Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
13.01.2020

Divi kaujas, bet galvu pārsit trešajam

Komentē
0
Saglabā

Pirmajās dienās pēc Kasema Soleimani nogalināšanas pat tie eksperti, kuri neslēpti kritiski vērtē Irānā valdošo režīmu, pauda, ka šāda amerikāņu rīcība režīmam nākusi tikai par labu. Ja aizvadītā gada nogalē daudzās Irānas pilsētās notika pret režīmu vērstas demonstrācijas, tad pēc ietekmīgā Soleimani nogalināšanas grūti iedomāties, ka pārskatāmā nākotnē ar režīma ekonomisko politiku neapmierinātie diez vai uzdrošināsies vai pat vēlēsies nostāties režīmam opozīcijā – tostarp tie, kurus neapmierināja prāvu naudas resursu tērēšanu Soleimani un viņa kolēģu ārpolitiskajiem projektiem ārpus Irānas, kamēr paši irāņi piedzīvo saspringtu ekonomisko situāciju.

Tas liekas tik pašsaprotami, ka rodas jautājums par Donalda Trampa administrācijas loģiskās domāšanas spējām. Faktiski vienā laika nogrieznī izstāties no konflikta Sīrijā, argumentējot, ka tas, kā saka, nav mūsu karš, un vienlaicīgi uzsākt jaunu konfliktu ar Irānu? Pieļauju, ka Trampa nostāja – ASV nav jātērē savi naudas un cilvēku resursi tālās zemēs bez saprotama labuma gūšanas sev – pietiekami lielai ASV sabiedrības daļai liekas pievilcīga. "Lai paši tiek galā!" Tomēr kāda tad jēga nākamo soli spert pretējā virzienā? Iespējams, ka viena no atbildēm meklējama Trampa ierakstā tviterī 4. janvārī – ja Irāna uzbruks, ASV došot triecienu 52 mērķiem Irānā, tostarp tādiem, kas ir "ļoti svarīgi Irānai un Irānas kultūrai". Principā Trampa padomdevēji nevarēja neapjēgt, ka šāda vēršanās pret kultūras objektiem ļoti atgādina talibu savulaik īstenoto kultūras objektu iznīcināšanu Afganistānā. Acīmredzot administrācijai svarīgāk par nokļūšanu šādā apšaubāmā kompānijā ir palielināt konflikta simbolisko piesātinājumu. Pat skaits 52 ir atsauce uz ķīlnieku skaitu, kādu 1979. gadā irāņi sagrāba ASV vēstniecībā Teherānā. Tā teikt – nekas nav aizmirsts, nekas nav piedots un vispār runa ir par "civilizāciju sadursmi" Semjuela Hantingtona ideju sliktāko atgremojumu tradīcijās. Iekšpolitiski (šogad notiek ASV prezidenta vēlēšanas) "pārdot" visas Rietumu kristīgās civilizācijas aizstāvēšanu, ciniski vērtējot, patiešām ir vieglāk nekā plūkšanos ar "kaut kādu" Sīrijas diktatoru, kurš pat nav musulmanis.

Šis ir pirmais, lai gan ne būtiskākais aspekts, kurā Trampa un Eiropas pozīcijas atšķiras. Lai kādas cūcības paši eiropieši būtu savulaik sastrādājuši attiecībā uz pretinieka vēstures un kultūras pieminekļiem, vismaz pēdējā pusgadsimta ietvaros Eiropā netiek akceptēta ideja, ka šie pieminekļi varētu būt uzbrukuma objekts. Jo vairāk tāpēc, ka potenciālie mērķi Irānā ir visas cilvēces kultūras mantojums.

Pieņemsim, ka pašreizējās ASV izpildvaras savdabīgie priekšstati par kultūru ir vien ignorējamus Rietumu "olgalvjus" satraucoši "sīkumi", tomēr Trampa mēģinājums konflikta jēgu paplašināt provocē atbildes reakciju arī Irānā. Neesmu šī reģiona vēstures zinātājs – mani vairāk interesējusi persiešu literatūra, tomēr tik daudz nojaušu, ka pašu irāņu nacionālajā pašidentitātes mitoloģijā ļoti svarīga ir apziņa, ka viņi pārstāv senu un dižu kultūru. Ja Tramps Irānas sabiedrībai paziņo, ka viņš vēršas ne tikai pret klerikāļu režīmu, bet gatavs iznīcināt arī kultūras pieminekļus, tad tas, pieļauju, Irānā mobilizē arī tos, kuriem pašreizējais režīms ir vienaldzīgs vai netīkams. No ASV iekšpolitikas viedokļa attaisnotā (lai cik ciniskā) spēlēšanās ar kolektīvo identitāti "Mēs un Svešie" ir bīstama. Te, protams, korekti būtu atzīmēt, ka manipulācijas ar šo identitāti pašā Irānā var izraisīt līdzīgu pretreakciju Rietumos. Vienkāršoti raksturojot "apgriezto" situāciju – arī cilvēkam, kurš nav Trampa atbalstītājs, Irānā uzkurinātā histērija, ietērpta reliģiju konflikta valodā, ir biedējoša un uz primitīviem vispārinājumiem provocējoša ("Tramps, protams, ir … [cenzēts], bet tie irāņi arī nav īsti riktīgi!"). Un te es nonāku pie nākamā aspekta, kādēļ notiekošais ir visneizdevīgākais tieši Eiropai. Mums Rietumu attiecības ar islāma pasauli rada lielāku stresu, jo šī pasaule ir vai nu blakus kaimiņos vai jau pašā Eiropā. Vulgarizējot – amerikāņi var komfortablāk kaitēties ar "civilizāciju sadursmes" modeļa atvasinājumiem nekā Londonas vai Parīzes iedzīvotāji, kuri saskaras nevis ar izprātotām konstrukcijām, bet ar ikdienas realitāti, un šo realitāti savukārt ir pilnīgi lieki mēģināt sarežģīt vēl vairāk, piemetot liesmām "svētā kara" vai "civilizāciju kara" labi degošās pagales. Galu galā, ja konflikts vērsīsies plašumā, ne jau ASV, bet Eiropa saskarsies ar jaunu bēgļu problēmu.

Man nav simpātiska starp t. s. kreisajiem liberāļiem Rietumos izplatītā prakse ASV valdības rīcību vērtēt pēc principa: "Ja tu saki – balts, es teikšu – melns." Tāpat tas, ka ASV Tuvējo Austrumu reģionā bieži uzvedas aroganti, nenozīmē, ka Irānas iejaukšanās Libānas, Jemenas, Irākas un Sīrijas procesos tāpēc būtu taisnīgāka un produktīvāka. Īsi sakot, manas subjektīvās skepses pamatā ir nevis bērnišķīgs antiamerikānisms vai tikpat bērnišķīgs "postkoloniālās vainas" sindroms, bet šaubas par to, vai Tramps un viņa komanda pietiekami labi izprot reģionu. Par to, vai Rietumu politologi un viņus uzklausošie politiķi izprot reģionu, man personīgi šaubas radās brīdī, kad t. s. Arābu pavasara laikā (2010.–2011. gads) pilnām mutēm tika runāts par to, ka virzība uz demokratizāciju ir neapturama un Tuvējie Austrumu ir "pamodušies", – tās, kā mēs redzam desmit gadus vēlāk, ir izrādījušās pilnīgas blēņas. Iespējams, vajag mazāk spriest pēc sociālo tīklu lietotājiem reģionā un vairāk pievērsties akadēmiski sausām reliģijas pētnieku diskusijām par islāmu 21. gadsimtā. Ja amerikāņi uzskata, ka Irāna neriskēs atbildēt uz Soleimani nogalināšanu tik agresīvi, lai sāktos reāls militārs konflikts ar ASV, tad var atgādināt, ka islāmticīgie (tiesa, arābu valstis, ne Irāna) vairākkārtīgi ir pamatīgi riskējuši (piemēram, uzbrūkot militāri spēcīgākajai Izraēlai), ja to, viņuprāt, ir prasījusi pašcieņas atgūšana. Šobrīd vairums komentāru un minējumi ir saistīti ar to, kādiem ASV (vai Izraēlas) interešu objektiem Irāna (vai ar to saistītās grupas) varētu uzbrukt Tuvo Austrumu reģionā, bet te diemžēl jāatceras, ka, piemēram, ar Irānu saistītie kaujinieki, atriebjoties par "Hezbollah" līdera noslepkavošanu 1992. gada februārī tā paša gada martā sarīkoja terora aktu pret Izraēlas vēstniecību Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā. Rezumējot: šo piezīmju mērķis ir nevis spriedelēt, vai Soleimani bija vai nebija pelnījis šādu dzīves nobeigumu, bet domāt par to, vai Trampam ir, tēlaini izsakoties, plāns B, plāns C un plāns D.

Atļaušos prognozēt, ka tāda kara, kādu mēs atceramies, teiksim, ASV un Sadama Huseina Irākas gadījumā, nebūs. Amerikāņi, visticamāk, uzskatīs, ka ir parādījuši, ka lauvu (t. i., viņus) raustīt aiz ūsām nedrīkst, un ar labi padarīta darba sajūtu varēs pievērsties viņiem objektīvi patiešām svarīgākajam Austrumāzijas (Ķīna) reģionam. Tomēr Tuvie Austrumi, kā saka, no zemes virsmas nepazudīs – kādam šie samezglojumi būs jāmēģina šķetināt, un šī "privilēģija" tiks ASV partneriem NATO un Eiropas Savienībā.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!