Foto - Kristaps Kalns, teatris.lv
 
Recenzija
16.06.2016

Divi šūpolēs un gāzes balons

Komentē
0
Saglabā

Par Valtera Sīļa izrādi "Pēc beigām" Latvijas Nacionālajā teātrī

"Zemūdenē"

Nacionālā teātra Aktieru zāle Valtera Sīļa iestudētajā izrādē atgādina kaut ko līdzīgu zemūdenei – izliektas metāla karkasa ribas, pie kurām blāvi spīd spuldzītes, iezīmē ne pārāk noteiktu robežu starp aktieriem un skatītājiem, kuri atrodas spēles laukuma abās pusēs. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš sarūpējis divas salokāmas guļvietas, galdu, krēslus, koka kastes, aiz sienas tualetes telpu. Ir arī dzelzs kāpnes, kuras ved  kaut kur augšup. Pirms varam to visu apskatīt, režisors liek mums mirkli pabūt tumsā, ko piepilda skaļu grāvienu troksnis un griezīga čerkstoņa Edgara Raginska un Arvīda Saulīša noformējumā.

Tad telpā izgaismojas divas figūras – vīrietis un sieviete. Sievietei mugurā šauri svārki un blūzīte, vīrietis tērpies džinsos un vēja jakā. Abi izskatās apmulsuši – tādi kā saburzīti, nosmērējušies un varbūt arī savainoti. Tie ir Marks un Luīze. Vēlāk noskaidrosies, ka viņi ir kolēģi kādā birojā. Labi kolēģi, gandrīz vai draugi. Artura Krūzkopa Marks uzlīmē plāksteri Madaras Botmanes Luīzei uz pieres. Viņa savukārt apkopj brūci uz Marka muguras. Abi apmainās skopām replikām, no kurām var nojaust, ka tur, augšā, noticis kaut kas nelāgs – teroristu uzbrukums, bumbas sprādziens varbūt. Bet Markam, ak, tavu laimi, gluži neticamā kārtā ir dzīvoklis, zem kura no 80. gadiem saglabājusies bumbu patvertne. Te varēs pārlaist divas nedēļas, kamēr augšā iespējamā kodolsprādziena sekas būs cik necik likvidētas.

Slavenu "radinieču" pēctece

Britu vidējās paaudzes dramaturgs Deniss Kellijs lugā "Pēc beigām" (2005) inscenē tādu kā vietēja mēroga apokalipsi. Nosaukums "Pēc beigām" attiecas gan uz attēloto situāciju, kas izveidojas pēc šķietama teroristu organizēta kodolsprādziena, gan uz lugas formu. Denisa Kellija dramatiskajam sacerējumam ir trīs daļas – "Sākums", "Vidus" un "Beigas" –, kurām seko vēl ceturtā, "Pēc beigām", vedinot optimistiski domāt, ka dzīve turpinās arī pēc tam, kad visam – pasaulei un līdz ar to arī cilvēku attiecībām – ir pienācis gals.

Dramaturgs veikli nodibina eksperimentālus apstākļus – pēdējais vīrietis un pēdējā sieviete slēgtā telpā –, kurus var izmantot (un kuri literatūrā un mākslā daudzkārt tikuši izmantoti), lai noskaidrotu, kas notiks ar abiem izdzīvotājiem. Kellija lugai ir daudz slavenu "radinieču". Strindberga "Nāves deja" ar nežēlīgu dzimumu cīņu, Sartra "Istaba" ("Aiz slēgtām durvīm") ar indivīda nolemtību būt par spīdzināmo un spīdzinātāju citiem, Goldinga "Mušu ķēniņš" ar konfliktu starp nepieciešamību pēc harmoniskas sociālas organizācijas un nenoslāpējamu tiekšanos pēc varas, Faulza "Kolekcionārs" ar nepārkāpjamu plaisu starp mazvērtības sajūtu un pārākuma apziņu, absurdista Harolda Pintera agrīnās lugas ar baiļu un neziņas atmosfēru klaustrofobiskā vidē ir tikai daži no daudzajiem piemēriem, kas nāk prātā, ielūkojoties Kellija varoņu apdzīvotajā "zemūdenē". Tā vien liekas, ka autors savā mēģenē sapilinājis pa pilienam teju no visiem 20. gadsimta literatūras veiksmes stāstiem.

Augšup – lejup

Valtera Sīļa iestudētajā izrādē divu stundu garumā tiek izspēlēta spēku samēra maiņa starp vīrieti un sievieti. Madara Botmane un Arturs Krūzkops plosa sevi un viens otru, enerģiju un emocijas netaupīdami. Madaras Botmanes Luīze no pateicīgas un pakļāvīgas ienācējas Marka kontrolētajā un pārvaldītajā telpā pārvēršas par augstprātīgu dumpinieci un visbeidzot par izmisušu, gūstniecības degradētu upuri. Marks – no bikla, par sevi nepārliecināta pielūdzēja kļūst par nepiepildītu pusaudža gadu fantāziju kaislīgu īstenotāju un galu galā par slepkavīgu varmāku-izvarotāju.

Gan sociālpolitisko uzskatu konfrontācijā, gan viselementārākajās ikdienas norisēs starp abiem varoņiem veidojas nemitīgi mainīgas attiecības, ko vislabāk var apzīmēt ar Viljama Gibsona komerciāli veiksmīgās lugas nosaukumu "Divi šūpolēs". Tikai tās nav mīlestības, bet spēka un varas šūpoles, kurās viens allaž ir augšā, otrs – lejā. Iegansts spēku samēra maiņai var būt visneprognozējamākais un vistriviālākais. Galda spēle, kas Markam dārga kopš bērnības, bet Luīzei liekas gluži vienkārši stulba, nejauši izmests vārds, ēšanas vai personiskās higiēnas paradums. Arī nazis, kuru abi pārmaiņus izmanto kā ieroci, lai panāktu savu gribu. Abu aktieru izpausmēs nav nekā falša. Izrādes istabas formāts neko tādu nepieļautu. Īstas un līdz pēdējai iespējai nospriegotas ir emocionālās un tīri fizioloģiskās izpausmes, īstas ir faktūras un matērijas – konservi, ko abi izdzīvotāji badīgi ķeksē no bundžām, zobu pasta, kas puto Madaras Botmanes Luīzei uz lūpām, gāzes balons, kura zilganajā liesmiņā patvertnes iemītnieki cenšas sasildīties.      

Tas ir teātris

Kad spriedze šķiet sasniegusi augstāko punktu –  atraidītais un savas nepilnvērtības apziņas māktais Marks izmisumā gatavojas nogalināt dumpīgo Luīzi, kurai radušās aizdomas, ka kodolsprādziens ir Marka fantāzijas auglis, – nāk glābiņš. Durvis uz ārpasauli atveras, un pa tām ienāk melnā ģērbti vīrieši un sievietes. Tās nav izrādes darbības personas, bet skatuves darbinieki, kuri ar savu klātbūtni izārda rūpīgi konstruēto dzīves ilūziju. Režisors tādējādi brehtiskā manierē uzlej skatītājam aukstu ūdens šalti: "Ei, mosties, tā nav dzīve, tas ir teātris! Apokalipse beigusies."

Melnās figūras klusi un ātri sakopj piedrazoto telpu – saslauka ūdeni, savāc konservu bundžas, tukšās ūdens pudeles un citus priekšmetus, kas mētājas uz grīdas. Pie griestiem tiek piestiprināta atvēsinoši zilgana dienasgaismas spuldze, zem tās tiek novietots galds ar diviem krēsliem abās pusēs. Madaras Botmanes Luīze, ģērbusies baltā krekla blūzē un tenisa kurpēs, zirgastē saņemtiem matiem, tīra un kārtīga, apsēžas Markam pretim. Artura Krūzkopa Marks ir pavisam mierīgs un vērīgi klausās Luīzē, kura ar slāpētu trauksmi runā par savu vientulību. Pirms vēl ticis izrunāts vārds "cietums", saprotam, ka Marks izcieš sodu par savu nodarījumu un Luīze atnākusi viņu apciemot. Galds viņus attālina, tāpat kā situācija, kurā abi atkal ir mainītās lomās: Marks – ieslodzītais, bet Luīze beidzot ir brīvībā. Izrāde nepaskaidro, vai terorakts bija Marka iztēles auglis vai viņš vienkārši izmantoja realitātē radušos situāciju, kurai ilgu laiku bija gatavojies un par kuru bija sapņojis. Tas arī nav svarīgi. Aktieru skatieni pāri galdam sastopas, ļaujot noprast, ka baisā kopābūšanas pieredze, kurai vajadzētu varmāku un viņa upuri attālināt, patiesībā abus ir satuvinājusi. Tāds, lūk, stāstiņš par cilvēka zemapziņas noslēpumainajām dzīlēm.

Autentiskuma mirklis

Viss šķiet esam labākajā kārtībā, izņemot to, ka īsti nevar saprast, kas Valteram Sīlim Kellija lugā licies tik neatvairāmi valdzinošs.

Varbūt režisors šo darbu izvēlējies sociāli politisko zemstrāvu dēļ, jo Deniss Kellijs tajā ierakstījis vispārēju sabiedrības apdraudētības sajūtu – kopš Dvīņu torņu uzspridzināšanas, kas satricināja visu pasauli, šī apdraudētības sajūta jau kļuvusi ikdienišķa. Luga pievērš uzmanību tam, cik lieliski šo situāciju un sajūtu indivīds var izmantot savā labā. Kā to dara Marks vai, piemēram, cilvēku kontrabandisti, pelnoties uz bēgļu un ekonomisko migrantu rēķina. Jā, to visu, protams, var izdomāt. Turklāt rūpīgi savērpta intriga un tēlu attiecības well-made play stilā liecina par dramatiskā teksta piemērotību skatuvei.

Tomēr, izrādi skatoties, pārņem déjà vu sajūta. Šķiet, ne tikai tāpēc, ka šādas kamerlugas, kur aktieriem ir iespēja parādīt savu profesionālo virtuozitāti, pārpludina teātru repertuārus. Denisa Kellija darbā un līdz ar to arī izrādē spriedzes un atslābuma mirkļi, sižeta un attiecību pavērsieni liekas tādi kā "izrēķināti" un iepriekš paredzami. Tomēr nē – ir viena epizode, kas iepriekšparedzamību izārda. Kad Madaras Botmanes izsalkuma mocītā Luīze pēkšņi ar gāzes balonu sāk dauzīt neēdamos rīsa graudus, lai pārvērstu tos ēdamos miltos, pārņem negaidīta un pavisam autentiska baiļu sajūta – sprādzienbīstama situācija Nacionālā teātra pagraba telpā uz brīdi ir kļuvusi pavisam reāla ne tikai izrādes varoņiem, bet arī skatītājiem.

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!