Černobiļa, Ukraina. Foto: Yves Alarie ("Unsplash")
 
Blogs
17.06.2019

Divas brīvības

Komentē
0
Saglabā

Nobela prēmijas literatūrā laureāte, krieviski rakstošā ukraiņu izcelsmes baltkrievu rakstniece Svetlana Aleksijeviča (Latvijā pazīstama ar grāmatām "Cinka zēni" un "Černobiļa. Lūgšana", abas izdotas apgādā "Jumava") nesen ukraiņu izdevumam "NB Style" sniegusi interviju saistībā ar kanālā HBO skatāmo īsseriālu "Černobiļa" [1], kas lielā mērā veidots pēc viņas grāmatas "Černobiļa. Lūgšana" motīviem (Aleksijevičas autorība titros gan nav norādīta). Tāpat filma balstīta arī Vladimira Gubareva darbā par kodolzinātnieku Valēriju Legasovu (arī viņa vārds titros neparādās).

Žurnālists norāda, ka pārsteidzošā kārtā daudziem cilvēkiem pamestā zona ap Černobiļas reaktoru ir kļuvusi par brīvības teritoriju: "Šeit pār mums nevienam nav nekādas varas, neviens mums nevar pavēlēt, šeit neviens mums nevar pateikt priekšā, ko darīt un ko ne."

Aleksijeviča atbild, ka līdzīgu parādību novērojusi Čečenijas karā, par kuru daudz rakstījusi. Ja visās malās ir soda bataljoni un aizžogotājvienības, tad tikai pašās priekšējās līnijās, kā viņai stāstīts, cilvēki kļūstot tādi, kādi nu viņi ir. "Lūk, tur ir brīvība: viņi paši lemj un paši dara. Un, pat ja cilvēks jau rīt aizies bojā, viņš nomirs kā brīvs cilvēks, kas nozīmē to, ka viņš pats būs izlēmis, vai mesties virsū ložmetējam vai ne. Tas atstāja spēcīgu iespaidu. Un to ir sajutuši arī filmas "Černobiļa" veidotāji. Viņi diezgan precīzi no manas grāmatas ir paņēmuši daudzas lietas – ne tik ļoti pašu stāstu, cik domas, sajūtas, grāmatas filozofiju."

Taču runa nav tikai par varonību kara laikā vai kodolreaktora avārijas seku likvidācijā. Uz Aleksijeviču ārkārtīgi spēcīgu iespaidu bija atstājuši pārsvarā vecie cilvēki, kas atteicās pamest savas Černobiļas tuvumā esošās mājvietas. Piemēram, tantīte Stefa. "Tu pie viņas ieej, bet viņa nāk ar pienu. Un saka: "Tūliņ ezīšiem ieliešu. Vai redzi: jau atnākuši, sēž un gaida. No rīta vilks bija atnācis, žagata atlaidās. Ieliešu viņiem pienu, tad parunāsim." Viņa kaut kā apvienoja šo pasauli. Un tā pamazām dzima arī mana filozofija."

Taču šādai "brīvības filozofijai", manuprāt, piemīt kāds būtisks trūkums. Aleksijeviča intervijā vairākkārt piemin padomisko domāšanu un tās trūkumus. "[..] runājot par Černobiļu, problēma nebija tikai padomju sistēmas meli par traģēdiju, jo vispār visa cilvēce tai nebija gatava. Atminos, kā manā acu priekšā Sorbonnā Gorbačovam tiek uzdots jautājums: "Kāpēc jūs tā rīkojāties? Kāpēc neaizstāvējāt cilvēkus, bet gan sistēmu? Jūs taču esat perestroikas prezidents." Un viņš uz to atbildēja: "Es jau pats nesapratu. Izsaucu zinātniekus – viņi neko paskaidrot nespēj, izsaucu armijniekus – bet viņi saka: "Nu beidz, tikko tā bumba uzsprāga, mēs pēc desmit stundām iedzērām sarkanvīnu un devāmies [turp]." Un tu vienkārši ar šausmām aptver, cik mēs esam neizglītoti, cik ļoti esam atkarīgi no vidusmēra ļaudīm un sistēmas. Kas gan ir sociālisms un pat demokrātija? Tā ir totāla viduvējību vara, vairākuma vara."

Domāju, ka divos iepriekšējos teikumos liktā vienlīdzības zīme starp sociālismu, demokrātiju un viduvējību ir vistiešākais padomju mantojums. Un tieši šāda domāšana paver iespēju iepriekš pieminētajai brīvībai. Ar vienu būtisku noteikumu – šī brīvība var izpausties arī visnegaidītākajos un nepatīkamākajos veidos: gan kā kaujas laukā pastrādāts varoņdarbs, gan kā mirušo pretinieku karaspēka kareivju ausu kolekcionēšana Čečenijā, gan kā pašaizliedzīga atomreaktora avārijas seku likvidēšana Ukrainā, gan kā grūtnieču izvarošana un nogalināšana Bosnijā. Tā ir domāšana, kas bez spiediena "no augšas" nemaz nespēj pastāvēt, un tāpēc brīžos, kad šis spiediens atslābst, sāk likties, ka viss ir iespējams, viss ir atļauts.

Tas ir brīdis, kad tā vien šķiet, ka dzesēšanas šķidrums savu ir paveicis un visam vajadzētu būt labākajā kārtībā. Taču ūdens sāk vārīties, spiediens piepeši atkal sāk nu jau nekontrolējami pieaugt, vadības stieņus vairs nav iespējams laikā nolaist atpakaļ reaktorā, un seko eksplozija. Pirmoreiz ar kodolreaktora darbības pamatprincipiem iepazinos gados piecos sešos, kad manā rīcībā nonāca sērijā "Gribu visu zināt" izdotā Mailena Konstantinovska grāmatiņa "Par to, kā darbojas atoms". Tajā mazie lasītāji tika mudināti no plastilīna uzbūvēt pašiem savu atomreaktoru – plastilīna cilindrā bija jāsasprauž vieni sērkociņi, kas būtu urāna stieņi, un citi, bīdāmi uz augšu un leju, kas būtu vadības stieņi. Tā bija liela vilšanās, kad izrādījās, ka nekāda vadības stieņu stumdīšana manu reaktoru neiedarbina un nekas nenotiek.

Par nepatīkamo brīvības seju nesen bija jādomā, skatoties dāņu, britu un norvēģu kopražojuma filmu "Nogalināšanas anatomija" [2] (2012, "The Act of Killing"; indonēziešu valodā – "Jagal"), kas veltīta 1965.–1966. gadā Indonēzijā notikušajām masu slepkavībām, kurās tika nogalināti aptuveni 1–3 miljoni Indonēzijas civiliedzīvotāju. Pēc tam noskatījos arī to pašu autoru veidoto turpinājumu – filmu "Klusuma skatiens" (2014, "The Look of Silence"; indonēziešu valodā – "Senyap"). Kā uzsver filmu autors, Dānijā dzīvojošais britu režisors Džošua Openheimers (pirmo filmu viņš veidojis kopā ar Kristīnu Cinnu un anonīmu indonēziešu režisoru, bet otrajā projektā anonīmu sadarbības partneru ir krietni vien vairāk), par Indonēzijā notikušo kolektīva atbildība būtu jāuzņemas gan ASV, gan Lielbritānijas valdībai, jo tās 20. gadsimta 60. gadu vidū bija tieši ieinteresētas cīņā pret komunismu. Cik no nogalinātajiem patiesi bija komunisti, nu jau ir grūti pateikt, taču ir zināms, ka liela daļa bija vienkārši ķīnieši, inteliģenti vai noteiktu profesiju pārstāvji. Kā arī nejauši pretimnācēji. Nemieri sākās pēc neveiksmīga politiskā apvērsuma mēģinājuma, kurā armijas un varas pārstāvji žigli vien apvainoja Indonēzijas komunistisko partiju. Taču ar slepkavošanu pati armija nodarbojās reti, atstājot šo jomu dažādu bandītiski noskaņotu malaču un brīvprātīgo ziņā. Abās filmās tiek intervēti gan slepkavas, gan dažs rets no nāves paglābies upuris, un abās slepkavas tiek lūgti ne vien pastāstīt par saviem briesmu darbiem, bet arī tos atainot iestudētās ainiņās, pašiem iejūtoties gan savā, gan upuru ādā.

Otrajā filmā šo ainiņu ir mazāk, tomēr saturiski tā ir krietni vien brutālāka, jo vēstījumu nepārtrauc eksotiski deju numuri, bet gan kāda pajauna vīrieša, anonīma acu ārsta, ceļojums, sastopot gan sava brāļa slepkavas, gan vispār ar slepkavībām saistītus vīrus. "Amerikāņi mums iemācīja ienīst komunistus," kādā brīdī uz viņa pārmetumiem atbild viens no gangsteriem. "Mēs esam pelnījuši redzēt pasauli, kaut vai tikai Ameriku. Ar lidmašīnu vai kaut tikai ar okeāna laineri." Šajā filmā arī iespējams uzzināt tādas drūmi derdzīgas detaļas kā: ja esi nolēmis piedalīties genocīdā, upura (cilvēka) asiņu dzeršana  palīdz nesajukt prātā (neesot ieteicams vairāk par divām glāzēm reizē), bet ķīniešu kafejnīcas īpašniekus vislabāk iebiedēt, aiznesot viņiem kādas ķīniešu sievietes galvu. Brīvi cilvēki, dara, kā vēlas.

Domājot par visiem šiem piemēriem, var pārņemt sanīkums: vai gan tiešām nav tā, ka brīvībai jābūt apspiestības, netaisnības, vardarbības, spaidu pretstatam? Acīmredzot tā tomēr gluži nav, un arī brīvība var būt dažāda. Tā var būt acumirklī iegūta un kā no zila gaisa nokritusi – kā tāda debesu dāvana vai nelaimes gadījums. Pie šādām brīvībām pieder Jena Sigsgora grāmatiņā "Palle viens pats pasaulē" un ne vienā vien zinātniskās fantastikas grāmatā un filmā aprakstītā situācija: kādudien tu pasaulē attopies viens pats un drīksti darīt visu, kas vien ienāk prātā un ko vien vēlies. Un brīvība var būt arī dāvana, kuru saņemam, ja respektējam citu cilvēku brīvību. Tāda abpusēji izdevīga apdāvināšanās jeb apmaiņa, kurā nav nepieciešami nedz soda bataljoni, nedz armijas vienības, kas būtu gatavas tevi nošaut, ja tu savas brīvības vārdā nobītos un vēlētos atkāpties, palikt drošībā. Un tas nav tikai mūžīgais nošķīrums miesas vai gara brīvībā, bet kaut kas, no kā izriet tās abas.

[1] Kristīnes Želves recenziju par filmu lasiet šeit.

[2] Ievas Vieses-Vigulas recenziju par filmu lasiet šeit.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!