Par grupas "K.Remonts" atkalapvienošanās koncertu 2014. gada 25. aprīlī.
Atceros grupas "Tumors" debijas albuma prezentācijas koncertu 2007. gadā Baldones Kultūras namā. Pirms paša "Tumora" koncertā spēlēja gan "Bērnības Milicija", gan "KGDJ", gan, šķiet, "Židrūns", gan "K.Remonts". Tajā laikā, tvīkdams pēc pankroka, koncentrējos uz "Tumora" gaidīšanu, bet atceros arī "Remontu" – kaut ko dīvainu, nedaudz līdzīgu "Pastniekiem", bet tomēr citādu.
Atceros dažādus "Rīgas Viļņu" koncertus, arī to, kas nesen notika "Bildēs" – brīžiem tā nedaudz bēdīgi, brīžiem sirsnīgi, brīžiem nedaudz smieklīgi.
Nu, lūk, un 25. aprīlī samērā pilnajā "Palladium" koncertzālē uz skatuves uznāk "K.Remonts". Pirmās dziesmas dzied Akuratere, spīd prožektori, un atkal ir tāda dīvaina sajūta, līdzīga kā toreiz Baldonē. Pēc koncerta ir daudz runāts, lasīts un spriests par to, kāds tas bija un kāds nebija, ko vajadzēja, ko nevajadzēja. Bet tā sajūta, lūk, ir tāda, ka tiek piedzīvota ļoti īpatnēja mūzika, cita kaluma mūzika. Pretēji mūsdienu jauno grupu, mūsdienu festivālu un pasaulē atzīto mūziķu koncertiem, šķiet, ka mūziku neved uz priekšu ambīcijas vai vēlme kaut kur tikt, kaut kur virzīties, muzikāli kaut ko atklāt, bet paliek iespaids, ka tiek spēlēts tieši mūzikas (vai, precīzāk, dziesmu) un kopā būšanas dēļ.
Protams, ir arī piebildes par praktisko pusi, piemēram, Žildes dziedātā "Iela" nedaudz liek vilties, gaismas varētu būt pārdomātākas, skaņa ir kā jau "Palladium" – varētu daudz labāk utt., bet tas paliek otrajā plānā aiz visa plašā sajūtu arsenāla.
Par koncertiem nereti var runāt pēc kādas sagatavotas formulas: "bija labāk nekā iepriekšējā koncertā", "šoreiz bija slikta skaņa", "skan tik līdzīgi (vai atšķirīgi) no pārējā šajā sezonā/ gadā/ valstī/ žanrā dzirdētā", "o, es beidzot viņus redzēju dzīvajā" vai kā līdzīgi. Dažkārt vispār nevar runāt, jo nav ko teikt. Šoreiz situācija ir īpatnēja – beidzot tiek pieredzēts pilnvērtīgs koncerts astoņdesmito gadu latviešu grupai, kura līdz šim ir bijusi vairāk nekā mīts – ir maz ierakstu, ir pāris video internetā, ir atmiņas un stāsti, bet kopumā tomēr šķiet, ka "K.Remonts" nekad nav atradis savu vietu. Astoņdesmitie gadi latviešu mūzikā asociējas ar atmodas garu, lai gan, protams, pastāv "Dzelteno pastnieku" autonomā realitāte un pastāv "NSRD" paralēlais kosmoss, taču nav iespējams runāt par tādu kā alternatīvās mūzikas scēnu, kurā sava vieta varētu būt "K.Remontam". Pēcāk grupa nozūd, ik pa brīdim nedaudz uzplaiksnot, bet nekad nekļūstot pieredzēta līdz galam.
Koncertā šķiet, ka tiek sagaidīta sen neredzēta, leģendāra grupa, līdzīgi kā nupat pieredzētajos "Jauns Mēness" koncertos, taču trūkst leģitīmu pieturas punktu, no kuriem vadīties, domājot par "K.Remontu". Atšķirībā no, piemēram, pieminētā "Jaunā Mēness", "K.Remontam" nav internetā rokā sadzenamu albumu strīpa, plauktā nav noputējušu kasešu kaudzītes, nav video ar koncertiem pārpildītās estrādēs. Ir izdotie "Melnraksti" un pavisam nedaudz citu atrodamu liecību, bet tas arī viss. Rodamais skaidrojums minētajai dīvainajai sajūtai varētu būt tāds, ka grupa, esot ļoti īpatnēja un spoža savā kontekstā, tā arī nepiedzīvoja nopietni apskaņotus koncertus un tādu kā īstu grupas dzīvi – koncertā līdzi mūzikai nāk tādas kā gaisā viegli jaušamas skumjas par iepriekšminēto, šķiet, ka grupas līdera Jura Riekstiņa acīs ir redzams prieks, kuram tur vajadzēja būt jau pirms daudziem gadiem.
Šie dīvainie apstākļi, šis gļuks ļoti īpatnēji papildina koncerta mūzikas neordināro raksturu. Par spīti tam, ka grupa manāmi nav kopīgi muzicējusi vērā ņemamu laiku, Akurateres balss kombinācija ar smalkajiem, asprātīgajiem tekstiem un Latvijas mūzikā faktiski nepieredzētu pieeju aranžējumam un muzikalitātei spilgti apliecina to, cik liels tīrradnis ir "K.Remonts". Nelutinošie apstākļi grupas vēstures gaitā aprīļa vakarā liek nostrādāt ļoti savādam emociju spektram, kas aizsniedz tādus prāta un sirds stūrus, kuri reti tiek apzināti. Tās pat nav skumjas par nerealizētu iespēju, bet drīzāk skarba realitātes liecība, kura konfliktē ar "K.Remonta" dziesmu siltumu, maigumu vai brīžiem tieši pretēji – sparu un aizrautību.
Kamēr Ginta Solas sejas izteiksmes izmaiņu neesamība netraucē viņa virtuozitātei, Jura Kroiča bungas mūziku notur azartiskā grūvā, kuram teju vai piedien vietām manāmās neprecizitātes un kļūdiņas. Jura Riekstiņa basa spēle ir nepretencioza, taču kvalitatīva, un dažos brīžos viņa sejā ir redzams patiess, aizkustinošs prieks par to, ka "K.Remonts" piedzīvo augšāmcelšanos. Ievas Akurateres vokāls patiešām ir meistarīgs un apbrīnojams, izpildot neatkārtojamos falseta meistarstiķus.
Runājot par muzikālo pusi tomēr ir jāmin pāris vārdi par to, ka daļu koncerta dziesmu dzied viesvokālisti. Dziesmas, kurās oriģināli skan vīrieša vokāls, dzied gan Jānis Žilde, gan Juris Lasinskis, gan Imants Daksis, gan Pēteris Riekstiņš, gan grupas pirmais vokālists – Andris Brečs. Šis ir samērā veiksmīgs risinājums atkalapvienošanās koncertā, ņemot vērā grupas biogrāfiju (par kuru sīkāk var uzzināt, piemēram, tepat nesen publicētajā intervijā ar Juri Riekstiņu), taču tajā pašā laikā tas ir arī koncerta vājākais punkts. Vokālistu maiņa un to savstarpējā atšķirība brīžiem kontrastē ar "K.Remonta" new wave intīmo skanējumu, atsevišķos brīžos radot pārāk rasolīgu atmosfēru, taču tās deva ir pietiekami maza, lai būtu iespējams to ignorēt.
Līdzās Akurateres dziedātajām dziesmām, manuprāt, visspēcīgāk izskan Imanta Dakša dziedātā dziesma "Dievs guļ" – apklusinot visas iepriekš aprakstītās pārdomas skan patiešām smeldzīga, trāpīga un oriģināla mūzika, skan patiešām skaista dziesma. Nupat ir izziņots, ka "K.Remonts" tomēr uzstāsies arī šīgada "Positivus" festivālā, kas dod otro iespēju visiem tiem, kuri 25. aprīļa vakarā nebija "Palladium". Tā nu joprojām kaut kur Dievs guļ, atkal iekrācies, un joprojām turpina kult debesis.
0