Man patīk tēze Ingas Žoludes nesen izdotajā tekstā ("Materia Botanica") "vislabākās dienasgrāmatas bija tukšās", un vislabāk būtu par Latvijas iekšpolitiku šobrīd neko nerakstīt. Tomēr ignorēt to, ka šonedēļ, visticamākais, Saeimā notiks balsojums par jauno valdību, arī būtu snobisms. Tādēļ piecas tēzes.
Pirmā. Teksta rakstīšanas brīdī 19. janvārī nav skaidrs, cik no KPV LV frakcijas parlamentā balsos "par" un cik "pret" piedāvāto kabinetu, toties, manuprāt, ir skaidrs, ka apstiprināšanas gadījumā Kariņš nevarēs arī turpmāk rēķināties ar tādu pašu "par" balsotāju skaitu KPV LV frakcijā. Arī citu koalīcijas partneru pašreizējā savaldība laika gaitā var mazināties, tādēļ par stabilu vairākumu runāt nevar. Tas gan savukārt nenozīmē, ka vajadzīgos lēmumus parlamentā nevarēs nodrošināt, jo ir iespēja (un tāda izmantota arī citu koalīciju gadījumā) pārliecināt kādu opozīcijas pārstāvi balsojumā atturēties vai nepiedalīties. No otras puses, vienošanās, ka opozīcijas ierosinājumi netiek, žargonā sakot, automātā noraidīti, no valsts interešu viedokļa kopumā ir pareiza, bet skaidrs, ka tā prasīs lielu elastīgumu un reakcijas ātrumu.
Otrā. Es negribētu piekrist apgalvojumam, ka šāda valdība automātiski būs īslaicīga. Ja paveramies kaut uz Eiropu, 2019. gads iesākās ar mazākuma valdībām Čehijā, Dānijā, Īrijā, Norvēģijā, Slovēnijā, Portugālē, Spānijā (Nīderlandē valdošajai koalīcijai ir vienas balss pārsvars). Un nav gluži tā, ka šīs valdības veģetētu.
Ieilgušais jaunās valdības veidošanas (t.sk. ar Jāni Bordānu un Aldi Gobzemu kā premjera amata kandidātiem) process zināmā mērā var izrādīties bijis noderīgs – partijas ir jau dzirdējušas tik daudz pārmetumu par atkāpšanos no solījumiem, pirmsvēlēšanu solījumu kļūdainumu utt., ka šādi pārmetumi politiķiem vairs nav tik nervus bojājoši. Ir bijis laiks psiholoģiski aprast ar domu, ka arī atbalstītāju jūsma nav mūžīga. Tāpēc, manuprāt, svarīgāk būs, vai koalīcijas partijām pietiks saprātīguma nestāties ceļā, lai katra no šīm partijām varētu vismaz vienu divus darbus to kontrolētajās jomās pārskatāmā nākotnē interpretēt kā skaidru panākumu. Citiem vārdiem sakot, ieceru un realitātes sadursme ir bijusi pietiekoši nepārprotama, lai arī konkrētu partiju elektorāts vairs negaidītu no "savas" partijas visu tās solījumu izpildi. Vārdu savienojums "veiksmes stāsts" ir ieguvis nelāgu skanējumu, tomēr svarīgi, lai katram no partneriem būtu kaut daži veiksmes stāsti un nerastos sajūta, ka citi cenšas uz tā rēķina veidot sev "pirmā starp līdzīgajiem" tēlu.
Trešā. Neredzu jēgu ironizēšanai par domstarpībām KPV LV frakcijā un partijas nākotni kopumā. Iespējams, pietiekoši nenovērtēju partijas līderu personību ietekmi notiekošajā, tomēr, manuprāt, mēs esam liecinieki problēmām, ar kādām saskaras t.s. protesta partijas kopumā. Proti, ja neskaita dažus tipāžus, kuri KPV LV pievienojušies, auksta aprēķina vadīti, vairums no partijas atbalstītājiem un ievēlētajiem patiešām ir pret. Tikai jautājums, kas kuram šī "pret" interpretācijā ir pirmajā, otrajā, trešajā utt. vietās. Kādam – ienākumu nevienlīdzība, kādam – daļas elites pašapmierinātība, vēl citam – nepatika pret "Briseli" utt. Domstarpības un apjukums var sākties tad, kad jāizšķiras, kurš no "pret" ir neatliekamāks. No šī viedokļa Jaunā konservatīvā partija (JKP) ir labākā situācijā, jo tās vēstījums ir skaidrāk nodefinēts (neatkarīgi no tā, ko katrs no mums domā par "konservatīvisma" un "tiesiskuma" jēdzienu JKP interpretācijā).
Ceturtā. Var saprast "zaļo zemnieku" (ZZS) sarūgtinājumu, kas dažu tās pārstāvju gadījumā (Edgars Tavars, Edgars Putra u.c.) izpaužas kā gatavība piekrist jebkuram jaunās koalīcijas kritiķim. Ja ZZS netiks pāri šādai frustrācijai un partijas piesolītā "nepieredzēti kompetentā opozīcija" (Māris Kučinskis) izpaudīsies kā regulāra bloķēšanās ar "Saskaņu", diez vai tas ZZS pozīcijas uzlabos, jo kalpos par apstiprinājumu tēzei, ka ZZS un "Saskaņas" sirsnīgā sadzīvošana Jūrmalas pašvaldībā nav nejaušība. Manuprāt, ZZS var iztikt bez prātulas "mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs" īstenošanas dzīvē, bet neredzu vajadzību kaut ko rekomendēt.
Piektā. Ja Kariņa veidoto valdību apstiprinās, tad lielākie pārbaudījumi tās stabilitātei var sākties pēc tam… kad nebūs attaisnojušās prognozes par tās īslaicīgumu. Nekāda paradoksa te nav. Ja politekonomiskais planktons pārliecināsies, ka šī valdība "nekrīt", saradīsies vesela varza partijas biedru un "lietu kārtotāju", kas nu saskatīs jēgu prasīt sev amatus un cita veida labumus. Cilvēks, kā smejies, ir vājš, tādēļ vismaz daļai prasītāju būs izredzes kāroto saņemt, un tad koalīcijas partneru savstarpējās pretenzijas atdzims ar jaunu spēku.
Nobeigumā piezīme par nedaudz citu tēmu. Ir, protams, aizraujoši uzklausīt dažādās versijas par ārkārtas vēlēšanu ideju, aizkulišu kombinācijām utt., tomēr man nav skaidrs, kādēļ šīs idejas aizstāvji ir tik pārliecināti par sev vēlamā sasniegšanu šādu ārkārtas vēlēšanu gadījumā. Manuprāt, lielai daļai vēlētāju partijas (t.sk. tās, par kurām paši balsojuši) pēdējo mēnešu laikā ir viegli apnikušas, tādēļ ārkārtas vēlēšanās dalība būtu zemāka un tas, kuru grupu izdosies mobilizēt, vēl neprognozējamāk. Jebkurā gadījumā, ja indivīdu – vēlētāju – neapmierinātību un ārkārtas vēlēšanas kā instrumentu es personīgi vēl varu saprast, tad no politiķu puses šīs idejas kurbulēšana ir vienkārši slinkums. Proti, nekas netraucē parādīt, ka partija X ir pelnījusi lielāku varu, mērķtiecīgi strādājot, lai gūtu labus rezultātus Eiropas parlamenta un pēc tam (laiks rit ātri…) pašvaldību vēlēšanās.
0