Tajā dienā lapas nedejoja. Tās krita smagas no miglas un veidoja tik krāšņus rakstus uz ietves, ka vismaz četras vecmāmiņas priekā sasita plaukstas un izgudroja lupatu deķus.
Migla visu darīja smagu. Mākoņus, cilvēkus, divriteni un sarkanos gumijas zābakus. Marta nokāpa no riteņa. Dusmīgi nometa to zemē. Turpat uz trotuāra. Iespieda rokas sānos un brīdi maza bērna aizvainojumā skatījās uz brāli. Viņš, jautri sakliedzoties ar puikām, turpināja mīties pret kalnu. Viņš bija apsolījis mammai, ka pieskatīs māsu. Ka nokāps no riteņa un pagaidīs, ja viņa piekusīs. Viņš bija apsolījis. Solījumus taču nedrīkst lauzt! To zina pat trīsgadīgie! Martai ietrīcējās lūpa.
Zemu, gandrīz virs galvas, lidinājās melns putns. Marta sekoja ar acīm. Līdz, spārnus sizdams, tas nosēdās pie kājām večai un cienīgi izpurināja miglas lāses no spalvām.
Veča, krunkaini kankaraina, skarainu lakatu kārtās satinusies, sēdēja uz pašas sola maliņas. Un viņai apkārt lidoja tādi paši lieli, melni, skaisti putni. Droši nolaidās večai uz pleciem, rokām, klēpī. Atkal cēlās gaisā. Riņķoja.
Marta paspēra pāris soļu tuvāk. Apstājās un kādu laiku domīgi urbināja degunu.
– Brālis teica, ka tu esi ragana, – Marta piešķieba galvu tāpat kā krauklis.
– Tev gudrs brālis, – veča čerkstoši iesmējās. Un divi kraukļi sabijušies pacēlās spārnos.
– Bet mamma teica, ka tu vienkārši esi veca un traka.
Veča noglaudīja kraukli, kas sēdēja uz ceļgala. Meitēns kādu brīdi gaidīja atbildi. Pētīja putnu.
– Eu, sīkā! – Starp melniem koku stumbriem kaut kur no pakalna puses skanēja brāļa balss. Marta izlikās, ka nedzird. Vien saknieba lūpas.
– Drīkst papaijāt putniņu? – Marta jautāja.
– Tas ir krauklis.
Veča pastiepa roku. Putns, kas sēdēja uz pleca, grīļīgi, spārnus līdzsvaram papletis, nokāpa līdz mēteļa piedurknes pogai. Marta paspēra soli tuvāk. Lēnām pastiepa roku. Gribēja pieskarties, bet krauklis savicināja spārnus. Marta izbīlī atrāva roku. Piespieda pie krūtīm.
– Eu, nu, kas ir? Sīkā! Kusties! – Brālis sauca gabaliņu tālāk. Tomēr atstājis draugus un atgriezies, Marta konstatēja. Un pievērsās putnam.
– Gribi, es tevi pārvērtīšu par tādu pašu putniņu? – veča jautāja.
Marta papurināja galvu. Ne jau tā, ka negribēja. Vienkārši baidījās, ko teiks mamma. Ja nu dusmosies? Mammas dusmās mājas un pilsētas sadeg, viesuļvētras noposta labības laukus un kalni sāk staigāt. Nav lielākas nelaimes par mammas dusmām. Ja nu vienīgi tēta.
– Bļin! Nu, sīkā krupene! Ja tūlīt nenāksi, dabūsi pa ausīm! – Brālis sparīgi gāja tuvāk.
Marta paskatījās uz brāli. Tad uz kraukli večas rokā. Saknieba lūpas, ierāva galvu plecos, zinot, ka brālis viņu tūlīt atkal purinās, dunkās un grūstīs.
– Labāk pārvērt viņu! – Marta teica.
Veča savicināja rokas un tā kā ieķērcās, kā iekviecās. Un visi vienpadsmit kraukļi tai brīdī metās virsū brālim. Melni vizuļojošs spalvu mākonis apņēma putnus, veču, Martu un brāli. Spalvas un dūnas lipa acīs, līda degunā un mutē. Marta dzirdēja brāli kliedzam. Caur spalvu mākoni, zibošiem spārniem, knābjiem un putnu nagiem meitēns pūlējās ko saskatīt. Viņš griezās uz vietas kā vilciņš un rāva nost drēbes. Skrāpēja ādu, seju. Bet āda uzburba un plīsa. Ārā spraucās melnas, metāliski spīdīgas putna spalvas.
Kāds pieskārās plecam. Meitēns izrāvās. Sarkanie gumijas zābaki slīdēja pa rudens lapām. Kāds satvēra viņu aiz padusēm. Piecēla. Marta atvēra acis. Ieraudzīja visskaistākās sievietes seju. Mammas seju. Palūkojās apkārt. Spalvu nebija. Ķērkšanas nebija. Brāļa nebija. Raganas arī nē. Vien gabaliņu tālāk divi nomesti divriteņi.
– Kas notika? Kur brālis? – Mamma jautāja.
– Ragana... ragana... – Marta elsoja. Vārdi spieda ciet rīkli.
Mamma saspieda Martas rokas tik cieši, ka sāpēja. Mamma zvanīja tētim. Mamma sauca brāli. Mamma uzstutēja divriteni, tad atkal nometa. Trīcošiem pirkstiem spieda telefona podziņas. Skraidīja pa parku. Runājās ar garāmgājējiem. Sauca brāli. Atkal zvanīja. Atkal sauca.
Un Marta, stingri iežmiegtu roku mammas plaukstā, tekāja līdzi. Līdz pašam vakaram. Līdz atnāca tētis un lika vest Martu mājup. Mamma tā kā saguma, kā sarāvās mazāka.
– Tur! – Pusceļā iesaucās Marta, – brālis ir tur!
Marta rādīja uz kraukļu baru, kas riņķoja virs pilsētas. Un māte gāja. Nē – skrēja. Abas skrēja roku rokā, sejas pret debesīm pavērsušas, acis no kraukļiem nenolaidušas, klupdamas pār ietvju apmalēm, slīdēdamas pa rudens lapu lupatu deķi. Līdz vecai būdai šķību jumtu, ko iespiestu starp sāniem stutēja divas milzīgas jaunceltnes. Kraukļi riņķoja turpat virs mājeles.
Mamma gribēja pieklauvēt, bet durvis pēkšņi plaši atvērās, un veča skaņi iesvilpās. Kraukļi metās iekšā, plīkšķinot spārnus, pļaukājot māti un meitu. Mamma apķēra Martu. Piespieda cieši klāt.
– Ko tad jūs te? – Marta dzirdēja večas balsi.
– Kur brālis? – meitene iespieda rokas sānos, kā to darīja mamma, kad dusmojās.
– Tu taču viņu man atdevi! – veča gribēja smieties, bet, ieraudzījusi mammas acis apklusa. – Labi, nāciet iekšā! Ja uzminēsiet, kurš jūsējais, dabūsiet atpakaļ.
Istabas vidū uz gara ozolkoka galda pretī vienādām gaļas bļodām sēdēja divpadsmit vienādi kraukļi. Satvēra gaļas gabalu knābī, pameta gaisā, atvēra knābi platāk un norija.
– Nu? Māmiņ, atpazīsti savu bērneli? – veča ņirdzīgi jautāja.
Mamma pasmaidīja. Piegāja pie trešā kraukļa labajā pusē. Izņēma baltu kabatlakatiņu un notīrīja putna guzu.
– Ak tu, šmulis, cik reizes tev teicu, lai ēd lēnām un kārtīgi? Bet tu vienmēr nosmulējies, – mammas balss atkal bija maiga un skanīga. Dzīva.
– Kā? Kā tu viņu pazini? – veča dusmās izsaucās.
– Mamma savu bērnu vienmēr atpazīs, – māte teica, nenovērsdama acu no putna.
Veča ieķērcās, paķēra pa rokai gadījušos ūdensspaini. Iemeta pavarda ugunī. Un visa pasaule ietinās kodīgos dūmos. Pat ielas trokšņi un garām braucoša tramvaja grabēšana bailēs apklusa. Pat dieviņš, garām iedams, aizrijās un ilgi klepoja, saķēris savu balto bārdu. Marta iekrampējās mammas piedurknē.
Dūmi uzzīmēja oranžu debesmalu un drūmu, vientuļu koka muižu liesi dzeltenīga lauka vidū. Tur maza auguma patukls vīrietis pliku galvvidu no dēļiem cēla milzīgu panorāmas ratu ar vienu sēdekli.
Apkārtējos ciemos un pilsētā vīrieti dēvēja par Labdari. Katru mēnesi, uzvilcis samta žaketi, klusi klaudzinādams spieķi ar zeltītu āža galvu roktura vietā, viņš cienīgi apstaigāja apkārtni. Ubagi krita pie viņa kājām, kungi cieņpilnā sveicienā noņēma cepures, baznīcas kalpi laipni piedāvāja veldzēt slāpes ar vīnu. Bet ielasmeitas, ubadzes un slimās, asarām acīs, veda pie viņa savas meitas. Par to saņēma naudas žūksni, zāles, drēbes vai ēdienu. Un solījumu, ka bērns nepiedzīvos mātes likteni.
Viņš pieņēma tikai gaišmatainas, tīras un nevainīgas meitenes. Aizveda mājās, pabaroja, nomazgāja, izķemmēja matus, apgrieza nagus, uzvilka baltas linu kleitiņas un mācīja Bībeli. Tad, asarām acīs, lūgsnas murminot, žņaudza, grieza, sita un mocīja, līdz bērni pārvērtās eņģeļos. Jo tikai mokās dzimstot eņģeļi. Jo tikai tā meitas varot atpestīt no iespējas kļūt par māšu likteņa turpinātājām.
Bet bija kāds puika. Mazas eņģeļmeitenes brālis. Viņš paslepšus atnāca meklēt māsu un ne sitams negāja prom. Viņš nozaga ēdienu virtuvē. Koķetēja ar vienu no meitenēm. Meta ar akmeni sunim. Un smējās tik velnišķīgi skaļi, ka Labdarim sāpēja galva.
Tādēļ viņš uzcēla milzīgu panorāmas ratu, augstāku par koku galotnēm. Un piesēja puiku pie vienīgā sēdekļa.
– Dievs redz, cik tu man esi dārgs, bet es nevaru tevi padarīt par eņģeli. Varu tikai padarīt par putnu. Iemācīt lidot, – Labdaris teica raudot. Un uzsēja puikam garu, zeltainu kartona knābi, aplēja ar verdošu piķi, un uzkaisīja putna spalvas. Labdaris grieza ratu visu dienu, līdz puika aizsmaka kliegt, līdz saule neizturēja un līdzjūtīgi izšķīda sarkanās šaltīs.
– Ja man lemts būt par putnu, tad es kļūšu par kraukli, lai izknābtu tev acis, – teica puika un pārvērtās divpadsmit kraukļos.
Migla noplaka un ielīda atpakaļ pavardā. Mamma atlaida Martas roku. Noglaudīja brāļa – kraukļa spārnus.
– Tagad tu zini, – teica veča, – ļauj viņam lidot!
Mamma izmisīgi purināja galvu, – viņš vēl pavisam maziņš. Mans dēliņš.
Pār mammas vaigiem noritēja asara. Viena, divas, trīs, līdz Radās Daugava.
– Tikai tu redzi viņu maziņu, – Ragana nopūtās.
– Ļauj, mammu, – teica krauklis, pieglaudis knābi mātes plaukstai, – mums jāizknābj acis pasaules ļaunumam!
Kopš tās dienas katru vakaru pēc bērnu dārza Marta kopā ar mammu baro putnus. Vienalga kādus – baložus, zvirbuļus, pīles, kraukļus, vārnas. Un gaida. Kad pasaules ļaunumam taps izknābtas acis.
0