bezpalīdzīgi saļimšu ar abām rokām uz galda.

Dzirdēšu, kā viņi kaut ko spriež. Galvenokārt runās Otto. Mārcis piebalsos ikvienam viņa vārdam, kas man jau izklausīsies pēc neartikulētam skaņām. Es palūrēšu pa plaukstu spraudziņu uz viņiem visiem trim. Viņi sēdēs kā trīs galvenie varoņi sagraizītās filmās un salīmētās vienā lentē. Viens kapteinis uz grimstoša kuģa dod padomus pasažieriem, kā saglabāt mieru un pieņemt jūras gribu. Otrs nelaimes putns ar parādiem un kazino nospēlētu naudu dzied pie mīļotās loga, jo ir tieši tik jauns, lai nelaimes viņa vaigam vēl piestāvētu un piedotu savdabīgu šarmu, kas sievietēm tik ļoti tīk. Trešais slimnīcas pacients ar lodi pierē, kas briest ar katru jaunu dienu, taču viņš nevēlas notiesāt slepkavu, tādēļ turpina mānīt sevi, ka tā ir tikai ķirbja sēkla, kas mitēsies augt, jo skaidrais saprāts to pievārēs. Nu ja, slepkava jau ir viņš pats. Viņi visi trīs katrs no savas epizodes satikušies pilnmetrāžas kino un aiz kadra, kad operatori guļ starp diviem kokiem novilktos tīklos tik vien kā baltos krekliņos un apakšbiksēs, jo neciešamais mākslīgo gaismu karstums ir viņus pievārējis, noslauka viens otram pieres un kārtējo reizi sarunā iedzert arī tad, kad filmēšana būs beigusies. Nepiespiestā atmosfērā. To, ka filmēšanai nav gala, tik vien kā šad tad reklāmas pauzes un muzikālās atkāpes, zinu tikai es. Es smiešos. Viņi domās, ka tas ir dzēruma ārprāts un stutēs mani augšā. „Saņemies, Bruni, ārā jūs ar Riču gaida taksis!” Otto balss cauri maniem matiem, kas kūņojas uz sejas. Es nevarēšu viņus visus trīs ieraudzīt vienkopus vienā skatienā. Šķiet, ka viņi kā ping pong bumbiņas atleks kur nu kurais uz visām pusēm. Ak, jēziņ, vai tiešām tas ir tik daudz prasīts - viņus visus trīs ieraudzīt pēdējo reizi kopā? Es redzēšu Mārča seju. Viņš būs atbalstījis roku pret galdu, un plauksta iegūlusies viņa vaigā. Viņš būs norūpējies un neskatīsies man virsū, bet pa logu, it kā sajuzdams, ka pēc dažiem mirkļiem viņš varēs mani ieraudzīt tur, uz ielas. Mārcis nekustēsies un neklausīsies. Kad es mēģināšu viņam pieskarties pie sejas, viņš riebumā novērsīsies.

"Dancojiet, ļautiņi, dancojiet!" es kliegšu, kad mani nesīs ārā pa durvīm.

"Nu, neesi mērkaķis!" Ričs nikni uzkliegs.

"Liec viņu mierā!" tas šķiet būs Otto.

Es pēkšņi redzu, kā es sēžu skolā pēdējā solā. Pirms manis divas meiteņu galvas. Viena blondīne ar garu bizi, kas nostiprināta ar izpūkājušos lupatu gumiju. Otrai mati palaisti vaļā un aizsniedzas līdz pleciem. Abām baltas apkaklītes un tumšzilas skolas žaketītes, ja tā tās var nosaukt. Man blakus ir brīva vieta. Lielais Ričs acīmredzami ir nogulējis vai arī nokavējis literatūru tīšām. Es paklusām ēdu riekstiņus. Turēdams tos zem galda plaukstā. Viena meitenes galva apgriežas pa simt astoņdesmit grādiem un iešņācās, lai es ēdot riekstiņus klusāk. Otra iespurdzas un nepagriezdamās ierosina, lai labāk viņas uzcienājot. To es arī izdaru, un neatsakās neviena. Viltīgā meiteņu koķetērija. Vēlāk viena no viņām, tā spurdzēja, kļūs par manu sievu. Es to jau zinu. Pēc stundām mēs izejam ārā. Zilgana gaisma slīd pār mūsu galvām. Ir ziemas pēcpusdiena ar neciešamo pārvēršanos tumsas putekļos un cilvēku aprīšanu, pirms tie vēl notiesājuši launagu vai nosēdējuši pēdējo mācību stundu. Mēs appikojam meitenes, un riekstiņu ēdēja smejoties pārskrien bīstamo zonu, kas stiepjas no skolas durvīm līdz vilciena stacijai pārdesmit metrus tālāk. Es, samīcījis cietu piku, triecu to viņai pret muguru, bet viņa pazūd ap stūri. Mārcis un pārējie ierosina ieņemt staciju un tur uzrīkot „asins pirti”. „Davai, tikai nenokariniet!” es uzmundrinoši piesaku un pats dodos mājās. Doma jau vien, ka Ričs vai Fredis vai kāds cits varētu Žaneti nogāzt kupenā un mēģināt aizbāzt sniegu aiz apkakles, darīja mani nemierīgu un nevienmērīgu. Es klepoju un gāju ātrāk.

Vēlāk atklājās, ka viņi bija paši paklīduši pa mājām, jo nežēlīgi sala rokas, un meitenes aizbraukušas ar agro vilcienu. Es biju priecīgs, taču to neizrādīju. Kopš tā laika mēs ar Mārci vairs tik dikti nedraudzējāmies līdz pat skolas beigšanai, un katru pēcpusdienu es pavadīju Žaneti uz nākamo vilciena pieturu, lai mēs varētu parunāties.

***

Es jau trešo diennakti neguļu. Mierīgs kūpinu pa cigaretei, ik pa reizei atrullēju žalūzijas līdz pusei, lai var redzēt tikai pusi no dienas gaismas, cilvēku iepirkumu maisiņus, sadevušās rokas, paceltu meitenes kāju (laikam viņa ar kādu skūpstās), allaž bez galvām, kādam, kurš īsāks, redzams arī rumpis, bet ne kakla, nekā. Mani veldzē pārliecība, ka kāds manā vietā kaut kur visu dara, kā to pieklātos man. Viņš, iespējams, ir precējies, un viņam ir pavisam klusi smiekli un ne reizes nenozaudēta pase, kas glabājas atvilktnē, parakstītā ar vārdu „dokumenti”.

Es, protams, gribētu kādu gribēt. Paklusām pielavījušos un kautri smaidīgu. Vai skaļu, čalojošu savā nodabā, uztinot pa aromātiskam smēķim, piedāvājot arī man. Es jau redzu, kā atsakos. Viņai no tā nekāda labuma. Tikai domu virpuļi - viņš mani gribēs, ja negrib manu cigareti? Bet man jau vienalga. Es atsakos atsacīšanās pēc. Bet varbūt tomēr tā pirmā, nu, tā klusā. Kas visu dienu skatās televizoru, vakaros uzkopj kādam pavecam, bet turīgam pārim dzīvokli klusajā centrā. Pēc tam nogurusi un mierīga pieklauvē, es, protams, neceļos ielaist. Durvis ir vaļā. Kā vienmēr. Viņa ienāk. Noauj zābakus vai ietriec kaktā iešļūcenes. Uzvāra kafiju. Mēs nerunājam, tikai mīlējāmies. Reizes piecas, bez izsargāšanās un bez piesargāšanās. Mēs sargājam viens otru. Klusā un nerimtīgā nolemtībā. Man, protams, gribētos.. lai kāds klusām tā sargā. Bet viņas tā neprot. Tā skaļā jau pietriekusies līdz malām. Glauda mani kā tādu vecmammas runci. Es esot bezgala mīļš, es protot klusēt. Man esot tā burvīgā neuzstājība, kas vīriešus padarot tik neatvairāmos. Tagad viņa jau pieliecas skūpstam.

Bet varbūt ne. Mēs manā virtuvē spēlējam kārtis, kaķis atlaidies uz palodzes, iztrūkstas pie katras suņa rejas un mašīnas kliedziena. Viņa šūpuļkrēslā, izlaidusi kājas un apsegusies ar sūnu krāsas pledu. Manam krēslam nav atzveltnes. Viņa neprot zoli, tāpēc maucam durakus. Es bezgala nokaunos ikreiz, kad, no tualetes nākot, atskārstu, ka neatceros, kā viņa izskatās un smaržo. Kaunēties man patīk. Tāpēc es pakavējos, atspiedies pret koridora sienu, un tikai tad iečāpoju atpakaļ pie viņas virtuvē. Pulkstenis nosit jau četri pret rītu. Viņa gaida, kad es pateikšu kaut ko par to, kas mēs viens otram tagad esam. Nu, pēc veselas nakts siltā virtuvē, sasaistīti bezgalīgā kāršu cīniņu virknē. Viņa gaida, kad mēs iesim uz guļamistabu, gaida mulsumu pirms iemigšanas. Paskūpstīšanos. Un kārtējo pamošanos - tagad mēs esam kas vairāk, tagad mēs esam divi. Bet es izsaucu taksi. Varbūt tāda ir viņa.

Muļķības, mēs jau esam tikušies. Pārējais ir veca suņa murgi.

***

Mārcim teicās uzšķērst vaļā galvu tikai nākamnedēļ. Tā kā man bija sasodītais izsaukums uz Stokholmu, mēs nodevām ekspluatācijai vienu makteno kuģi, kuru biju palīdzējis projektēt, tad sapratu, ka mana klātbūtne slimnīcā uz to laiku bija neiespējama. Protams, lielās līnijās es būtu varējis nebraukt. Tā visa bija ne vairāk, ne mazāk kā izrādīšanās. Kā jau kad jāparāda, ka esam saliedēta komanda ar pērļu smaidiem un uzprišinātiem uzačiem. Es smaidīju ar. Man patika, ka drīkstēju pieiet pie galda un apēst kādu garneli, rotaļīgi ievirpinot to mutē. Es biju kaut kas līdzīgs tiem jaunajiem vīriešiem, kas jūtas baigie neveiksminieki, kaut gan viss iet no rokas. Es redzēju sev cauri, ciktāl tas neattiecās uz manu vientulību. Mārcis bija sabēdājies ne pa jokam, bet es viņam teicos atstāt Otto. Un man liekas, ka tā bija labi.

Es pēkšņi atceros, kā mēs, divi nosiekalojušies runči, veramies apkārt. Es un neattapīgā meitene uz manām krūtīm. Aizejošajai ziemai nav nosaukuma, tikai pusnakts trīsas kā nevērīgas auto švīkas uz asfalta un piedzēries bruģētājs miglā. Es domāju, ka jāieraksta blociņā tās diennakts stundas, kuras es beidzot varētu atvēlēt neviltotai nostalģijai. Bet tas ir citāds plēsums. Apokaliptisks. Nāvi izraisošs un tāds, kas negaida savu kārtu. Viņa apsedzās un aizmieg. Man ir divas brīvas stundas. Pēc tam ir jāceļas un viņai noteikti jāzvana uz slimnīcu.

Tādas kā kapara debesis. Tāds kā apmierinājums.

Doma tāda. Jo vairāk es atceros, jo vairāk man šķiet, ka tas mani izmaina. Man nav ne jausmas, kāda velna pēc es nesatrūkstos tad, kad kaut kas tiešām notiek, bet krietni vēlāk, kad tas pavisam nevīžīgā kārtā iekrīt atkal man atmiņā. Iespējams, ka tā ir pat slimība. Bet tas mani diez ko neinteresē.

Slīkstot cilvēki nedomājot par cietzemi. Nepavisam tā viņiem nav prātā. Drīzāk drudžainas ilgas tapt ieraudzītam. Kaut arī veselais saprāts čukst, ka tas tāpat vairs neko nemainītu lietas labā. Vienīgais, ko vēlētos es, ir viņas uzņemta mana fotogrāfija. Es atspiedis galvu plaukstā. Pakausī spīd oranža, nedabiska saule. Logs ir vaļā, un vējā izsmērējušies aizkari. Dumjas domas mūs paglābj ne tikai no dīkdienības. No dzīves vispār.

Atceros, kā mēs precamies. Atvāzuši sulīgās mutes patētiskam skūpstam. Vēlziedes mammu rokās un pustukša istaba dzimtsarakstu birojā. Nu, kāpēc man neviens nesaka, cik pārspīlēti tas izskatās. Otto ir apvilcis vienīgo uzvalku, Ričs kuro tur reizi padzeras no blašķītes. Mārci neredz, bet es ticu, ka viņš ir turpat.

Vēlāk auro saksafoni un mūsu starpā nav distances. Kā ziedu pušķi floristikas salonā mēs kārtojam savas izjūtas un savietojam ar vārdiem. Tu esi mans panteons un mana nesavaldība. Jā, reizēm man gribētos pārtikt no dumjām iedomām un seksa.

Žanete bija tā brīnišķīgā sieviete, kuru es apprecēju un teicos mīlēt. Un es savus solījumus turu. Kā vecs, rūdīts medību suns. No tiesas.

Bet man patika arī viņu atdot. Tajā bija kaut kas izteikti izšķirošs. Ar mani tā nenotiek bieži. Nu, vismaz nekad neesmu gribējis to atzīt. Tādās cēlsirdīgās reizēs tev šķiet, ka esi ticis sev uzdāvināts.

Es atceros, kā viņa sēž krēslā, plaukstām aizsegtu seju. Nomanāms, ka šņukst ne pa jokam.

„Nu, bet tas jau Nekas,” saku.

Viņa patiesībā ātrāk varētu tīties, lai man nav jādzird visādi precizējošie sīkumi, kas varētu izrādīties sāpīgi pat man.

„Tas jau notika pats no sevis. Toreiz izbraucienā ar laivām,” viņa izstoma.

Kāds šeit varētu mazāk gausties.

„Nu?” prasu. Neesmu jau ar nekāds akmenī cirsts.

„Nē, nu vispār diezgan agrāk jau, mans mīļais.”

Tā jau man likās.

„Un ko jūs taisāties darīt?” jautāju.

„Kad Mārcis atgriezīsies, viņš... viņš teica, ka nākamreiz ņems mani līdzi,” pēc ilga klusuma brīža izskan atbilde.

Mana mazā muļķīte. Nekur Mārcis viņu neņems. Es vismaz ceru.

„Nu, jā, bet kāpēc tu man neteici to agrāk?”

Ai, šito nevajadzēja jautāt. Tagad viņai liksies, ka es esmu baigi aizvainots. Man nepatīk, ka sievietes raud. Vienīgi tad, ja pats esmu pie tā vainīgs.

„Es daudz par to domāju...”

Mhm. Nez kurš no mums te domā?

„Un... atskārtu to tikai nesen.”

Mīlējies ar viņu jau mēnešiem, bet atskārti tikai nesen. Nu, skaisti, skaisti, ko lai saka. Bet es neko nesaku.

Pirms kāda laika man likās, ka es tiešām esmu spējīgs uz tādu neviltotu Puškina mīlestību. Tagad esmu par to pārliecināts.

***

Dodos pie Mārča uz slimnīcu. Esmu nopircis apelsīnus un mazliet sīvā, cerībā, ka māsiņas nenomanīs. Jau n-to dienu ārsti pašaizliedzīgi klusē un piesauc laiku, kas visu rādīšot. Tas būtu jauki.

Pārskrienu pāri ielai, jau mirgojot dzeltenajai gaismai. Uzveļos bērnu ratiņiem, kuros lielu, sarkanu konfekti čāpstina maza, silta būtnīte. Esmu tāds kā lempīgs. Tāds kā nenomodā.

Attaisu palātas durvis. Trīs samiegojušies cilvēki uzvelk segas sev pāri vēderiem, katrs darot to savā laikā. Pie loga guļ Mārcis. Nokrāvies ar avīzēm, kurām droši vien šodien nav pat uzmetis acis.

„Čau, kas jauns?” viņš iesmaidās, pamanījis mani.

Mēs brālīgi apskaujamies. Es izvelku no pagultes sev neērtu krēslu un apsēžos.

„Kā tev iet?” prasu un nolieku Narvesen maisiņu viņam uz plauktiņa.

„Tikko aizgāja Žanete. Jūs nesaskrējāties?” viņš jautā.

„Nē, nemanīju gan.”

„Cik dīvaini!” viņš izsaucās.

„Klausies, vai tu nevēlies nedaudz iedzert?” es mulsi norādu uz nešļavu.

„Tu laikam gribi nobendēt mani pirms laika,” viņš smejas. Un pieceļas izmazgāt savu tējas krūzi. „Tāds draņķis!” viņš laikam gan runā par tēju.

Mēs nedaudz iedzeram un sašķobamies.

„Vai zini, man piektdien ir jābrauc uz Stokholmu. Stulbais jaunais kuģis jānodod ekspluatācijai. Kaut kādas viesības un tamlīdzīgi. Es nebrauktu, bet priekšnieks varētu man noraut galvu. Un tu jau arī taču netaisies mirt.” Es pasmaidu.

„O, jā!” viņš smejas. Starp uzacīm kūņojas uztraukuma grumba.

Viņš ir dievīgs, šis Mārcis. Viņš vienmēr ir bijis dievīgāks par mani.

Es nekad neesmu jautājis Žanetei, kāpēc viņa viņu ir iemīlējusi. Tāpēc, ka pats sev taču es to nejautāju. Tas jau ir tāpat kā trāpīt ar sniega piku.

Es smejos.

„Kas ir? Ko iedomājies?” šis jautā smīnēdams.

„Zini, Mārci, banāli, bet viss svarīgākais notiek cilvēka galvā,” es saku, kļūdams nopietns, pat apcerīgs varbūt.

„Manā galvā tiešām šobrīd notiek kas svarīgs. Diemžēl,” viņš saldskābi smejas.

„Man ir apnicis jautāt. Man patīk iedomāties,” es atzīstos. Siltums no viskija pārņem manu slimo ķermeni, sākot no augšas uz leju.

„Tāpēc arī tu zaudē, bet es eju uz priekšu,” šis saka.

Es nedomāju, ka tas nav tik vienkārši. Es vispār nedomāju, ka esmu ko zaudējis kādā mirklī. Bet viņa pārliecība par to notur mūs šajā neizsakāmajā saiknē. Iespējams, vienīgajā dzīvajā, kas man jelkad bijusi.

„Labi, tad es aizbraucu. Tev jāturas un jādara viss, ko tev liek tie suņa ārsti. Un klausi Žaneti. Viņa šobrīd no mums visiem trijiem ir vissaprātīgākā, lai arī cik jocīgi tas neliktos. Es domāšu par tevi. Un es tev atstāju Otto. Un Riču,” es saku, ejot prom.

„Kas ir Otto un Ričs?” viņš jautā.

„Tad tu redzēsi!” es smejos un esmu jau prom.

Dodos uz klusāku vietu gaiteņa galā, kur būtu iespējams netraucēti piezvanīt priekšniekam. Atrodu virtuālajā grāmatiņā viņa vārdu un gaidu savienojumu. Klikšķis otrā galā norāda uz to, ka viņš ar mani runāt nevēlas.

Doma tāda. Jo vairāk es iedomājos, jo vairāk pieķeros realitātei. Kad viesi jau ir prom, tad atliek tikai iedomāties, ka kūpošajos izsmēķos un pusizdzertajās glāzēs viņi turpina savu nerimstošo ceļu pie manis. Stāsta smieklīgus atgadījumus no darba dzīves. Jautā nenozīmīgus jautājumus. Apspriež koncertus un balles, kurp dosies nākamnedēļ, un apcer, vai tas ir tā vērts. Es viņus izguldu, kur nu kuro. Dažs iekārtojas uz paklāja. Neskaitāmas namamātes iesilda pannu un uzsit olas rīt rītam, ko uzsildīt mikroviļņu krāsnī. Neizdzertie vīni tiek pasperti zem galda. Es aizmiegu savā gultā starp tūkstošiem cilvēku, kurus esmu redzējis šodien un citas dienas uz ielas, ejot uz stāvvietu pēc mašīnas. Es esmu tik klusiņš kā bērniņš, kurš baidās izjaukt klusumu, jo sastopas ar to pirmo reizi. Es dzirdu, kā viņi visi elpo man blakus un steidzos aiztaisīt aizkarus, lai viņi Dieva dēļ nenojauš, ka jau pienācis rīts.

Pašā vakarā, kad kārtoju divas mazas somiņas līdz ņemšanai, jo domāju palikt Ziedrijā labi ja nedēļu, rūcoši iezvanās telefons uz nakts galdiņa. Negribētos, lai tas būtu Mārcis. Neceļu. Zvana atkal. Trinkšķi atbalsojas man galvā, un es nolemju sevi glābt.

„Jā?”

„Sveiks!”

Zvana Žanete.

„Sveika, Žanet, kas uz sirds?” es no galdiņa atvilktnes izķeksēju cigareti.

„Mums jāsatiekas!” viņa aprauti saka.

„Ei, nu, netaisi brēku. Kas noticis?”

„Ar Mārci ir ļoti, ļoti slikti.” Tad viņa atstāsta „personīgo” sarunu ar ārsta kungu, kurš nabaga sievietei sastāstījis, ka viņai (mums visiem) jāgatavojas uz pašu ļaunāko. Protams, ka viņi cīnīšoties, bet tas cūķis viņa pierē (augstāk) ir izaudzis līdz pimponga bumbiņas lielumam. Un, ko nu viņš tur.. Ko nu viņš.. Kā esot plātījis rokas un vēl iemanījies uzsmēķēt bimbājošas dāmas klātbūtnē.

Es esmu garlaikots. „Mīļā, vai mana pārliecība tev neko nenozīmē?” Ak, Dievs, esmu rupeklis taču.

„Bet es tā nevaru. Es iešu uz tiltu. Es iešu uz tiltu...” šī kliedz.

Atrauju klausuli no auss un sāpēs saviebjos.

„Nu, kur nu? Ei, nu beidz. Tu varētu atbraukt pie manis, bet labi jau tas nebeigtos...” es iesmejos.

„Es apskaužu tavu vēso mieru un ironiju šādā situācijā,” viņa elso. Bet klusi.

„Vai tu man, vecam vīram, vari, lūdzu, piebakstīt, kur tad tā Situācija īsti ir? Arī es labprāt negarlaikotos.”

„Mūdzis!”

„Oi!”

Sinhroni noliekam klausules katrs savā malā. Nokūpinu cigareti un dodos koridorā pēc jakas. Vieglām kustībām apaunu kurpes un dodos laukā.

Kad tieku līdz tiltam, redzu, ka ir jau uzlēkušas dažas nabaga zvaigznes un mēness kā lampa. Uz vienas no margām ar melniem burtiem uzšvīkāts glaimojošs uzraksts - „ja cilvēks nav zaudējis ironiju, cilvēks nav zaudējis galvu”. Es pietupstos, lai izburtotu parakstu, bet nespēju. Tātad tas varētu būt jebkurš.

Tilta vidū, pārkāpusi pār margām, šūpojas mana dārgā Žanete. Kāpēc mēs tik ļoti mīlam šīs histēriskās sievietes, pat ja zinām, ka viņas izliekas? Piesoļoju viņai tuvāk un uzsaucu bezkaunīgu čau.

„Tur neko vairs nevar mainīt, ka es tev saku,” viņa teic.

„Nu bet, mīļā, nepaliec traka. Aiziesim kaut kur iedzersim kafiju, un tu sakārtosies,” es piedāvāju. Viņa ir gluži zila no aukstuma un uztraukuma. Tumšsarkanais mētelis guļ uz ietves, rūpīgi salocīts. Viņai mugurā vien plāns, puķains krekliņš, kurš beidzās ap gurnu līniju, un velveta bikses. Melnie, lokainie mati izspūruši rīta vējā tā, ka gandrīz nav iespējams saskatīt viņas seju. Lūpas pavērtas, un skatiens kaitinoši izbiedēts.

Viņa klusē un skatās lejā uz upi. Rokas trīc, apskāvušas atmuguriski margas. Pirkstos žvadzinās mazie gredzentiņi. Nu, kur ta tu leksi, nekur tu neleksi.

„Apgāju vai visu pilsētu, kamēr tevi atradu,” meloju.

„Kas par to?” viņa pievēršas man.

„Tev vajadzētu būt pieklājīgākai,” meloju.

„Te tev nav nekāds mākslas darbs, te ir dzīve,” viņa saka.

Nu, lūdzu, vai neiztiksim bez banalitātēm. Nezinu, kāpēc jūtos tik gurdens. Laikam īstenība ir pārāk paredzama.

Viņa atlaižas no margām un mirkli gāzelējas, pūloties noturēt līdzsvaru vai arī to aizlaist pa vējam.

Es viņu satveru aiz rokas.

„Ejam uz mājām!” aicinu, „kuš, kuš...” Pārceļu viņu ietves pusē un apskauju. Viņa rīstās pēc elpas un kāda sakarīgs vārda. Tāda viscaur mīļa un skumja. Kā vecmamma, kas pie klēts durvīm stampā kāpostus un aizejošās dienas pēc dienas.

„Klausies, doma tāda. Dosimies nu ka mēs tagad uz mājām.” Paceļu mēteli un sniedzu to viņai. „Piezvanīsim uz slimnīcu, paprasīsim, cikos var nākt pēc operācijas apraudzīt Mārci. Es nekur nebraukšu, palikšu te kopā ar tevi, kamēr viss beigsies, un tad mēs visi trijatā slimnīcā piebeigsim to viskiju, ko šorīt viņam aiznesu un kam viņš droši vien nav pat pieskāries,” meloju.

„Jā, jā, tā būs!” viņa atmaigst, un mūsu vienošanās līdzinās svētceļojumam bez konkrēta gala punkta.

„Un ko mēs darīsim tālāk?” Sievietēm mūždien jāuzzina, ko mēs darīsim tālāk, pat ja drošticamības tam nekādas.

„Tad mēs aizdosimies visi trijatā uz to filmēšanas vietu Dienvidslāvijā. Kamēr Mārcis filmēs, mēs mīlēsimies, vārīsim kartupeļus, pasniegsim viņam rūgtu kafiju, nu, to bez cukura un piena, kāda viņam garšo. Vakaros dosimies uz naktsklubiem, dzersim tekilu no tava vēdera uz maiņām. Pārlaidīsim naktis uz ielas, apsegušies ar šeit atstātajām īstenības alkām. No rīta solīsimies būt jauni un nopietni, bet nekustēsim ne no vietas. Apskatīsim kalnus no pašām virsotnēm. Un nekad, nekad nedosimies uz mājām”

„Bet kad filma būs gatava?” viņa ieminas, kad ejam pār tiltu uz centra pusi.

„Tur jau ir tā lieta, ka filma nekad, nekad nebūs gatava, mīļā!”

Un tad es smejos. Pavēršu rokas pret rīta stindzinošajām debesīm un dzestro vēsumu ar mākoņu formām un smejos.

Kad viņa aizmieg manā gultā, es pustumsā būvēju tiltu uz rītu. Piekļāvusies man ar visu savu silto augumu, viņa līdzinās pārcēlājam, kas aizvizina māņus un piespiešanos uz otru krastu un pretī atnes svaigu nopūtu par izdevušos pasauli. Apaļu kā ola, kurai nav neviena ieplīsuma un skrambas. Kad es biju mazs, mamma man teica, ka kādu dienu, iespējams, pavisam necilu un neievērojamu dienu, es sapratīšot, ka laiks mani ir atvedis tieši pie šī viena mirkļa, kas kā pašapmierināts dzērājs bārā atsakās no pēdējās glāzes un solās sev doties uz mājām. Tas ir skaidrs, ka tādu mirkļu ir daudz, bet tikai vienu mēs varot paturēt, jo esam nelabojami nevīžas. Ir divas brīvas, neizteiksmīgas stundas. Pēc tam man jāskrien uz kuģi, bet Žanete, pamodusies viena lielajā gultā un izdzērusi ūdens glāzi, zvanīs uz slimnīcu, kur viņai pieklājīgi sacīs, ka Mārča vairs nav. Redziet, kad divi cilvēki ir laimīgi, kādam noteikti ir jācieš. Es jau arī saku, ka nejēdzība.

Atsedzu segu no savām kājām un aizeju līdz nakts galdiņam, kur paklusām starp izsmēķiem un vakardienas brokastmaizēm mētājas mans mobilais telefons. Izslējies taisns un laimīgs, saspaidu priekšnieka numuru, lai pavēstītu, ka palieku šeitan. Tomēr telefons ietarkšķas pirmais, nelaižot mani pie vārda. Žanete sakustās un pagriežas uz otriem sāniem, nostāk no tās vietas, kur tikko biju es.

Es paceļu klausuli.

„Jā!” saku.

„Čau, vecais!” iesaucas Otto. Kāds man neviltots prieks viņu dzirdēt.

„Mēs te esam tagad lejā, kafejnīcā. Mēs izdabūjām Mārci uz brīvām kājām,” Otto priecīgi vēsta.

„Kādā veidā?” es jautāju un spēlējos ar žalūziju striķīti.

„Slimnīcā bija kā izslaucīts. Bijām aizgājuši, un Ričs puspajokam izmeta, ka tā jau mēs varam aiziet pa kluso iedzert un no rīta atgriezties. Mārcim to tik vien vajadzēja dzirdēt, kā jau šņorēja zābakus...”

„Trakie! Viņam taču sados pa mizu!” es iesmejos.

„Nu un tad? Operēs taču tik un tā... nekur jau neliksies!” Otto smejas pretī.

„Labi, tad es apģērbšos un nokāpšu. Nekur nepazūdiet!” es saku un nolieku klausuli.

Piečāpoju pie gultas un uzvelku bikses.

„Kas tur zvanīja?” prasa Žanete no segapakšas.

„Otto zvanīja. Šie ar Mārci un Riču esot lejā, kafejnīcā. Aizbēguši no slimnīcas. Iešu lejā ar viņiem iedzert,” saku, pogājot bikses.

„Lai labi iet!” viņa čukst un izlien no segas tā, ka varu redzēt viņas seju. Acis ir aizvērtas, viņa aplaiza lūpas.

„Es drīz būšu. Bet, ja nebūšu, tad vāri sev kafiju, uztaisi kaut ko brokastīs un vispār - nesatraucies daudz.” Velku kreklu. Viņa smaida.

Tagad jau šņorēju zābakus, izlaižu pirkstus cauri matiem un pieliecos Žaneti noskūpstīt. Viņa pusmiegā atbild un saritinās segā kā mazs skudru lācis. Dodos uz durvju pusi.

„Mīļais?’ viņa pēkšņi ieskanas.

Es pagriežos atpakaļ.

„Pasveicini viņus visus no manis!” viņa smaida un acumirklī aizmieg.

***

Man ir jābeidz ākstīties. Pulkstens deviņos no rīta man ir kuģis uz Stokholmu. Tātad vēl ir divpadsmit stundas. Stundas, kuru laikā Mārcim galvā atrod nesmuku, krāsainu čemuru, iepako paciņā un apzīmogo ar adresi „cita jūra”.

Priekšnieks visiem izsūtījis īsziņas, lai neaizguļamies. Smiekli nāk par šito nenormālo. Dažreiz šķiet, ka viņš ir pilnīgi apsēsts ar uzņēmuma idejisko tīrību.

Stundas, kuru laikā Mārcis, attapies pēc saldas un lipīgas narkozes, taustās pēc karstas plaukstas savā gultā un satausta Žaneti.

Man gan patīk, kā ir. Taču tagad man ir jātiek no viņiem visiem vaļā. Pēc divpadsmit stundām ir kuģis. Un garneles. Puspabeigti romāni ar meitas uzņēmumu darbiniecēm viesnīcās un nevērīgs flirts ar tikko satiktām dāmām uz kuģa. Man nav vairs spēka piezvanīt un atteikties.

Stundas, kad Žanete nopērk biļetes uz Dienvidslāviju. Sazvana turienes puišus un norunā, ka pirmdien viņi sagaidīs pāri ar atplestām rokām. Viņi auro, ka Mārcis ir lietas koks. Žanete smaida un sakārto savus puķainos svārkus.

Kopš es visu to zinu, es tiešām esmu juties bezgala vientuļš. Tagad es to saprotu. Bet tagad man jāmēģina tikt no viņiem visiem vaļā pēc iespējas saudzīgāk. Es tātad mēģinu iedomāties. Otto, pieņemsim, ir ieslēgts pansionātā. Es nepaspēju izdomāt viņam ģimeni, kas par viņu parūpētos. Nē, nu, teiksim, ka Ričs sākumā viņu apciemo, bet tad Ričam iemetas galvā liktenīgas metamorfozes, un viņš aizpošas uz Krieviju strādāt celulozes rūpnīcā. Triviāli. Labāk viņu izsauc kāds krievu laikraksts, kurš atmasko politiķus un gada beigās pievāc visas tās žurnālistikas balvas par uzturēto godīgumu visas valsts apmēros. Jā, Ričs nemaz nav stulbs. Es tikai neizdomāju viņa saprātīgo kontekstu. Vienkārši viņa publicista karjera šeit nekad nav tikusi novērtēta pienākoši. Lieliski. Krievijā viņš apprecas, bet dod par to man tikai kūtru ziņu, un mūsu kontakts apsīkst pavisam pašsaprotamā ceļā. Ja jūs būtu Riču redzējuši, jūs saprastu, kāpēc es tā piesējos tieši Krievijai. Viņš ir īsteni slāvisks tips. Bet nu ja, kā tad - jūs būtu varējuši viņu redzēt. Smiekli nāk. Otto nodzīvo garu, krāšņu mūžu ar dambretes paraugstundām un aprūpētāju neviltoto ievērību, ja vien drīzumā nenomirst. Ar viņiem esmu ticis galā. Viņi tagad liks mani mierā. Līdz atkal neiekritīs prātā.

Stundas, kad Žanete Mārcim palīdz iekāpt čībās.

Stundas, kad Žanete saka viņam, ka mati ataugšot un ka viņš izskatās pēc komiska kivi.

Stundas, kad viņi smejas par to un par visu ko citu.

Stundas, kad viņi atceras mani un klusējot apsola viens otram man piezvanīt, līdz ko būšot viņpus robežas.

Stundas, kad Žanete, malkojot slimnīcas kafiju, pasaka skaļi, ka esmu apsēsts. Ka mēģinu viņu pielauzt atgriezties. Neeju ārā no mājas. Kaimiņi mana, ka neveru vaļā pat žalūzijas.

Stundas, kad viņi nolemj, ka man jāpalīdz. Un palīdzēt var tikai, nozūdot no manām acīm.

Stundas, kad Mārcis stāsta par to, ka esmu bijis pie viņa ar apelsīniem un viskiju un ka man tāpat no rīta ir kuģis uz Stokholmu un ka viņš neticot, ka ar mani esot tik traki. Es esot izskatījies savācies un priecīgs, viņu redzot.

Stundas, kurās Mārcis atceras, ka tomēr esmu murgojis. Par kaut kādiem Otto un Riču. Solījies viņus atstāt.

Stundas, kurās viņi abi ļoti satraucās par to. Tomēr, neskatoties uz to, skūpstās un apskaujas.

***

Es nevaru atsacīties pilnībā. Es aizslēdzu durvis, noritinu žalūzijas pavisam un netaisos doties uz Stokholmu. Esmu palicis es pats. Vēl palikusi ir Žanete. Bērna pacilātībā es iedomājos, kas varētu notikt ar mums.

Doma tāda.

Mārča vairs nav.

Es smēķēju kušķīti no savas kolekcijas un vēlos iet gulēt. Bet aizmigt ir neiespējami. No kafejnīcas apakšā skan dārdoši trokšņi un neaptēsti smiekli. Esmu paguris tiktāl, ka miegs nav ne prātā. Zvana no slimnīcas un jautā pēc Žanetes Bernātes. Es atbildu, ka neesmu viņu redzējis jau krietnu laiku. Un tā tiešām nav nekāda buldurēšana.

Mārča vairs nav. Kādam taču ir jāiet savākt tās sasodītās drēbes un citas politelēna maisiņā iesaiņotās mantas. Viņiem laikam liekas, ka visi aiz sērām tīri vai nošaujas, kad dabon kārtējo maisiņu sev mājās. Lai iet ratā. Protams, tā nav nekāda pieauguša cilvēka valoda. Bet citas man nav.

Ieslēdzu televizoru, kur krievu kanālā spriež par tikko pieņemto likumu par nesmēķēšanu sabiedriskās vietās. Uz dīvāniņa uzdabūts pat kāds politiķis, kura vārdu nevaru atsaukt atmiņā. Gandrīz bija. Nē, tomēr nevaru.

Spaidu pogas kā tāds negausīgs telemāns, bet man nekas nesanāk.

Zvans pie durvīm.

Pieceļos no gultas un attaisu durvis.

Viņa tur stāv kā tāda porcelāna lelle. Es droši vien izskatos briesmīgi.

„Es varu ienākt, vai kā?” viņa prasa.

„Nu, nāc, nāc,” domāju.

Viņa iešūpojas istabā un izslēdz televizoru.

Es tomēr esmu gauži traks savās fantāzijās.

Viņa apsēžas uz gultas un piedāvā cigareti.

Es neatsakos.

Gandrīz skaidri saskatu, kā aiz manis šūpojas aizkari un pakausī spīd oranža saule.

Laura Brokāne

Laura Brokāne ir studējusi filozofiju, šobrīd viena no interneta žurnāla "Punctum" redaktorēm.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!