Anda Magone, no cikla "Berlīne. Septiņas dienas". 2011
 
Māksla
11.12.2019

Diskusija nekrāsotā kokā

Komentē
0
Saglabā

Par Janas Kukaines kūrēto izstādi "Silta, jauka istabiņa" kultūras pilī "Ziemeļblāzma" (skatāma līdz 12. decembrim).

Lai nokļūtu izstādē "Silta, jauka istabiņa", jābrauc loku lokiem pa Vecmīlgrāvja ielām. Riņķošana nebija plānota, apjukušais navigators mūs dzenāja caur padomju blokmāju iekšpagalmiem, līdz beidzot atveda līdz arhitektoniski iespaidīgajam "Ziemeļblāzmas" ansamblim. Arī ienākot kultūras pilī, bija jāmet loki – augšup pa majestātiskajām kāpnēm, meklējot šķietami paslēpto "Istabiņu". Pirmo izstādes telpu es atradu aiz aizvērtām stikla durvīm, foajē tālākajā stūrī.

Izstāde "Silta, jauka istabiņa" (kuratore Jana Kukaine) savedusi kopā vairākas mākslinieces, lai kopīgi pārdomātu sievietes nemainīgo lomu mājsaimniecībā un no tās izrietošās ekspektācijas. Mana neplānotā apļošana, iespējams, bija zīmīga šīs koncepcijas kontekstā. Mērķtiecīga kustība, riņķošana pa spirāli, kas ved uz strupceļu, šķita konceptuāli sabalsojamies ar aplūkojamo domas priekšmetu. Augšupejoša spirāle, kustība uz priekšu, bet galā – stikla griesti vai, šajā gadījumā, durvis. Par spīti kustībai prom no tradicionālajām dzimumu lomām un par spīti ekonomiskajai izaugsmei un pārmaiņu plūsmai kultūrā, sievietes loma mājās, liekas, ir atdūrusies pret barjeru un viņa turpina būt "pavarda sargātāja", bērni un mājas solis ir viņas atbildība. Šis ir jautājums, kuru vērts uzdot simtgades kontekstā. Kādā punktā mēs esam?

Elīna Brasliņa, "Ēnu laiks". Instalācijas fragments, 2019

No ārpuses skatoties, aizvērtās durvis piedāvāja vēl vienu reakcijas slāni. Ja, ienākot izstādes telpā, mēs aizveram aiz sevis durvis uz pārējo pasauli, istabiņa acumirklī pārtop par intīmu telpu. Sajūtu pastiprina aizklātie logi, kuriem priekšā vienkāršs, nekrāsots koks, tā ir vieta noslēgtībai un vienatnei. Tomēr baltās sienas neļauj pilnībā iegrimt siltumā un komfortā. Telpas puskrēslā spilgti izgaismots attēls uz sienas – biezs mežs, caur kuru mērķtiecīgi brien sieviete, kājas grimst sūnās un brikšņos. Evas Vēveres izteiksmīgais video sagaida apmeklētāju, aizsedzot skatam telpas stūri, kur paslēpts galds ar padomju laika atklātnītēm, bet uz tām – solījumi un bērnišķīgu sapņu pieraksti. Video telpas priekšplānā pamīšus rāda pastaigu mežā un apmiglotu portretu. Garie, taisnie mati aizsedz varones seju, apslēpjot viņas personību.

Atšķirībā no "Euro Femmes" izstādes "Arsenālā" (kurā, starp citu, piedalījās arī divas no "Istabiņas" māksliniecēm – Elīna Brasliņa un Mētra Saberova), "Ziemeļblāzmas" izstādes tekstos ne reizi nav minēts vārds "feminisms", taču izstādē ievītie motīvi un zīmes norāda uz vairākiem tā apakšstrāvojumiem – mākslinieču uzmanības degpunktā ir statuss, grūtības un iekšējā trauksme, un arī dažas personiska prieka notis. Vēveres darbs ir kontemplatīvs, bet arī vienkārši skaists. Ekofeminisma filozofi "atklāj saikni starp vardarbību pret sievietēm un vardarbību pret dabu, bet uzsver atšķirību starp sieviešu apspiešanu un (neattaisnotu) dabas pakļaušanu" [1]. Taču šajā darbā es neuztvēru mežu kā kaut ko atrautu no varones – abi ir vienoti, sieviete ir miermīlīga meža iemītniece, dzīvības forma, kas ir vides turpinājums. Savās kustībās viņa ir pārliecināta un droša, taču duālisms atklājas mainīgajā kompozīcijā. Vai brīdī, kad kameras fokuss pievēršas sievietei, viņa kļūst tikai par fonu, par ideju?

"Silta, jauka istabiņa" – izstādes nosaukums lika domāt par bērnu rotaļu istabu, par kaut ko saistītu ar bērnību. Godīgi sakot, nezinot nosaukuma izcelsmi, konotācijas ar tautasdziesmu man gāja secen. Esmu droša, ka lasītājiem šis kultūras kods ir zināms, bet mana sākotnējā uztvere bija burtiska. Un arī ironiska. Vai deminutīvs ir aicinājums uz empātiju vai nicinājuma atribūts? Arī pēc tam, kad biju iepazinusi nosaukumā citēto tautasdziesmu, kura mātes lomu padara tik skaidru un tik mājīgu, ironija saglabājās. Izstādes darbi apspēlē skarbāku un kompleksāku realitāti, nekā piedāvā naratīvs "bērza malku kurināta".

Mētras Saberovas video "Prep" un ar to konceptuāli saistītās skulpturālās gleznas, kas veidotas it kā bērna valodā, aplūko noturīgo sociālo ekspektāciju par auglību kā sievietes mērauklu. Saberovas rotaļīgumā reizēm var sajust svinības – animācijas darbā ekrānam pāri priecīgs pārlido helikopters ar "Childfree" baneri, ļaujot zaļajai varonei būt par sevi pašu. Kuratores izvēle par labu nekrāsota koka estētikai (mazo televizoru, kurā tiek rādīts video darbs, ietver nekrāsota koka rāmis, un televizors tup uz koka kolonnas) rada DIY un nevainības auru, bet vienlaikus vēstī par mājas dzīves noturīgumu. Saberovas darbs pastāvīgi spēlējas ar kognitīvo pārslēgšanos – nopietnas bažas pārtop rotaļīgā vidē, kas iedzīvināta caur krāsu saspēli un simbolismu.

Mētra Saberova, "Prep". Kadrs no animācijas, 2019.

Ievas Brasliņas "lūriķu kastītes" ir viedoklis par personisko, dzimumam piesaistīto vecāku lomas (proti, sieviešu dzimtes vecāku lomas) manifestāciju. Nekontrolējamais haoss, zeķes, šķīvji, autiņbiksītes, piena atslaukšanai atkailinātās krūtis un klusa izmisuma klātbūtne – šīs dzīves ainas redzamas nelielās kastītēs ar stikla virsu, kas ļauj tās vērot konfidenciāli. Prātā nāk neplānotas paralēles ar izstādi otrā pilsētas galā – kuratores Zanes Onckules veidoto "Īpašums. Rudens"  laikmetīgās mākslas centrā "Kim?", kurā citu vidū aplūkojams pazīstamais feministu darbs no divdesmitā gadsimta 80. gadiem. The Guerilla Girls "Advantages of Being a Woman Artist" ir virtuves dvielītis, kuru Onckule pārklājusi ledusskapim improvizētā virtuvē. Sievietes-mākslinieces dzīves realitāte ielikta virtuvē, kas "neapšaubāmi" ir tai piemērota vieta. Virtuves dvielīša izteiksmīgais dizains un ar humoru paustais vēstījums par vīriešu dominanci mākslas pasaulē sasaucas ar izstādi "Silta, jauka istabiņa" un ir tikpat labi attiecināms uz teju jebkuru profesionālo jomu.

"Istabiņa" patiesībā slēpj sevī vairākas istabiņas, bet tām ir dažādas ieejas. Distance starp atšķirīgām telpām gan netraucē kontinuitātei – gan izstādes kontekstā, gan sabiedrībā notiekošo sarunu kontekstā. Mēs esam gatavi runāt, gatavi izkāpt no mūsu stereotipu apdzīvotās komforta zonas. Ja sievietes kā pavarda sargātājas loma ir diskusijas priekšmets un daudzpusīgāka, ar lielāku emocionālu piesaisti apveltīta tēva loma ir pilsoniskas kustības iedrošināta (kā, piemēram, to dara kustība "Tēvi"), varbūt mūsu nākamais solis varētu būt ilgāks, sabiedrības akceptēts dzimuma neitrāls bērna kopšanas atvaļinājums, tādējādi turpinot drupināt iesīkstējušās ekspektācijas.

Vai tā ir utopija – sagaidīt vai vēlēties, lai par sievieti parūpējas pēc garas darba dienas? Rūpes nedrīkst būt piesaistītas tikai vienam dzimumam un vienam īstenotājam. Rasas Jansones darbs "Amen" – ar baltu palagu pārklāta tumša koka gulta, kas aptuveni metra augstumā it kā izspiedusies no istabas stūra. Intervijā laikrakstam "Diena" māksliniece stāstīja, ka gulta ir vēstījums par viņas stipro vecmāmiņu, kura dzemdējusi deviņus bērnus. Tas ir altāris viņas spēkam un arī viņas nastai. Kad nonācu kontaktā ar šo darbu, nebiju lasījusi tekstus par godbijību, man tas likās esam stāsts par sprostu, darba novietojums vistālākajā izstādes stūrī, prom no acīm, sens koks uz jaunas paneļu sienas, nekustīga un iestrēgusi mājas dzīves vēsture. Man pirmajā mirklī šķita, ka darbs pelnījis prominenci, telpu, lai skatītājs varētu atkāpties un redzēt to pilnībā. Taču tuvums un neveiklība patiesībā pastiprina iespaidu – iespiesta stūrī, gulta projicē dziļu nemiera sajūtu.

Negaidīti pretstati uzbrūk "Istabiņas" spoži izgaismotajā daļā, kur izvietotas Katrīnas Gailes krāšņās gleznas par veca gadagājuma sieviešu skaistumu un Andas Magones foto stāsts "Berlīne, septiņas dienas", kurš pieprasa intīmu saikni ar skatītāju. Magones darbs ir grāmatas formātā, kurā iespējams izsekot mākslinieces draudzenes dzīvei nedēļas garumā – vispirms aborts, tad draudzenes rūpes. Vizuālais stāsts katram "jālasa" savā tempā un secībā. Melnbaltajās fotogrāfijās redzam palagus, nesaklātu gultu, bērnu, lelli, reliģisko atribūtiku, noguruša cilvēka galvu uz spilvena – tas ir stāsts par sērām, nedrošību, trauslumu. Kontrasts starp grāmatas saturu un kafijas galdiņu, uz kura tā novietota (kā tāda bilžu grāmata, ko laiski šķirstīt svētdienas rītā), ir griezīgs, taču trāpīgi norāda uz vieglumu, ar kādu ierakstām šādus notikumus ikdienišķo kategorijā.

Katrīna Gaile, "Edīte", 70x70 cm, a/e, 2019. 

Ne katrai izstādei ir slēpts vēstījums vai simboliski uztverama nozīme, un tā tam arī nebūtu jābūt, taču vizuālā publicistika un interešu aizstāvība, piesaistot uzmanību vīriešu noteiktajiem kritērijiem par lomu sadalījumu mājsaimniecībā, lika man meklēt paralēles un domāt par mākslas nozīmes abstrakto ideju. Daudzslāņainais stāsts, ko veido "Istabiņas" darbi, ir patiess, un šī patiesība piedzimst skatītāja mijiedarbībā ar darbiem un tam sekojošajā refleksijā. Daudzējādā ziņā tā bija daudzu balsu saplūšana vienā un nolasījās nevis kā grupas izstāde, bet gan kā paneļdiskusija ar ļoti spēcīgām dalībniecēm. Katra sēž iezīmētā vietā, izsaka viedokli, piedāvā hipotēzi, čukstus bilst komentāru par blakussēdētājas teikto vai citu klātesošo replikām. Sieviešu loks, domu spirāle un vēstījumi, kuros vērts ieklausīties.

 

[1] Warren, Karen J., "Feminist Environmental Philosophy", The Stanford Encyclopedia of Philosophy (Summer 2015 Edition), Edward N. Zalta (ed.)

Laima Ruduša

Laima Ruduša ir studējusi mākslu un nacionālisma teoriju. Viņai interesē stāsti un to radošā izpausme, objektu un ideju kopsakarības, ar īpašu ziņkārību pievēršas dzīves "a-hā" mirkļiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!