21. martu Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija jeb UNESCO pasludinājusi par Pasaules dzejas dienu. Lai arī Latvijā Dzejas dienas tradicionāli atzīmē septembrī, uzskatām, ka literatūras svētku nekad nav par daudz, tāpēc šodienu iesakām atzīmēt dzerot kafiju un uzzinot, kas par dzeju un tās radīšanu sakāms deviņiem dzejniekiem.
Anna Auziņa
"Kad es pirmoreiz lasīju šo dzejoli, piefiksēju, ka man trīc kājas. Kā draugi novērtēs to jauno, ko esmu uzrakstījusi? Un vēl tik kails dzejolis! Uztraucos ne jau par tekstu, bet par to, vai visiem patikšu."
Knuts Skujenieks
"Dzeja, pirmkārt, ir tās radītāja personas atklājums."
Aivars Eipurs
"Vienalga, kā mēs esam pieņēmuši to apzīmēt, tas viss ir no Dieva. Dzejniekam neizbēgami jābūt pazemīgam."
Kārlis Vērdiņš
"Kāpēc vīrietim spēka gados vajadzētu sēdēt un rakstīt dzejoļus tā vietā, lai strādātu sabiedriski derīgu darbu?"
Madara Gruntmane
"Man ir svarīgi, ja lasītājs ir sajutis, ka viņš nav viens. Ka kāds viņam ir iedevis drosmi, atbalsta sajūtu. Man neko vairāk nevajag."
Reinis Runcis
"Kad es rakstu, man ir sajūta, ka beidzot daru kaut ko sakarīgu."
Katrīna Rudzīte
"Tas varbūt skanēs augstprātīgi, bet esmu diezgan droša, ka atšķiru labu dzeju no sliktas."
Edvards Hiršs
"Man ir daži pieņēmumi, bet nav vienas atbildes, kāpēc cilvēki raksta dzeju."
Uldis Bērziņš
"Vecumam nākot, rodas vēlēšanās iekļauties lielākā, plašākā kontekstā."
0