Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Redakcijas sleja
12.05.2014

Deviņcollīgs kaifs

Komentē
4
Saglabā

Pirms nedēļas "Arēnā Rīga" notika amerikāņu grupas "Nine Inch Nails" koncerts. Šāds teikums, uzrakstīts bez epitetiem, pārspīlējumiem un izsaukuma zīmēm, izskatās tukšs un nepilnvērtīgs. Parasti, rakstot par viņu šoviem, tiek izmantoti dažādi vairāk vai mazāk nodrāzti un tikai retumis oriģināli vārdu savienojumi. Tieši par to, kādā valodā un ko tieši iespējams pateikt par populāru un vienlaikus šauras nišas mūziku, es domāju, klausoties perfekti atstrādātās un vienmērīgos triecienos sadalītās mūzikas skaņās.

Viens no visdumjākajiem epitetiem, ko lieto mūzikas ziņu redaktori, ir "leģendārā grupa", kas vieglu roku tiek piešķirts jebkuram muzikālam kolektīvam, kurš pastāv vismaz desmit gadus un ir manīts ilgstošās koncertturnejās lietojam alkoholu. Nekādas citas "leģendas" parasti šīm grupām vai solistiem nav. Kaut kur sakāvušies, izdemolējuši kādu viesnīcas numuriņu, novilkuši bikses koncerta laikā… Nē, es te nerunāju par "NIN", tāds ir parastais rokzvaigžņu leģendu saturs. Piedzērušies tā, ka bija jāveic asinspārliešana? Bundzinieks noslīcis savos vēmekļos? Uz skatuves solists nokodis galvu sikspārnim vai pārplēsis pušu dzīvu vistu? Jā, to mēdza runāt par septiņdesmito gadu zvaigznēm, un parasti puse no tā visa nav bijusi patiesība  – Ozijs nenokoda galvu sikspārnim, tas bija sikspārnis, kurš iekoda Ozijam mēlē, bet "Alice Cooper" koncertā bojā gājusi vista tika saplosīta nepilngadīgās publikas rokām, kurās to, vistīrāko nodomu vadīts, iemeta Eliss.

Vēl mēdz būt leģendas, kas apvelta mūziķus ar kādām ļaunām netiklībām vai nodošanos tumšām lietām – par "leģendāro" producentu Filu Spektoru mēdza stāstīt, ka viņš ierakstu studijā tēmē ar ieroci uz nepaklausīgiem mūziķiem vai dusmu lēkmē šauj griestos, taču kopš brīža, kad viņš par Lanas Klārksones nošaušanu ir iesēdināts cietumā, juridiski to jau ir grūti saukt par leģendu. Skaistas ir tās leģendas, kas apvij "sadedzinātus manuskriptus" vai "nobēdzinātus albumus" – tāds stāsts bija par "The Beach Boys", kas savu 1967. gadā ierakstīto albumu nepaspēja izdot pirms Bītlu "Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band" un saprata, ka izdot to pēc tam nozīmētu pakļaut sevi pārmetumiem plaģiātā. Taču četrdesmit gadus vēlāk albums "SMiLE" iznāca un arī šī leģenda izplēnēja. Vēl ir dzirdēts par Žana Mišela Žāra 1983. gada albumu "Musique pour Supermarché", kas iznācis vienā eksemplārā, taču nekāda dižā noslēpuma tur nav, albumā skanošā mūzika tikusi arī pārraidīta radio ēterā, un kāds to, protams, ir ierakstījis, bet interneta laikmetā to jau ir noklausījušies visi tie pārsimts fani, kurus tas vēl vispār interesēja. Savulaik klīda baumas par slepeno grupas "ABBA" albumu, ko viltīgais kvartets ierakstījis un noslēpis seifā nebaltām vecumdienām.

Es nezinu pārāk daudz leģendu par grupu "NIN", patiesību sakot, viņu parādīšanos es palaidu garām, jo 90. gadu mūzikai nepievērsu uzmanību. Par Trentu Reznoru sāku interesēties nevis grupas kontekstā, bet tad, kad uzzināju, ka viņš ir veidojis skaņu celiņu Olivera Stouna filmai "Dzimuši slepkavas". Pareizāk sakot, nedaudz iepriekš es uzzināju, ka tieši viņš ir bijis tas, kurš ielicis sūfiju dziedātāja Nūsrata Fateha ali Hāna Dievu slavinošo vokālu vardarbīgākajās filmas ainās, remiksējot to kopā ar Daiamandas Galasas "Pastaro tiesu" un grupas "Jane's Addiction" kliedzieniem "Sex is Violent". Tad noklausījos filmas skaņu celiņu, kas bija veidots kā vienots mākslas darbs no dažādu autoru dziesmām, filmas varoņu dialogiem un paša Trenta Reznora sarakstītās mūzikas. Kaut kādā ziņā tas bija leģendārs notikums kino vēsturē, ne tikai Stouna, Reznora un Tarantīno (viņš rakstīja scenāriju) satikšanās dēļ, bet arī tāpēc, ka albums tika samiksēts laptopā ar programmas "Pro Tools" palīdzību viesnīcas numuriņā koncerturnejas starplaikos.

Grupu "Nine Inch Nails" mēdz dēvēt par industriālās mūzikas pionieriem, taču arī šis epitets ir nedaudz muļķīgs – viņi tā pa īstam sāka spēlēt tikai 1989. gadā, kad industriālā mūzika jau gadus desmit vai piecpadsmit bija dzimusi, dzīvojusi un pat pieredzējusi vairākus attīstības lokus grupu "Throbbing Gristle", "Die Krupps", "Ministry" vai "Einstürzende Neubauten" gādīgajās rokās. "NIN" tiek aprakstīta arī kā industriālā roka un/vai industriālā metāla grupa, atsevišķi skaņdarbi un daži vēlākie albumi ir tipiski "dark ambient" paraugi, taču te ir divas interesantas īpatnības, kas raksturīgas, pirmkārt, elektroniskās mūzikas nozarei deviņdesmitajos gados un, otrkārt, parāda zīmīgu Trenta Reznora kā "NIN" līdera rakstura izpausmi. Brīdī, kad mūziku varēja ierakstīt jebkurš un tam pat nevajadzēja brīvu vietu vecāku garāžā, jo pilnīgi pietika ar naktsgaldiņu guļamistabā, uz kura novietot datoru, MIDI klaviatūru un pāris ģitāras pedāļus, strauji pieauga mūzikas žanru un stilu apzīmējumu skaits. Ja septiņdesmitajos gados bija skaidri nodalāmi un uz pāris roku pirkstiem saskaitāmi rokmūzikas žanri, bet grupas, kas tajos "ierakstījās" nekādā veidā necentās "pārkāpt" žanru robežas un likumus, tad deviņdesmitajos žanru jau bija vairāk nekā grupu. Parādījās divu vai viena cilvēka "grupas", kas spēlēja divos vai trijos atšķirīgos žanros, gluži kā nespējot izlemt, kā īsti dēvēt savu pašizdomāto, unikālo sānvirzienu mūzikā, vienlaikus ātri vien izsmeļot jaunatklātā virziena potenciālu un līdz ar to arī popularitāti un ķeroties pie nākamā. Šajā ziņā Trents Reznors nav ne pie kā vainojams – viņa mūzikas tēraudcieto pneimatiskajam urbim līdzīgo skanējumu grūti sajaukt ar ko citu, visādi apzīmējumi un nosaukumi ir bijuši "Vikipēdijas" žurnālistu un promouteru kompāniju pārziņā. Bet nevar nepamanīt to, ka viena no centrālajām "NIN" mūzikas iezīmēm (it īpaši – skatuves izpildījumā) ir mokoša pretruna starp industriālās mūzikas neizbēgamo atsvešinātību un snobisku intelektuālismu no vienas puses un rokmūziķa pozu aurojoša skatītāju pūļa priekšā – no otras. Trents Reznors nepārprotami vēlas būt rokmūziķis, vēlas runāt ar publiku šajā žestu valodā un saņemt pretim rokzvaigznei pienākošos enerģētiku, taču vienlaikus nespēj izrauties no elektronisko mūzikas pamatlīdzekļu iespēju žņaugiem un industriālo skaņu, tembru, trokšņu un vibrāciju valdzinājuma.

Koncertā "Arēnā Rīga" viņi brīžiem izskatījās pēc "Kraftwerk" četrotnes siluetiem uz perfekti lakoniskās skatuves ar koši sarkanu vai spilgti zilu ekrāna fonu, taču tikpat precīzi nostrādāti bija tie daži žesti – apgāzts mikrofona statīvs, spēriens pa skatuves lukturi (pāris tūkstošu vērtībā), spļāviens pāri skatuvei kaut kur tās dziļumā. Dumpīgā pusaudža tēls 48 gadus vecajam Trentam joprojām ir tuvs, par spīti pēdējo gadu apcerības pilnajām atkāpēm albumā "Ghosts I-IV", liriskajam blakusprojektam "How To Destroy Angels" un visai popsīgajam 2013. gada albumam "Hesitation Marks", viņš nav aizmirsis to, kādēļ vispār savulaik nolēmis kāpt uz skatuves. Un to viņš arī pirms nedēļas Rīgā saņēma. Kaifu.

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!