Ar vijolnieka Gidona Krēmera izveidoto kamerorķestri "Kremerata Baltica" publika pirmoreiz iepazinās 1997. gadā Lokenhauzas kamermūzikas festivālā Austrijā. Iespējams, arī tādēļ "Kremerata Baltica" līdzās gandrīz nepārtrauktām koncertturnejām Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Austrālijā, Āzijā un, protams, teju visās Eiropas valstīs regulāri organizējusi arī savu festivālu, kaut vai uz pāris dienām apstājoties vienā ģeogrāfiskā punktā. Turpat neiztrūkstot arī citām neatņemamām festivāla pazīmēm – orķestra mākslinieku muzicēšanai dažādu kameransambļu sastāvā, kamerorķestra sadarbībai ar solistiem, kuri iepriekšējo turneju laikā kļuvuši par Gidona Krēmera un viņa līdzgaitnieku domubiedriem, viena vai vairāku komponistu daiļrades aktualizēšanai. Atskatoties pagātnē, redzams, ka Gidons Krēmers un "Kremerata Baltica" uzmanīgi sekojuši jaunu koncertzāļu tapšanai un restaurēšanai Latvijā – vispirms "Kremerata Baltica" festivāls notika Siguldas koncertzālē "Baltais flīģelis", tad pārcēlās uz Cēsīm, bet tagad, 2016. gadā, uz nesen atjaunoto Dzintaru Mazo zāli. Protams, arī šai koncertu norises vietai ir savas akustiskās īpatnības, taču uz Dzintaru vēsturiskās zāles piemērošanu kamerorķestra sastāvam Gidons Krēmers jau pagājušajā sezonā atsaucās ar lielu entuziasmu, un viņu var pilnībā saprast.
XIII "Kremerata Baltica" festivālā, kura trešais koncerts notika 10. septembrī, īpašie viesi bija komponisti Georgs Pelēcis un Pēteris Vasks. "Kremerata Baltica" mākslinieki neaizmirsa atgādināt arī par viņiem vienmēr aktuālo Dmitrija Šostakoviča daiļradi, bet nākamajā vakarā – par tikpat tuvo Gijas Kančeli un Alfrēda Šnitkes mākslu, taču vēl pirms tam izskanēja Džordžes Enesku "Melodijas rumāņu stilā", izcilā komponista un vijolnieka četrdaļu ciklu klarnetei aranžējot Matem Bekavacam. Iepazīšanās ar slovēņu klarnetista spēli bija visnotaļ priecējoša – Mate Bekavacs uzrunāja ar tīru un valdzinošu instrumentālo toni, izkoptu priekšnesuma stilu un spēju spilgti atklāt Enesku vēstījuma nianses gan mūzikas liriskajos, pastorālajos un bukoliskajos rakursos, gan arī skaņuraksta dzīvīgākajos kāpinājumos. Otrs patīkams pārsteigums tūlīt pēc tam – Georga Pelēča kvarteta klarnetei, klavierēm, vijolei un altam "Sasalstošā strūklaka" pirmatskaņojums Latvijā, Matem Bekavacam pievienojoties pianistam Georgijam Osokinam, vijolniecei Agatai Daraškaitei un altistam Pēterim Trasunam. No Georga Pelēča ierasts sagaidīt emocionāli atklātu, vienkāršu un optimistisku izteiksmi jaunās konsonantās mūzikas garā, taču šis opuss liecināja par postminimālisma nomaiņu ar neoromantismu, pretstatā iepriekšējās daiļrades motīviem tagad pievēršoties izsmalcinātākām, meditatīvākām, elēģiskākām aprisēm. Skaņdarba tēli un noskaņas pilnā mērā atbilda komponista dotajam nosaukumam, un "Sasalstošās strūklakas" interpretiem tad arī bija visas iespējas iedzīvināt mūzikas smalkjūtīgās tembru, faktūru un raksturu maiņas, ko Mate Bekavacs, Agata Daraškaite, Pēteris Trasuns un Georgijs Osokins paveica saliedētā ansambļa saspēlē.
Nākamajā priekšnesumā, uz skatuves joprojām paliekot slovēņu klarnetistam, klāt nāca stīgu kvartets (Gidons Krēmers, Klāra Džumi Kana, Pēteris Trasuns un Giedre Dirvanauskaite), un arī šī uzstāšanās noritēja tikpat augstā mākslinieciskā līmenī, ko gan vairs nevarēja teikt par pašu mūziku. Viens no komponistiem, kuram "Kremerata Baltica" festivālā šogad pievērsta īpaša uzmanība, ir Bernards Hermanis – dienu vēlāk programmā skanēja ainas no mūzikas kinofilmai "Psiho", taču 10. septembrī – opuss "Ceļojuma atmiņas" klarnetei un stīgu kvartetam. Ar visu cieņu pret Bernarda Hermaņa devumu kinomūzikā (Amerikas Kinoakadēmijas balva gūta sadarbībā ar Viljamu Dīterli, bet daudz zināmākas ir komponista partitūras izcilākajām Alfrēda Hičkoka, Mārtina Skorsēzes, Orsona Velsa filmām) tomēr jāatzīst, ka "Ceļojuma atmiņas" līdz koncertmūzikai nevelk. Aizdomas radīja jau trijdaļu cikla tempu izvēle – gandrīz viss lēnā, nesteidzīgā plūdumā –, un arī pārējie skaņdarba parametri aicināja uz nelielu vakara snaudienu. Šajā darbā acīmredzami pietrūka emocionālu kontrastu un tematiskas izteiksmības – viss izklausījās vienveidīgi, bez kaut cik jūtamiem tēlu pretstatījumiem un instrumentālo līniju diferenciācijas, un, lai arī klarnetists un stīdzinieki ļoti centās, papildu dzīvību šai mūzikai iedvest, protams, ir neiespējami.
Arī programmas otrajā daļā koncerts turpinājās liriskās un raksturā mierīgās intonācijās, bez asiem kontrastiem un negaidītiem pavērsieniem, no Pētera Vaska daiļrades izvēloties 2013. gada opusu "Klusuma auglis". Šoreiz pārlikumā klavierēm un stīgu kvartetam, kopā ar Georgiju Osokinu muzicējot "Quatro Baltica" (Džeralds Bidva, Madara Pētersone, Santa Vižine un Pēteris Čirkšis). Vairāk gan nekādu iebildumu pret šādu izvēli nebija, jo, lai gan "Klusuma augļa" noskaņu un tembrāli dinamisko krāsu pasaule sasaucās ar "Sasalstošo strūklaku" un "Ceļojuma atmiņām" un – galu galā – arī "Melodijās rumāņu stilā" komponists atturējās no groteskiem akcentiem, Pētera Vaska mūzikas interpretācijā atskaņotāji lieliski uztvēra gan skaņdarba emocionālās intences, gan arī tā dramaturģisko arhitektoniku.
Pēc tam iepriekš dzirdētās meditācijas tomēr nomainīja stilistiski atšķirīgāka, muzikāli nospriegotāka, dramatiski intensīvāka izteiksme. Vispirms – Dmitrija Šostakoviča "Divi skaņdarbi" stīgu oktetam. "Prelūdija" un "Skerco", ko komponists radīja tūlīt pēc 1. simfonijas, vēl nebūdams pat divdesmit gadus vecs, taču jau šī perioda opusi iezīmējas ar plašu māksliniecisko pārdzīvojumu diapazonu, psiholoģisku ekspresiju un krāsainu, virtuozu instrumentāciju. Šajā priekšnesumā Šostakoviča darbu atskaņoja pat veseli deviņi mūziķi, nevis astoņi (vijolnieki Džeralds Bidva, Aļona Rakicka, Marija Helēna Āvakivi un Līna Marija Domarkaite, altisti Santa Vižine un Ingars Ģirnis, čellisti Giedre Dirvanauskaite un Pēteris Sokolovskis un kontrabasists Kristaps Pētersons), tomēr interpretācijas emocionālā enerģētika ar to nepalielinājās. Gluži otrādi – salīdzinājumā ar labā atmiņā joprojām palikušo sniegumu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas programmā līdzās Šostakoviča 10. stīgu kvartetam šajā koncertā stīgu okteta daudzveidīgie instrumentālie skārumi izklausījās pavirši, bet priekšnesuma izklāsts – nedaudz par pelēcīgu un iepriekšparedzamu. Bez šaubām, katrs interpretācijas rakurss šeit bija savā vietā, tomēr iespaids par īsti kolorītu dzīvīgumu šoreiz neradās. Protams, šādos gadījumos vienmēr vainu var novelt uz zāles akustiku.
Pavisam citu repertuāru un estētiku pārstāvēja jaunā vijolniece Mairida Hikija, atskaņojot divas īru dejas – žīgu "Āboli ziemā" un rīlu "Pretrunība". Atšķirībā no vairākiem citiem solistiem, vijolniece četros "Kremerata Baltica" festivāla koncertos uzstājās vienīgo reizi, bet žēl, jo īru tradicionālajā mūzikā trenētās mākslinieces priekšnesums saistīja uzmanību ne tikai ar ritma un emociju spraigumu, bet arī ar tembrālu iezīmīgumu, tādēļ būtu interesanti uzzināt, kā izklausās viņas iestudētās akadēmiskās partitūras. Galu galā 10. septembra koncertā par muzikāli interesantāko, dinamiskāko un instrumentālā skanējuma ziņā bagātīgāko atklājumu kļuva Olli Mustonena 2. nonets, kurš izskanēja paplašinātā pārlikumā stīgu orķestrim, pie "Kremerata Baltica" diriģenta pults stājoties Martīnam Staķonim. Vēl viens "Kremerata Baltica" atradums to komponistu daiļradē, kurus citi Latvijas atskaņotājmākslinieki diemžēl nav ievērojuši, un Olli Mustonena vārdu paturēt atmiņā patiešām ir vērts. Lai gan somu komponista estētika ir tuvāka, piemēram, Sibēliusam nekā Lindbergam, Sāriaho un citiem Mustonena paaudzes avangardistiem, viņa 2. nonets izceļas ne tikai ar formas un tematiskās attīstības slīpējumu, bet arī ar spilgtām un saistošām idejām, līdz ar to izsekot četrdaļu cikla vitālajam un noskaņās mainīgajam ritējumam bija interesanti viscaur. Tieši tāpat kā vērot jaunā un enerģiskā lietuviešu diriģenta dialogu ar orķestri, kā rezultātā partitūras lasījums ieguva gan niansētu precizitāti, gan arī radošu brīvību, spozmi un aizrautību. Kārtējo reizi apliecinot, ka "Kremerata Baltica" prot izvēlēties solistus un diriģentus, ar kuriem sadarboties.
"Kremerata Baltica" festivāla ceturtais un noslēdzošais koncerts pienāca 11. septembrī, vispirms līdzās kamerorķestrim uz skatuves kāpjot Klārai Džumi Kanai. Korejiešu vijolniece, kuru varēja iepazīt jau festivāla pirmajā dienā, šoreiz bija soliste Georga Pelēča 2014. gada opusā "Jānuss". Vēl viens pirmatskaņojums, un arī šī partitūra, līdzīgi kā "Sasalstošā strūklaka", vēstīja par komponista daiļrades kontekstā jauniem un nopietniem tēliem un intonācijām. Grūti teikt, ko tieši Georgs Pelēcis domājis ar romiešu dievības vārdu skaņdarba nosaukumā, jo partitūras divdaļu struktūra šeit diez vai būs izšķirošā. Drīzāk gan mūzikā dzirdamais apstādinātā, sastindzinātā, sasalušā laika veidols, kas paradoksālā kārtā nemaz neraisa asociācijas ar kaut ko bezcerīgu, bet ļauj iedziļināties absolūtā mierā, meditācijā un rimtā apgarotībā. Un "Jānusa" otrais posms – raitākā tempā un līksmākā emocionālā kolorītā – šeit uztverams vairāk kā papildinājums nekā kontrasts. Un atliek vien piebilst, ka soliste un kamerorķestris Pelēča enigmātisko vēstījumu atveidoja ar izkoptu muzikālo gaumi, plastiskām tembru niansēm un mākslinieciskās dramaturģijas izpratni.
Georga Pelēča jaundarbam sekoja svīta no mūzikas Alfrēda Hičkoka kinolentei "Psiho" Iļjas Epelbauma vizualizācijā. Diemžēl Bernardam Hermanim arī šoreiz neveicās. Iespaids palika vēl bēdīgāks nekā festivāla otrās dienas vizuāli muzikālajā sadaļā "Austrumu ainas", kur vienā katlā bija samests Šūmaņa romantisms, Štokhauzena misticisms, Nizara Ali Badra skulptūras un Sandro Kančeli videoprojekcijas, un beigās sanāca ne šis, ne tas. 11. septembrī līdzās orķestra spēlei uz ekrāna pat neparādījās fragmenti no Hičkoka filmas, kas varbūt neko dižu neliecinātu par idejas autoru iztēli, bet neko daudz arī nesabojātu. Tā vietā mūziku ilustrēja filmas sižeta vārdisks pārstāsts, precīzāk – Iļjas Epelbauma fantāzija par to, kas īsti notiek katra konkrētā partitūras numura laikā. Lai gan šāda ideja ir bezcerīga un bezdievīgi banāla savā būtībā – gan mūzikā, gan kino, gan jebkurā citā mākslas žanrā pastāv savas likumsakarības, kuru mehāniska sajaukšana ne pie kā laba nenoved. Un jābūt estētiskam analfabētam, lai iedomātos, ka mūzikas saturu iespējams izstāstīt ar vārdiem, bet filmas saturu – publicējot tās scenāriju. Rezultātā "Kremerata Baltica" uzstāšanos pārsvarā klausījos ar nodurtu galvu, lai tikai nebūtu jālasa teksts uz ekrāna, un jutos dziļi atvieglots, kad viss bija galā. Protams, katram notikumam ir sava gaišā puse. Tagad, piemēram, ar kādu savas apziņas daļu saprotu tos cilvēkus, kuri ierodas uz operas izrādi, cerot uz tādu pašu labi saprotamas klasiski romantiskas mūzikas ilustrāciju kā viņu bērnībā – ar smukiem kostīmiem un stilīgām parūkām pseidoreālistisku dekorāciju fonā, taču, sev par lielām šausmām, uz skatuves ierauga kārtīgu dramatisko teātri ar psiholoģisku vispārinājumu, jauku melno humoru un pāris kailskatiem piedevām. Un tāpat jāatzīst, ka Bernarda Hermana komponētā filmas "Psiho" partitūra modināja ne tos gaišākos instinktus – ja Senās mūzikas festivāla programmas pieteicēja tradicionālās ākstības tā vien prasās pēc tā, lai uz viņu izšautu ar arbaletu, tad Dzintaru koncertzāles akustikā lieliski dzirdamā gārdzošā klepošana rosināja iztēloties, cik jauki būtu, ja šo skaņu efektu autorus ar "Psiho" galvenā varoņa metodi turpat varētu apklusināt uz visiem laikiem.
Diemžēl aptuveni tādās pašās izjūtās pagāja arī koncerta pirmās daļas noslēgums ar Gijas Kančeli opusu "Mazā Daneliade". Tāpat kā "Rag-Gidon-Time", "Mazā Daneliade" veltīta Gidonam Krēmeram un "Kremerata Baltica", taču abas partitūras pieder pie pašiem vājākajiem gruzīnu komponista darbiem. Principi abos gadījumos tie paši – neciešami lēnā tempā izstiepts tematiskais materiāls, muzikālo motīvu primitīvisms, spalgi un ne ar ko nemotivēti dinamiskie izlēcieni un vairāk nekā apšaubāma humora izjūta. Īsi sakot – mūzika, bez kuras pasaule kļūtu labāka. Koncerts turpinājās ar Pētera Vaska skaņdarbu "Vientuļais eņģelis", kura žanrs pavisam atklāti definēts kā "meditācija", un, zinot komponista daiļradi, jau iepriekš bija skaidrs, ka šeit atkal varēs sastapties ar lirisku un klusinātu skaņurakstu diatoniskā izklāstā, harmoniski fakturālā skaidrībā un saudzīgos stīgu instrumentu tembros. Vienlaikus pati interpretācija, tieši tāpat kā iepriekšējā vakara lasījums partitūrai "Klusuma auglis", saucama par nepārprotamu radošu veiksmi, "Kremerata Baltica" māksliniekiem komponista muzikālo domu risinot niansēti, brīvi un plūstoši, arī šoreiz iztiekot bez ekstrēmi lēna temporitma un dinamiskām galējībām uz robežas starp skaņu un klusumu. Bez šaubām, būtiska loma šai ziņā bija solistam Matem Bekavacam, pēc kura iniciatīvas "Vientuļais eņģelis" izskanēja pārlikumā klarnetei un kamerorķestrim. Tāds solis kā vijoles solopartijas nomaiņa ar klarneti neizbēgami izsauc fundamentālas pārvirzes darba noskaņā un mentalitātē, taču mūzikai, izrādās, tas nepavisam nenāca par sliktu – vijoles tembrāli daudzšķautņainā skanējuma vietā stājās izlīdzinātākais un mierīgākais klarnetes tonis, interpretācija līdz ar to ieguva vēl siltākas, vēl apgarotākas aprises, un pieņemt "Vientuļā eņģeļa" lielāku tuvību šīszemes dzīvei salīdzinājumā ar oriģinālversijas transcendentālo raksturu varēja bez iebildēm.
Un koncerta noslēgumu atkal iezīmēja principiāli atšķirīgs stils, estētika un mākslinieciskais redzējums, Gidonam Krēmeram, Klārai Džumi Kanai, Reinutam Tepam un Martīna Staķoņa vadītajai "Kremerata Baltica" atskaņojot Alfrēda Šnitkes 1. concerto grosso divām vijolēm, sagatavotajām klavierēm, klavesīnam un stīgu orķestrim. Šim 1977. gada opusam sekoja vēl piecas komponista partitūras tradicionālajā baroka laikmeta žanrā, taču Šnitkes sešiem concerto grosso, protams, ir maza saistība ar barokālu stilizāciju, un 11. septembrī spēlētajā skaņdarbā izcilā krievu modernista daiļrades zīmes izpaužas skaidri un uzskatāmi. Šeit rodami kontrasti starp gaismu un tumsu, harmonisko un destruktīvo, īstenību un fantāziju, turklāt Alfrēda Šnitkes izpratnē komponista pieredzēto padomju realitāti apziņas krēslā un sirreālā ļaunumā dzimušie mošķi un rēgi apdzīvo tikpat lielā mērā kā racionāli konstruēto un ilustratīvas iztēles caurstrāvoto baroka teātra pasauli. Skaidrs, ka tik komplicēta un daudzslāņaina mūzika pieļauj ļoti dažādas interpretācijas iespējas, un šeit tikai jāsecina, ka "Kremerata Baltica", solistu un diriģenta piedāvātā versija pārliecināja gan no skaņdarba satura lasījuma viedokļa, gan arī tembrālo rakursu un dramaturģiskās arhitektonikas ziņā.
Vērtējot XIII "Kremerata Baltica" festivālu kopumā, jāteic, ka tas klausītājiem dāvāja daudzas muzikālas virsotnes – līdzās pašam Gidonam Krēmeram publika varēja iepazīt arī citu solistu un kamermūziķu daudzkārt aizraujošo sniegumu, kur ēnā nebūt nepalika arī visa kamerorķestra augstā profesionālā sagatavotība. Tieši tāpat jau tradicionāli priecēja labi zināmas vērtības un pastāvīgas jaunatklāsmes festivāla repertuārā – "Kremerata Baltica" joprojām Latvijā ir gandrīz vienīgā, kas spēlē Mečislava Veinberga mūziku un Alfrēda Šnitkes simfoniskos opusus, un arī ar Luidži Nono, Ežēna Izaī, Džordžes Enesku mākslu neviens cits šeit īpaši neaizraujas. Visbeidzot – un arī tas nav mazsvarīgi –, šīgada festivāls bija organizēts ļoti pārdomāti un prasmīgi, visām programmām četru dienu garumā izskanot tajā pašā koncertzālē citai pēc citas, bez nemotivēta pārrāvuma, nenogurdinot klausītājus ar pārmērīgu monumentalitāti (un bailēm par to, kā viņi vēlu naktī tiks no Dzintariem prom) un neskumdinot viņus ar pāris īsiem, uz ātru roku kopā saliktiem priekšnesumiem. Vienlaikus nav noslēpjams – kaut kas festivāla programmās tomēr bija aizgājis greizi. Pirmkārt, repertuārs pārāk stipri nosvērās uz lirisku meditāciju pusi, kurām citi skaņdarbi spēja radīt vien daļēju kontrastu un kuras šādā daudzumā atstāja iepriekšparedzamu iespaidu. Ļoti labi zināms, ka "Kremerata Baltica" ir savs komponistu loks, kuru mūziku viņi ir īpaši iecienījuši, un tas attiecināms arī uz šīgada festivāla "īpašajiem viesiem" Pēteri Vasku un Georgu Pelēci. Taču šādā gadījumā būtu vēlams rūpīgāk izvēlēties viņu komponētos darbus, lai tie nepārstāvētu tikai vienu desmitgadi un ar to saistīto radošo rokrakstu. Ja reiz Georga Pelēča "Jānuss" un "Sasalstošā strūklaka", tad kā pienācīgs pretstatījums tam būtu Pētera Vaska "Kamermūzika" flautai, obojai, klarnetei, fagotam un sitaminstrumentiem vai kāds cits ilgi nedzirdēts komponista avangardisko jaunības gadu opuss. Vai arī otrādi – "Klusuma auglis" un "Vientuļais eņģelis" līdzās Georga Pelēča koncertam balalaikai, saksofonam un orķestrim – kā iemesls, lai uz Latviju atkal ataicinātu balalaikas virtuozu Alekseju Arhipovski un kādu no festivālā "Saxophonia" dzirdētajiem ārzemju meistariem. Otrkārt – atklāti runājot, abi šīgada "Kremerata Baltica festivāla mēģinājumi apvienot mūziku ar vizuālo mākslu ir izgāzušies. Tā vietā drīzāk derētu piedāvāt iespēju noskatīties kādu mēmo filmu ar instrumentālo pavadījumu dzīvajā priekšnesumā, un varu pat laipni ieteikt trīs variantus – Deivida Vorka Grifita "Nācijas dzimšanu", Luija Feijāda "Vampīrus" un Sergeja Eizenšteina "Streiku". Agri vai vēlu šīs kinolentes Latvijā tikpat vienā brīdī būs jāparāda uz lielā ekrāna – kaut vai ar politkorektu kinozinātnieka ievadu, kurā tiktu skaidrots, cik lielā mērā cilvēki kādreiz bija brutāli un rasistiski pretstatā gaišajām un humānajām mūsdienām.
0