Redzējumi
19.10.2011

Digitalizācija: status rerum

Komentē
0

Apmēram mēnesi pirms datorizētāko pasaules daļu satricināja ziņa par Stīva Džobsa nāvi, daudz klusāk mediji vēstīja, ka 64 gadu vecumā miris viens no digitālo bibliotēku pionieriem, elektronisko grāmatu krātuves Project Gutenberg dibinātājs Maikls Hārts (Michael S. Hart). Tieši viņš esot izveidojis pirmo elektronisko grāmatu, 1971. g. ievadot ASV Neatkarības deklarācijas tekstu Xerox Sigma V lieldatorā un padarot to pieejamu pārējiem 100 tīklam pieslēgtajiem lietotājiem. 1993. g. kolekcija sastāvēja no 100 Hārta pašrocīgi iedrukātām un ieskenētām grāmatām, 1997. g. to bija 1000, šobrīd - nedaudz vairāk par 36 000.


Sigma V.  Datoru vēstures muzeja attēls.

Ilgu laiku Gūtenberga projekts tikai ierindots starp nozīmīgākajām elektronisko resursu krātuvēm: tagad tās apjoms ir uzskatāms par nelielu, un viennozīmīgi tas ir arī daudz mazāks, nekā Hārts bija cerējis. Salīdzinājumam Google Books šobrīd piedāvā vairāk par 3 milj. par brīvu pārlūkojamu grāmatu un gatavojas digitalizēt arī visas pārējās (saskaņā ar Google aprēķiniem pavisam to ir 129 864 880 - skat. datus).

Hārts paredzēja arī, ka e-grāmatas nākotnē nebūs nepieciešams izdrukāt, lai paņemtu līdzi - katram skolēnam somā būs ierīce, kurā būs iespējams lejuplādēt Gūtenberga projekta grāmatas. Diemžēl nākas atzīt, ka, lai gan lasītāju rīcībā šobrīd patiešām ir dažnedažādas lasīšanas ierīces, priekšroka tiek dota pavisam citiem un arī citādiem elektroniskiem resursiem.

Gūtenberga projekts lielā mērā joprojām asociējas tieši ar to e-grāmatas skata formātu, kas ilgu laiku lika skeptiķiem apgalvot, ka elektroniskas grāmatas nekad neaizstās drukātās, jo lasīt ekrānā ir ļoti neērti un nogurdinoši. Pats projekta mājas lapas noformējums ir tik “nepietiekami vizuāls” un tik “neharmonizēts” ar pārējo - progresīvo - internetu, ka rada vēlēšanos nekavējoties atgriezties www.amazon.com krāsainajā burziņā, doties uz Europeanu un mēģināt saprast, ko iesākt ar visiem šiem kultūras gabaliņiem, vai gluži vienkārši meklēt mierinājumu ērtā klubkrēslā ar īstu grāmatu rokās.

Hārts uzskatīja, ka e-grāmatas aizsāks jaunu kultūras revolūciju, kas līdzināsies Gūtenberga izgudrojuma izraisītajai. Viņš kritizēja grāmatu izdevējus par to, ka kopš XX gs. vidus pilnīgi nepamatoti tik ļoti kāpinājuši grāmatu cenas, ka cilvēki vairs nevar atļauties tās lasīt. Saskaņā ar Hārta aplēsēm, lai uzbūvētu vienu tipisku ASV bibliotēku, kurā ir 30 000 grāmatu, nepieciešami divarpus miljoni dolāru, un vēl 150 000, lai uzturētu visu šo bagātību plauktos. Turpretī 30 000 grāmatu digitālā bibliotēka izmaksājot vien 100 dolāru - jo tieši tik dārgi (2007. g.) maksā atbilstoša apjoma datu nesēji.

Daļa no patiesības par to, kāpēc vajadzīga bibliotēkas māja

Tātad kāpēc nevarētu to visu vienkārši salikt internetā? Vēl pirms dažiem gadiem tas nudien šķita vienkāršāk. Ekscentriskais Hārts neuzskatīja par vajadzīgu savā tāmē ieskaitīt, cik viņam un brīvprātīgajiem palīgiem personiski izmaksā lappušu tūkstošu pāršķiršana. Tas viss tobrīd nebija būtiski, jo galvenais taču pēc iespējas ātrāk “to visu” kaut kā iedabūt uz serveriem, pēc tam jau skaidrs, kas – brīvība, intelektuālā revolūcija, jauns laikmets.

Kas tad ietilpst „visā”, kas ir bibliotēkas krājumā? Viena lieta ir jaunās datubāzes, ko bibliotēka abonē, un jaunās ārzemju grāmatas, kas pastāvīgi tiek iepirktas. Pavisam cits jautājums ir par to, ko darīt ar bibliotēkas vēsturiskajām kolekcijām - grāmatām, avīzēm, žurnāliem, notīm, rokrakstiem, plakātiem, fotogrāfijām, partiju programmām, teātra izrāžu programmām, alus pudeļu etiķetēm un citiem svarīgiem sīkumiem. Skaidrs, ka Latvijai nav jādigitalizē grāmatas vācu un angļu valodā – mūsu galvenais uzdevums ir “pārkopēt” to, kas sarakstīts latviešu valodā pirms digitālās ēras sākuma.

Šobrīd ir redzams, ka bibliotēkas ciparošana nozīmē nevis tūlītēju līdzekļu ietaupījumu, bet pamatīgas papildu izmaksas. Pagaidām nav pamata cerēt arī, ka digitalizācija ļaus ievērojami ietaupīt ilgtermiņā, respektīvi, arī pēc tam, kad digitālā bibliotēka jau ir izveidota, to nepieciešams uzturēt. Pastāvīgi nolietojas un noveco gan tehnika, gan datu glabāšanas formāti, un kolekciju attīstīšanai nepieciešams pietiekami kvalificēti speciālisti. Tipiska digitālo projektu problēma ir to kampaņu raksturs: tiek izveidota neliela tematiska kolekcija, ko nākotnē plānots paplašināt, piesaistot arī citu bibliotēku, arhīvu un muzeju materiālu, taču, projektam beidzoties, vairs nav, kas to aktīvi turpinātu, jo naudas plūsma ir izsīkusi, un projekta veidotāji jau ir aizņemti ar nākamajiem darbiem.

Vai taupības nolūkā nevarētu vismaz atteikties no bibliotēkas mājas, serverus un datoriķus izvietojot kaut kur ārpilsētā? Šķiet, ka pagaidām tas nav risinājums, jo pārskatāmā nākotnē ārpus bibliotēkas brīvi šobrīd ir un būs pieejams tikai tas latviešu grāmatu un laikrakstu digitālais saturs, ko neaizsargā autortiesības (pagājuši 70 gadi kopš autora nāves). Pārējais – vai nu bibliotēkas iekštīklā (tas nozīmē –  arī visās pārējās Latvijas bibliotēkās), vai par maksu.

Lai arī šis pēdējais – nelielās maksas variants – šķiet ļoti daudzsološs, pagaidām vēl ir ļoti daudz neskaidrību par to, kā šo maksu aprēķināt un kurš šo naudas plūsmu pārvaldīs. Turklāt Bibliotēku likums paredz, ka valsts un pašvaldību bibliotēkām jānodrošina, ka lietotāja apkalpošana un informācijas sistēmu izmantošana ir bez maksas. Lai cik daudz būtu to lietotāju, kuriem ērtāk šķitīs samaksāt, nevis doties uz bibliotēku, ir nepieciešams nodrošināt, lai samaksa nevar kļūt par šķērsli informācijas iegūšanai.

Naudas lietas

Cik tad īsti maksā bibliotēkas pārkopēšana e-formātā jeb digitalizācija? Eiropas Komisijas izveidota darba grupa 2010. g. aprēķināja, ka visu Eiropas skaņu ierakstu digitalizēšana maksātu tikpat, cik maksā 100 km gara automaģistrāles posma izbūve, proti, 750 milj. eiro. Par 100 km automaģistrāles varētu digitalizēt 16% visu Eiropas grāmatu vai 40% no visām vēsturiskajām fotogrāfijām. Respektīvi, atkarībā no izvēlētā ciparošanas modeļa, Eiropas bibliotēku digitalizācija varētu izmaksāt 16.7 – 23.67 miljardus eiro.

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā šobrīd tiek īstenota Digitālās bibliotēkas 2. kārta: līdz 2012. g. vidum plānots digitalizēt 2.3 milj. avīžu/žurnālu lappušu un ap 1 milj. grāmatu lappušu. Kopējās projekta izmaksas ir ap 2,8 milj. latu (85% ERAF finansējums, 15% valsts līdzfinansējums). (Sīkāk par līdzekļu izlietojumu var izlasīt šeit.) Salīdzinājumam apmēram tikpat lielu naudas summu izmaksā asfalta segas rekonstrukcijas būvdarbi 4.22 km garumā (autoceļa A5 Rīgas apvedceļš Salaspils-Babīte). Šobrīd LNB, LETA un Lattelecom izmantotajā risinājumā vienas laikraksta lappuses mehāniska ieskenēšana un sagatavošana (segmentēšana, apstrāde, lai teksts būtu meklējams un kopējams) izmaksā ap 40 santīmu.

Mēģinot atbildēt uz jautājumu, cik īsti maksā digitalizācija, nav iespējams sniegt īsu atbildi, jo izmaksas būs ļoti atšķirīgas, atkarībā no tā, kāda veida materiāli tiks digitalizēti (teksti, attēli, priekšmeti, audio un video ieraksti, cik veci - vai būs nepieciešama restaurācija utt.), kā arī no tā, ko ar šiem digitālajiem objektiem pēc tam būs iespējams paveikt – kādi atrādīšanas rīki tiks izmantoti, kāda būs attēlu kvalitāte, meklēšanas iespējas, saistījumi ar citām datubāzēm, cik ērti izmantojama un estētiski skaisti noformēta būs lietotāju saskarne, vai objekti būs vienkārši apskatāmi, kopējami, vai arī tiks nodrošināta atgriezeniskā saite ar lietotāju utt.

Kā joko Collections Trust un Europeana CCPA vadītājs Niks Pūls (Nick Poole), ir vienkārši “ciparošana”, un ir “skaistciparošana” (beautiful digitisation). Ātrākas, lētākas un vienkāršākas digitalizēšanas procesā iegūstam funkcionālu fiziskā materiāla surogātu, vienkāršotu objekta reprezentāciju, savukārt kvalitatīva digitalizācija rada izstrādājumus, kuri ir ne vien plašāk un ērtāk izmantojami, bet kam pašiem par sevi piemīt papildu estētiska un informatīva vērtība.

Vēl šis tas par to, kāpēc vajadzīga skaistciparošana

Neapšaubāmi, jo nozīmīgāki ir dažādi digitalizējama objekta materiālie aspekti (piem., faktūra, vizuāli efekti, komplicēta skaņas struktūra, smarža utt.), jo nepilnīgāka būs digitālā kopija. Šķiet, šajā ziņā, salīdzinot ar priekšmetiem, skaņu ierakstiem un attēliem, vismazāk cieš tieši teksti, jo, ja vien runa nav par seniem dokumentiem un manuskriptiem, digitāls grāmatas lappuses attēls saturiski ir pilnvērtīgs.

Humanitāro zinātņu pētnieki sūdzas, piemēram, ka vesela paaudze izaug ar maldīgiem priekšstatiem par da Vinči mākslu, jo pikselētais kadrs, kas ik dienas tiek atrādīts mākslas studiju auditorijās, nekādi nespēj atveidot gaismas un ēnu spēli da Vinči gleznās. Taču digitalizācija var būt kas vairāk par parastu ieskenēšanu. Arī augstas izšķirtspējas digitāli attēli nekad nebūs identiskas mākslas darbu kopijas, tomēr tos iespējams dažādi izmantot. Piemēram, lai ieraudzītu to, kas ar acīm nav saskatāms: attēlu iespējams palielināt vai samazināt, pētīt trīsdimensiju attēla slāņus, statistiski analizēt un salīdzināt ar citiem attēliem. Attēli var palīdzēt arī fiksēt vēsturiskas izmaiņas. Neviens mākslas priekšmets nav mūžam nemainīgs – mākslasdarbi var tikt restaurēti vai sabojāti, un galu galā, ja tos īpaši neaizsargā, tie satumst, izbalē vai citādi mainās gaismas un mitruma ietekmē. Kvalitatīvi attēli ļauj analizēt šīs transformācijas.

Viena no daudzsološākajām digitālo materiālu izmantošanas papildiespējām neapšaubāmi ir iespēja objektus arvien papildināt ar jaunu informāciju un savstarpēji sasaistīt. Europeana izmēģinājuma versijā šobrīd piedāvā iespēju veidot video objektu anotācijas: piemēram, digitālā bibliotēkā ir video materiāls, par kuru sākotnēji ir dota tikai ļoti vispārīga pamatinformācija. Lietotājs var identificēt jebkuru video redzamo vietu, ēku vai personu un pievienot sīkāku informāciju, kas būs redzama turpmākajiem materiāla skatītājiem, kā arī ļaus materiālu sameklēt pēc jauniem atslēgvārdiem.

Ļoti intriģējošs digitālu attēlu izmantošanas iespēju piemērs ir karšu ģeoreferencēšana. Pateicoties dažādiem tiešsaistes karšu projektiem esam jau pieraduši, ka digitālās kartēs iespējams pievienot informāciju par konkrētām vietām, kartes interaktīvi izmantot, piemēram, veidojot personiskus ceļojumu maršrutus utt. Kultūras mantojuma kontekstā ne mazāk saistoša ir arī iespēja ģeoreferencēt vēsturiskās kartes - savietot tās ar citām vēsturiskām un mūsdienu kartēm, pievienot papildinformāciju, atsauces un saites uz citiem resursiem u.c., tādējādi uz atsevišķas kartes pamatnes konstruējot daudzslāņainu informācijas resursu.

Pēc kā tas sāk izskatīties


Digitalizācijas stratēģijas izvēle vienmēr ir kompromiss starp tehniskajām iespējām, vajadzībām un izmaksām. Katrā ziņā, šķiet, šobrīd vairs nav atpakaļceļa pie lētās un vienkāršās ciparošanas. Pirms dažiem gadiem bija daudz entuziastu, kas vienkārši skenēja grāmatas un izvietoja tiešsaistē nelielas kolekcijas. Latvijas kontekstā kā īpaši precedentu privāto iniciatīvu vidū jāmin projekts www.e-biblioteka.lv, kurā, sadarbojoties ar bibliotēkām un arhīviem, pirmo reizi vienkopus tika piedāvāta tik plaša digitālu materiālu kolekcija, kas patiešām atgādināja digitālu bibliotēku, nevis stihisku tekstu kaudzi. E-bibliotēkas dienu un nedienu analīzei varētu veltīt veselu opusu, taču īsā versija varētu būt  - Latvijā “par agru”. Šobrīd e-bibliotēka uz nezināmu laiku ir slēgta, bet, tās iedvesmoti, cilvēki ar labiem nodomiem atkal tiešsaistē piedāvā “grāmatas par brīvu”, protestējot pret netaisno pasaules iekārtu.

Tomēr šādas iniciatīvas bez patiesi liela vēriena kļūst arvien neaktuālākas, jo pašdarbību pamazām aizstāj lielie spēlētāji – biznesa korporācijas un atmiņas institūciju (arhīvu, muzeju, bibliotēku) apvienības, kas milzīgu datu apjomu var piedāvāt vienkopus un strukturētākā formā. Sacensība par to, kuram īsākā laikā būs vairāk noskenētu lappušu, vairs nav vienīgais aktuālais jautājums – vienlīdz svarīgi ir apvienot daudzās izkaisītās kolekcijas pievilcīgos, lietotājam draudzīgos resursu agregatoros un, tā kā digitalizācija tomēr nav par velti, pieskatīt, lai vairāki digitalizētāji vienlaikus neskenē vienas un tās pašas grāmatas. Latvijas digitālo resursu agregatori pagaidām ir izstrādes stadijā, taču gan Latvijas muzeji, gan bibliotēkas ar vairākām kolekcijām piedalās Eiropas “informācijas pārizmantošanas ekosistēmā” – Eiropas kultūras mantojuma institūciju portālā Europeana (skat., piem., Europeana Travel).

Vērojot jaunās industrijas aprises, ir skaidrs, ka universālas bezmaksas bibliotēkas utopija visticamāk neīstenosies nekad. Kamēr autortiesību kalna pakājē rosās pirāti, atvērtā koda entuziasti, kā arī autori, kuriem nav iebildumu, ka viņu darbus bez maksas var izlasīt tiešsaistē, un uzņēmēji, kas veido jaunus produktus, izmantojot ar autortiesībām neaizsargātos resursus, internetā ar plašu vērienu saimnieko kapitālisms, un kļūst mazliet neomulīgi, iedomājoties par to, kas notiktu, ja gadījumā kāds no milzīgajiem apvienotās informācijas gigantiskajiem gabaliem nonāktu ļauna un mantkārīga ģēnija nagos.

Taču jau tagad ir skaidrs, ka šī jaunā pasaule – “ekosistēma” – izskatās citādi, nekā mēs sākumā bijām iztēlojušies. Nav zināms, vai piepildīsies draudi, ka nākamā paaudze pratīs lasīt tikai tabulāri. Toties ir skaidri redzams, ka tiks lasīti vai aplūkoti arī tie teksti un objekti, līdz kuriem agrāk nonāca vienīgi pašaizliedzīgākie pētnieki. Tradicionāli krēslainā un putekļainā vēstures pētnieku vide tiek transformēta par stāstiem, kas domāti, lai personīgi uzrunātu ikvienu. Savulaik televīzija jau parādīja, kā politiku, vēsturi, zooloģiju, kosmosa izpēti un celtniecību – praktiski jebko – iespējams pārvērst par informatīvu izklaidi. Šobrīd izklaidei ir iespēja kļūt tik zinātniski pētnieciskai kā nekad iepriekš. Aptaujā 73% Europeanas apmeklētāju apliecināja, ka iegriezušies portālā ne darba, studiju vai pētniecības, bet personiskas intereses pēc. Respektīvi, personiskas intereses pēc iegriezās, piemēram, Ebreju muzejā Londonā un tūlīt pēc tam Polijas Zinātņu akadēmijā.


Valdis Celms. Plakāts ".. būšu skolotāja!". 1975.
LNB plakātu kolekcija.


Kad visi ir sapratuši, ka visu tāpat nevarēs izlasīt...

Digitalizācijas aizsāktā inventarizācija atmiņas institūciju kolekcijās pavisam jaunā gaismā ļauj apsvērt, ko tad mēs uzskatām par pietiekami vērtīgu, lai saglabātu. Europeanas pētnieki, mēģinot noskaidrot, cik daudz Eiropā ir potenciāli digitalizējama materiāla, saskārās ar nojēgumu - “nav pietiekami vērtīgs, lai digitalizētu”. Ko nozīmē - nav pietiekami vērtīgs? Vai nepietiekami vērtīgs ir pietiekami vērtīgs, lai turpinātu to glabāt plauktā? Paradoksālā kārtā par vienīgi margināli un šauri vēsturiski nozīmīgiem nereti gribas atzīt citos laikmetos tapušus zinātniskus un filosofiskus sacerējumus, savukārt par īstu pērli kļūst saldējuma papīrīšu kolekcija.

Saldējuma etiķetes pavisam nesen LNB uzdāvināja Ilze Sperga, un izrādījās, ka savulaik bibliotēkai piederējuši arī konfekšu papīrīši, taču tie norakstīti kā nevērtīgi.

Kas tur tāds īpašs tiem saldējuma papīrīšiem? Kāda pāris desmitu vienību liela kolekcija arī varbūt nav nekā izmantojama. Taču iedomājieties, ja varētu savākt pilnīgi visas Latvijas saldējuma etiķetes un identificēt, kurā laikā šis saldējums ražots, kurā piena kombinātā, kāds bijis saldējuma sastāvs - tā būtu reizē veselas ražošanas nozares un iesaiņojuma dizaina vēsture. Un šajā gadījumā īpaši pievilcīgs šķiet nevis fakts, ka šāda kolekcija būtu „plaši pieejama”, bet tas, ka to veidotu daudzi. Patiesi, šāds, F. Bēkona vārdiem sakot, bites ceļš paver apbrīnojamas iespējas kultūras mantojuma ainavu veidot tik bagātīgu kā vēl nekad.

Neskaidrs paliek tikai jautājums, kur tieši beidzas „kultūras mantojums” un sākas ikdiena, kuras sistematizēšana mūs pagaidām neinteresē. Varbūt jau laikus vajadzētu sākt kolekcionēt, piemēram, kāzu fotogrāfijas no www.draugiem.lv? Pēc 50 gadiem tās taču būs kļuvušas par fascinējošu pagātnes liecību!

Patiesi, noteikti gribētos nodzīvot vēl vismaz 50 gadus, lai uzzinātu, vai iespējams, ka cilvēkiem vēl būs saglabājusies vēlēšanās fotografēties.


Kāzas 1920.-30. gados Polijā. Materiāls no 
Polijas Zinātņu akadēmijas Institūta (ISPAN).
Europeana tiešsaistes izstāde "Kāzas Austrumeiropā".

Anda Baklāne

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!