Proza
26.10.2012

Diskotēka "Saldie 80-ie"

Komentē
0
Saglabā

– Tu tur biji visseksīgākais dīdžejs.

Šo nākamajā dienā es saņēmu uz e-pastu. Absurds, jo es tur bija vienīgais dīdžejs, tā bija mana diskotēka. Un kāds nu tur seksīgākais. Sūtītājs nezināms, taču es nojautu – bija tur viena pienākusi un gribēja runāties. Pavisam vēl bērns. Sejā bērns, bet formās nepavisam. Nu nepavisam. Piedāvāju vīnu – pielika pie lūpām, pateica, ka negaršo, atdeva glāzi un neko – stāv, klusē, skatās. Atnāca runāties, bet nerunā. Dīvaina. Beigās kā pienāca, tā aizgāja. Un tagad tā vēstule. Laikam pilnīgi jebkuru elektronisko adresi var sadabūt, ja vajag.

– Bet tu vispār satriecoša! Bezmaz vai jāaicina uz… kino?

Es atrakstīju – vienkārši bija interesanti ko viņa vēl var pateikt.

– Komplimenti ir mana vājība un kino nav slikts laika pavadīšanas veids. Te nu tev pašam jāsaprot – aicināt vai nē.

Gadu starpībai tiešām jābūt lielai un acīmredzot tieši tas viņai vajadzīgs. Ja tā, tad dzīves pieredze māca runāt īsi un kodolīgi.

– Nāksi ar mani uz filmu. Laiku un vietu precizēšu vēlāk.

– Davai pēc 19. datuma, bet tas nenozīmē atteikumu. 29xxxxxx – lai tev vieglāk precizēt, seksīgais.

Seksīgais. Vai viņa tiešām tā domā?

Es piezvanīju. Mēs satikāmies pilsētas centrā. Pamanāma pa gabalu – balināti mati, nenormāli īsa kleita, augstpapēžu platformenes – maucīga āriene. Vissliktāk, ka viņa uzreiz ķērās man ap kaklu it kā mēs būtu pazīstami mūžību. Es viņu ātri ievedu kaut kādā bārā, nopirku vīnu, kuru viņa atkal nedzēra (interesanti, ka viņu neinteresē alkohols). Centos būt lietišķs:

– Okei, ko tad ko tu īsti gribi?

– Saki tu.

– Pagaidi. Tu man rakstīji, nevis es tev.

– Tu mani uzaicināji.

– Lai būtu pilnīga skaidrība – esmu precējies un tas man ir svarīgi.

-Ja tev nebūtu svarīgi, tu man nebūtu interesants.

– Tātad es tev esmu interesants?

– Tu dzirdēji.

– Nu labi … vienīgais, ko es tev varu piedāvāt ir mīļākās statuss.

– Jā.

– Ko jā?

– Esmu ar mieru.

Tik vienkārši.

– Es esmu stipri vecāks.

– Tu vēl normāli izskaties. Un vislabākais sekss ir tiem, kam ir 20 gadu starpība.

Kas man var būt kopīgs ar septiņpadsmit gadus vecu cilvēku? Es pavaicāju kādu mūziku viņa klausās.

– Funk, jazz, blues. Kāpēc vaicāji?

– Tāpat vien.

Funk, jazz, blues – pie velna, ko viņa ar to grib teikt? Zina, ka es no tā neko nesaprotu un grib pateikt, ka es esmu muļķis? Un ko viņa vispār grib? Tas, ka ļoti labi zina, ko grib, ir acīmredzami un man tas nepatīk, tas viss ir aizdomīgi. Bet tad viņa iesāk stāstīt par ģimeni, par vecākiem, par to, ka viņiem nav ne mazākās nojausmas kā viņu meita pavada laiku un uzsver cik izlaidīga viņa ir. Viņa ir neparasti atklāta. Priekš kam? Autobusa pieturā viņa apvainojas, ka nedodu atvadu bučiņu. Es pieliecos un viņa apvij man rokas. Arī tas vēl! Viņas vecāki ir precīzi manā vecumā. Ko viņa, velns parāvis, grib no manis?

Pēc nedēļas viņu nepamierināja neviena vieta, kuru es piedāvāju lai satiktos. Viņa negribot daudz staigāt, grib lai es visu zinu pats un netērēju laiku. Tā arī teica. Beidzot vienojāmies par operu. Kāpēc opera? Nezinu. Ak dievs, viņa izskatās pārāk izaicinoši.

– Tu izskaties baigi seksīgi.

– Zinu. Neesi pirmais, kas man to saka.

Praktiski kaila. Atrasties ar tādu uz ielas ir risks.

– Nu ko, tad ejam uz to kino?

– Ja tu tā saki.

Es saku. Tuvākais seanss, divas biļetes pēdējā rindā, cilvēku ir maz un beidzot tumsa.

– Tu jau saproti, ka ne jau šitās stulbās filmas dēļ es esmu šeit, mani interesē tu.

Es čukstu un uzlieku roku uz viņas kājas.

– Tava āda …

Viņa visu saprot un es vairs nevaru apstāties – esmu uz viņas krūts, esmu viņai starp kājām. Karsts un mikls. Noskūts. Viņa papleš, nē – viņa izpleš kājas, pat uzliek tās uz priekšējās rindas krēslu atzveltnēm, viņa ļauj visu. Viņas krūtis cilājas, muskuļi saraujas – arī viņa cenšas. Gribu redzēt orgasmu. Es alkstu orgasma. Man ir vajadzīgs orgasms. Ne mans, bet viņas. Būt devējam, būt vajadzīgam, radīt. Taču pēkšņi pirksti vairs neslīd – kaut kas nav labi. Jāapstājas, jādod atelpa, jāsāk no jauna, jāmēģina lēnāk un maigāk. Esmu pārliecināts, ka mūs ievēroja, taču atklāti neviens uz mums neskatās. Un man tas arī vienalga. Izskatās, ka viņai vēl vairāk. Viņa tur acis ciet un koncentrējas tikai manām kustībām. Es atkal sajūtu, ka iekšā kļūst mikls. Viņa pastiprināti elso, bet tās vēl ir apzinātas elsas, man vajag citas, man vajag stihiju, kas šitiem sūdīgā kino cienītājiem liks mūs apskaust un saprast cik bezjēdzīgi viņi iznieko laiku. Man vajadzīgs kārtīgs kliedziens un tas ir tuvu, tikai vēl neliela piepūle, mēs to varam, tagad galvenais tikai neapstāties! Un tad… bēgums – viņas iekšējās straumes atkal aiztek citur, redzu, ka viņa ir atvērusi acis un mierīgi blenž ekrānā. Man paliek nelabi, uznāk riebums, es vairs nevaru te palikt. Nomurminu, ka man jāiet un aizeju. Neatskatos. Ir tik viegli būt ārā. Taču pēc stundas viņa jau zvana.

– Man piesēdās kaut kāds pretīgs vecis, laikam domā, ka esmu mauka.

– Pasaki viņam, ka viņš pats ir mauka.

Es pārtraucu sarunu un atslēdzu telefonu. Tas viss ir pārāk dīvaini priekš manis – mana mūzika ir 80-o pops. Lai gan kopš neilga laika arī tā mani vairs neaizrauj.

Veselu mēnesi klusums un tad viņa parādījās atkal.

– Hey babe, kā iet?

Man tikai negribējās uzreiz viņu aizvainot ar vienaldzību, tādēļ pieskaņojos viņas draiskajam tonim.

– Kad būs "kailie astoņdesmitie"?        

– Esmu tiem atmetis ar roku, dzīvošu noslēgtu dzīvi.

– Un kā ar mīļākajām?

– Vēl arvien vēlies būt?

– Jā.

– Un ko tu no manis vēlētos? Ko es tev varētu dot?

– Tu flirtē par seksa tēmu?

– Es vispār neflirtēju.

– Tā apgalvojot, tu jau to dari.

Visu, ko es saku viņa pagriež kaut kā otrādi – tālāk es neturpināju. Šāda sarakste nekur neved, tad jau labāk satikties.

Šoreiz viņa ierodas kopā ar draudzeni. Laikam grib mani parādīt, visu laiku ķiķina, smejas, skatās, nenāk klāt un tagad es skaidri redzu, ka tie vēl ir pavisam bērni. Kāpēc nevarēja nākt viena!? Man ir dusmas. Uz viņām, uz sevi, uz visu notiekošo. Nav pareizi, ka tā notiek. Nepareizi, bet tomēr… tīrāk un īstāk nekā mana pareizā dzīve. Mazāk masku.

Savā izģērbšanā viņa nepiedalās, grib, lai visu izdaru es. Mēģinu būt mierīgs, bet netieku galā ne ar viņas zābakiem, ne apģērbu, ne pats ar savām trīcošajām rokām.

– Tevi nebaida, ka es esmu nepilngadīgā? Es tevi varētu iesūdzēt.

– Nē. Tu neesi tāda.

Es bezbailīgi izlaizu visus viņas ķermeņa kaktus, taču šoreiz esmu nolēmis padomāt arī par sevi. Paiet vesela mūžība, kamēr es izvelku no iepakojuma prezervatīvu. Mirklis uz viņas ir īss. Pārāk īss. Mirklis pēc tam ir tukšs. Pārāk tukšs.

– Es neko nejutu.

Tas ir vienīgais, ko viņa pasaka.

Mājās es eju dušā, nomazgāju no sevis tukšumu. Es nomainu telefona numuru un mainu e-pasta adresi. Viss ir normā.

Paiet gadalaiks un pastkastē ir vēstule bez atpakaļadreses. Vēstule man. Tur ir rakstīts tikai šis: Es neesmu tāda.

Viņa zina manu adresi!

Ko viņa grib no manis?!

 

Ivo Briedis

Ivo Briedis ir teātra un kino dramaturgs, izrāžu "12. diena", "Daudz laimes, lāci", raidlugas "Viena nakts jauna vīrieša dzīvē" autors, idejas un scenārija autors animācijas filmai "Norīt krupi", film...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!