Par Sāras Torntones grāmatu "Septiņas dienas mākslas pasaulē", apgāds "Neputns", 2014
Mākslas pasaule nesen latviski tulkotajā Sāras Torntones grāmatiņā varbūt mums nešķiet tik mazpazīstama kā Āfrika 19. gadsimta otrajā pusē, kad Britu impērijas nacionālais varonis Deivids Livingstons devās meklēt Nīlas izteci. Galu galā šobrīd ir citi informācijas aprites likumi un no tiem izrietošā paviršās informētības par visu un neko sajūta. Un tomēr zināma līdzība pastāv – kaut vai autores pretenzijā uz etnogrāfiska (precīzāk, sociālās antropoloģijas) pētījuma metodoloģiju, kas, kā mūsdienās ierasts, pievēršas vairs ne tikai eksotiskām zemēm un tautām, bet arī Rietumu kultūras parādībām. Diez vai Sārai Torntonei cels pieminekļus kā Deividam Livingstonam, taču viņas enerģija un spēja intervēt visdažādākos cilvēkus, tai skaitā 60. un 70. gada avangarda toreiz mazpazīstamos, bet tagad jau konceptuālisma vēsturē ierakstītos personāžus, ir vērā ņemama (es personīgi varu to tikai apbrīnot).
Taču sāksim ar svarīgāko – ja kāds man jautātu, kas mani šajā grāmatā visvairāk pārsteidza, atbilde, ne brīdi neapdomājot, būtu šāda: neskaitāmo zīmolu uzskaitījums, aprakstot mākslas pasaules savannas raibo iemītnieku izskatu un apģērbu (tas bija iemesls, kāpēc spēju pievārēt ne vairāk par nodaļu dienā, lai arī grāmata uzrakstīta viegli un nav nepieciešama īpaša piepūle, lai to lasītu). Pašās grāmatas beigās, kad notiek autores saruna ar Hansu Ulrihu Obristu, pat radās sajūta, ka kaut kā pietrūkst, līdz aptvēru, ka slavenais kurators raksturots tik vien kā "enerģijas pārpilns un neticami dāsns"; nākamajā lappusē gan parādās nosaukums "BlackBerry", kurā paralēli sarunai kādā Venēcijas brīvdabas kafejnīcā – "vienurīt mēs satikāmies, lai iedzertu pa kapučīno" – viņš lasa un raksta arī e-pastu (no šī konteksta saprotu, ka tā ir kāda pārnēsājama ierīce, ko tāpēc varētu saukt par "mobilu").
Bet vai tad grāmatā ir tikai šādi nebūtiski izrotājumi, kas netieši apliecina intervētājas statusu (viņa pazīst "tādus" cilvēkus)? Protams, nē – grāmata ir pārbagāta ar dažādu cilvēku bieži vien asprātīgām, aforistiskām, trāpīgām utt. izteikām; katrs lasītājs tur atradīs kaut ko savai gaumei, un, kā autore raksta grāmatu noslēdzošajā "piebildē", viņa cerot, ka tā ir "viena no grāmatas stiprajām pusēm". Tas tā varētu būt, tikai ar vienu "iebildi" – viedokļu ir tik daudz, ka tie īstenībā neko nepasaka ne par vienu no mākslas pasaules septiņām sastāvdaļām. Šī grāmata tomēr nav Džeimsa Freizera "Zelta zars", kur mums svarīgs un valdzinošs vispirms jau pats grāmatā apkopotais materiāls, lai arī pazīstamais sociālantropologs neskopojas ar interpretācijām. "Mākslas pasaule" ir samērā jauns termins, un Torntone pievēršas 21. gadsimta parādībām, bet to izpratnei vajadzīgs kāds teorētisks karkass, lai intervijās sniegtie viedokļi – kā teiktu Adorno – nekļūtu "par neko neizsakošu faktu gūzmu" ("Mūzikas socioloģija").
Kāda tad ir "septiņu dienu" teorētiskā struktūra, ko piedāvā Sāra Torntone? Termins "mākslas pasaule" rodas 60. gados institucionālās mākslas teorijas ietvaros, kuras galvenie pārstāvji būtu Arturs Danto un Džordžs Dikijs un kura piedāvā no formālisma atšķirīgu mākslas izpratni. Šeit rodas ja ne teorētiska problēma, tad grūtības (līdzīgi kā formālu izpratni par valodu aizvietojot ar valodspēļu koncepciju) – atsakoties no vienas būtiskas visiem mākslas darbiem kopīgas īpašības, piemēram, Klaiva Bella ieteiktās "nozīmīgās formas", nonākam izvēles priekšā: kas tad ir mākslas pasauli veidojošās sastāvdaļas? Uz iespējamās atbildes nenoteiktību norāda kaut vai tas, ka Džordžs Dikijs savu aprakstošo mākslas pasaules definīciju, sākot no 1969. gada, mēģinājis formulēt vismaz piecas reizes. Piemēram, 1984. gada definīcijā figurē mākslas darba, mākslinieka un publikas jēdzieni un mākslas pasaule ir mākslas pasauļu sistēmu kopums, kur katrai no tām ir struktūra, kurā mākslinieks prezentē savu darbu publikai. Skaidrs, ka katrs no iesaistītajiem terminiem prasa tālāku izvērsumu.
Sāra Torntone jautājumu risina ar apburošu vienkāršību, sadalot mākslas pasauli kā nedēļu septiņās dienās: izsolē, kritikas grupas nodarbībā, gadatirgū, balvā, žurnālā, mākslinieka darbnīcas apmeklējumā un biennālē. Nav šaubu, ka katram no uzskaitītajiem jēdzieniem ir sava – bet krietni atšķirīga – vieta mākslas pasaulē, citiem vārdiem sakot, tajā, kas nosaka, kā mēs lietojam vārdu "māksla" un ko mēs ar to saprotam. Taču izsole, ar kuru Torntone sāk savu darbu un kuras galvenā intriga ir tā, vai cena pārsniegs vienu miljonu, neskatoties uz iesaistīto kvantitatīvo lielumu (dolāru) apmēriem, atrodas mākslas pasaules perifērijā. Latvijas mākslai tā vispār nav pieejama un izraisa interesi vien kā kaut kas līdzīgs "personīgās dzīves" vai "augstāko aprindu" hronikai (nešaubos, ka ir populāri preses izdevumi ar šādiem nosaukumiem, tāpat kā nešaubos, ka "Septiņas dienas" atradīs gana daudz lasītāju).
Gadatirgus ir Latvijai mazliet tuvāks, jo, piemēram, galerija "Alma" piedalās mākslas gadatirgos, lai arī ne Torntones aprakstītajā, kura notiek Šveicē un par kuru pirmais iespaids lasītājam tiek radīts ar paveca kunga ""Savile Row" pirktā uzvalkā un melnās "Nike" krosenēs" palīdzību. Tā varam turpināt: Tērnera balvas vietā mums ir Purvīša balva, "Artforum" (un garāmejot pieminētā "October" – akadēmiskā izdevuma "bez ilustrācijām" [1]) vietā – vizuālo mākslu žurnāls "Studija", Venēcijas biennāļu burzmā nu jau kādu laiku pavīd arī Latvija, tāpat kā māksliniekiem ir savas darbnīcas, lai arī, protams, ne jau nu Gulivera, atvainojiet – Sāras Torntones Japānas ceļojumā aplūkotā Takasi Murakami "fabrika". (Ko lai dara, autorei patīk iespaidot lasītāju ar kvantitatīviem lielumiem, kuru nozīme mākslā tikusi apšaubīta jau Aristoteļa "Poētikā".)
Interesantākais no visa grāmatas teksta ir pazīstamā 70. gadu konceptuālista Maikla Ešera kritikas grupas nodarbības apmeklējuma apraksts. Lai arī šādas nodarbības, kurās studenti raksturo savus darbus un izstāda tos citu vērtējumam, ir "stabila mācību programmas daļa" Amerikā, bet Eiropā mazāk zināma, tomēr kaut ko līdzīgu pirms gada vai diviem mūsu Mākslas akadēmijā organizēja Magone Šarkovska. Ešers gan kritikas nodarbības vada kopš 1974. gada, tātad laika, kad veidoja savus institucionālās kritikas darbus, piemēram, novācot galerijas starpsienu, kas atdala biroja telpas no izstāžu zāles, vai ar smilšu strūklu notīrot galerijas tradicionāli balto apmetumu (Pīters Osborns šos darbus vērtē kā pagrieziena punktu konceptuālās mākslas pārejā uz instalācijas mākslas formu). Ešera vadītā nodarbība, kurā viņš pats nesaka gandrīz neko, sākas desmitos no rīta – tiek analizēti trīs studentu darbi – un beidzas pēc pusnakts. To var saukt par neaprakstāmu gan pārnestā, gan tiešā nozīmē, jo neko no tajā runātā tā arī neuzzinām, lai arī caur dažādām detaļām (ko kurš ēd, kā guļ, flirtē, ko dara līdzatvestie suņi utt.) gūstam priekšstatu par studentu aizrautību un spēju tik ilgu laiku pavadīt kādā mācību programmā iekļautā nodarbībā.
Starp citu, "institucionālā kritika" (institutional critique) tulkota kā "oficializētā kritika", līdzīgi kā latviski nu jau pieņemtā apzīmējuma "redīmeids" vietā Mārtiņš Zelmenis lieto nedaudz apgrūtinošo "gatavo priekšmetu māksla". Paralēli Torntonei pieķeros pie Mārtiņa Zelmeņa stāstu krājuma "Rokenroli un citas izmeklētas mīlasdziesmas" (Intelekts, 1999), kas mani pārliecina, ka filoloģisku rūdījumu guvušais autors šajā gadījumā varētu būt paudis savu ironisko attieksmi pret mākslas pasaules diskursa latvisko versiju. Protams, ir iebildumi pret dažu personvārdu latviskojumu, taču tas ir akmens redaktora, bet īstenībā – kultūrpolitikas lauciņā (kamēr mums nav kaut kā līdzvērtīga "Konversācijas vārdnīcai" vai "Latvijas padomju enciklopēdijai", kur viena savulaik apliecināja neatkarības iegūšanu, otra – okupāciju). Tulkotājs papildinājis darbu ar zemsvītras piezīmēm, kas piešķir darbam trūkstošo refleksijas līmeni (lai arī tā ir refleksija par valodu, ne mākslu). Līdz ar to var teikt, ka tulkojums līdz ar attēlu uz grāmatas vāka, kurā redzams, kā Kristaps Ģelzis iekārto izstādi Venēcijas biennālē, ir labākais šajā grāmatā.
[1] Nav tiesa, ilustrācijas ir, tikai tās ir melnbaltas un sliktas kvalitātes – lai parādītu lekcijās kādu Džordža Brehta notikuma partitūru, kas bija reproducēta "October", nācās palūgt mūsmāju māksliniekam to uz datora uzzīmēt no jauna ("uzzīmēt" gan šajā gadījumā nozīmēja atrast līdzīgu šriftu 60. gadu rakstāmmašīnās izmantotajam, jo partitūra bija tīri verbāla).
4