Šie ir pirmie divi ieraksti Riharda Bargā dienasgrāmatā (2. vāka attēlu sk. augstāk), ar kuru daži no lasītājiem fragmentāri varēja iepazīties 2006. gada Muzeju nakts pasākumā Rakstniecības muzejā paša autora lasījumā. Līdz šim vairāki, kas lasījuši vai dzirdējuši tās saturu, ir izteikuši vēlēšanos redzēt to iespiestu grāmatā. Novēlam veiksmi.
¼ Satori
___
1982. gada 6. jūnijā
Pagājis skolas laiks, pienācis brīvlaiks. Vēl nesen visi gājām skolā, mācījāmies, gaidījām vasaru, laiku, kad būsim brīvi no mācībām, bet jau tagad gribas atkal iet skolā. Tā jau saka, ka cilvēks grib to, kā nav. Man šī vasara sākusies kaut kā īpaši. Gandrīz katru dienu es varu peldēties, kas pagājšgad bija nepiepildāms sapnis. Sākumā braucām peldēties uz grantsbedrēm, taču tur ir ļoti sekls un nav interesanti peldēt. Tad mēs braucām uz Rūjām. Tur gandrīz visur ir baigi dziļš. Kaut cik es peldēt māku. Kad es peldu pa dziļumu, man pārskrien mazas trīsas. Tas man liekas jauki. Tad vēl mēs lecam no dambja uz kājām ūdenī. Reiz es peldēju pa dziļumu un domāju, ka esmu jau krastā un gribēju nolaist kājas pie zemes, bet sapratu, ka apakšā ir ūdens. Es pārbijos, mani pārņēma drebuļi. Man bija tāda sajūta... es pat nezinu, kāda. No tā brīža man ir tāda slikta nojauta, ka es tuvojos savai nāvei. Man ir bailes. Bet no šīm peldēm es nevaru atteikties. Tās mani pievelk. Tas ir kaut kas mistisks. Pēc filmas „ABBA” noskatīšanās man uznāca bezgalīgas ilgas kļūt tādam pašam kā viņi. Tas taču ir tik šausmīgi skaisti... es pat to nevaru izteikt. Es arī centīšos pēc tāda stāvokļa. Viņi gan dzied, kas pats par sevi ir romantiski, gan iegūst par to kolosālas naudas summas. Es nezinu, ja es nekļūšu par dziedātāju, es laikam sajukšu prātā. Tas ir mans mūža sapnis. Man gribas dzīvot ārzemēs, laikam tāpēc, ka tur dziedātājiem ir augstāks stāvoklis sabiedrībā, tur vairāk maksā, un vispār visi ārzemnieki ir temperamentīgāki, smalkāki, izglītotāki. Es lasu grāmatas par ārzemēm, par kapitālistiskajām valstīm, un tās ir interesantākas par mūsu grāmatām, tas laikam ir iekārtas ietekmē. Es gribu strādāt kolhozā, bet Batņa visus līdz 16 gadiem no darba atlaidis. Pionieru darba nometnē vietu nav. Labi, ka par praksi vēl maksā. Es gribu nopirkt tranzistoru, modernas saules brilles (tas viss ir iespēju robežās), dilstošos džinsus, magnetafonu, elektronisko pulksteni, saliekamo velosipēdu (to visu es laikam nedabūšu, jo tas ir ļoti dārgi!). Es sarakstos ar kādu meiteni no Krievijas. Viņa tagad ir pionieru nometnē, tāpēc neraksta. Kad atbrauks, viņa atrakstīs. Nesaprotu, bet es dažkārt, kā man liekas, kļūstu par „rasistu”. Es ienīstu visus, visus, kas iebraukuši Latvijā, kas nav latviešu tautības, it sevišķi krievus. Ko viņi meklē mūsu mazajā republikā!? Lai brauc uz savu lielo Krieviju, viņiem tur vietas pietiek!!! It sevišķi es ienīstu Burcevu, Koroļovu (tā nu ir tipiska krievu ļuļa!). Viņas vienmēr man nezin kāpēc uzkasās. It sevišķi Burceva. Ja es varētu, es viņu nožņaugtu! Un šo mazo Burcevēnu, kas ar tik kārām acīm uz visu lūr, kā uz savējo. Tas viss ir mūsu. Mūsu - latviešu.
Šis skolas gads man likās par visiem sešiem skaistāks. To padarīja skaistu gan notikumi ar meitenēm, gan savādas izjūtas, redzot Aivaru un runājot ar to, biežie deju vakari... un vēl un vēl, nemaz nevar izskaitīt. Tikai otrajā pusgadā es ieraudzīju pirmo meiteni, kurai ir skaists augums, kā arī seja. Viņu sauc Vita Mazure.
Mūsu strīdi ar Ingrīdu turpinās. Viņa visu laiku grib panākt, lai es dancoju pēc viņas stabules. Taču es to negribu. Šorīt mums iznāca strīds. Viņa gribēja ņemt lielāko robiskvīta gabaliņu, kas bija nolikts man, bet es to negribēju. Viņa sēdās uz krēsla, es to parāvu nost, un Ingrīda bļaudama nosēdās uz grīdas. Tētis mani par to gandrīz nosita. Es jau sen skatos, ka tētis Ingrīdu mīl vairāk nekā mani. Vakaros apčubina viņu, bet man pat nepienāk tuvumā. Es pret to neesmu vienaldzīgs. Kad es Ingrīdu „apsēdināju” uz grīdas, tētis teica, ka viņš to pieminēšot uz visu mūžu. Tagad televīzijā iet filma „Ilgais ceļš kāpās”. Baigi forša filma, Rīgas kst. Ir pienākusi vēl viena vasara, tā paies, nu es kļūšu par vēl vienu vasaru vecāks. Es nevaru iedomāties, kā tas būs, kad pienāks 2000. gads. Tagad man liekas, ka pieaugušajiem ir jauka dzīve, bet, kad izaugšu, man liksies, cik labi bija bērnībā, nebija jāstrādā. Ja nekļūšu dziedātājs, tad katrā ziņā strādāšu garīgu, tīru darbu. Gribās kļūt par ārstu. Mēs nesen bijām uz salidojumu Apšuciemā. Tur mēs peldējāmies jūrā, bija dažādas sacensības, gulējām teltīs. Vasara sākusies brīnišķīgi. Trūkst tikai spraigu, asu notikumu. Katru vasaru pie vecāsmātes ciemos brauc Ilva Grāvīte no Rīgas. Viņa šogad beidz 4. klasi. Baigā dievgosniņa. Viņa mani ievilka pagrabā un prasīja, vai es būšu viņas brūtgāns un vai es viņu mīlu. Es visādi izvairījos... tā kā dulls. Es taču varēju pateikt „jā” un viņu izmuļķot. Šovasar mēs to izdarīsim, mēs ar Armandu viņu izmuļķosim. Ja nav citas izklaidēšanās, tad var atļauties arī kaut ko tādu. Mums, bērniem (es rakstu „bērniem”, kaut gan pats sevi sen jau neuzskatu par bērnu), nekur nav vietas, visur mūs dzenā. Kad beidzot arī mums kaut būs vieta? Kad beidzot uzcels arī kaut ko mums?!!
Šodien visu dienu bijām pie omītes. Tētis žāvēja gaļu. Pēc tam mēs domājām ar tēti, mammu un Ingrīdu braukt uz Rūjām peldēties. Tad pēkšņi laika apstākļi mainījās. Debesis apmācās, sāka pūst auksts vējš. Kā par spīti! Pēdējās trīs nedēļas no karstuma nosmakt varēja, un pēkšņi šajā dienā vajadzēja apmākties. Mūsu brauciens izjuka.
Es tā ievēroju, ka tētis uz manīm tā šķībi skatījās, kad es lecu „zaldātiņā” un niru. Es laikam to nemāku darīt. Viņš teica: „Pietiek muļķoties! Lien laukā no ūdens!” Tētis saka, lai es nepeldu tālu un nelecu „zaldātiņā”, laikam baidās, ka es varu noslīkt. Viņš saka, ja es lecu no dambja, tad lai lecu uz galvas ņurciņā. Bet es to kaut kā baidos darīt, baidos noslīkt, baidos, ka neuznākšu augšā... un tad vēl šī sliktā nojausma. Labāk es tā nelekšu. Varbūt vienīgi, kad būsim vieni ar tēti. [..]
Pirmdiena, 1982. gada 7. jūnijā
Šodien diena pagāja pārsteidzoši ātri. No rīta skatījos filmas bērniem. Pēc tam pa radio raidīja Z. Liepiņa dziesmas. Es šausmīgi mīlu atdarināt dziedātājus, plātīt muti un vienatnē dejot. Pēc pusdienas es biju aizgājis pie mammas uz kantori. Ina ir sagriezusi labo roku un nevar strādāt. Tāpēc es mammai palīdzēju. Tikai tagad es patiesi nojautu, cik garlaicīgs ir grāmatveža darbs. Visu dienu papīri, papīri, papīri... Šausmīgi nepatīkams darbs.
Es nezinu, bet man ir kaut kāds nelabs niķis, es klausos lielu cilvēku sarunās. Šodien dzirdēju, ka Koroļoviene esot ieskrējusi ēdnīcā, tai laikā, kad tur notika Firleja Ērika bēres. Viņa esot lamājusi nelaiķi par lopu. Tiešām galīgi stulba palikusi! Tā izturēties! Pie tam vēl cilvēku, radu, sievas klātbūtnē! Tur aiz sāpēm varēja nomirt. Kad biju Apšuciemā, blakus mūsu teltij bija Kandavas internātskolas telts. Tajā gulēja četras meitenes. Viena no Rīgas, viņu sauca Evija, viena no Sabiles, viņu sauca Sintija Feldberga (tāds pats uzvārds kā Ilgonim. Varbūt tā ir Ilgoņa bijušā tēva meita), viena no Vānes - Inga, un no Ozolpils - Vineta. Man ir viņu adreses. Arī es viņām joka pēc aizsūtīju savu adresi. No viņām nav atbildes. Varbūt man aizrakstīt. Citādi baigi garlaicīgi, gribas ar kaut ko izklaidēties. Laikam būs jāpaākstās ar viņām. Tikai tā lai citi neuzzin, atkal izkliegs pa visu Slampi. Pēc tam kausies tikai „Brūtgāns, brūtgāns, jau ar mazgadīgām pinās!” Man viņas neinteresē, tas tikai tā, prieka pēc. Īstenībā man patīk citas meitenes. Es pat lāgā nezinu, kā tās kandavnieces izskatās. Man nekas tāds ar meitenēm nav bijis. Vienīgi viens mazs gadījums, kuru arī nezin vai var ņemt nopietni. Man Solvita patika tā nekas, bet man jau patīk ar meitenēm papļāpāt, paamizēties. Nu ne jau ar vienu pašu Solvitu. Mūsu skolā jau ir daudz skaistu meiteņu. Tā divas dienas pirms liecību izdošanas, mēs labojām krievu valodas kabinetā grāmatas. Es pieeju pie Solvitas sola paņemt līmi. Es pieeju un gribu ņemt līmi, bet viņa skatās uz mani tādām acīm, tieši acīs un smaida. Tā tas ilga ceturtdaļminūtes. Tad es paņēmu līmi un aizgāju. Bet mani neviena tā sevišķi nepievelk, kā tas aprakstīs daudzās grāmatās. Es jau rakstīju, man patīk daudzas meitenes. Tagad to vidū parādījusies arī Vita. Un tad vēl šī Katkova Solvita. Man pret viņu ir kaut kāds sirds siltums, tāds kā žēlums. Viņai taču nav labās rokas pirkstu. Viņai liekas, ka es esmu viņas draugs, bet neizjūtu nekā cita kā vienīgi žēlumu pret viņu. Man vienā ballē uznāca tāda lēkme, ka es viņu lūdzu nepārtraukti uz deju, bet tas ātri pārgāja. Man ir ļoti sāpīgi viņu pievilt. Ja nu viņa izjūt patiesu draudzību. Tagad drusku par Aiju. Kā jau teicu, man patīk amizēties ar meitenēm. Ar Aiju ir tas pats. Mani pievelk varbūt tieši šis viņas vulgārisms. Viņa brīžiem izturas pret mani nievājoši, bet tik un tā man viņa patīk. Ar Zaķi Sandru saistās mani bērnības sapņi. Viņa taču bija mana deju partnere. Viņā ir kaut kas sens, draudzīgs. Viņa pati ir izaugusi pasakainā vidē - meža malā. Kad es reiz iegāju šai mežā, man likās, es ieeju pasakā. Tur ir tik jauki. Dace Brauna izceļas ar savu smuko ģīmi. Ar viņu ir tāpat kā ar Aiju. Šodien nācu no kantora, man no muguras nāca kāda skuķene ar blondiem matiem. Viņa baigi saka: „Bargais, pagaidi!” Es pagriezos, viņa saka, ka mani saukusi maza meitenīte, kas gāja viņai līdzi. Pēc tam atkārtojās tas pats. Es parādīju ar pirkstu pie deniņiem un aizgāju. Vispār Aija atļāvās pret mani kaut ko vairāk, vispār es nezinu, vai es to uzskatu pareizi, bet bija tāds notikums. Nesen Klubā gāja filma „Rallijs”. Laba filma. Filmas laikā Aija mani pasauca. Viņa sēdēja vienu rindu tālāk. Viņa pieliecās man tuvu klāt un kaut ko čukstēja. Es neko nesapratu. Pēc tam izrādījās, viņa man teikusi, ka mūsu klasē būs jauns skolēns ar uzvārdu Viekalis, Viekalim no 9. kl. brālis. Es viņu no tāluma redzēju. Diezgan glīts puisītis. Neko teikt. Varbūt pat iegūs visu meiteņu apbrīnu. Lai tikai pamēģina. Es no viņa brāļa nebaidos. Tagad pa televizoru rāda Raffaellas Karras koncertu. Forša dziedātāja. Viņai ir laba balss. Arī viņa ir slavena dziedātāja.
Es atradu savu veco dienasgrāmatu. Izlasīju. Tajā sarakstītas baigās muļķības. Es dienasgrāmatu sadedzināju. Ingrīda sākusi rakņāties pa manām domām. Viss viņai jāzin, par meitenēm it sevišķi. Dienasgrāmata man no visiem jāslēpj. Es negribu, ka viņu lasa.
Vecajā dienasgrāmatā viss bija aprakstīts pārāk oficiāli. „No tikiem līdz tikiem es darīju to un to.” Nekas cits. Šausmīgi garlaicīgi. Un daži stulbi teikumi. Šajā dienasgrāmatā es aprakstu savas izjūtas un domas. Šī dienasgrāmata ir pavisam kas cits, nekā vecā, tāpēc arī katrai dienai esmu atveltījis tik daudz papīra un tintes.
Šovakar pasveicināju Ingūnas mammu, teicu: „Labvakar!”, viņa nikni atbildēja: „Labdien!!!” Viņa laikam ir nikna tāpēc, ka mamma aizgāja pie Rutas uz Ērika Firleja bērēm. Viņas ar Rutu ir divas sāncenses. Helga bija viņa īstā sieva. Nelaiķis nevarēja viņu izturēt, viņam iepatikās Ruta. Viņš aizgāja pie Rutas. Helga ir ļoti nikna uz mums tāpēc, ka Ruta strādā kopā ar mammu, slauka amfiteātri. Ruta ļoti pārdzīvo Ērika Firleja nāvi, tāpēc neierodas pat darbā, bet Helga tikai šņāc... Bet vispār arī Ruta ir drusciņ vainīga. Abas viņas ir „labas”. Abas ir vainīgas. Bet Helga izturas pārāk izaicinoši. Mēs neesam vainīgi viņas dzīvē.
0