Recenzija
10.10.2016

Doktora Madina kustīgo bilžu izrādes

Komentē
0

Par neparastāko kanādiešu kinorežisoru pasaulē – Gaju Madinu

 

Dēls mēģina apēst mirušā tēva ķermeni, kurš arī pēc nāves turpina viņu terorizēt. Bezkājaina alus magnāte uz stikla protēzēm, pildītām ar alu, kas eksplodē viņas sarīkotā dziesmu konkursa laikā. Zvejnieks, kas mazgā matus ar zivju ikriem un vēlāk saķer bakas. Vaska figūru muzejs, kurā izstādīta dzīva hokeja komanda. Pavecs laulāts pāris, kas dzīvo uz salas un veic nežēlīgus eksperimentus ar bāreņiem, lai iegūtu jaunības eliksīru. Sasalušu zirgu galvas, kas iznirst virs pilsētas ezera katru ziemu. Tās ir tikai dažas ainas no ekscentriskā kanādieša Gaja Madina filmām, kas sajūsmina kinogardēžus un plūc laurus elitāros festivālos jau vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā. [1] Madina filmas lielākoties ir melnbaltas (vai retumis stilizēti krāsainas), attēls ir neierasti šaurs (visbiežāk uzņemtas uz 16 mm vai 8 mm filmas) un deformēts, izkropļots ar dažādām švīkām, punktiem, dzeltējumiem, filmām bieži nav skaņas, un personāžu dialogus aizstāj titru kartītes, montāža ir vai nu gurdeni gausa, vai epileptiski saraustīta, muzikālais pavadījums vairāk atgādina tapiera spēli mēmo filmu seansos, aktieri tēlo pārspīlēti un groteski, bet viņu izspēlētie stāsti vienkārši liek saķert galvu. Vistrakākais ir tas, ka just līdzi uz ekrāna notiekošajam nav iespējams, rodas sajūta, ka ar tevi visu laiku dzen jokus, un tiklīdz uztaustīts šķietami svarīgs vēstījuma pavediens, jau pēc brīža režisors visu pārvērš infantilā slepstikā vai kā rotaļājoties nogalina kādu no varoņiem. "Slima suņa murgi" – visdrīzāk šādu verdiktu par Madina kino spriedīs t.s. "vidējais kinoskatītājs". "Aizraujošs un jautrs pasākums," pavisam citus iespaidus piedāvās Dāvis Sīmanis. Un kļūdījies nebūs ne viens, ne otrs.

Madina kino atrodas šķietami grūti definējamā teritorijā, kas sagādā galvassāpes kritiķiem un kinozinātniekiem. Amerikāņu kritiķis Džeimss Hobermens dēvē Madinu par "ekscentriskāko no meinstrīma kino autoriem vai atvērtāko no avangardistiem", un patiesi – Madinam izdodas veikli lavierēt pa robežlīniju, kas nošķir abas minētās pasaules, taču tikpat labi var teikt, ka viņam izdevies radīt savu, unikālu dimensiju, kuru apdzīvo tikai paša filmas un priekšstati par kino. Madins nebūt nav vienīgais kino autors, kurš izmanto "vampīrisma" metodi, uzsūcot un caur sevi izfiltrējot kino vēstures vērtības (un arī milzumu visnejēdzīgāko drazu), tā strādā vēl desmitiem citu režisoru, tomēr Madina stilistika šķiet absolūti nesalīdzināma ar to, ko esam pieraduši redzēt pat neprātīgākajos Tarantīno paaudzes izlēcienos. 20. gadu mēmās filmas un agrīnās skaņu filmas, 30.–60. gadu šausmenes, film noir, mūzikli, sirreālistu darbi un dažādu gadu trash filmas ir tikai daļa no raibā kultūras kokteiļa, kas veido kanādiešu režisora pasaules redzējumu. Pieskaitiet tam visam arī E. T. A. Hofmaņa, Dostojevska, Melvila, Čehova, Kafkas, Mūzila, Lotreamona un franču un beļģu simbolistu literāros darbus, kā arī paša režisora vīzijas, sapņus un bērnības murgus freidiskā garnējumā, un jūs sapratīsiet, kāpēc šī neparastā, vienlaikus baisā un līdz absurdam smieklīgā Madina dimensija liek kino baudītājiem visā pasaulē sajūsmā aizturēt elpu un atzīt, ka neko tādu viņi iepriekš nav redzējuši. Viss it kā šķiet pazīstams, jau redzēts, dzirdēts un lasīts, tomēr Madinam ar katru nākamo filmu arvien izdodas pārsteigt, vienlaikus ne mirkli neradot šaubas par to, kurš ir filmas autors. Lai gan Madins ir saņēmis arī balvas kā labākais eksperimentālo filmu autors [2], tomēr par pilnvērtīgu avangardistu tradicionālā ieskatā (cik nu tāds iespējams, ņemot vērā avangarda jēdziena specifiku) viņu uzskatīt traucē turēšanās pie stabilas vēstījuma struktūras, kas vijas cauri pat haotiskākajiem darbiem. Tiesa, šajos vēstījumos viņš ir līdz apnikumam melodramatisks, nekautrējoties arī mēmā kino pārspīlējuma un B klases filmu samākslotības iespaidā būt apzināti vecmodīgs. Tas viss garantē spēcīgu kempa klātbūtni tikai stāstījuma līmenī vien, ko Madinam patīk laiku pa laikam papildināt ar šokējošiem seksualitātes un vardarbības elementiem (amputācijas, uzšķēršanas, aborti, orālais sekss, atkailināti dzimumlocekļi – pirms sākat skatīties viņa filmu, jums jābūt gataviem redzēt ne to vien), kuri sajaukumā ar vēsturisko stilizāciju rada šo grūti definējamo Madina efektu.

Kā tad aizsākas Madina ceļš pretī arthouse zvaigznes statusam? Nevienā kinoskolā taču neko tādu nemāca, jūs teiksiet, un taisnība – sākotnēji Madins studē ekonomiku un strādā bankā, bet vēlāk, šīs karjeras nogurdināts, pārkvalificējas par krāsotāju. Tomēr interese par kultūru viņu urda, tāpēc 80. gados Madins sāk apmeklēt Manitobas Universitāti turpat dzimtajā Vinipegā, kur iepazīstas ar vairākiem profesoriem un citiem kino entuziastiem, no kuriem liela daļa pēcāk kļūst par Madina pastāvīgajiem sabiedrotajiem filmēšanas laukumā. Nozīmīgākie viņa skolotāji ir Stīvens Snaiders un Džordžs Tolss, kuri iepazīstina Madinu ar pasaules kino un literatūras klasiku, viņš regulāri apmeklē filmu vakarus pie Snaidera, kas Madinam un viņa draugiem Īanam Hendfordam, Džonam Hārvijam un Kailam Makaloham (viņi paši šo grupiņu dēvē par "Droniem") savā dzīvoklī uz sienas ar 16 mm projektoru demonstrē Ēriha fon Štroheima, Frīdriha Vilhelma Mūrnava, Žana Vigo, Jozefa fon Šternberga, Maksa Ofilsa, Alfrēda Hičkoka, Luisa Bunjuela, Žana Renuāra, Karla Teodora Dreijera un daudzu citu klasiķu šedevrus. Savukārt Tolss, kurš universitātē pasniedz kinovēsturi, vēlāk kļūst par Madina filmu scenāriju līdzautoru. Šajā laikā viņš iepazīstas arī ar režisoru Džonu Peisu un nodibina kontaktus ar Vinipegas filmu grupu, kas dod iespēju iegūt finansējumu savu projektu realizācijai. Īpašu iespaidu uz Madinu atstāj Luisa Bunjuela un Salvadora Dalī 1930. gada filma "Zelta laikmets" ("L'Âge d'Or") ar tās atbrīvoto seksualitātes attēlojumu absurdās ikdienas dzīves situācijās, kas panākts, par spīti niecīgajiem finansiālajiem līdzekļiem un ierobežotajām tehniskajām iespējām. "Zelta laikmets" nostiprina Madinā pārliecību, ka viss, kas nepieciešams kino veidošanai, ir labas idejas, un par to trūkumu jaunajam kanādietim nudien nav jāsūdzas. (Kādā nesenā intervijā Madins ar sev raksturīgo pašironiju deklarē: "Esmu primitīvs, un "Zelta laikmets" un "Dzēšgumijgalva" [3] vienmēr būs starp maniem atskaites punktiem. Es apzinos, ka mans Olimps ir graustu pilsēta.") Jau pavisam drīz viņš kopā ar "Droniem" uzsāk darbu pie pirmās filmas, kuru uzņem savas Vinipegas ģimenes mājas pagalmā. Madins tobrīd vēl nenojauš (bet, kas zina, – varbūt arī nojauš), cik nozīmīgu lomu viņa bērnība, ģimenes vēsture un pati Vinipega spēlēs turpmākajā karjerā.

Debijas īsfilmā "Mirušais tēvs" ("The Dead Father", 1985) Madins piesaka daudzas savam rokrakstam raksturīgās iezīmes – melnbaltā kino estētiku, imitācijas un vecinājuma efektu, mēmā kino iezīmes (nav varoņu dialogu, tikai aizkadra balss), kā arī sirreālisma labākajās tradīcijās būvētu vēstījumu par ģimenes tēvu, kurš atgriežas pēc nāves un turpina nopaļāt savu dēlu, līdz pēdējais to vairs nespēj izturēt un mēģina apēst tēva ķermeni, lai izbēgtu no pazemojuma. Tieši attiecības ģimenē no visdažādākajiem skatpunktiem, bieži vien absurdiem un perversiem, kļūst par vienu no centrālajām turpmāko Madina filmu tēmām. Filma top trīs gadus, ar ļoti nelielu budžetu (5000 dolāru), un Madins, kuram nav pilnīgi nekādu praktisku iemaņu ne režijā, ne operatora un montāžas režisora darbā, visu apgūst procesā ar mēģinājumu un kļūdu metodi. Pateicoties "Mirušajam tēvam", Madins tiek pamanīts, filmu uzņem Toronto filmu festivāla programmā, un viņam ir iespēja iegūt finansējumu nākamajam projektam – pilnmetrāžas filmai "Gimli slimnīcas stāsti" ("Tales from the Gimli Hospital", 1988), kuru Madins daļēji uzņem savas tantes slēgtajā friziersalonā. Sajā filmā viņš piedāvā daudz izsmalcinātāku stāsta struktūru ("stāsts stāstā") un pirmoreiz mēģina radīt mītu par konkrētu apdzīvotu vietu, izmantojot vēsturiskus faktus (šajā gadījumā ironiski apspēlēta traģiska baku epidēmija Gimli ciematā), vienlaikus noslīpējot savu tehnisko varēšanu retro efektu radīšanā (ironiski, taču filmas vecinātais stils tiek uzskatīts par defektu, kura dēļ to nepieņem Toronto festivāls). "Gimli slimnīcas stāsti" kļūst par kulta filmu, ko izrāda pusnakts kinoseansos kopā ar Džona Votersa un Deivida Linča agrīnajiem darbiem.

Varētu teikt, ka ar "Gimli slimnīcas stāstiem" noslēdzas Madina mācekļa gadi, un turpmākajās filmās viņš turpina pilnveidot dažādus tehniskos aspektus, bez kuriem viņa filmas to esošajā formā nav iedomājamas, un sev svarīgās tēmas. Šo laiku iespējams precīzi iedalīt vairākos periodos, jo Madins strādā it kā pēc plāna, konsekventi un hronoloģiskā secībā pārejot no viena tēmu loka pie cita. Filmas "Arhangeļska" ("Archangel", 1990), "Uzmanīgi" ("Careful", 1992), "Ledus nimfu krēsla" ("Twilight of the Ice Nymphs", 1997), "Drakula – lappuses no jaunavas dienasgrāmatas" ("Dracula – Pages from a Virgin's Diary", 2002) un "Skumjākā mūzika pasaulē" ("The Saddest Music in the World", 2003) nosacīti iespējams ievietot vienā lielā blokā, ko veido dažādas pasaules kultūras refleksijas, tikmēr "Gļēvuļi iesēžas ceļos" ("Cowards Bend the Knee", 2003), "Nospiedums smadzenēs!" ("Brand Upon the Brain! ", 2006) un "Mana Vinipega ("My Winnipeg", 2007) ir Madina atgriešanās pie autobiogrāfiskiem motīviem un savas dzimtās pilsētas vēstures. Tieši pēdējās trīs filmas, pēc daudzu kritiķu un Madina pētnieku (kautrīgi jāpiebilst, arī pēc maniem) ieskatiem, ir viņa māksliniecisko spēju kulminācija, un biogrāfiskās detaļas, kas izsvaidītas šo filmu vēstījumos, padara tās personiskāk uztveramas arī skatītājam. Varētu pat teikt, ka beidzot šeit parādās personāžs, kuram mēs kaut kādā savdabīgā veidā esam spējīgi dzīvot līdzi, – un Madina filmā tas acīmredzami nespēj būt neviens cits kā vien paša režisora alter ego. Gribētos domāt, ka šis personāžs (kuru arī sauc par Gaju Madinu) ļauj mums ne tikai vuārista vai psihoterapeita manierē ieskatīties Madina dvēseles un prāta tumšākajos nostūros un izdzīvot bērnības un jaunības gadu morālās traumas, kas joprojām nebeidz vajāt režisoru, bet arī metaforiski attēlo radošo procesu, kādā top viņa māksla.

Bez šaubām, Gajam Madinam diez vai lemti komerciāli panākumi un meinstrīma kinobalvas, taču tas nekad nav bijis viņa mērķis. Turklāt savu vārdu kinovēsturē Madins jau sen ir stabili ierakstījis. 90. gadu vidū viņš neilgu laiku pavada Holivudā – ilūziju pārņemts, ka šeit kāds varētu ļaut viņam brīvi taisīt filmas pēc saviem ieskatiem. Ilūzijas sabrūk ļoti ātri, un Madins atbēg atpakaļ uz Kanādu – savas radošās brīvības meku. Parodoksāli, taču liela daļa viņa filmu tapušas kā pasūtījuma projekti (tostarp arī "Mana Vinipega", kas bija iecerēta kā visai tradicionāla dokumentālā filma), un rezultāts tikai vēlreiz apliecina neparastā kanādieša spējas "madinizēt" visu, kam viņš pieskaras. Pat ja Gaja Madina vārdu pirmo reizi dzirdējāt šajā rakstā un pēc visa iepriekš lasītā jums radies priekšstats, ka labāk netērēt laiku šim "pretenciozajam bulšitam", atļaušos atgādināt mūžseno patiesību: labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt. Varbūt tieši Madina fantasmagoriskajā kinokaruselī atradīsiet to, ko izmisīgi meklējat mūsdienu kino?

[1] Latvijā viņa filmas iepriekš rādītas festivālā "Arsenāls"; oktobrī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā tiks demonstrēta dokumentālā filma par Madina pēdējās filmas "Aizslēgtā istaba" tapšanas gaitu.

[2] Piemēram, par īsfilmu "Pasaules sirds" ("The Heart of the World", 2000), kas uzskatāma par vienu no viņa populārākajiem darbiem – estētiski tīra spēle ar Eizenšteina un Vertova propagandas filmu montāžas principiem.

[3] Deivida Linča filma "Eraserhead" (1977).

Tēmas

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!