Foto: Dominik Jirovský, "Unsplash"
 
Psiholoģija
20.12.2018

Digitālais šamanis rozā liedagā

Komentē
2

"Šamanis nav slimnieks vai trakais; tas ir slimnieks, kurš sevi izārstējis pats."

Terenss Makenna

 

Tao Lins (Tao Lin, 1983) ir taivāniešu izcelsmes ASV autors, kurš rakstījis dzeju un prozu, piemēram, dzejoļu krājumu "tu esi drusciņ priecīgāks nekā es" (you are a little bit happier than i am) (2006) un noveli "Apzogot American Apparel" (2009). Viņa jaunākā grāmata, dokumentālās prozas darbs "Trips: Psihedēliķi, atsvešinātība un pārmaiņas" (Trip: Psychedelics, alienation and change, turpmāk – Trips), tika izdota 2018. gada maijā izdevniecībā "Vintage".

"Trips" pēta cilvēkus, vielas un idejas, ar ko Lins sastapies vairāku gadu laikā pēc tam, kad, nonācis līdz ķermeniskam un garīgam izsīkumam, bija sarakstījis autobiogrāfiskos motīvos balstīto romānu "Taipeja" (2013), kurā negatīvā gaismā skata kultūru, attiecības, narkotikas un jaunās tehnoloģijas.

Tas ir atkopšanās memuārs, kā arī amerikāņu rakstnieka, etnobotāniķa un psihedēliķu popularizētāja Terensa Makennas (Terrence McKenna, 1946–2000) un viņa sievas Katlinas Harisonas (Kathleen Harrison, 1948) biogrāfija un ideju apskats. Lins apraksta arī savu pieredzi ar psihedēliķiem – konkrētāk, DMT [1], halucinogēnajām sēnēm, Salvia divinorum, marihuānu. Lins psihedēliķus nodala no farmakoloģiskām narkotikām, no kurām bija neveiksmīgi mēģinājis atsacīties vairākus gadus. Viņa grāmata turpina narkotiku rakstības tradīciju līdzās Toma Vulfa, Hantera S. Tomsona, Oldesa Hakslija un Tomasa de Kvīnsija darbiem.

***

Vidē, kurā apgrozos, uz atsauksmēm par psihedēliķiem parasti reaģē apmēram šādi: lietošana nav nosodāma, taču arī pārlieku slavēt nav prātīgi. Laikam tā būtu veselīga skepse, ņemot vērā, ka (anglofonā) pasaule piedzīvo savu otro "psihedēlisko mirkli" [2] un tāpēc pastāv risks, ka aizgrābto balsu korī tiks piemirsta negatīvā pieredze.

Vēl vasarā, sākot rakstīt šo recenziju, vēlējos to savīt kopā ar savu pirmo halucinogēno sēņu pieredzi. Kā rakstījis Peļevins, gluži kā pirmā mīlestība, tas ir kas neaizmirstams –, taču rezultāts mani neapmierināja. Daudz par to domājot, biju šo pieredzi pagalam abstrahējis.

Tāpēc recenzijas tapšanai izlēmu vēlreiz apēst halucinogēnās sēnes, pierakstot pieredzēto, cik vien tas ir iespējams. Tāpat recenziju rakstu fragmentārā, savā ziņā liniskā, pēc grāmatas modelētā, tomēr arī veipiskā vīzē. Sekojot Linam, kuram patīk saraksti, arī es minēšu, kāpēc šķiet vērts dalīties pieredzē.

Iemesli, kāpēc aprakstīt savu psihedēlisko pieredzi

1. Skolā saņēmu neuzticamu informāciju par psihedēliķu iedarbību [3], tāpēc vēlos piedāvāt ko mazāk pastarpinātu, lai interesenti var spriest paši.

2. Pieredžu apraksti, kurus esmu lasījis latviski, pārsvarā ir pilni ar New Age terminiem, kā arī, manuprāt, dīvainu mazasinīgumu, kas notušē visās manās līdzšinējās pieredzēs klātesošo ambivalenci, bailes un neizpratni.

3. Man ir vizuāla uztvere, tāpēc lasītājiem varētu būt vieglāk iejusties.

***

Pēc romāna "Taipeja" pabeigšanas, raksta Lins, viņš jūtūbā uzgājis Terensa Makennas runu ierakstus. Nedēļas laikā viņš noklausījies vairāk nekā 30 stundas ar lekcijām [4], kurās Makenna izdod "sīkus mutes trokšņus", kā etnobotāniķis mēdza dēvēt runu.

Dzēris iezemiešu svētos brūvējumus, tirgojis hašišu, mācījies tibetiešu valodu, rakstījis grāmatas un ar saviem uzskatiem licis pacelties ne vienai vien uzacij, Makenna, kuru pats Timotijs Līrijs nosaucis par "90. gadu Timotiju Līriju", nereti tiek uzskatīts par pilnīgu šarlatānu. "Trips" piedāvā citu versiju.

Par idejām runājot, Makenna uzskata indivīda ķermenisko, juteklisko pieredzi kā galveno zināšanu avotu, uzsverot, ka "vienīgā visuma izpratne, kas var būt noderīga, ir paša veidota izpratne".

Un tālāk, ka psihedēliķi (šis vārds nozīmē "prātu [5] parādošs") var palīdzēt piekļūt pie autentiskas, ideoloģijas un kultūras nepastarpinātas pieredzes. Viņa ieskatā psihedēliķi izšķīdina robežas, piemēram, starp apziņu un bezapziņu – vai arī, subjektīvi, starp grīdu un cilvēka ķermeni [6].

***

Sev raksturīgi amizantā manierē Lins atradināšanos no narkotikām sadala "atkopšanās" un atkopšanās fāzē. Pirmā saistāma ar narkotiku patēriņu, kura laikā tiek nemitīgi domāts par atteikšanos no narkotikām, savukārt otrā ietver psihedēliķu – kurus, protams, tradicionāli arī pieskaita narkotikām – patēriņu bez plāniem tos atmest.

Pamatojot nošķīrumu, Lins, piemēram, norāda, ka narkotikas pārsvarā izraisa pieradumu, savukārt psihedēliķi spēj izmainīt ieradumus un izraisīt mistiskas pieredzes. Narkotikas vien padara spēcīgāku ikdienā jūtamo – enerģijas līmeni, pašpārliecinātību, koncentrēšanās spējas utt.

Lins atklāj, ka "savā istabā, izjūtot "Adderall" [7] iedarbības augstāko punktu", viņš nekad nav šņukstējis, ar maigumu un mīlestību domājot par saviem vecākiem – atšķirībā no brīžiem, kuros lietojis marihuānu vai psilocibīnu.

Tomēr viņš atzīst, ka ar psihedēliķiem nebija gana, lai izkļūtu no farmakoloģisko narkotiku atkarības un eksistenciālās fāzes, kas viņa gadījumā bija ievilkusies līdz 27 gadu vecumam. Lai panāktu pārmaiņas, viņam bija vajadzīgas arī Makennas idejas.

***

Viņš ir acīmredzami iejuties psihedēliķu labās vēsts nesēja lomā, taču Linu kā rakstnieku, šķiet, visvairāk interesē Makennas idejas par valodu. Šīs idejas pārklājas ar Makennas DMT pieredžu aprakstiem, kuros psihonauts iepazinies ar redzamā valodā runājošiem, jokainiem "fraktāliem elfiem". Nezinu, kā uz to raudzīties, bet citas viņa domas par valodu man šķiet interesantas pašas par sevi.

"Literatūrai ir tāda pati attieksme pret dzīvi kā dzīvei pret nāvi [..] tādā ziņā, ka grāmata ir dzīve, no kuras izņemta viena dimensija, un dzīve ir kaut kas, kam pietrūkst dimensijas, kuru piešķirs nāve," teicis Makenna.

Ilgi prātojis par šo izteikumu, sapratu, ka tas sabalsojas, piemēram, ar Platona "Faidrā" pausto rakstības kritiku. Grāmata ir mirusi, nemainīga, tā nevar atbildēt uz jautājumiem vai iebildumiem. Tā ir neorganiska pretstatā plūstošajai runai.

Tomēr – kur Platonam (Sokratam) tas rakstītu vārdu padara mazāk vērtīgu nekā runu, Linam un Makennam skatījums uz literatūru kā uz kaut ko sastingušu rada brīvības sajūtu. Proti, attiecībā pret grāmatu varoņiem, kuru likteņi nemainās, mēs, tā vai citādi dzīvie, esam pilnīgi brīvi.

Šī ideja ir svarīga viscaur grāmatā. Nobeiguma daļā Lins, braucot uz saulaino Kaliforniju apmeklēt nelaiķa bijušās sievas Katlinas Harisonas augu zīmēšanas meistarklasi, sāk sevi aprakstīt trešajā personā. Salāgojot to ar nupat pausto pieņēmumu par rakstību – vai padarot sevi par grāmatas varoni (kas viņa daiļradē notiek pirmoreiz), Lins nemēģina "izrakstīt" sevi, padarīt sevi brīvāku un raisīt sevī pārmaiņas?

***

2018. gada 19. oktobrī, neilgi pirms astoņiem vakarā, es apēdu apmēram 4 gramus nezināmas sugas psilocibīnu saturošu sēņu. Ietītas papīrā, biju tās glabājis ledusskapī pāris mēnešus, kuru laikā tās bija zaudējušas daļu stipruma.

Pēdējo piecu gadu laikā man ir bijušas kādas desmit sēņu pieredzes gan vienatnē, gan kopā ar citiem. Lielākoties esmu izvairījies tās lietot publiskās situācijās. Iedarbība ir bijusi dažāda, sākot no viegla tonusa, mistiskām vīzijām, kurās skatu sevi kā daļu no nebeidzama cilvēku mūžu cikla ("reproduktīvais trips"), un beidzot ar elles tēliem un kādu pieredzi, kuras iespaidā, iepriekš nejustas "mirstības apjautas" pārņemts, es aizdomājos [8], kāpēc nedaru to, ko domāju, ka gribu darīt, un rezultātā mainījos.

Ne tikai uz trim mēnešiem atmetu smēķēšanu, bet arī beidzot sev atzinu, ka gribu kļūt par rakstnieku. Un tālāk – ka šī vēlme paģēr, piemēram, rakstīšanu. Un publikācijas, un noteiktu standartu uzturēšanu pret savu domāšanu. Man (pirms divarpus gadiem) arī nepietika ar psihedēliķiem: Lina tekstos atradu ne tikai apmaldījušos varoņus, šķietami radniecīgus man un citiem cilvēkiem, bet arī eksperimentālu pieeju tekstam, kas savā jocīgumā, atvērtībā dažādām pieredzes formām un uzticībā neizpušķotiem faktiem gluži kailu rāda absurdo situāciju, kurā atrodamies.

Tomēr romantisku neveiksmju un dramatiskas ("es uzcelšu pili, kurā tevi…"), viltīgas pašsabotāžas dēļ pēc šīm pieredzēm vienmēr atgriezos iepriekšējā dzīvē, kuru raksturo īsi saraustītas aktivitātes posmi, kas mijās ar bezcerību un motivācijas trūkumu darīt kaut ko tik vienkāršu kā no rīta izkāpt no gultas un uztaisīt ēst.

Dažbrīd likās, ka nākamais manas personības attīstības posms varētu būt vecs, dīvains vīrietis, kas tramīgi uzlūko pasauli no kādas daudzstāvu mājas skārda apjoztā tornīša. Citiem vārdiem, es piepulcētos tiem daudzajiem literātiem un kvaziliterātiem, kuri tā arī nepārkāpj sev pāri un labākajā gadījumā palēnām nodzeras.

Pusstundas laikā nograuzis lielāku porciju nekā parasti (iepriekš galvenokārt biju ēdis 3 gramu devas), sajutos viegli stimulēts un uzrakstīju savam draugam Andrejam. Viņš novēlēja man patīkamu braucienu. Smēķēdams pie loga savā dzīvoklītī, kuru domās dēvēju par sērkociņkasti, atgādināju, ka man pret sevi šīs pieredzes laikā ir divas prasības: cik vien iespējams daudz pierakstīt, kā arī nelietot alkoholu, lai labāk atcerētos piedzīvoto.

No gultas novērotas pilis

Apgūlos gultā, kur pavadīju lielāko daļu savas pieredzes (sauciet mani par Brodska pielūdzēju). Ap deviņiem nodomāju: "Man nekā nav!" – un sāku raudāt. Aizvēru acis, un galda lampas atspīdums aiz maniem plakstiņiem pārvērtās kādas lielas ēkas velvēs. Sāku smieties. To pierakstot, domāju, kāpēc īsti vēlos iepīt psihedēliskās pieredzes aprakstu grāmatas recenzijā – vai mana vēlme savienoties ar tekstu nav aizgājusi pārāk tālu? Vai tas nav zināms ekshibicionisms?

Mani apklāja citas pilis, kuras šķita sastāvam no plūstoša neona un kuru torņi tiecās bezgalībā, it kā es no iekšpuses redzētu fantastisku daudzstāvu torti. Pilis kļuva citas ikreiz, kad uz brīdi atvēru acis, līdz nonācu melnbaltā, puantiliskā realitātē. Tajā esošās struktūras kustējās sfēriskas un vienaldzīgas, to baltajām aprisēm plūstot kā smiltīm; manu uzmanību piesaistīja vēja rādītājs, kas griezās ar majestātisku, matemātisku precizitāti. "Pārmaiņas," es nodomāju. Iepriekš biju nekustīgu vējrādi izmantojis kā simbolu kādā no saviem dzejoļiem. Mani pārsteidza, cik sterils un nedabisks ir šis skats.

Lai izlīdzinātu uzsvaru uz vizuālo, aprakstīšu, kā parasti jūtos, sākoties halucinogēno sēņu iedarbībai. Sajūta ir morāli un fiziski slikta, līdzīga iztukšojošām paģirām, taču bez tām raksturīgā mentālā truluma un ar vēl izteiktāku vajadzību pēc komforta, gluži tā, it kā man pieskartos jutīgās vietās, bet tas, kas pieskaras, ir visu šo vietu iepriekšējā pieredze, atgriezdamās kā koncentrēts pārdzīvojums. Atšķirībā no sajūtām, kuru atrašanos var lokalizēt, sēņu "uznāciens" man ir ķermeniski visaptveroša, emocionāli pielādēta, daudzējādā ziņā nepatīkama pieredze, pēc kuras tomēr jūtos attīrīts.

Blogošana un dīdžejs no attāluma

Ieskatījos telefonā. Bija uzrakstījis Henriks, mans draugs, kurš jautāja, vai es "tripoju". Viņš bija pamanījis ierakstu gūzmu manā blogā, kurā dalījos gan ar pareizu laiku (piemēram, 23:09), gan mīklainākiem ierakstiem, piemēram, "liekas, ka es dzīvoju trimdā no dzīves", "vai mana mīlestība ir redzama aiz šiem vārdiem?" un "sēnes man teica, ka sēnēm jābūt legālām".

Henriks atsūtīja divas dziesmas, un es pateicos par dīdžejošanu no attāluma. Tāpat biju ieblogojis, piemēram, ka "iebilstu pret rakstību", kā arī "mirsti, rakstība" un tam sekojošu "hmm".

Paranoja un plāni

Ap vieniem naktī sāku biežāk iet smēķēt. Biju satraucies un gaidīju varas iestāžu klauvējienus pie durvīm. Pārstāju par to domāt, kad atskārtu, ka nedzīvoju savā deklarētajā dzīvesvietā un neesmu tik vienkārši sadzenams rokā. Griezās zobi, knibināju ienadžus. Ar elpošanas vingrinājumu palīdzību nomierinājos. Apēdu krabju salātus un pāris banānus un aizgāju gulēt.

Šīs pieredzes laikā ar sen nebijušu skaidrību un sparu sāku plānot, ko vēlos izdarīt, un jutu motivāciju atgriezties no "trimdas", par kādu man it kā pati pēc savas gribas mēdz kļūt ikdiena. Domāju par saviem draugiem un tuviniekiem – ja nu kāds no jums šo lasa, lūdzu, neuztraucieties! Ar mani viss ir kārtībā. Es apvainošos, ja neticēsiet.

Aizmidzis ap četriem no rīta, es pamodos, nogulējis astoņas stundas, un jutos viegli noguris.

Rezumējot – attiecībā uz halucinogēnajām sēnēm varu tikai piekrist Linam, kurš saka, ka psihedēliskajās pieredzēs intensitāte ir saprecināta ar drošību.

***

Ja psihedēliķi ir droši, kāpēc tie ir aizliegti ar likumu? Nodaļā, kurā viņš apraksta savu dalību zvērināto tiesā (ASV tas ir obligāts pilsoņa pienākums), Lins pievēršas arī šim jautājumam, detalizēti aprakstot, kā psihedēliķi kļuvuši nelegāli, un pārliecinoši balstot Makennas izteikumu, ka tie ir aizliegti, jo rosina intelektuālu nepakļāvību – nevis tāpēc, ka varas pārstāvjiem rūpētu mūsu veselība.

Šeit būtu jāmin arī neskaitāmie pētījumi par psihedēliķu panākumiem depresijas, trauksmes un atkarību ārstēšanā, taču, ja interesē tieši tas, labāks avots ir Maikla Pollana jaunā grāmata, kuru pieminu 2. zemsvītras piezīmē.

***

Lina detalizētākie pieredžu apraksti ir par DMT un psilocibīnu – šķiet, pie marihuānas viņš jau ir pārāk pieradis. Tie liekas citādi nekā mani. Viņš raksta par "citplanētiešu seksu" DMT lietošanas iespaidā, par ļoti paranoiskām situācijām, par psilocibīna pieredzi, kuras laikā viņš kādu brīdi uzskata, ka patiesībā ir citplanētietis, kas "finansiālu iemeslu dēļ" ir iemitinājies Lina ķermenī.

Varbūt tas ir stulbi un nepalīdz tam, ko viņš vēlas paust. Taču "psihedēliskais skatpunkts", kurš Linam ļauj vieglāk nekā vidusmēra cilvēkam pieņemt dažāda rakstura pieredzes, nepaļauties aizspriedumiem un reflektēt, pārlieku bargi netiesājot, tomēr ir visai atbruņojošs.

***

Tāpat "psihedēliskais skatpunkts" ir katalizators tam, kā mainās Lina attieksme pret savu ķermeni. Paplašinājis aktuālā laika griezumu un sācis sevi redzēt kā īsu nogriezni vai punktu cilvēces garajā vēsturē, Lins kanādiešu zobārsta Vestona Praisa (Weston Price, 1870 – 1948) grāmatā par pirmatnējo ļaužu uzturu atrod skaidrojumu tam, kāpēc viņam iepriekš bijis jāizrauj astoņi aizmugurējie zobi: barojoša uztura trūkums pēc lauksaimniecības izgudrošanas esot mainījis cilvēku ķermeņu, tai skaitā sejas un žokļa, formu.

Sapratis uztura nozīmi – un citos veidos "atgriezies pie ķermeņa" –, viņš gluži loģiski uzstāj uz pedantisku ķīmisko piemaisījumu uzskaitījumu, runājot par ēdienu un zālēm. Šeit Lins ar visām četrām ir iekšā pašlaik aktuālajā empowerment un "ķermeņu vēstures" sarunā. Viņš radoši secina, ka miesas deģenerēšanās, nekomfortablā mūsdienu cilvēka ķermeniskā pieredze, noved pie arvien dziļākas atkāpšanās iztēlē, proti, ārpus ķermeņa.

Skatpunkta maiņa liek Linam apsvērt arī vecākus sabiedrības uzbūves modeļus, un viņa apgūtās hipotēzes par ginekocentrisku reliģiju lomu aizvēsturē atklājas arī "Tripa" uzbūvē: sācis ar Makennu, izskaņā viņš pievēršas Harisonai.

***

Nevarētu nepiekrist, ja teiktu, ka "Tripu" var uztvert arī par atskatu uz to, kā Lins kļuva par hipiju. Taču, kā norāda kāds "Goodreads" apskatnieks, Linam, kura saknes meklējamas Āzijā, tas izdodas ticamāk nekā "īstajiem" amerikāņiem, kuri bariem vien brien pa līdzīgu taku.

"Trips" ir sabiedrības un kultūras kritika, spēle ar žanriem, žurnālistisks sacerējums un atsaucēm uz dīvaino un ne tik dīvaino literatūru bagāts pētījums. Lina grāmata ir nedefinējama, un viņš atgādina digitālu šamani, kas, plati smīnēdams, spriņģo pa rozā liedagu. Viņa negantais optimisms grāmatas beigās, nozaudējot telefonu un piedzīvojot kaut ko līdzīgu apgaismībai, to padara vēl vairāk lasīšanas vērtu, lai arī par daudz ko no "Tripā" lasāmā var novilkt vien greizu "interesanti".

Lina vārdi vedina mūs uz oāzi vai, iespējams, dziļāk tuksnesī. Bet uz pārmaiņām noteikti. Un man šķiet, ka, gluži tāpat kā mums ir pieejami vārdi, mums vajadzētu būt pieejamām arī vietām, par kurām viņš runā laikā, kad pasaule svārstās par to, kas cilvēkam ļauts. Domāju, ka cilvēkiem ir jāļauj gan kļūdīties, gan ārstēties. Vai arī – uz sapratnes robežas atklāt ko jaunu un atnest atpakaļ pārējiem, lai cik savāds tas būtu.

 

[1] Par šīs vielas nozīmi Terensa Makennas pieredzē Lins ir rakstījis interneta žurnālam "Vice".

[2] Pirmais "mirklis" ir saistāms ar Timotiju Līriju (1920–1996), kurš 60. gados, būdams profesors Hārvarda universitātē, popularizēja psihedēliķu lietošanu, t.sk. mākslinieku vidū. Tagad, pēc vairāku desmitgažu pārtraukuma, ir atsākušies pētījumi par psihedēliķu iespējamo lietderību garīgu problēmu – atkarību, depresijas, trauksmes – mazināšanā un ārstēšanā. Piemēram, 2016. gadā Džona Hopkinsa universitāte publicēja pētījumu, kurā atklāta pozitīva psilocibīna (aktīvās vielas halucinogēnajās sēnēs) ietekme uz vēža slimnieku garīgo stāvokli, to lietojot terapeitiskos apstākļos. Pārliecinošu ieskatu par psihedēliķu lietošanu terapeitiskos nolūkos var gūt Maikla Pollana (Michael Pollan) jaunākajā grāmatā "Kā izmainīt jūsu domas jeb Ko jaunākie atklājumi psihedēlikā mums māca par apziņu, miršanu, atkarībām, depresiju un transcendenci"

[3] "Tripā", starp citu, aprakstīts arī scenārijs, par kādu man stāstīja veselības mācībā, – lai gan psihedēliķi ķermeniskā ziņā esot tīri nekaitīgi, lietotājs varot sajukt un izlekt pa logu. Slavenākais un, iespējams, vienīgais šāds literatūrā aprakstītais gadījums, kā pārliecinoši izpētījis Lins, ir Frenks Olsons, kāds Centrālās izlūkošanas pārvaldes darbinieks, kuram eksperimentālā kārtā, viņam nezinot, LSD iebaroja kolēģis. Olsons neskaidros apstākļos izlēca pa aizvērtu logu vairākas dienas pēc devas iedarbības beigšanās.

[4] Slavas zenītā Makennas lekcijām - improvizētām, džezīgām "ideju performancēm" - bija vairāki tūkstoši klausītāju.

[5] Vai dvēseli. Otrs grieķiskā salikteņa vārds, dēlikos, nozīmē 'tāds, kas padara skaidru, redzamu'.

[6] Tā tas ir arī manās pieredzēs. Cita starpā šī robežu izšķīšana, manuprāt, saistāma arī ar "valodas zaudēšanu" psihedēlisko pieredžu gaitā. Valoda, kā zināms, darbojas pēc parādību nošķiršanas, definīciju, robežu novilkšanas principa.

[7] Amfetamīna paveids kapsulu formā. ASV to bieži paraksta pret uzmanības deficītu.

[8] Gribētos teikt, ka nevis "aizdomājos", bet gan ka šī doma mani pilnībā pārņēma, piepildīja, liekot "nonākt nulles punktā" utt.

 

Lauris Veips

Lauris Veips ir 30 gadus vecs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!