Ekonomika
10.04.2018

Digitālā ekonomika – valsts pret korporāciju

Komentē
0
Saglabā

Savā pastāvēšanas sākumā Silīcija ielejas augsto tehnoloģiju koncerni bija ekonomikas zvaigznes, kas ar savām inovācijām mums rādīja ceļu uz nākotni un iemiesoja brīvības garu.

Piemēram, digitālās platformas "Uber" – īstas revolucionāres taksometru nozarē – plusi ir acīmredzami, un tos uzskaitīt nav jēgas. Gigantam "Uber" ir daži tūkstoši štata darbinieku, bet uz kontrakta pamata kompānijas labā strādā 2 miljoni autovadītāju visā pasaulē. Pēc "Earnest" datiem, viņu mediānas ienākums ir nedaudz vairāk par 150 dolāriem mēnesī. Kompānija "Uber" taksometru vadītājus neuzskata par saviem darbiniekiem un nepiedāvā viņiem nekādu sociālo paketi: gigants vienkārši paņem 25–40% lielu komisijas maksu no vadītāja un klienta kontakta.

Šī kompānija ir klasisks formulas "uzvarētājs iegūst visu" piemērs. Tomēr ar sasniegto "Uber" negrasās samierināties. Mērķis ir atbrīvoties no vājā posma – 2 miljoniem vadītāju: pašvadāmo auto plaša parādīšanās ielās ir dažu tuvāko gadu jautājums, un "Uber" akcionāriem šī cilvēku grupa vispār vairs nebūs vajadzīga.

Tirgus vara un barjeras konkurentiem

Pati digitālās ekonomikas struktūra veicina monopolvaras veidošanos. IT tehnoloģijas sekmējušas datu apstrādi, glabāšanu un noraidi: šajā sektorā vienīgie milzīgu informācijas kanālu īpašnieki ir inovatori, kuri aktīvi strādā pie tā, lai pie šiem kanāliem nepielaistu konkurentus. Digitālie uzņēmumi varētu aizsargāt savas dominējošās pozīcijas ar patentu vai intelektuālā īpašuma aizsardzības palīdzību. Tomēr šādas metodes prasa komercnoslēpumu atklāšanu.

Rezultātā stratēģisku iemeslu dēļ daudzas kompānijas atturas no tiesību aizsardzības metodēm un konsolidē dominējošās pozīcijas tirgū ar pastāvīgas programmnodrošinājuma atjaunošanas palīdzību, kas kļūst par barjeru, kuru konkurentiem grūti pārvarēt. Tiklīdz parādās jauna tehnoloģija ar lielu potenciālu, lielie tirgus spēlētāji vienkārši iegādājas firmas, kas tām ar attiecīgu inovāciju metušas izaicinājumu: vai nu lai izstrādātu savu analogu, vai arī lai tās slēgtu.

Tiklīdz inovatīvs uzņēmums savai platformai iekarojis dominējošu stāvokli, tā izmērs pārvēršas par konkurētspējas priekšrocību. Izdevumi informācijas apstrādei un glabāšanai pēdējos gados mazinājušies, līdz ar to kompānijām ar izmēra priekšrocībām operatīvie izdevumi ir zemāki, bet to peļņa strauji aug līdztekus lietotāju skaitam. Šīs pašizmaksas un ekonomikas mēroga priekšrocības kļūst par gandrīz nepārvaramu barjeru konkurentiem.

Turklāt šo spēlētaju spēks saistīts ar informāciju, tāpēc to pozīcijas pastiprinās, pateicoties iespējai izmantot klientu personiskos datus kā stratēģisko aktīvu. Rezultātā daudzas IT platformas var uzskatīt par ražotājām šī vārda tradicionālajā izpratnē: tās pašas par sevi ir komunālā infrastruktūra, kas ļauj īstenot koordināciju un informācijas apmaiņu starp lietotājiem dažādās jomās.

Tādas kompānijas kā "Amazon" vai "Facebook" ir tikai vidutājas produktu un pakalpojumu plūsmās, kas tām piešķir ietekmi gan uz ražotājiem, gan patērētājiem. Piemēram, "Amazon" 2014. gadā izmantoja savas pozīcijas grāmatu tirgū, lai bloķētu iepriekšējos "Hachette Book" produkcijas pasūtījumus, kad ar šo izdevniecību risinājās strīds par cenām.

Barjeras ienākšanai digitālajā tirgū patiesi kļuvušas augstas. "Facebook" rīcībā ir ne vien pasaulē lielākā personisko datu banka, bet arī visplašāk izvērstais "sociālais psihogrāfs": lietotāju saraksts un informācija par viņu kontaktiem. "Amazon" rīcībā ir aptverošāka informācija par cenām nekā jebkurai citai kompānijai. Tādi virtuālie balss palīgi kā "Amazon Alexa" vai "Google's Assistant" sniedz šiem koncerniem vēl lielāku kontroli pār to, kā cilvēki izmanto internetu.

Savas jaudas ziņā ar šiem gigantiem spējīgas konkurēt Ķīnas tehnoloģiskās kompānijas "Alibaba", "Baidu" un "Tencent" (ļoti līdzīgas "Amazon", "Google" un "Facebook"), vienlaikus tās neorientējas uz to, lai gūtu neierobežotu pieeju Rietumu patērētājam.

Kāda ir bezmaksas produkta cena

Platforma "Facebook", kurā apmeklētāji pavada caurmērā 50 minūtes dienā, saviem lietotājiem apgalvo, ka šī ir bezmaksas vietne un tāda tā būs vienmēr. Skan skaisti. Šis ir viens no daudzajiem vilinošajiem piedāvājumiem, ar ko tīmeklis pārpildīts. "YouTube" apmeklētāji ik dienu caurskata 1 miljardu stundu video, nemaksājot ne centa.

Šīs "bezmaksas brokastis" izmaksā milzu naudu. Tā kā lietotāji neko netērē par dažādiem elektroniskajiem pakalpojumiem (izņemot tarifu par pieslēgšanos internetam), ekonomisti šādu mijiedarbību nespēj aplūkot kā normālas transakcijas. Bezmaksas patēriņa ekonomiskie raksturlielumi ir pilnīgi citi.

Atšķirībā no tradicionālajiem patērētājiem, tādu platformu kā "Google" vai "Facebook" gadījumā vērtību saražo paši lietotāji. Vienu cilvēku sociālajos tīklos ielādētā informācija un fotogrāfijas piesaista citus cilvēkus.

Bezmaksas pakalpojumu izplatība daļēji ir vēsturisks nopelns. Pirmajos tīmekļa pastāvēšanas gados lietotāji pierada saņemt visu par velti. Viņi līdz šim brīdim maz izprot, cik maksā gūtā informācija; tā kā digitālajām kompānijām ir pieeja miljardiem cilvēku, informācijas izmaksas uz vienu klientu principā ir ļoti zemas: maksas ņemšana pat nav izdevīga.

Lai arī cilvēki neko nemaksā, tādām digitālajām kompānijām kā "Google" vai "Facebook" jāsedz pilnīgi reāli izdevumi: inženieru algas, būvniecība, datu apstrādes un glabāšanas centru uzturēšana. Taču no lietotājiem maksa tiek gūta netiešā veidā: piemēram, publicitāti alkstošām kompānijām tiek izrakstīti rēķini par reklāmas demonstrēšanu milzu auditorijai. Šādā veidā "Facebook" pērn pelnīja ap 5 dolāriem ceturksnī par vienu lietotāju.

Cenu neesamības gadījumā ekonomisti nespēj saprast, ko cilvēki gūst apmaiņā pret saviem datiem un par digitālajiem pakalpojumiem izrādīto uzmanību. Vairāki fakti norāda, ka viņi ir lieli ieguvēji. Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta speciālistu veiktā aptauja atklāja, ka respondenti bezmaksas meklēšanas pakalpojuma reālo cenu novērtē par 16 tūkst dolāru gadā, ģeogrāfisko karšu izmantošanu: par 2800, video straumēšanu par 900 dolāriem.

Viss izskatās pēc pārsteidzoši veiksmīga darījuma, tomēr tas rada problēmu citās (piemēram, nodokļu) sfērās. Rodas pašsaprotami jautājumi. Ja, pārdodot savu produktu, aizliegts izvairīties no nodokļu nomaksas, tad kāpēc gan ar nodokli netiek aplikti sociālo tīklu apmeklētāji, ja viņiem par piegādāto informāciju tiek maksāts pakalpojumu veidā?

Statistikas speciālisti ar milzu grūtībām spēj izprast pasauli bez konkrētām cenām. IKP galvenokārt tiek mērīts ar saskaņā ar tirgus vērtību slēgtu darījumu palīdzību. Leonards Nakamura no Filadelfijas Rezervju bankas un Džons Samuelss no ASV Ekonomiskās analīzes biroja savā pētījumā izmantoja reklāmai iztērēto summu, lai noteiktu šo neuzskaitīto ražošanu; rezumējums: 2013. gadā ASV IKP vajadzēja būt par 10 miljardiem dolāru lielākam.

Vārdu "bez maksas" maģija

Izveidojusies situācija satrauc arī personisko datu aizsardzības cīnītājus. Patērētāji sliecas daudz aktīvāk reaģēt uz vārdu "bezmaksas". Kad "Amazon" pirmoreiz piedāvāja preču bezmaksas piegādi Eiropas valstīs, pasūtījumu daudzums strauji pieauga: izņemot Franciju, kur kļūdas dēļ par katru pasta sūtījumu kompānija apsolīja ņemt 10 centus. Aktīvisti uzskata, ka vārdi "bez maksas" ved pie neapdomātiem lēmumiem, piespiež cilvēkus sniegt par sevi daudz vairāk informācijas, nekā viņi darītu citos gadījumos.

"Medium.com" atgādina, ka lietotāji atteicās maksāt 30 dolāru mēnesī par IT&T pakalpojumiem, kas viņus atbrīvotu no reklāmas, un vienlaikus bija ar mieru nodot savus personiskos datus – fotogrāfijas, pirkstu nospiedumus vai sociālās apdrošināšanas numuru – apmaiņā pret kanēļa cepumiem. Savukārt tūristi Holivudas bulvārī viegli atklāja savas paroles, lai tikai uz sekundi parādītos "Jimmy Kimmel Live" ēterā.

No digitālās naftas – personiskajiem datiem – mēs šķiramies ar ārkārtīgu vieglumu, steigā un neiedziļinoties aizpildot visdažādākās digitālās (un ne tikai!) anketas. Vēl vairāk, to mēs arvien biežāk darām ieraduma režīmā. Piemēram, smieklus raisošs, taču patiess stāsts par kafejnīcu, kur klientiem piedāvāja piedāvāja līgumus par to, ka pēc ēšanas jāizmazgā kafejnīcas tualete. Pāris nedēļu laikā šo dokumentu parakstīja 28 tūkstoši cilvēku.

Vai tuvojas valstu gals?

Izvirzāma arī plašāka tēma: vai korporācijas šajā simtgadē spēs atņemt valstij tās dominējošās organizatoriskās struktūras lomu? Šis ir jautājums, uz ko daudzi domātāji atbild ar kategorisku "jā".

Šādā izaicinošā nākotnes redzējumā nacionālās robežas pakāpeniski izzūd, attiecīgi pārrobežu kompānijām pastiprinot savu ietekmi. Šādas perspektīvas piekritējiem vērojamās globālās tendences, dominējošo kompāniju gigantiskie ienākumi un tirdzniecības barjeru mazināšanās norāda uz digitālo milžu pieaugošo ietekmi.

Pasaules vēsture būtībā ir stāsts par neredzamiem pavedieniem, kas sasaistījuši iedzīvotāju globālo kopienu. Sociālā pamatvienība – cilvēks – daudzējādā ziņā ir vienāda visās pasaules valstīs, tomēr arvien parādās sistēmas, kas cilvēkus pārvērš par skrūvītēm milzu mehānismos. Organizācijas un institūti realizē savu varu, pateicoties atsevišķu personu gatavībai pakļaut sevi plaša mēroga mērķiem.

Pati ideja, ka cilvēki var sākt saliedēties ap korporāciju, nevis valsti, ir kļūdaina. Līdztekus tam pastāv dziļas filozofiska rakstura problēmas, kas attiecināmas uz personiskās motivācijas jautājumiem. Ja korporācijas ar savu ietekmes līmeni sasniegs valstu spēku, atsevišķu indivīdu kolektīviem vajadzēs savas simpātijas pret esošajiem politiķiem pārorientēt par labu lielajām kompānijām.

Nacionālā pašapziņa tikusi ieaudzināta ilgu gadsimtu gaitā, transformējoties ģimenes, kultūras, tradīciju, valodas institūtos. Korporācijas ir relatīvas jaunienācējas pašapziņas politikas jomā un pagaidām neatstāj tik dziļu ietekmi uz cilvēku dzīvi. Tomēr pēdējie notikumi liek gaidīt varas smaguma centra pārvietošanos no valsts uz korporācijām.

Par ko varētu sapņot ikviens politiķis

Pēdējos gados personiskā informācija kļūst par aizvien svarīgāku preci. Taču, ja agrāk šādu ziņu ievākšana bija valsts prerogatīva, tad patlaban ar to nodarbojas galvenokārt korporācijas. Iedzīvotāji relatīvi mierīgi, neraugoties pat uz nesenā "Facebook-Cambridge Analytica" skandāla sekām, ļauj kompānijām gūt milzīgu daudzumu informācijas par sevi.

Pēdējo 20 gadu laikā tādas kompānijas kā "Facebook", "Google" un "Amazon" kļuvušas par mūsu dzīves sastāvdaļu; tās savākušas ārkārtīgi lielu informācijas apjomu par saviem lietotājiem. Šīs izstrādes digitālajiem gigantiem ļāvušas gūt daudz zināšanu par cilvēku dzīvi: par kaut ko tādu varētu tikai sapņot politiķis pirms vēlēšanām.

Informācijas masīvi par cilvēku dzīvi gūst atspoguļojumu sociālajos tīklos, un, tam turpinoties, kompānijas drīz pārvaldīs vairāk datu par atsevišķām personām nekā nacionālās valdības, kurām lielā mērā ir ierobežota piekļuve informācijai, ko tās apkopo un glabā.

Vēl 2012. gadā pie kāda mazumtirdzniecības tīkla "Target" veikala direktora ielauzās satracināts 14 gadu vecas meitenes tēvs ar vairākiem grūtniecēm paredzētiem katalogiem un kuponu kaudzi rokās. Viņš jutās sašutis, kāpēc viņa meitai skolniecei sūta materiālus, kas uz viņu neattiecoties. Direktors atzinās, ka viņa veikalā tiek testēta grūtniecēm paredzēta analītiķu izstrādāta profila sistēma. Pēc dažām dienām tēvs zvanīja veikala direktoram, lai atvainotos: noskaidrojās, ka meita gaida bērnu. Informācijas sistēma izanalizēja meitas iepirkšanās paradumus un saprata, ka viņa ir stāvoklī: agrāk nekā vecāki vai meita pati.

Nav saprotams, ko spēj noteikt "Amazon", ja pat bankas, balstoties uz pirkumu vēsturi, ar 99% augstu varbūtību spēj fiksēt, vai klientam ir mīļākā. Labi zināms: jo vairāk tev ir informācijas par kādu, jo vieglāk ar viņu manipulēt un "palīdzēt" viņam izvēlēties.

Cīņā par sirdi un prātu nav grūti iedomāties, ka digitālās kompānijas kādudien gūs vairāk iespēju nekā nacionālā valdība, lai pārliecinātu vienu vai otru cilvēku būt vienisprātis ar tās interesēm. Tā var būt atslēga uz milzīgu ietekmi. Korporācijas visā pasaulē turpina ielauzties cilvēku dzīvē tādā pakāpē, ka beigu galā tās spēs sacensties ar valsti cīņā par varu.

Pretuzbrukums sācies

Jau patlaban izskatās, ka valstis nobriedušas uzbrukumam korporācijām, patlaban kā ieroci pirmkārt izmantojot pretmonopolu likumdošanu un prasības nomaksāt taisnīgus nodokļus, vienlaikus mēģinot atšķetināt juridiskas ekvilibristikas trikus.

Turklāt neapmierinātības iemesli un mērķi ir acīmredzami. Piemēram, "Google" kopējā nodokļu saistību summa Apvienotajā Karalistē vien no 2005. līdz 2015. gadam bija ap 200 miljonu mārciņu, kamēr koncerna gūtie ienākumi valstī šajā laikposmā tur bija 24 miljardus mārciņu lieli. 2017. gada jūnijā EK pretmonopolu dienests piesprieda "Google", kas kontrolē ap 90% interneta meklēšanas tirgus ES dalībvalstīs, 2,4 miljardus mārciņu lielu sodu par dominējošā stāvokļa izmantošanu citu savu resursu virzīšanai. Arī Indijas Konkurences aizsardzības komisija piespriedusi "Google" sodu 1,36 miljardu rūpiju apmērā par dominējošā stāvokļa izmantošanu meklēšanas segmentā, lai palielinātu sava servisa "Google Flight" apmeklētību.

Francijas pretmonopolu institūcijas DGCCRF pārbaudes rezultātā noskaidrojās, ka "Amazon", izmantojot savu dominējošo stāvokli tirgū, bieži vieš negaidītas izmaiņas ar Francijas kompānijām slēgto kontraktu nosacījumos, kā arī vienpusīgi pārtrauc to izpildi. Līdz ar to franču varas iestādes pieprasīja no "Amazon" soda naudu 10 miljonu eiro apmērā. 2016. gada martā Milānas prokuratūra paziņoja, ka "Amazon" no 2011. līdz 2015. gadam nav iemaksājusi valsts kasē nodokļus 120–130 miljonu eiro apmērā. 2017. gada decembrī korporācija bija ar mieru samaksāt 100 miljonus eiro.

"Bezmaksas brokastu" cena tiks rēķināta

Vērojami arī pirmie iedīgļi un rezultāti digitālo kompāniju darbības algoritmu novērtēšanā. Kas ir "Uber"? Paša milža atbilde: tehnoloģiskā kompānija, kas izveidojusi aplikāciju, kura par naudu cilvēkiem palīdz no punkta A nokļūt punktā B. Taču saskaņā ar ES Augstākās tiesas pērn pieņemto verdiktu "Uber" ir transporta kompānija, kas ES teritorijā pakļauta attiecīgam regulējumam ar no tā izrietošajām sekām, tostarp taksometru vadītāju licenču jomā.

Līdztekus no šī tiesas lēmuma izriet sekas, kas svarīgas visiem konkrētās jomas uzņēmumiem. Pieņemot lēmumu "Uber" uzskatīt par transporta kompāniju, ES Augstākā tiesa ar to liek saprast, ka analoģiskām platformām (piemēram, "Airbnb") Eiropā jātiek regulētām līdzīgi. Tas nozīmē, ka no neatkarīgiem darba ņēmējiem (kuri parasti saņem mazāk sociālo labumu un tiesisko aizsardzību gan ES, gan ASV) atkarīgajām kompānijām nodarbinātos nāksies fiksēt štata darbinieku statusā.

Daži uzskata: kompāniju ienākumu koncentrāciju nav jēgas sasaistīt ar konkurences mazināšanos. Eksperti turpina diskusijas, vai un kā mainīt attieksmi pret bezmaksas digitālo ekonomiku. Daudzi uzstāj uz stingrākām regulējošām normām, citi iestājas par to, lai patērētājam tiktu dota iespēja maksāt par savu lapu sociālajos tīklos, atsakoties no reklāmām un digitālās anketas aizpildīšanas. Skaidrs ir tas, ka agrāk vai vēlāk tiks rēķināta "bezmaksas brokastu" cena.

Korporāciju oponentiem nepieciešams izvērtēt, kā strādā tehnoloģiskie tirgi. Atbilstoši centralizācijas izpratnei, kas arvien biežāk tiek apspriesta ekonomistu un kontroles speciālistu vidū, personiskie dati ir valūta, par kuru klienti faktiski saņem pakalpojumus. Ja raugāmies caur šo prizmu, tehnoloģiskie giganti apmaiņā pret savu pakalpojumu gūst vērtīgu informāciju: par savu lietotāju uzvedību, par viņu draugiem un patēriņa ierašām.

Tādas kompānijas kā "Facebook" vai "Google" eksistē, pateicoties tieši mūsu sniegtajai un piegādātajai informācijai. Katrs klikšķis, katrs pirkums, katrs komentārs internetā tiek izsekots, apstrādāts, pārdots. Datu apstrādes globālo mehānismu šobrīd jau grūti kontrolēt.

Nesen ievērības prožektoru staros skaidri ieraudzījām "Facebook" biznesa modeli: maksimāli precīzi sašķirot savas platformas lietotājus atbilstoši viņu preferencēm un interesēm, lai pēc tam šos vērtīgos datus notirgotu reklāmdevējiem. Mēs, lietotāji, esam produkts.

Ko darīt ar digitālo naftu

Līdzīgi tam, kā ASV 19. gadsimtā izstrādāja detalizētu noteikumu sistēmu attiecībā uz intelektuālo īpašumu, mūsdienās nepieciešams jauns normu kopums īpašuma pārvaldei un datu apmaiņai: lai atsevišķam indivīdam nodrošinātu nesatricināmas tiesības.

Būtībā tas nozīmē piešķirt cilvēkiem lielāku kontroli pār savu informāciju. Ja lietotājam nav iebildumu, pamatdatiem jābūt pieejamiem reālā laika režīmā visām kompānijām: līdzīgi tam, kā Eiropas bankas tagad spiestas rīkoties ar informāciju par klientu kontiem.

Regulējošās institūcijas var piespiest platformu kompānijas dot konkurentiem pieejamu bezpersonisku datu masīvus par maksu. Prasības par kolektīvu datu izmantošanu var variēt atkarībā no kompāniju lieluma: jo lielāka platforma, jo ar lielāku datu apjomu tai vajadzētu dalīties. Šādi mehānismi datus pārvērstu no konkurenci apspiedošu gigantu slepenajām rezervēm par to, ar ko lietotāji dalās centienos sekmēt inovācijas.

Šādus pasākumus nav viegli īstenot, tomēr tie savaldīs digitālos gigantus, nenopostot viņu devumu. Lietotājiem būs vieglāk pārslēgties no viena pakalpojuma uz citu. Jaunas konkurējošas kompānijas gūs pieeju zināmiem datiem, kas pieder lielākām kompānijām, līdz ar to tām būs vienkāršāk izvairīties no aprīšanas un sasniegt brieduma periodu.

Tāpat arī likumus, kas vērsti uz personiskās informācijas aizsardzību, nepieciešams pārskatīt: lai IT kompānijas negūtu iespēju neierobežoti pelnīt ar šīs informācijas ekspluatāciju un manipulēt ar to.

Agnis Buda

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!