Ar bērniem
22.06.2016

Detektīvi modē vienmēr

Komentē
0
Saglabā

Par Ģirta Šoļa izrādi bērniem "Pēdu dzinējs Caps" Latvijas Leļļu teātrī

Uz detektīvoperāciju "Novērot izrādi par pēdu dzinēju Capu" devos kopā ar saviem pāriniekiem: Henriju Žoržu (ies 4. klasē, ļoti patīk lego, nodarbojas ar slaloma airēšanu) un Natāliju (ies 1. klasē, ļoti patīk "viss kaut kas" (novērots, ka visvairāk – uzdot pašas izdomātas mīklas), dejo tautasdejas), abiem pēdējā laikā patīk pasaulslavenais detektīvseriāls "Midsomeras slepkavības". Ar viņiem esmu apmeklējusi arī citas Latvijas Leļļu teātra izrādes, un, lai gan arī pēc pārējām reakcija parasti ir ierastais vārdiņš "patika!", tieši "Pēdu dzinējs Caps" viņu starpā izraisīja visvairāk diskusiju gan izrādes laikā, gan starpbrīdī pēc izstāvētās bulciņu rindas, gan vēl ilgi pēc izrādes vakariņu laikā. Kurš no abiem pirmais (un vai vispār?) saprata, kas ir vainīgais? Kas padarīja izrādi drusku bailīgu? (Tas, protams, ir forši, ja nu kāds nesaprata.) Kurš izrādē bija "vissliktākais" (pat vēl sliktāks par īsteno noziedznieku!)? Un… kā – vai tad inspektors Caps ir arī multene?! Šos svarīgos jautājumus centīšos atšķetināt arī šajā detektīvatsauksmē, vadoties pēc pirmizrādē slepus pierakstītajām detektīvpiezīmēm savā īpaši slepenajā detektīvpiezīmju grāmatiņā.

Neslēpšu, ka šo izrādi gaidīju ar īpašu nepacietību jau kopš mārketinga kacekļu parādīšanās brīža. Pirmkārt, detektīvžanra dēļ. Tīri egoistisku literāru motīvu dēļ esmu ieinteresēta izspiegot labākos šī žanra paraugus [Luīze Pastore ir autore apgāda "Neputns" izdotajai grāmatu sērijai "Mākslas detektīvi" – red.]. Otrkārt, sentimentālu atmiņu vadīta. Leļļu animācijas filmiņu sērija par inspektoru Capu manai paaudzei komentārus neprasa – līdzās Lindgrēnes meistardetektīvam Blumkvistam, Kestnera Emīlam un Berlīnes zēniem, Zentas Ērgles "Operācijai "Kanna"" vai Eno Rauda "Lidojošajiem šķīvīšiem" leģendārais pēdu dzinējs sunītis Caps kļuva arī par manas bērnības noslēpumainās pasaules atšķetināšanas paraugu. Treškārt (jo, kur ir pirmie divi, jābūt arī trešajam) un galvenokārt, izrādi izlēmu apmeklēt detektīvtandēma Ģirta Šoļa un Reiņa Pētersona dēļ. Līdzšinējā abu mākslinieku sadarbība mūs jau sajūsmināja brīnišķīgajās izrādēs "Emīls un Berlīnes zēni" (Latvijas Leļļu teātris) un "Blēņas un pasakas" ("Dirty Deal Teatro" bērnu izrāžu repertuārs "Šmulītis") un iepriecināja arī šoreiz.

Izrādes tapšanas motīvs, kas atklājās, nopratinot režisoru, ir vēlme iepazīstināt mūsdienu bērnus ar viņu mammu un tētu bērnības varoņiem. Tas atklāj lielāku problēmu, par ko sāp sirds ne vienam vien, kurš atceras sevi burtiski pielipušu pie televizora ekrānā esošā Capa un viņa helikopterīša: arī citas leģendārās latviešu animācijas filmiņas, ar retiem izņēmumiem interneta dzīlēs, pašreiz augošo bērnu auditorijai nav pieejamas. Valsts televīzija ne vien absolūti nepievērš uzmanību nacionālās animācijas tradīciju turpināšanai un jaunradīšanai, bet pat neuzskata par nepieciešamu latviešu animācijas klasikas atkārtotu izrādīšanu, priekšroku dodot kaut kam tādam, no importa valstīm nopirktam, ko laikam viskorektāk būtu salīdzināt ar sviestu un sviesta izstrādājumu un nosaukt par "animācijas filmu izstrādājumiem". Kad pēc izrādes noskatīšanās Henrijs un Natālija uzzināja, ka Caps patiesībā radies "jau sen" (šogad Caps svinētu apaļus 40, kopš parādījās sērijas pirmā filmiņa) un kā multene, interese to noskatīties radās nekavējoties, tūliņ un tagad, taču internetā filmiņas pieejamas nav. Citas internetā pieejamās "mammas un tēta laika multenes" viņi atceras no galvas.

Pati izrāde spraigā sižetā vēsta par leģendāro inspektoru Capu, kuram, gluži tāpat kā Šerlokam Holmsam doktors Vatsons, negaidīti pievienojas praktikants – aizrautīgais māceklis Basters. Katram ir savs raksturs un personība – kamēr pieredzējušais pēdu dzinējs Caps ir nopietns un cienīgs, jaunais censonis Basters ir kaislīgs, emocionāls un viegli satraucams, tomēr ļoti atbildīgs par gaidāmo uzdevumu. Aktieri tik spilgti iemiesojuši šīs personības, ka gluži viegli iztēloties šādu suņu tandēmu klīstam tepat Rīgas ielās un parkos. Lieliskas un komiskas ir viņu satraukuma pilnās "sariešanās" – spēles ar valodu ("Nu, nu, nu, nu?" un "Kas vēl? Kas vēl? Kas vēl?"). Kopā viņi izmeklē kādā mazpilsētiņā pazuduša pieminekļa lietu, kas draud izvērsties par valsts līmeņa skandālu, jo lietā iesaistīta liela nauda. Sabiedrību par lietas norisi nenogurstoši informē televīzija, arvien vairāk un vairāk iesaistoties un ietekmējot lietas norisi. Es priekā berzēju rokas, kad Natālija izrādes vidū paziņoja, ka viņai tā televīzija jau ir apnikusi, tā ir "slikta", jo visu laiku "maisās pa vidu un traucē". Izrādē iekļautā metafora par informācijas mediju sērgu nevis būt neitrāliem novērotājiem, bet gan radīt vēl lielāku haosu, antipatiesības un radikālos gadījumos arī safabricētus melus, lieliski nolasa ne tikai vecāki, bet arī bērni. Vēl bez izrādes detektīvžanra, kas pieprasa aktīvi sekot līdzi notikumiem un mēģināt pasteigties priekšā notikumiem, lai pats spētu uzminēt, kurš tad īsti ir noziedznieks, šī detaļa lieliski paspilgtina izrādes veidotāju aicinājumu skatītājiem kritiski izvērtēt notiekošo, domāt līdzi un, vēlams, to darīt pašiem ar savu galvu. Jo, ja sāk klausīties un domāt tā kā visi citi, var sanākt, ka vainīgais beigās izrādīsies detektīvs Caps vai, vēl ļaunāk, – tu pats!

Izrāde ir veiksmes stāsts, kurā apvienojušies labākie sabiedrotie. Vēl bez režisora Ģirta Šoļa intuitīvās ožas, kas nekļūdīgi nosaka, kurā virzienā vislabāk virzīt stāsta pēdas, un scenogrāfa Reiņa Pētersona vērīgās acs, kas padarījusi Capu mūsdienīgāku un pietuvinājusi mūslaiku varoņiem, piemēram, aģentam 007 (detektīva "ieiešana" sienā jeb slepenajā istabā), saausīties liek komponista un dziesmu tekstu autora Edgara Mākena mūzika – un tieši tā, pēc Natālijas un Henrija domām, padarīja izrādi tik bailīgu (kas vēl joprojām ir forši, ja nu kāds nesaprata). Fona melodijas uzturēja spriedzi un saglabāja noslēpumainību, un pārtrūka kā nospriegots diegs vissatraucošākajos mirkļos, bet detektīvtandēma dziedātās dziesmiņas bija tieši tik lipīgas, lai pie mūsu vakariņu galda tās pēkšņi uznirtu no zemapziņas dzīlēm un atkal mūs visus – izrādi piedzīvojušos – vienotu kā kādas noslēpumainas sazvērestības biedrus. Savukārt pievienošanās pilsētiņas himnas nodziedāšanai (visiem skatītājiem kājās stāvot, protams) bija veikls triks, kā mūs apvest ap stūri un iebāzt vienā maisā ar aizdomās turētajiem, un to nu mēs nepavisam nebijām gaidījuši! Mākslinieces Veltas Emīlijas Platupes lelles no aktieriem pieprasa līdz šim neredzētu, unikālu marionešu vadīšanas tehniku, vienlaikus burtiski saaugot ar aktieriem vienā personā – kārtīgā detektīvā ar visiem no tā izrietošajiem atribūtiem. Pašas lelles – mirdzošām actiņām, kas kaislīgi "deg" par savu darāmo darbu, – izstrādātas kā unikālas personības ar savu rakstura odziņu, veiksmīgi atspoguļojot aktieru darbu.

Stāsta atrisinājumā lieliskas ir lamatas, kurās noziedznieks vislabāko detektīvstāstu tradīcijās atklāj pats sevi, tomēr ir viena lieta, kas lika saraukt degunu ne tikai man, bet izraisīja neizpratni arī abos manos pāriniekos. Lai gan detektīvu nospriegotie smadzeņu podi reālajā dzīvē noteikti sakārto visus detektīvpavedienus sapņu zemapziņas pasaulē, mākslā atrisinājumu nosapņot man personīgi šķiet visvienkāršākais no iespējamiem atrisinājumu veidiem. Bet bērni gluži vienkārši nesaprata, kas uz skatuves notiek, un sapnis palika neiztulkots, tādējādi arī atrisinājums nāca ar nelielu šķipsniņu mulsuma.

Detektīvoperācijas "Novērot izrādi par pēdu dzinēju Capu" lietiskie pierādījumi un sausais atlikums ir patstāvīgas kritiskās domāšanas norise bērnos vecāku acu priekšā. Bērns te ir nevis vienkārši pasīvs izrādes vērotājs bet gan, tieši otrādi, – interaktīvs izrādes dalībnieks izklaidējošā līmenī. Kopā ar inspektoru Capu un mācekli Basteru bērni aktīvi kustināja savus smadzeņu podus, lai galu galā paši varētu izsmadzeņot savu atrisinājumu. Bērnu dabiskā dziņa atšķetināt pasauli, kurā viss vēl joprojām viņam ir jauns un nezināms, ir pamatā visa veida detektīvintrigu popularitātei bērnu vidū, ko pierāda arī pēc izrādes ar nepacietību sagaidītā nākamā "Midsomeras slepkavību" sērija. Teātri, dodiet mums detektīvus vēl!

Luīze Pastore

Luīze Pastore vienlaikus ir runājošs suns, vienacaina anakonda, 9 g. v. zēns un princese no J. Rozentāla slavenākās gleznas, jo par tiem visiem raksta piedzīvojumu stāstus bērniem. "Maskačkas stāsta" ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!