Šī gada sākumā kāds diezgan jauks precēts pāris iegāja restorānā, lai kopīgi papusdienotu. Bērni bija palikuši pie vecmāmiņas, tāpēc vīrs ar sievu varēja netraucēti baudīt maltīti. Pieaugušie, novietojot virsdrēbes uz pakaramā, no jaku kabatām izņēma savus gudros telefonus, apsēdās pie galda un tā vietā, lai savstarpēji aprunātos, katrs pievērsās ekrānam savā rokā. Tas man atgādina kādu internetā atrastu fotoattēlu, kurā attēlots kādas kafejnīcas logā izkārts uzraksts "Mums nav wi-fi, labāk runājiet savā starpā".
Taisnības labad jāpiemin, ka augstāk minētie pieaugušie bijām mēs ar vīru un tā bija reize, kad mēs ne tikai netraucēti papusdienojām, bet arī izveidojām aizvadītā gada "svētību sarakstu", t.i., atskatījāmies uz iepriekšējā gadā piedzīvoto un pierakstījām lietas, par kurām esam pateicīgi. Tā kā abi ar vīru esam salīdzinoši "digitāli", tad šo procesu veicām ar telefonu palīdzību. Darbus bijām sadalījuši šādi – es pierakstīju, bet vīrs skatījās savā kalendārā, lai atsauktu atmiņā svarīgus un patīkamus notikumus. Pieļauju, ka no malas mēs izskatījāmies ļoti nepieklājīgi – acis no telefona atrāvām tikai tad, kad oficiante mūs apkalpoja, un paralēli ēšanai kaut ko it kā runājām un "bakstījām" savus telefonus.
Izmantojot viedtālruņus un tiem līdzīgās ierīces, mēs varam paveikt daudz vērtīgu lietu, taču mīnuss ir tāds, ka šīs ierīces var kļūt par mūsu dzīves noteicējām – pēc pavisam neilga to lietošanas perioda mēs bez tām jūtamies kā bez rokām. Ar gudrajiem telefoniem mēs ne tikai ceļamies un ejam gulēt, bet arī ēdam un dodamies nokārtot savas dabiskās vajadzības. Turklāt ar laiku šo piemēru savā dzīvē sāk pielietot arī mūsu bērni.
ASV apkopotie dati liecina, ka tīnis vecumā no 12 līdz 17 gadiem mēnesī vidēji uzraksta 2272 īsziņas. Ar interesi izlasīju stāstu par kādu piecpadsmit vadus vecu amerikānieti, kura dienā vidēji uzraksta aptuveni 200 īsziņas – viņa to dara mājās, skolā, mašīnā, pildot mājasdarbus, pirms un pēc sporta treniņiem, kā arī vedot pastaigā suni. Protams, meitene savu telefonu ņem līdzi arī gultā. Mēneša laikā viņa izsūta un saņem 6473 īsziņas. [1] Tiesa, arī tepat Latvijā es esmu dzirdējusi daudzus vecāku stāstus par maziem bērniem, kas sāk trīcēt, ieraugot viedtālruni vai planšetdatoru, kā arī sūdzības par pusaudžiem, kas visu laiku "dzīvo telefonā". Viņi parasti izjūt zināmas bažas par savu bērnu digitālajiem paradumiem un cer, ka kaut kādā veidā tos izdosies mainīt.
Jāatceras gan, ka par tīņiem bērni nepiedzimst. Līdzīgi kā ar veselīga uztura lietošanu un citiem svarīgiem ieradumiem, pamats tiek ielikts jau pirmskolas vecumā, tāpēc liela atbildība, protams, gulstas tieši uz vecāku pleciem. Daudzus paradumus bērniem nemaz nav jāmāca, jo viņi lielākoties kopē to cilvēku rīcību, ar kuriem ir kopā dienas lielāko daļu. Tādējādi tieši pieaugušie ir tie, kas bērniem demonstrē, cik liela loma ir šai ierīcei. Nesen lasīju par kādu pētījumu, kurā atklāts, ka vidēji cilvēki savam telefonam pieskaras ik pēc sešām minūtēm un tajā veic līdz pat 150 darbībām dienā, ieskaitot zvanīšanu, īsziņu rakstīšanu, sociālo tīklu lietošanu, interneta izmantošanu, spēlīšu spēlēšanu, fotografēšanu, mūzikas klausīšanos, modinātāja uzlikšanu. [2] Nav brīnums, ka pat vēl nerunājoši bērni par jautru spēli uzskata telefonsarunu imitēšanu, pie auss pieliekot rotaļu klucīti vai ķemmi, ja viņi redz pieaugušos to darām tik bieži.
Mums ar vīru patīk lietot viedtālruņus, jo varam tajos lasīt grāmatas un atvieglot savu ikdienu ar dažādām noderīgām aplikācijām, taču es nereti sevi pieķeru pie domas par to, kādu vēsti ar savu attieksmi pret telefonu es nododu saviem trīs bērniem, kuri vēl ir pirmskolas vecumā. Tieši tāpēc nerakstīts noteikums, ko mūsu ģimenē cenšamies ievērot, ir šāds – ja maltītes laikā zvana telefons, mēs uz zvanu neatbildam, bet vēlāk atzvanām. Tā kā esam ģimene, kas bērnus izglīto mājmācībā, es pārslēdzu savu telefonu klusuma režīmā arī tad, ka ar bērniem kopā mācos. Tāpat samazinām gudrā telefona nebeidzamo iespēju izmantošanu brīvdienās.
Telefoni, protams, nav vienīgās digitālās ierīces, kas papildina mūsu ikdienu. Lai gan televizors mums nekad nav bijis, teju vienmēr ir ieslēgti datori, jo abi ar vīru strādājam attālināti. Mūsu darbavietas atrodas telpā, kas ir iesaukta par darbistabu, jo tajā visi aktīvi darbojamies – arī mūsu bērni. Šajā istabā ir rotaļlietu plaukti bērniem, galds un krēsli, kā arī paredzēta vieta grāmatu lasīšanai. Bērni ir pieraduši pie ieslēgtiem datoriem, un, lai gan ir vairākas reizes mēģinājuši tiem piekļūt, līdz šim man ir izdevies viņus no tā atrunāt, atgādinot, ka tie ir tēta un mammas darbarīki. Darbavietas ir iekārtotas tā, ka bērni visu laiku var redzēt mūsu datoru monitorus. Jāsaka, ka nekas īpašs viņu skatam nepaveras – vīram pārsvarā ir atvērtas attēlu apstrādes programmas, savukārt uz mana datora visbiežāk redzami "Microsoft Word" dokumenti un mana interneta bloga vietne. Ja es sāku skatīties kādu videoklipu vietnes "YouTube" filmu, tad gan skatītāji ilgi nav jāgaida.
Mūsu ģimenē ir bijis periods, kad bērniem katru dienu ļāvām aptuveni 30 – 45 minūtes skatīties multiplikācijas filmas, un ātri vien viņiem neko citu dzīvē nevajadzēja, kā tikai šīs multenes. Viss kulminējās līdz tam, ka bērni jau no paša rīta interesējās par multenēm un kļuva ļoti neapmierināti, kad to skatīšanās laiks beidzās, tāpēc pēc divām nedēļām mēs to pārtraucām. Uz to pamudināja arī viens no Marijas Montesori pedagoģijas ieteikumiem, kas aicina līdz bērniem sešu gadu vecumam ļaut sevī uzsūkt visu reālo pasauli, atstājot pasaku filmas un multenes vēlākam laikam. Tieši tāpēc mēs dažkārt ļaujam saviem bērniem vērot dažādus dokumentālus "YouTube" videoklipus, piemēram, kulinārijas raidījumus, riteņbraukšanas sacensības, ekspedīcijas dabā u.c. Reiz internetā atradām videoklipu, kurā palēnināti tiek parādīts, kā nepilnās astoņās minūtēs var nodegt māja un kā ugunsdzēsēji steidz to dzēst. Šķiet, ka šai filmiņai ir bijusi ļoti liela ietekme uz vecāko dēlu, jo viņš regulāri atceras, ka pēc maltītes ir jānopūš uz galda novietotās sveces liesma.
Runājot par bērniem vecumā līdz sešiem gadiem, Marija Montessori lieto jēdzienu "uzsūcošais prāts" (absorbent mind), jo šis ir vecums, kurā bērni ir gluži kā švammes un uzsūc pilnīgi VISU, ar ko saskaras. Vienalga, kādā ūdenī mēs šo švammīti ieliktu – tīrā un skaidrā avota ūdenī vai netīrā un duļķainā –, tā uzsūks maksimālu daudzumu šķidruma. Jautājums vien, kāpēc mums kā vecākiem ļaut bērnam uzsūkt apšaubāmas kvalitātes saturu?
Reiz noklausījos divu piecgadnieku sarunu. Viens no viņiem televīzijas seriālus skatās salīdzinoši regulāri, bet otrs neredz tikpat kā nemaz. Bērni krāsoja zīmējumus un sarunājās par dažādām tēmām, tostarp arī par precēšanos. Viens no bērniem teica, ka varētu aprecēt sava sarunbiedra tēti. Otrs bērns izbrīnā atbildēja: "Bet tas taču nav iespējams, jo mans tētis ir apprecējies ar manu mammu!" Pēc tam sekoja ļoti mierīga un paskaidrojoša atbilde: "Tavs tētis var izšķirties un tad apprecēties ar jebkuru citu sievieti!" Es biju pārsteigta, ka bērns to pasniedz kā normālu situāciju – cilvēki šķiras un pēc tam apprecas ar kādu citu. Iespējams, kāds apgalvos, ka tas tiešām ir normāli – lai nu tā būtu. Tomēr diez vai tas ir modelis, kuru lielākā daļa vecāku vēlētos apzināti mācīt saviem bērniem. Izrādās, ka seriāli to var izdarīt mūsu vietā.
Šobrīd dzīvoju ar pārliecību, ka mani bērni neko nenokavēs, ja ar telefonu un datoru pilnvērtīgi saskarsies tikai skolas vecumā, jo, kā rāda pieredze, modernās tehnoloģijas bērni apgūst netverami ātri. Ļoti iespējams, ka jau pavisam drīz nonākšu pie kādas jaunas atziņas šajā jautājumā, tomēr pagaidām vēlos, lai mani bērni vairāk staigātu, skrietu, lēktu, brauktu ar riteņiem, gūstot to pieredzi, kas saistīta ar norisēm reālajā dzīvē.
Izmantotā literatūra:
1. Does Technology Stunt Children’s Social Development? http://realtruth.org/news/090303-008-society.html
2. Ben Spencer, Mobile users can't leave their phone alone for six minutes and check it up to 150 times a day, http://www.dailymail.co.uk/news/article-2276752/Mobile-users-leave-phone-minutes-check-150-times-day.html
Raksts tapis sadarbībā ar "Lattelecom"
2