Divdesmit otrais ceļojums

(Zvaigžņu dienasgrāmatas. Fragments.)

Es jau gribēju pagriezties atceļam neizmērojamajos plašumos, kad ievēroju, ka man no lejas kaut kāds maziņš radījums dod zīmes. Izslēdzu motoru, ātri visu aplēsu un nosēdināju savu braucamo gleznainas klinšu grupas tuvumā. Man pretī pār lauku steidzās spēcīgs sirmgalvis baltā dominikāņu tērpā. Tas, kā izrādījās, bija tēvs Lacimons, kurš bija atbildīgs par visu tuvāko zvaigznāju misijām sešsimt gaismas gadu attālumā. Šajā apgabalā ietilpst apmēram pieci miljoni planētu un divi miljoni četrsimts tūkstoši iedzīvotāju. Tēvs Lacimons, uzzinājis par iemeslu, kas mani atvedis šajā pusē, izteica līdzjūtību un tajā pašā laikā arī prieku par manu ierašanos, jo, viņa vārdiem runājot, esmu pirmais cilvēks, ko viņš te septiņu mēnešu laikā satiek.

— Es jau esmu tā pieradis pie šīs planētas iedzīvotāju meodracītu tikumiem, — viņš teica, — ka vairākkārt esmu pieķēris sevi pie kādas īpašas kļūdas: proti, kad gribu kārtīgi uzklausīt grēksūdzi, es paceļu gaisā roku, tāpat kā viņi... (Meodracītiem, kā zināms, ausis atrodas zem pirkstiem.)

Tēvs Lacimons izrādījās ārkārtīgi viesmīlīgs — kopīgi paēdām pusdienu, pagatavotu no vietējiem labumiem (varavīkšņu atskabargas želejā, rīvētas lāstekas, bet saldajā — sajauktus krumstalīnus — sen jau tādus nebiju baudījis), un pēc tam izgājām misijas nama verandā. Sildīja gaišvioleta saule, krūmos dziedāja pterodaktili, kas kuplā skaitā apdzīvoja šo planētu, un pēcpusdienas klusumā sirmais dominikāņu tēvs sāka iepazīstināt mani ar savām rūpēm un raizēm: pasūrojās par grūtībām, ar kādām nākas saskarties, veicot misijas darbu šajos reģionos. Tā, piemēram, piecļaudis, karstās Antilēnas iedzīvotāji, kuriem metas auksti jau 600 grādu temperatūrā pēc Celsija, pat dzirdēt negribot par kaut kādu paradīzi, savukārt, elles tēlojumi viņos raisa dzīvu interesi, — īpaši jauks šķiet tur valdošais klimats (verdošs piķis, liesmas). Turklāt nav īsti zināms, kuri no viņiem varētu pretendēt uz kapelāna vietu, jo šī tauta ir piecu dzimumu, un tā nav no vieglākajām teologu problēmām.

Izsacīju tā visa sakarā līdzjūtību; tēvs Lacimons paraustīja plecus:

— Ak, tas jau vēl nekas. Bžutiem, piemēram, augšāmcelšanās no mirušiem liekas tikpat parasta lieta kā, teiksim, apģērbšanās, un viņi neparko to negrib atzīt par brīnumu. Dartrīdiem no Egīlijas nav ne roku, ne kāju: viņi varētu pārkrustīties tikai ar asti, bet to es viens pats nevaru izlemt; gaidu atbildi no apustuliskās galvaspilsētas, bet ko darīt, ja Vatikāns klusē jau otro gadu... Un vai esat dzirdējis par šausmīgo likteni, kāds piemeklēja mūsu misijas tēvu Oribāziju?

Varēju to tikai noliegt.

— Nu, tad klausieties. Jau pirmo Urtamas atklājēji nevarēja vien mitēties slavēt tās iedzīvotājus — Memnogus. Tiek uzskatīts, ka šīs saprātīgās radības ir vienas no prātīgākajām, maigākajām, labsirdīgākajām un altruisma pārpilnākajām būtnēm visā Kosmosā. To zinot un rēķinoties, ka līdz ar visu minēto šī tauta būs brīnišķa augsne ticības graudiem, aizsūtījām pie memnogiem tēvu Oribāziju, dēvējot viņu par bīskapu in partibus infidelium. Kad tēvs ieradās Urtamā, menogi viņu uzņēma tā, ka labāk nevar vēlēties: viņu mātišķi aprūpēja, cienīja, klausījās katrā viņa vārdā, lasīja viņam no acīm, un nekavējoties izpildīja katru viņa vēlēšanos, burtiski malkiem dzēra viņa sniegtās zinības, vārdu sakot, pilnībā viņam veltījās. Vēstulēs, ko viņš man rakstīja, slavēja turieniešus vienā baltā gabalā, nelaimīgais... Te dominikāņu tēvs pastiepa mēteļa piedurkni un notrauca no plakstiņa asaru lāsi.

Tik draudzīgā atmosfērā tēvs Oribāzijs nepagura klāstīt ticības likumus ne dienu, ne nakti. Izstāstījis memnogiem gan Vecās, gan Jaunās Derības grāmatas, Apokalipsi un Apustuļu vēstules, viņš ķērās pie svēto dzīvesstāstiem; ar īpašu sirds degsmi viņš apdziedāja Tā Kunga mocekļu sāpes. Nabadziņš.. tā vienmēr bijusi viņa vājība...

Pārvarot aizkustinājumu, tēvs Lacimons drebošā balsī turpināja:

— Tā nu viņš stāstīja memnogiem par svēto Jāni, kurš ieguva svētību uz gadu simteņiem, jo tapa dzīvs izvārīts eļļā, kā arī par svēto Agnesi, kas ticības dēļ ļāva sev galvu nogriezt, par svēto Sebastianu, ko cauršāva neskaitāmām bultām un kurš cieta neizsakāmas mokas, par ko paradīzē tika sagaidīts ar eņģeļu dziesmām; stāstīja arī par jauniņajām svētajām, ko sarāva gabalos, nosmacēja, lauza uz moku rata un dedzināja uz lēnas uguns. Šos moku stāstus viņi uzņēma ar aizrautību, saprotot, ka ļaudis tā iegūst vietu pie Aizstājēja Kunga labās rokas. Kad tēvs bija viņiem izstāstījis šos un vēl citus tādus, sekošanas cienīgus dzīvesstāstus, memnogi palūkojās cits uz cits, bet pats lielākais kautrīgi ierunājās:

— Mūsu cienīgo kapelān, viszinīgo tēv un svētīgo skolotāj, ja vien vari pazemināties līdz jautājumiem, kas nudien nav tevis cienīgi, saki, lūdzams, vai ikviens, kurš ir gatavs mokām, var būt drošs, ka viņa dvēsele nonāks debesīs?

— Bez šaubām, ka nonāks, mans dēls! — tēvs Oribāzijs atteica.

— Jā? Tad gan labi .. — pēc mirkļa noteica memnogs. — Vai tu, garīgais tēvs, arī ilgojies nokļūt debesīs?

— Tā ir mana karstākā vēlēšanās, dēls.

— Un par svēto tu arī gribētu kļūt? — lielais Memnogs jautāja tālāk.

— Mīļais dēls, kurš gan to negribētu, bet vai nu man, grēciniekam, domāt par tādu godu; ir jāpieliek vislielākās pūles un nemitīgi jātiecas uz visdziļāko pazemību, lai varētu stāties uz tā ceļa...

— Tātad tu gribētu kļūt par svēto? — vēlreiz pārliecinājās Memnogs, aicinoši uzlūkojot savus biedrus, kas mulsi piecēlās no savām vietām.

— Protams, dēls.

— Nu, tad mēs tev palīdzēsim!

— Kā veidā tad jūs man palīdzēsiet, mīļie jēriņi? — ar tēvišķu smaidu vaicāja tēvs Oribāzijs, jo viņu nudien iepriecināja naivie ticīgo pulka pūliņi.

Par atbildi memnogi viņu maigi, taču stipri paņēma zem rokām un noteica:

— Tādā pat veidā, dārgais tēvs, kādu mums nupat mācīji!

To pateikuši, memnogi nodīrāja viņam no muguras ādu un nosmērēja to vietu ar darvu, kā to īru bende darīja svētajam Hiacintam, pēc tam norāva tēvam kreiso kāju, kā to pagāni darīja (svētajam Pafnucijam), pēc tam izgāza viņam zarnas, un ielika iekšā salmu vīkšķus, kā tas gadījās ar svētīgo Normandijas Elizabeti, pēc tam uzsēja viņu uz sārta, kā emalkīti izdarīja ar svēto Hugo, salauza viņam ribas, kā Tirakūzieši svētajam Henrikam no Padujas, pēc tam svilināja uz lēnas uguns, kā burgundieši Orleānas jaunavu. Pēc tam viņi mitējās, nomazgājās un sāka liet asaras par zaudēto draudzes ganu. Tajā brīdī pie viņiem nonācu es, jo todien, apbraukājot visas zvaigžņu diecēzes, biju akurāt iegriezies viņu parafijā. Kad izdzirdēju, kas noticis, man mati sacēlās stāvus. Rokas lauzīdams, es kliedzu:

— Jūs, necienīgie slepkavas! Ar elli jums ir par maz! Vai jūs zināt, ka esat nodevuši savas dvēseles mūžīgām mokām?!!

— Kā nu ne, — viņi šņukstot atbildēja, — zinām!

Un tad tas pats vislielākais memnogs cēlās un teica man tā:

— Cienīgais tēvs, mēs labi zinām, ka mēs tiksim sodīti un spīdzināti līdz pat pasaules galam, un mums nācās izcīnīt briesmīgas dvēseles cīņas, iekams nonācām pie šāda lēmuma, taču, tā kā tēvs Oribāzijs nemitējās mums atkārtot, ka nav tādas lietas, ko labs kristietis nedarītu sava tuvākā labad un ka vajag atdot tam visu un uz visu tā labā būt gatavam, mēs visdziļākajā izmisumā atteicāmies no glābšanas, domājot vienīgi par to, lai mūsu vismīļākais tēvs Oribāzijs varētu tikt pie mocekļa nāves un tapt iecelts svēto kārtā. Nevaru tev izsacīt, cik grūti mums tas nācās, jo, pirms pie mums ieradās tēvs Oribāzijs, neviens no mums pat mušai pāri nodarīt nevarēja. Tā nu mēs lūdzāmies, uz ceļiem metušies, lai kaut mazliet mīkstina ticības noteikumu stingrumu un rūgtumu, bet viņš kategoriski apliecināja, ka tuvākā labad ir jādara viss bez izņēmumiem. Tad nu mēs nevarējām viņam atteikt. Turklāt mēs arī sapratām, ka esam mazsvarīgas un necienīgas radības salīdzinājumā ar šo svētīgo vīru, un ka viņš ir tiesīgs no mums pieprasīt jebkādus upurus. Mēs arī karsti ticam, ka uzņemšana debesīs notika, kā nākas, un ka tēvs Oribāzijs tagad valda debesīs. Te, cienīgais tēvs, būs maisiņš ar naudu, ko savācām kanonizācijas procesam, jo tā vajag, tā mums teica tēvs Oribāzijs, kad par šo lietu jautājām, un viņš sīki visu izstāstīja. Jāsaka, mēs likām lietā tikai viņa iecienītākās mocības, tās, par kurām viņš tika stāstījis vissīkākajās detaļās. Domājām, ka sagādāsim viņam prieku, bet viņš tomēr pretojās, un īpašu nepatiku tēvā izraisīja verdošas eļļas dzeršana. Tomēr mēs nepieļāvām ne domas, ka šāds kapelāns varētu domāt ko vienu, bet runāt pavisam citu. Un kliedziens, kāds tomēr izlauzās no viņa lūpām, bija tikai sīku, ķermenisku viņa būtības daļiņu neturpināšanās apziņas paudums, tāpēc nepiegriezām tam vērību, paturot prātā, ka ķermeni vajag mērdēt, lai miesa varētu celties. Vēlēdamies viņu iedrošināt, atgādinājām dažus no noteikumiem, par kādiem mums stāstīja, uz ko tēvs Oribāzijs atbildēja tikai ar vienu vārdu, ko diemžēl nepavisam nevarēja ne saprast, ne apjaust, un tādējādi mēs nezinām, ko tas nozīmē, jo neatradām šī vārda nedz lūgšanu grāmatās, kuras viņš mums iedāvāja, nedz Svētajos Rakstos.

Noslēdzos stāstu, tēvs Lacimons notrauca no zoda pāris slapju pilienu, un kādu brīdi mēs sēdējām klusumā, ko vecais dominikānis galu galā pārtrauca ar sekojošiem vārdiem:

— Lūk, un pasakiet nu, kā būt par dvēseļu ganu tādos apstākļos?! Vai atkal tāda lieta! — Tēvs Lacimons uzsita ar plaukstu pa vēstuli, kas atvērta gulēja uz galda. — Tēvs Ipolits no Arpetūzas ziņo, ka tās mazās Svaru planētiņas iedzīvotāji pavisam pārstājuši dibināt ģimenes, vairs nerada bērnus, un ka viņiem draud pilnīga izdzišana!

— Kāpēc gan tā? — es aizdomājies vaicāju.

— Tāpēc, ka, izdzirdējuši, ka ķermeņa baudas ir grēcīgas, tik ļoti sailgojās pēc pestīšanas, ka visi svinīgi apņēmās saglabāt šķīstību, un to arī dara! Jau divsimt gadu. Baznīca sludina dvēseles rūpju pārākumu pār miesīgām rūpēm, bet neviens taču to, Dieva dēļ, tik burtiski nav uztvēris! Tie arpetūzieši visi kā viens ir sajutuši aicinājumu un masveidā stājas klosteros, ideāli pilda visus likumus, lūdzas, gavē un mērdējas, bet tajā pašā laikā sagrūst rūpniecība, zemniecība, nāk virsū bads un planētai draud posta nāve. Aizrakstīju par to uz Romu, bet atbilde, kā parasti, ir klusums...

— Bet tas jau arī ir ļoti bīstami, — es ieminējos — nest ticību citām planētām...

— Bet ko mēs varējām darīt? Baznīca nesteidzas, Ecclesia non festinat, kā zināms, jo Valstība nav no šīs pasaules, bet, kamēr kardinālu kolēģija svārstījās un šaubījās, uz planētām kā sēnes pēc lietus sāka augt kalvinistu, baptistu, redempcionistu, mariātu, adventistu un sazin kādas vēl draudzes! Tā ka mums nācās glābt, ko var. Tā, dārgais draugs, ja jau reiz to esmu pateicis — nāciet nu man līdzi, še, kur.

Tēvs Lacimons ieveda mani savā kabinetā. Vienu sienu aizņēma milzīga, gaišzila zvaigžņu karte; visa tās labā puse bija aizlīmēta ar papīru.

— Re, nu! — sirmgalvis norādīja uz aizklāto pusi. — Ko gan tas nozīmē, kā jums šķiet?

— Pazušanu, dārgais. Vispēdīgo pazušanu. Šos apgabalus apdzīvo tautas ar nedzirdēti augstu inteliģences līmeni. Sludina materiālismu, ateismu un aicina koncentrēt visas pūles uz zinātnes, tehnikas un dzīves apstākļu uzlabošanu uz planētām. Aizsūtījām pie viņiem mūsu visgudrākos misionārus, seleziāņu, benediktīniešu, dominikāņu, ak, pat jezuītu tēvus, viskaismīgākos dievvārda sludinājumus, vissaldākos runātājus, un visi, visi līdz pēdējam atgriezās kā ateisti!

Tēvs Lacimons nervozi aizsoļoja pie galda.

— Bija mums te tāds tēvs Bonifācijs, atceros viņu kā vienu no vissvētīgākajiem mūkiem, dienas un naktis viņš vadīja lūgšanās, gulēja uz krusta zīmes, un visas pasaulīgās lietas viņam šķita putekļu vērtē, un viņš nezināja citas nodarbes, kā nemitīgi skaitīt rožukroni, nedz arī cita prieka par misi, bet pēc trim nedēļām t u r — tēvs Lacimons pameta ar roku uz aizlīmēto kartes pusi — viņš iestājās politehnikumā un uzrakstīja, lūk, šo te grāmatu! — tēvs Lacimons pacēla un tūdaļ pat ar riebumu nosvieda uz galda biezu sējumu. Paspēju izlasīt virsrakstu: Par raķešu lidojumu drošības paaugstināšanas veidiem un iespējām.

Mirstīgas miesas drošību viņš nostādīja augstāk par dvēseles drošību, vai tas nav šausmīgi?! Sūtījām trauksmes ziņojumus, un šoreiz apustuliskā galvaspilsēta tomēr ķērās pie darba. Sadarbojoties ar speciālistiem no Amerikas vēstniecības Romā, Pāvesta Akadēmija izstrādāja, lūk, šos te rakstus. Tēvs Lacimons piegāja pie liela čemodāna un atvēra to: iekšā bija sakrāmēti biezi sējumi in quarto.

Šeit ir apmēram divsimt grāmatu, kas ar vissīkāko precizitāti iepazīstina ar visa veida mocīšanas, terora, apvārdošanas, šantāžas, iebiedēšanas, piespiešanas, hipnozes, indēšanas un spīdzināšanas metodēm, kā arī citiem apstākļu iespaidošanas veidiem, ko v i ņ i pielieto ticības nīdēšanai. Mati sacēlās stāvus uz galvas, kad es to izskatīju. Tur ir fotogrāfijas, atzīšanās, protokoli, lietiskie pierādījumi, aculiecinieku liecības un Dievs zina, kas vēl viss. Nav prātam aptverams, kā viņi to visu tik ātri izdarīja un ko nozīmē amerikāņu tehnika, jo īstenība, dārgais... īstenība ir vēl briesmīgāka!

Tēvs Lacimons pienāca man tuvu klāt, un, apsvilinādams man ausi ar savu elpu, čukstēja:

— Es dzīvoju šeit uz vietas, tāpēc orientējos vislabāk.. cienītais.. V i ņ i nemoka, nepiespiež nevienu neko darīt, nespīdzina un nebāž galvās birstes, tikai — māca, māca, kas ir Visums, kā radusies dzīvība, kā rodas apziņa un kā izmantot zinātni vispārējiem uzlabojumiem. Viņiem ir pierādījums, ar kuru var apliecināt, ka divreiz divi ir četri un ka visa pasaule ir tikai un vienīgi materiāla. No visiem maniem misionāriem ticību saglabāja viens vienīgs tēvs — Servācijs, un arī tikai tādēļ, ka ir kurls kā akmens un nedzird, ko viņam stāsta! Jā gan, tas ir sliktāk par spīdzināšanu, dārgais viesi! Man te bija jauna mūķene, karmelītu meitene, tik dvēselisks bērns, nodevies tikai debesīm; visu laiku gavēja, mērdējās, viņai bija stigmas un vīzijas, un viņa dzirdēja svēto balsis, īpaši viņai bija iepatikusies svētā Melānija, un viņa no visas sirds tai sekoja; un vai mazums, ka laiku palaikam viņa dzirdēja pat erceņģeli Gabrielu... Kādu dienu viņa devās t u r p — tēvs Lacimons norādīja uz kartes labo pusi. — Mierīgu sirdi viņai to atļāvu, jo viņa bija garā nabaga, un tādiem pieder Dieva Valstība; kā tikai cilvēks sāk domāt: kas, kā, un kāpēc — uzreiz viņa priekšā paveras atkrišanas bezdibenis. Bija drošs, ka tās v i ņ u gudrības argumenti uz šo meiteni nekādu iespaidu nespēs atstāt; un palūk, tiklīdz viņa tur nokļuva, pie pirmās publiskās svēto redzēšanas vīzijas un ekstāzes lēkmes, viņa tika atzīta par neirotiķi, vai kā nu tas tur saucas, un viņu ārstēja ar vannām, dārzniecību, visādām spēlēm un rotaļām, kaut kādiem lellīšiem, un — ja jūs būtu redzējis, kādā stāvoklī viņa te pēc četriem mēnešiem atgriezās!

Tēvs Lacimons nodrebēja.

— Kas ar viņu notika? — es līdzjūtīgi apvaicājos.

— Viņa pārstāja redzēt vīzijas, iestājās raķešu pilotu kursos un aizlidoja ar pētniecisko ekspedīciju Galaktikas dziļumos, nabaga bērns! Nesen dzirdēju, ka viņai parādījusies svētā Melānija, un sirds man ietrīcējās priekā un cerībā, bet izrādījās, ka viņai tikai tante sapņos rādījusies. Es jums saku, gals un sakāve, un bojāeja! Naivi tie amerikāņu speciālisti, piegādā man te piecas tonnas literatūras par ticības ienaidnieku nežēlībām. Ak, ja v i ņ i sadomātu kaut vai atmaskot reliģiju, slēgt baznīcas, vajāt ticīgos, bet, nē diemžēl, nekā tamlīdzīga — viņi visu pieļauj: gan svētku svinēšanu, gan garīgo izglītošanu, gan visu pierādījumu un teoriju izplatīšanu. Kādu laiku mēģinājām to metodi — tēvs Lacimons atkal norādīja uz karti, — taču bez rezultātiem.

— Atvainojiet, kādu metodi?

— Nu, aizlīmējām pusi Visuma ar papīra lapu, nelikāmies ne zinis par viņu esamību, bet tas neko nelīdzēja. Nu atkal runā par Romu un krusta gājieniem ticības aizstāvībai.

— Ko jūs, tēvs, par to domājat?

— Nu, kopumā ņemot, nebūtu jau tas nemaz slikti; ja izkliedētu viņu planētas, nopostītu pilsētas, sadedzinātu visas grāmatas, un viņus pašus notriektu no kājām, varbūt tad izdotos saglabāt to mazumiņu tuvākā mīlestības, bet kurš gan uzņemsies to krusta gājienu? Memnogi? Arpetūzieši varbūt? Mani sagrābj tukši smiekli un pie viena — trauksme!

Iestājās mēms klusums. Dziļas līdzjūtības pārņemts, uzliku delnu vecajam kapelānam uz pleca, lai stiprinātu viņu ar apskāvienu; tajā pašā mirklī kaut kas izslīdēja man no piedurknes, iemirdzējās un nokrita uz grīdas. Kas gan var aprakstīt manu prieku un aizkustinājumu, ieraugot savu kabatas nazīti. Izrādās, tas visu laiku bija vienā mierā gulējis jakas oderē, kur iekļuvis pa caurumu sānu kabatā!

Krakova, 2000.

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.