Viktors Jerofejevs (1947) – mūsdienu krievu rakstnieks. 1979. gadā izslēgts no Krievijas Rakstnieku savienības par literārā almanaha "Metropole" sastādīšanu. 1980. gadā ārzemēs izdotā Jerofejeva novele "Dzīve ar idiotu" tika uzskatīta par antikomunistisku alegoriju, kurā Ļeņins tēlots kā normālu cilvēku sadzīvi bendējošs idiots. Romāns "Krievu skaistule" tulkots vairāk nekā 20 valodās, pirms tas ticis izdots Krievijā, kur joprojām (vai atkal) tiek uzskatīts par pornogrāfisku un dzimteni nomelnojošu. Jerofejeva jaunākais romāns "Akimudi" stāsta par citplanētiešiem, kas ierodas mūsdienu Krievijā un cenšas to mainīt. 2015. gada maijā Viktors Jerofejevs viesojās Rīgā starptautiskā konferencē "Starp patiesību un varu" un nolasīja eseju, kuru ar autora laipnu atļauju piedāvājam tulkojumā latviešu valodā.
Sēžu un pārdzīvoju par to Krieviju, kuras nav. Vispār – nav. Visa mana Krievija ietilpst manā galvā un manā mājas bibliotēkā. Mana Krievija – tā ir Turgeņeva Krievija.
Manai Krievijai pēdējā laikā ieķērusies matos cita Krievija, Konstantīna Petroviča Pobedonosceva [1] Krievija. Šai Krievijai ir impēriski resursi, tanki, atombumbas, ksenofobija, patriarhi, saldi kā konfektes, iekarotas zemes, lidmašīnas, aizrautīgi propagandisti-imperiālisti. To atbalsta tautas masas. Ar karogiem. Pusuzticīgi-pusmehāniski stiprās varas apbrīnotāji.
Sakāvušās divas krievu vecenes – sētas pusē pie atejas ar krampīti, kas griežas uz riņķi kā lidmašīnas dzenskrūve. Mana vecene ir kārna, varētu pat teikt – izkāmējusi. Knapi dzirdama, knapi redzama, viņa sēž tīklos, spriedelē, ironizē, pupi smieklīgi maziņi, viņa jūt līdzi ienaidniekiem un pīpē ar draudzenēm.
Bet otra – sīva, varena, braša, viņai nospļauties par visām tām jūsu eiropām, rokas pa gaisu, piebriedušas melones kuļājas, bet iekšā – nekā, viss izkurtējis. Tad nu abas kaujas, drēbes saplēstas, apakšveļa rēgojas, asinis šļakst, manai kārnajai tūlīt smadzenes izlidos – tāds naids.
Kura kuru vairāk neieredz? Turgeņevs – Konstantīnu Petroviču vai otrādi? Kurš kuru alkst nogalināt: mana kārnā – resno vai otrādi?
Abas puses grib viena otru iznīcināt.
Bet mana Turgeņeva meitene [2] vēl kaut kur dzemdes dziļumā tic, ka to veselīgo kuci ir iespējams pāraudzināt, ka ir iespējams viņai cilvēciski paskaidrot: kas un kā. Un babulis atjēgsies.
Bet tas babulis ir pilnīgi pārliecināts, ka mana skuķe nav labojama, ka viņa ir jāpiespiež, jāiebiedē, jāsarauj gabalos.
Labākos laikos, vēl pavisam nesen, abas vecenes, lai arī nemīlēja viena otru, bet vismaz kopīgos svētkos dziedāja dziesmas. Un iedzēra, gadījās, pie viena galda. Un uz īsu brīdi pat satikās pareizticīgajā baznīcā. Mana kārnā turp gāja morālas ziņkārības dzīta, bet resnā – nātnas taisnības saukta. Bet tagad gan svētki viņām ir dažādi, gan dziesmas, bet galvenais ir tas, ka abas skaidri zina – elles ugunīs degs tikai viena no viņām.
Un ko Rietumi? Lūk, Aleksandrs Trešais savā dzimtenē plosījās, sakūdīts Konstantīna Petroviča draudzē, bet Parīzes galvenais tilts ir nosaukts Aleksandra Trešā vārdā.
Es bieži sapņos redzu Pobedonosceva svētulīgo seju. Es bieži sapņos redzu jaunos un jaukos tumsības kalpus. Bet kāpēc gan viņiem – mūsu kaismīgajiem reakcionāriem – ir tik piemīlīgi svētulīgas sejas?
Tagad, protams, Rietumos neviens nenosauks tiltu Aleksandra Trešā sekotāja vārdā. Taču varam cerēt uz citām pasaules malām, jo Ķīnā, Irānā, Ziemeļkorejā vai Nigērijā ir daudz bezvārda tiltu, kas gaida savu nosaukumu.
Brangā vecene sagrābs manu kārno aiz kakla, piežmiegs, ienesīs atejā, sūdos noslīcinās. Žēlastības negaidi. Tur arī beidzās mana Krievija – noslīka sūdos.
Un cik reizes un kas tikai nav slīcinājis manu kārno sūdos? Žandarmi, melnsimtnieki, boļševiki, piedzērušies jūrnieki. Bet viņa ik reizi tā vai citādi iznira, atģidās, atmazgājās un labajos laikos dziedāja dziesmas kopā ar to, kurai piebriedušās melones. Un kopā tās dzēra šņabi. Ir bijuši gadījumi.
Bet tad atkal šīs krievu vecenes sakāvās, kāvās, līdz zaudēja prātu, kāvās līdz tam, ka mana Krievija vien tikai prātā vairs palika.
Lūk, arī tagad tā uzpeld no sūdiem.
Jo nespēs Krievija izdzīvot ar Pobedonosceva pūces spārniem [3], netiks tā galā ar jauno gadsimtu bez savas nodevējas, Turgeņeva Krievijas. Trūkst viņai gan radošās domas ātruma, gan ģeniālu apskaidrības mirkļu. Viņa prot tikai spiest, krākt un melot. Intrigu vērpšanas meistare, provokāciju režisore, tā viltīgi izliekas par prātā jukušu, āksta cepuri veikli savienojot ar kara bungām. Viņa ir gatava uz to, uz ko neviens nav gatavs: atteikties no cilvēciskas līdzcietības sava personiskā aizvainojuma labā.
Un kāpēc kaujas šīs dažādās vecenes? Jo resnā pateica, ka tievā šo aizvainojusi. Nāvīgi aizvainojusi. Aizvainojusi visas viņas piecas maņas. Un sesto arī aizvainojusi. Resnās vecenes aizvainojumi ir tiesas spriedums. Valstī, kuras kultūra jau no pirmsākumiem ir būvēta uz kritiskā reālisma bāzes, apvainoties uz sevi ir pašnāvība.
Hemingvejs dievināja Turgeņevu. Savā Parīzes atmiņu grāmatā viņš stāstīja, kā viņam patīk "Sportista skices" [4] – tā viņš angliski bija sapratis "Mednieka piezīmes". Sportista! Pamēģiniet iedomāties sportistu Turgeņevu uz skrejceliņa – šī Rietumu mīlestība pret Turgeņeva Krieviju un nespēja to saprast ir mūžīgu pārpratumu tēma.
Neskatoties uz to, ka tauta kaislīgi mīl šo resno veceni, kas dauza manu kārno sētas pusē pie atejas, neskatoties uz viņas mīļākajiem un augsti stāvošajiem aizbildņiem, es paredzu savai kārnajai sīkpupu meitenei uzvaru šīs beznoteikumu cīņas finālā. Viņa uzvarēs, jo tīri cilvēciski ir samērojama ar dievišķo radību. Bet tā, kas viņu ienīst, tā arī paliks ar savu svētulīgo elku.
no krievu valodas tulkojis Ilmārs Šlāpins
[1] Konstantīns Pobedonoscevs (1827–1907) – krievu jurists, politiķis un cara Aleksandra Trešā īstenoto kontrreformu galvenais ideologs, konservatīvu un reakcionāru uzskatu paudējs.
[2] Turgeņeva meitene – literārs stereotips, kas izveidojies 19. gadsimta 50.–80. gados, pamatā – Ivana Turgeņeva darbu iespaidā. Parasti tā ir noslēgta, kautrīga, laukos augusi, taču izglītota jaunkundze, kas nav apveltīta ar izteiktu skaistumu, taču viņai raksturīga bagāta jūtu pasaule.
[3] Pūces spārni – atsauce uz Aleksandra Bloka dzejoli "Atriebe" (1911), kurā teikts: "Tajos tālajos, klusajos gados / sirdīs valdīja migla un miegs / Pobedonoscevs pār Krieviju bija / izpletis pūces spārnus."
[4] "Sportista pieraksti" – "Sportsman's Scetches", Ivana Turgeņeva stāstu krājuma "Mednieka piezīmes" (1852) izdevums angļu valodā Konstances Gārnetas tulkojumā. Konstance Gārneta 20. gadsimta sākumā angliski pārtulkojusi ap 140 krievu klasiķu darbu. Viņas tulkojumi ir saņēmuši gan jūsmīgas atsauksmes, gan nopietnu kritiku – tā, piemēram, tulkojot Dostojevska romānus, Gārneta esot izlaidusi ievērojamus teksta fragmentus "lasāmības uzlabošanai".
2