Dramaturģija
29.10.2003

Demokrātija

Komentē
0

Darbojas:

Bazils Modestovičs — Valsts galva

Petrovičs — iekšlietu un tieslietu ministrs

Gustavs Ādolfovičs — finanšu ministrs

Cecīlija — kultūras ministre

Matilde — sekretāre

Piebilde: replikas nav marķētas. Vadoties pēc notikumu loģikas, aktieriem un režisoram pašiem jānosaka, kurš ko teiks.

Nelielas sociālistiskas valstiņas vadītāja kabinets.
 
 Pie sienām — pamatlicēju portreti.
 
 Interjers — garlaicības iemiesojums, kuru atdzīvina vienīgi lāča izbāzenis — visā augumā. Darbojošās personas pamāj vai pablenž uz viņa pusi katrreiz, kad tiek lietots vietniekvārds «viņi».
 
 Interjeru var vēl papildināt ar brieža ragiem.
 
 Augstajiem reģenta stila logiem priekšā aizvilkti balti aizkari. Caur aizkariem vīd luterāņu baznīcu torņi.
 
 Garā sēžu galda vidū uz šķīvja sārtojas sagriezts arbūzs.
 
 Valsts galvas darba galds: telefonu pūlis.
 
 Pusdienlaiks.
 
 Trīs vīrieši vidējos gados un viena nenosakāma vecuma sieviete uzņem barību.


Tā nekas irbīte, ko?

Irbīte pa pirmo.

Bet mērce visu sit pušu.

Jā, mērcīte burvīga. Kas tur iekšā? Ikri?

Kā tad, mērce ar ikriem. Laikam Astrahaņas?

Gurjevas.

Gurjeva — Gurjeva — Gurjeva... Kur tā pie viņiem atrodas? Eiropā vai Āzijā?

Urālos. Alus viņiem tur labs. Kamēr jauns. Uzreiz smagas kājas, jo īpaši vasarā.

Starp citu, irbes arī no Salas stepēm.

Īsi sakot — no Eirāzijas.

Pareizāk — no Āzeiropas. Ņemot vērā proporciju.

Tā gan. Ja pelmeņi — tad Sibīrijas.

Bet sērkociņi — zviedru.

Un franču smaržas.

Holandes siers.

Turku tabaciņa.

Vai bulgāru, Džebel.

Ē, tas pats vien ir.

Vācu aitu suns.

Romiešu tiesības.

Ārzemju preces vien.

Un Vologdas konvojs.

Bet roku dzelži, starp citu, amerikāņu. No Pitsburgas Pensilvānijā.

Nevar būt!

Goda vārds.

Cecīlija Markovna, viņam jau nu var ticēt. Lai kāds, tomēr tieslietu ministrs.

Vienalga nevar būt.

Gribat pierādījumus? Man tie vienmēr līdz, tepat portfelī. Re — varat patīksmināties.

Ai, nevajag!

Nebaidieties. Tie taču amerikāņu.

Rādi šurp, Petrovič.

Te rakstīts: «meid in JūeSĀ».

Ak pie šiem arī?

Ko tad jūs domājāt? Kapitālisms, ko tur vairāk teikt. Pie mums tādus nemāk taisīt. Citas izejas nav — jātērē valūta. Bet priekš tāda mērķa nav žēl.

Kā jums nav žēl?

Nu, valūtas. Bet sālīti gan iznāk. 20 dolāru gabalā. Ja pērk pa gabaliem. Bet lielām partijām un ar nolaidi — tik un tā sālīti.

Ar nolaidi?

Kā citādi. 20 procentu — kā draudzīgai lielvalstij.

Viņam, Cecīlij, var ticēt. Lai nu kāds, tomēr finansu ministrs.

Būtu labāk pirkuši smaržas. Franču.

Viņiem arī poļu būs labu labās.

Tām arī nosaukums smukāks — Bič Može. Uzreiz skaidrs, ka viss var būt. Nevis kaut kāds tur Kotī.

Kotī arī skan smuki.

Turklāt francūži, Cecīlij, nolaides nedod. Un priekš visiem smaržu tikpat nepietiks. Pat poļu ne. Jūs tak zināt, cik ātri tās smaržas tērējas. Flakons nedēļā. Kur lai ķer tik daudz valūtas? Ekonomiskāk pirkt roku dzelžus. No finanšu disciplīnas viedokļa.

Bet tauta mums rāma. Tai arī ar striķīti pietiktu.

Ar to rāmumu tā ir, kā ir. Vakar redzēju demonstrāciju.

Par neatkarību?

Par ekoloģiju.

Tie paši vēži.

Nesakiet vis. Tā tomēr apkārtējās vides aizsardzība.

Bet neatkarība arī ir aizsardzība. Un, starp citu, no tās pašas vides.

Nu tu šauj pār strīpu, Petrovič.

Es ne, Bazil Modestovič. Demonstranti šauj.

Kas nu tie par demonstrantiem. Vienkāršs pūlis.

Tā vis nesakiet. Lai nu kāda, tomēr tauta. Masas.

Masai vienmēr ir pūļa forma. Vai arī rindas.

Atkarībā no tā, kur stāv — laukumā vai uz ielas. Citu variantu jau nav.

To derētu pierakstīt.

Nav vērts. Tikpat visu ieraksta. (Pamāj uz lāča pusi.)

Bet kāpēc tad viņi vienmēr nāk uz Pili? Vai kino saskatījušies?

Nāk tāpēc, ka laukums taisni Pils priekšā. Bet uz laukumu ved ielas. Nākdami pa ielu, viņi ir rinda. Tikko iznāk uz laukuma, tā pūlis. Lūk, jums abi varianti. Nav pat jāpūlas izvēlēties.

Ir vēl trešais variants: iet iekšā Pilī. Kā kino.

Laidīs te viņus kāds! Un diez vai tas viņiem varētu ienākt prātā. Nav jau 17. gads.

Pat ja ienāktu — tikpat visi nesalīstu. Kino tomēr bija melnbaltais — tev, Cecīlij, tas gan būtu jāzina.

Tiesa, Bazil Modestovič, bet vakarā jau krāsas nevar skaidri saskatīt. Un kur nu vēl naktī. Vakaros māksla vienmēr atstāj lielāku iespaidu. Gulbju ezeru vienmēr dejo vakarā. Bet kino vispār skatās tumsā.

Tā ir, Cecīlij, bet demonstrācijās vakaros nestaigā. Demonstrācijās nāk pa dienu.

Nu ja, lai Rietumu korespondentiem vieglāk filmēt. Sevišķi uz video.

Behers no Japānas ziņo, ka viņi tur apguvuši jaunas, superjutīgas filmas ražošanu. Drīz katrs Rietumu korespondents varēs justies kā Eizenšteins.

Uzreiz jau Eizenšteins. Starp citu, kā Beheram tur iet? Vai noilgojies?

Kā tad, ka ilgojoties, Bazil Modestovič. Sūdzējās, ka viņu spiežot ēst jēlas zivis. Japāņi, ko tur vairāk teikt. Vai varētu gabaliņu arbūza?

Nekautrējies, Petrovič.

Žēl, ka pie mums neaug.

Ko tu padarīsi, par ģeogrāfisko stāvokli arī jāmaksā. Lai nu kāda, tomēr Eiropa.

Tāpat domāja arī Berija. Kad saņēmu norīkojumu uz šejieni, sāku spuroties. Bet viņš man sacīja: kas tad nu, Petrovič? Tur tomēr ir Eiropa.

Jā, sešas stundas vilcienā — un jau Čehoslovākija.

Vai Ungārija.

Pie durvīm klauvē, ienāk Sekretāre.

Kas lēcies, Matilde?

Bazil Modestovič, jūs pie telefona.

Cik reižu man jāatkārto, Matilde: pusdienas pārtraukumā manis nav.

Jā, bet zvana no Maskavas.

Kurš?

Nezinu, Bazil Modestovič. Runā ar akcentu.

Gustav Ādolfovič, tu laikam esi paēdis? Varbūt pieiesi pie telefona? Parunājies ar akcentu.

Kādu akcentu lietot, Bazil Modestovič?

Kādu vēlies. Var kurzemnieku.

G. Ā. pienāk pie galda, šaubīdamies vēro telefonus.

Kurš? Laikam sarkanais?

Kā citādi?

G. Ā. paceļ klausuli.

Jāa? Šeit Gustavs Ādolfovičs... Ko vēlaties? Nein, es esmu finanšu ministers. Nein, finš pustieno. Atfainojiet? Kā jūs teicāt? Ah, fienu momentu... (Noliek klausuli, nāk pie galda.) Bazil Modestovič, viņš bļaustās. Apsaukāja mani — Cecīlija Markovna, piesedziet austiņas — nosauca mani par izpisēju. Manuprāt, ar gruzīnu akcentu.

Bazils Modestovičs pielec kājās.

Josifs Visario... fui, tas nevar būt. (Slauka nosvīdušo pieri.) Petrovič, ja esi paēdis, tad pieej tu. Pieraduši zvanīties uz visurieni. Tīrā nekaunība, nemaz nerunājot par suverenitāti.

P. Iet pie darbagalda, ņem klausuli.

Hallo. Jānis Pēterdēls klausās. Jūsu mēlē Ivans Petrovičs. Tieslietu ministrs. Jā, iekšlietu arī. Ko? Behers ir ārlietu, un viņš pašlaik Japānā. Ko?... Piebremzē maķenīt, teica taču, ka viņš pusdieno... izbeidz šķendēties. Nomierinies. Nu ja, kopā ar viņu, ar mani un kultūras ministri. Jā, viņa no Tambovas. Ko? Jā, glītākās kājas Austrumeiropā. (Paskatās uz Cecīliju, piemiedz aci.) Ko? Ha-ha-ha! Saki, nekad neesi redzējis abas kopā? Ha-ha-ha!... Brašulis. Rimsties ar savu steidzību. Steidzami, steidzami. Kur tad Pats? A, preses konferencē. Uzreiz varēji pateikt. Nu, skaidrs. Labi, pamēģināšu piedabūt. (Noliek klausuli, atgriežas pie sēžu galda.) Bazil Modestovič, tas ir Čučmekišvilli, viņējais ārlietu ministrs. Viņam vajagot jūs. Vispār jau nav viņam tādu tiesību. Pēc likuma, jūs pie telefona drīkst saukt vienīgi Pats. Ministrs var zvanīt vienīgi ministram un arī tikai savas nozares. Bet izskatās, ka viņiem tur kas ārkārtējs pagadījies. Turklāt Behers ir Japānā. Varbūt jūs parunātos?

Jēzus Marija, neļauj cilvēkam ne mierīgi paēst. Labi, saki, es tūlīt pienākšu. Nogriezīšu tikai šķēlīti arbūza.

P. iet pie telefona, ņem klausuli.

Hallo. Tūlīt pienāks, lai gan vispār tas neatbilst noteikumiem. Manuprāt, tu arī kādreiz biji iekšlietu vēl Tiflisā. Nu ja, re, kā es atceros. Taisni tavā laikā sāka pederastēt tos, kas nedurstījās. Nu ja, pie jums Kaukāzā vīrišķi ir lepni. Nē, es no Rjazaņas. Ko? Nē, es mācījos bruņutanku skolā Harkovā. Nē, es apprecēju vietējo. Kas? Gribētos jau, bet netieku, pat atvaļinājumā nesanāk. Viņu mēlē? — ja vajag, varu patriekties. Nu jā... Viņš jau nāk. Bet kur Pats? Vēl vienmēr preses konferencē? Skaidrs. Viņš jau pienāca. Jā, nu, dzīvo vesels. Dodu viņu.

P. pasniedz klausuli B.M. un atgriežas pie galda.
 
 B.M. salvetē noslauka lūpas...

Es jūs klausos. Jā, tas esmu es. Labdien. Jā, jā, paldies. Nē, nekas, mēs jau pabeidzām. Nu ko jūs! Jā, es klausos. (Pauze.) Mein Gott? Kad? (Pauze.) Vai sūtnis jau zina? Nē, nevis jūsējais, bet mūsējais. Nē, lai viņam neienāk prātā izsaukt tankus. Nu ja, pa vecam ieradumam. Nevar būt! Nevar būt. Un suverenitāte arī. Nevar būt! Nē, kāpēc tad ne? Jā, es pierakstu. Rakstu, rakstu. Neuztraucieties, esmu vecs pagrīdnieks. Aha. Kā jūs teicāt? A, okei. Okei, okei, okei. Viss būs okei. Aha, vakarā. Piezvanīšu Pašam. Ap desmitiem, okei. Vai nebūs pārāk vēls? A, par ķīniešiem. Nē, ja «Madam Baterflei», tad agrāk nekā «Turandota». Jā, ļaunākajā gadījumā zvanīšu taisni uz ložu. Numurs? Numurs man ir. Sūtni neaizmirstiet informēt, viņš mums karstasinīgs. Paldies, paldies. Viss būs okei. Jā. Visu labu. Okei, okei. (Uzkar klausuli.) Okei. Gustav Adolfovič, nogriez man arbūziņu. (Pauze.) Tad nu tā. Kungi (šo vārdu dzirdot, visi saraujas), ministru kungi. Man jāpavēstī jums (Petrovičs un Cecīlija saprotoši smaida) patīkama ziņa. Pie mums nodibināta demokrātija!

Vispārējs sastingums.

Kā to saprast?

Ko jūs gribat sacīt?

Kā nodibināta?

Kāda demokrātija? Sociālistiskā? Tautas?

Varbūt buržuāziskā?

Jauna tipa?

Ārzemju preces vien.

Kad mēs reiz iemācīsimies lietot lietvārdus bez īpašības vārdiem?

Atkarībā no tā, kāds lietvārds.

Un kāds īpašības vārds.

Rimstieties. Pietiks plātīties ar gudrībām. Kas īsti noticis, Bazil Modestovič?

Nekas Īpašs, Petrovič. Tas gruzīns, kurš pie viņiem par ārlietu ministru, teica, ka pirms pusstundas preses konferencē Pats paziņojis, ka pie mums tiekot ieviesta demokrātija. (Kliedz.) Matilde! (Ienāk Matilde.) Matilde, pie telefona vairs nevienu nesaukt. Līdz īpašam rīkojumam.

Bet ja zvanīs no Maskavas?

No Maskavas? Vienīgi tad, ja Pats. Tu saprati?

Jā, biedri Ģenerālsekretār.

Un vēl — ja zvana virspavēlnieks. Viss skaidrs?

Skaidrs, biedri Ģenerālsekretār.

Un nevajag vairs saukt mani par Ģenerālsekretāru. Saprati? Labāk par prezidentu.

Jā, biedri Prezident.

Un pamēģini bez biedra. Aizdomīgi izklausās, gandrīz kā prokurora biedrs. Labāk par kungu. Tev skaidrs?

Skaidrs, Ģenerālsekretāra kungs. Es gribēju teikt, biedri Prezident. Tas ir, biedri Ģenerālsekretār. Skaidrs, Prezidenta kungs.

Tā, lūk.

Matilde aiziet, pa ceļam pogādama vaļā blūzīti.

Un kas nu tagad būs, Bazil Modestovič?

Cecīlija Markovna, jūs veltīgi tā baidāties. Gan būs labi.

Būs gan labi. Jūs jau esat kļuvis par Prezidenta kungu, bet kas mēs tagad esam?

Kas nebija nekas, tas kļūs par visu.

Vai mēs nepārsteidzamies, Bazil Modestovič?

Taisni otrādi, Petrovič. Pēc pusstundas būs klāt prese. Vajag sagatavoties. Protams, vai nu mazums ko Pats var sapļāpāt, bet mēs esam vienā virvītē savērti. Robežas kopējas un kur nu vēl ideāli.

Un kur nu vēl kultūra. Ar tās ministrieni sākot.

Kā jūs drīkstat, Gustav Adolfovič!

Tad nu jūs, Petrovič, tagad arī esat ministra kungs. Par Gustavu nemaz nav ko runāt. Un Cecīlija arīdzan.

Es esmu ministres kundze?

Kāpēc tad ne, Cecīlij?

Tā spocīgi skan — ne šis, ne tas.

Pieradīsi, Cecīlij... Atzīsties, kas tev ar viņu bija?

Par ko jūs runājat, Bazil Modestovič?

Nu, ar to gruzīnu, ar Čučmekišvilli?

Ko jūs, Bazil Modestovič! Kā jums tas varēja ienākt prātā!

Tu nosarki, Cecīlij. Un vēl Mhatā esot strādājusi. Un vēl dienišķās piena vannas... Ko tu viņā tādu atradi? Es vēl saprotu — ar viņējiem politbirojiešiem. To varētu saukt par mūsu internacionālo pienākumu. Bet šitais...

Viņš taču ir gruzīns, Bazil Modestovič. Viņa būs par savu veselību rūpējusies. Viņiem tak...

Izbeidziet, Petrovič!

...tāds daikts — iebāzīsi spainī, ūdens sāks vārīties.

Petrovič!!!

Ak, Cecīlij, Cecīlij. Brašule. Bet, no otras puses skatoties, kas mēs tādi esam? — pūstošie Rietumi. Labi, pietiks sarkt — izskaties pēc karoga vai vēl trakāk — pēc priekškara. Tad nu tā: Gustav Adolfovič, pie darba! Ko mēs te agrāk ražojām?

Kad — agrāk?

Pirms vēsturiskā materiālisma un industrializācijas.

A, līdz 45-jam. Bekonu, Bazil Modestovič. Mūsu bekonu ēda visa Anglija.

Nu, Anglijai tagad sava bekona vairāk, nekā vajadzīgs.

Kūpinātus zušus ražojām. Visu Eiropu ar zušiem apgādājām. Pat Itāliju. Vienam itāļu dzejniekam bija tāds dzejolis: «Zutis, Baltijas / jūras sirēna...» Šeit bija konservu fabrika. Gatavoja 16 zušu šķirnes.

Francūžiem arī ir tāds ēdiens: zutis burgundiešu gaumē. Tam lej klāt sarkanvīnu.

Tāpēc, ka zivs.

Zivij gan piederas baltvīns.

Ko jūs no tā sajēdzat. Viņu trīs dienas jāžāvē. Ar nagliņu piesit pie sienas — tā, zem žaunām — un žāvē.

Un gatavs?

Nē taču. Žāvē, lai viņš nelocītos. Viņš ir traki dzīvelīgs, tas zutis. Pat pēc trīs dienām vēl mokās. Tu viņu sagriez gabalos un met katlā, bet šis vēl lokās. Cer izlocīties...

Kā pratināšanā.

...pat katlā vēl izlokās. Tas ir — lokās. Un tad viņu — sarkanvīnā.

Tāpēc ka zivs. Nav asiņu. Viņi beidz izlocīties, kad asintiņš sāk tecēt.

Tāpēc laikam pārtraukuši zvejot. Burgundieša visiem nepietiek.

Jā, un lai nerādītu sliktu piemēru. Pārāk jau nu dzīvelīgs. Varētu kļūt par nacionālo simbolu. Vai drīzāk par ideālu. Tā sakot — griez mani, cik gribi, es tik un tā...

Tāpēc ka aukstasinīgi.

Kā tad. Rodas aberācija. Kā parasti ar ideāliem notiek. Mūsos pieci litri asins, un visa — karsta. Bet ideāls vienmēr auksts. Un rezultātā nesavienojamība.

Kas tur nav savienojams? Karstais ar auksto?

Reālais ar ideālo?

Materiālisms ar ideālismu.

Nu ja, sprāgstošais maisījums.

Tad jānolaiž asinis.

Pie mums to sauc par asinsizliešanu.

Lai atsaldētu?

Karstās galvas?

Gluži otrādi, lai nokrāsotu ideālus.

Lai viņi izskatītos cilvēcīgāk.

Apmēram tā. Samazināt spriegumu. Tā viņi labāk saglabājas.

Kas?

Ideāli. Vislabāk kamerās.

Taisni kā konservi.

Kā tad, paši savā sulā, īpaši, kad atgūst samaņu.

Šausmu filma.

Uz nārām saritinājušies. Visīstākie zuši. Tikai eksportam neder.

Toties nacionālajai simbolikai gluži labi.

Šausmu filma.

Kā tu teici, Gustav Adolfovič, cik to šķirņu bija?

Sešpadsmit. Fabrika ražoja sešpadsmit šķirņu. Kūpinātus, marinētus, eļļā un savā sulā arī.

Un tagad?

Tagad — radioaparātus un modinātājus. Starp citu, labi modinātāji, ar baznīcu zvaniem. Radio tikai ar garajiem un vidējiem viļņiem. Īsviļņus šis biedrs (rāda uz Petroviču) aizliedzis.

Tāda mums jūra, Bazil Modestovič. Skārda krāsā. Es uzskatu, ka pēctecību nepieciešams saglabāt.

Tātad no zušiem atlikuši tikai viļņi. Un tie paši — gari.

Jā, eksportam nederēs. Modinātāji tāpat, kaut arī skārda. Un ar baznīcu zvaniem. Viņiem tur, Rietumos, ar pareizticību nav īstas kārtības. Vienīgi Pašam varētu aizsūtīt, bet tas nav nekāds eksports. Un imports arī ne.

Drīzāk gremošanas process. Vai (mājiens uz lāča pusi) izsūtījums.

Gu-u-ustav!!!

Okei, okei, Petrovič. Kā saka Čučmekišvilli — okei. Arī Sibīrijā vajadzīgi modinātāji.

Kā citādi lai sargi uzmostas?

Okei! Kas vēl mums tur bija, Gustav Adolfovič?

Vēl — ķimeņu siers. Dzintara krelles. Bijām taču agrāra valsts. Visās malās viensētas. Vēl tirgojāmies ar cūkādu. Bija laba āda. Napoleonam jājamzābakus šuva tikai no mūsu ādas.

Un viss?

Viss.

Bet derīgie izrakteņi?

Paši zināt. Kūdra vien... iedziļinoties jautājumā — kāpēc viņi visi tā drāzās mūs iekarot, gan vācieši, gan jūsējie? Cik te tā labuma.

Tu spried nepareizi, Gustav Ādolfovič, tādi spriedelējumi ir bīstami, vai nav tiesa, Petrovič?

Kā tad, agrāk par tādiem ņēma ciet.

Bet tagad nav laika strīdēties. Kur nu vēl — ņemt ciet. Pēc pusstundas prese būs klāt... Tad nu tā. Atjaunosim mūsu valsts agrāro varenību. Eiropa varēs brīvi uzelpot: platā straumē plūdīs zuši, svaigi un kūpināti. Bekonu un ķimeņu sieru vedīsim uz Austrumiem. Līdz pat Sibīrijai. Ādas pārdosim tam, kurš maksās vairāk. Taču labāk Francijai, vecas draudzības dēļ. Uz zušiem ievedīsim valsts monopolu; pārējais saimnieciskā aprēķina uzņēmumiem vai privātpersonām. Izskatīsim jautājumus par ārzemju kapitālieguldījumiem un koncesijām. Pasniegsim roku mūsu brāļiem viņpus robežām. Likvidēsim cenzūru, atļausim baznīcu un arodbiedrības. Šķiet, tas būtu viss?

Kā ar brīvām vēlēšanām?

Arī brīvās vēlēšanas, bez brīvām vēlēšanām mums koncesijas neredzēt.

Bet sabiedroto karaspēka izvešana?

Bez tās arī neredzēt koncesijas kā savas ausis. Ieviešam demokrātiju — tankus jāizved. Vakarā piezvanīšu Pašam — apjautāšos.

Bet tas taču pagrieziens par 180 grādiem. Agrāk par tādām lietām...

Griezīsimies kaut par 360. Vai tev sagribējies atpakaļ uz Rjazaņu, Petrovič? Ministru kungi, pēc pusstundas šeit būs preses pārstāvji. Pašu viņi noveduši tik tālu, ka viņš nodibinājis mums demokrātiju. Bet ko lai mēs dibinām, ja viņi mūs piežmiegs? Vai atsaukt no Vorkutas dižkņaza Vitolda pēcteci, lai uzsēdinātu tronī? Vispār jau mums vieglāk: mums ne no kurienes nevajag izvest savu karaspēku, nav kā Pašam. Mēs varētu armijā palielināt iesaukumu. Tiktu apmierināts nacionālais lepnums, plus uz pusi mazāk ēdāju. Un demonstrantu. Tev arī būtu vieglāk, Petrovič. Vai es pareizi runāju, Gustav Adolfovič? Īsi sakot — kurš par?

Ko iesāksim ar nacionālajām minoritātēm?

Kas (aizdomīgi), kas tie tev par mājieniem?

Zināms, kas.

Cecīlija norāda uz lāci.

Bazil Modestovič, tas ir mājiens uz mums!

Mierīgāk, Petrovič. Galu galā, viņš pats par sevi rūpējas. Vācietis tomēr, lai arī no austrumiem. Vai es pareizi runāju, Gustav Adolfovič?

Ja — ja,

Zonderkomanda!

Behers jau arī.

Nu, šo vismaz saņēma gūstā. Un turklāt jau 41-jā.

Bet es pats padevos.

Kā tad, 45-jā.

Zonderkomanda.

Pareizāk — Miroņgalva. Vaffen SS.

Kurš piemin ļaunu, tam aci laukā.

Kurš aizmirst — tam abas. Iznāk Miroņgalva.

Un Behers arī. Bet vēl ārlietu ministrs skaitās.

Taisni tāpēc. Ārlietu ministram jābūt no ārienes. Tas ir pavisam loģiski. Vai es pareizi runāju, Gustav Adolfovič?

Natīrlih, es gribēju teikt — protams.

Ko tur, mums jau visi ministri ārzemnieki. Izņemot veselības aizsardzības. Toties viņš ir īsts mīlulītis.

Cecīlij! Labi, to noskaidrosim vēlāk. Tagad nav laika. Tā, ar minoritātēm pagaidām nenodarbosimies. Koncesijas no viņām nav atkarīgas. Nu, Gustav, tu esi par vai pret?

Es esmu par, un kā vēl par! Vienmēr esmu uzskatījis: aizņēmumi un koncesijas — mūsu vienīgā izeja. Jo īpaši aizņēmumi. Ko šķielē uz mani, Petrovič? Pats taču teici, ka vajadzīga valūta!

Kāda izeja?! No kādas situācijas?! Tu tak esi kontriķis, Gustav, laikus nepiebeigts. Un vēl «finanšu ministers»! Atceries Poliju. Aizņēmumus vajag atdot un ar procentiem. Kā tu domā — kāpēc kapitālists tev aizdos naudiņu? Lai tu zušus audzētu? Gaidi vien! Viņš tevi iedzīs parādos. Viņam parādnieks — pats gardākais kumosiņš. Visgardāk, ja vesela valsts — parādniece. Tāpēc jau tas kapitālisms pastāv, ka citi ņem uz parāda. Bez parādniekiem viņu nemaz nebūtu.

Ei nu, 50 gadu neko neesam ņēmuši no viņiem uz parāda, bet šie kā bija, tā ir, toties mūsu drīz vairs pavisam nebūs.

Tāpēc ka mēs esam vientuļi. Sociālisma nometne. Tāpēc jau viņi mūs nemīl, ka mēs neņemam uz parāda. Kaitējam biznesam, Un jo vairāk mūsu būs...

Kā tad, to mēs jau esam lasījuši. Nacionālās atbrīvošanās cīņa un tā joprojām. Un kas tad ir, ka parādos? Tomēr labāk nekā tad, ja nav ko rīt. Viņiem — es domāju iedzīvotājus.

Ek, Gustav, tu esi bezprincipu oportūnists. Agrārijs. Kulaku dēliņš. Nacionālists.

Beidz apsaukāties, Petrovič. Ko rīt nav, es atkārtoju. Individuāli viegli būt principiālam. Var iespītēties un neņemt uz parāda. Jo īpaši ar tādu uzturdevu ka tavējā. Bet kā tiem citiem, kuri bez devas? Vai nav viņu žēl? Protams, tev jau ne. Tev tāpat kā Ķepainim (pamāj uz lāča pusi) viss viens, bet mums iedzīvotāju pieaugums uz nulles. No gurķiem un vārītiem kāpostiem pārtikdams, vis diez ko nesavairosies. Zivis arī visas uz Zviedriju aizpeldējušas. Nē, tad jau labāk parādos.

Bazil Modestovič, vai tu dzirdēji? Viņš sabiedroto valsti apvaino. (Pamāj uz lāča pusi.) Finanšu ministrs, bet neapjēdz, kāpēc kapitālists iegulda sociālistiskā valstī.

Viņi iegulda tāpēc, Petrovič, ka mums ir uzticams darbaspēks. Nav, piemēram, tādu streiku kā pie viņiem. ieguldīt šeit — tas viņiem kā precības ar atraitni. Drošs pasākums. Behers man skaidroja: tai bankai, kurai ieguldījumi socvalstīs, ir solīdāka reputācija. Vairāk ciena, par uzticēšanos nerunājot. Zivis tiešām visas aizpeldējušas uz Zviedriju. Žēlojos Pašam, viņš apsolīja nosūtīt turp zemūdeni apstākļu noskaidrošanai. Bet pagaidām nekādu rezultātu. No otras puses, viņam arī krietna čupa parādu. Kā viņi, Petrovič, tā arī mēs. Robeža tomēr kopēja, lai par cik grādiem negrozītos. Vispār, kurš — par?

Bazil Modestovič, bet mēs taču esam tikai četri. Trūkst vēl divdesmit divu ministru, Ministru padome...

Ministru padome, Ministru padome! Varbūt vēl Politbiroju pieminēsi, Gustav Adolfovič? Tā ir kolosāla veiksme, ka viņu šeit nav. Ar tādu baru pusstundas laikā pat Staļins netiktu galā. Tas veselības aizsardzības auns vien jau ir ko vērts. Divdesmit divu viņam pietrūkstot! Gluži otrādi, varbūt demokrātijai mūsu jau ir par daudz? Ja nu balsis sadalās uz pusēm? Pat ja man ir lēmēja balsstiesības?

Es varu aiziet, ja vēlaties, Bazil Modestovič.

Sēdi rāmi, Cecīlij, Mums tikai viena izeja — balsot vienbalsīgi. Mēs taču esam valsts smadzenes. Finanšu, iekšlietu un kultūras ministri un es. Nē, stop! Labāk iznāks, ja viens būs pret. Kādam jābalso pret, citādi nav demokrātijas. Gustav, vai gribi būt pret? Kaut gan nē, finanses — tas ir nopietni. Un tu, Petrovič?

Es tātad neesmu nopietni? Iekšlietas un tieslietas!

Atvaino, es ātrumā neapķēru. Cecīlij? Nē, kultūras ministrs opozīcijā — nebūs glīti. Bet tad... tad... tad tas būšu es. Iznāks pavisam labi. «Padodamies ministru spiedienam, Ģenerālsekretārs piekrīt...»

Jūs jau vairs neesat Ģenerālsekretārs. Jūs pats sevi tikko...

Vēl jo labāk! «Padodamies ministru spiedienam, Prezidents piekrīt...» Izklausās kā demokrātija. Vairākums un mazākums.

Kas nu tā par demokrātiju? Drīzāk — apvērsums no augšas. Īpaši bez tiem divdesmit diviem ministriem. Par tādām lietām agrāk...

Petro-o-ovič! Pēc pusstundas prese būs klāt! Ak tu mīļais dievs, Petrovič, demokrātija jau arī ir apvērsums no augšas. Galmā. Vismaz mūsu apstākļos. Apvērsums no apakšas — kas tas būs? Proletariāta diktatūra. Vai esi pēc tās noilgojies? Ja nevienosimies, tad pēc pusstundas viņa arī sāksies. Būtu padomājis vismaz par sevi, ja uz mani tev nospļauties. Par Gustavu un Cecīliju nemaz nerunājot.

Ak tad tu, Bazil Modestovič, par mani rūpējies?

Par mums visiem, Petrovič, par visiem. Mēs taču esam valsts smadzenes.

Drīzāk jau nervu centrs.

Manis pēc, lai būtu nervu centrs. Bet kurš par viņu parūpēsies? Ķermenis, vai? Tur jau tā lieta, ka pārējie ir ķermenis. Bet mēs — smadzenes. Un smadzenes pirmās saņem signālu, vai demokrātija ir vai nav. Kurš stumj vaigos irbītes mērcē un arbūzu? Smadzenes! Tāpēc ka pārējiem tās irbītes un arbūza nepietiktu. Nevienu arbūzu nevar sadalīt uz trīsdesmit purniem, par irbi nemaz nerunājot. Bet četriem var. Ar vēsturi tas pats.

Teorētiski arbūzu var sadalīt trīsdesmit daļās. Varbūt ne gluži vienādi, tomēr sadalīt var.

Neesmu gan manījis, Gustav, ka tu kaut ko dalītu trīsdesmit daļās, vienalga, vienādi vai nevienādi. Be-e-et mēs tērējam laiku. Vēsture notiek šeit! Smadzenēs! Vai mēs balsosim vai nebalsosim?

Kas tur ko balsot, ja tu pats jau visu esi nolēmis.

Jūsu smadzenēs jau viņa taisni notiek.

Var teikt, ka jau notikusi.

Nav interesanti balsot formas pēc.

Jā, tas jau ir bijis.

Tā nebūs īstā demokrātija.

Sevišķi, ja jūs — pretī.

Labāk tad vienbalsīgi.

Vai arī mēs trīs pret, bet jūs — par.

Jā, tā būtu mierīgāk.

Lai arī bez demokrātijas.

Jā, tirānijā.

Toties mierīgāk.

Nudien, Bazil Modestovič. Ja nu viņi tīšām to visu uzrīkojuši?

Ko — to visu?

Pagriezienu par 180 grādiem. Lai pēc tam atkal mūs iekarotu.

Vēsture atkārtojas — tā sacījis Markss.

Jā, kara viltība.

Tāpēc arī izvedīs karaspēku.

Mēs labāk paliksim opozīcijā.

Paļauties uz viņiem nevar.

Citādi iznāks, ka mēs neesam lojāli.

Bet mēs tie vislojālākie.

Kurš sargās pats, to dievs sargā.

Lai būtu tirānija.

Kaut arī kreisā.

Ja jūs atsauks uz Austrumiem, tad jūs aizsūtīs pensijā, bet uz kurieni mūs?

Skaitīkļus klabināt.

Vadīt kadru daļu.

Tulkot rakstu par minerālmēsliem.

Ulanbatorā.

Vai Karagandā.

Labākajā gadījumā.

Jēzus Marija! Jēzus Marija! Un tās esot nācijas smadzenes! Prese taču būs klāt pēc divdesmit minūtēm! Ja nenobalsosim, tad jūs tai savā Karagandā nonāksiet jau parīt. Vēlākais — pēc nedēļas. Tāpēc ka prese sāks trakot, ja mums būs tirānija. Pat ja kreisā. Un, ja prese sāks trakot — Pats arī sāks trakot. Ja arī netrakos — iznāks, ka viņš atbalsta tirāniju. Tad sāks trakot viņu sūtnis un atsauks tankus. Un mūs visus nogāzīs pie velna vecāsmātes — ar tautas masu palīdzību. Tad jums būs Eizenšteins. Vai pieleca?

Pauze.

Pieleca, Bazil Modestovič.

Tā, lūk, Petrovič. Un ļaujiet man palikt mazākumā un pret. Pats taču teici — kas tā par demokrātiju bez opozīcijas. Es tad nu arī būšu opozīcija. Lojālā. Opozīcijai uzticēties nedrīkst, bet man — drīkst. Pats sev jau es uzticos. Un opozīciju jāvada cilvēkam, kuram vari uzticēties kā sev pašam. Lai varētu kontrolēt. Bet tāda cilvēka nav. To vietu es pat savai laulenei nepiešķirtu.

Laulene tā pati opozīcija vien ir. Uzticēties vēl var, bet izkontrolēt nekādi.

Uzticēties arī nevar. Nav tāda cilvēka, kuram varētu ticēt. Vienīgais tāds cilvēks esmu es. tāpēc man arī jābūt opozīcijai. Pielec?

Pielec.

Jau pielec.

Tikpat kā.

Es esmu mazākums, jūs esat vairākums. Es piekāpjos. Tā arī ir demokrātija — kad mazākums piekāpjas.

Man likās, ka tad mazākumam un vairākumam ir vienādas tiesības.

Un tankus izved ārā.

Vai — kad mazākums kļūst par vairākumu.

Balsošanas rezultātā.

Un otrādi.

Tas ir, kad mazākums pakļaujas vairākumam.

Vai otrādi, kā mūsu gadījumā.

Kas nu Bazils Modestovičs par mazākumu? Viņš ir vairākums.

Subjektīvi jā, bet objektīvi — nē.

Taisni otrādi: objektīvi jā, bet subjektīvi — nē.

Atkarībā no tā, kurš ir subjekts.

Kurš objekts, tas tāpat skaidrs.

Tāpēc jau vajadzīga balsošana, lai objektīvo atdalītu no subjektīvā!

Bet ja iznāks tā, ka viņš mazākums, bet mēs — vairākums?

Un paldies dievam, Cecīlij.

Bet ja nu otrādi?

Uzvarēs subjektīvisms.

Bet ja vienbalsīgi?

Tad pārbalsosim? Vai tā, Bazil Modestovič?

Nu ja. Tikai žiglāk!

Pat ja viņš paliks mazākumā?

Beidz sentimentalizēties, Cecīlij!

Tiešām... tāda neveikla jušana...

Cecīlij, ļaunākā gadījumā iztēlojies, ka viņš ir mazākums, kurš rūpējas par vairākuma likteni. Par mums visiem, nevis par sevi vienu pašu.

Un par tevi arī.

Un tomēr man tas nepatīk. Mūsu Bazils Modestovičs kļūst par tādu kā meņševiku.

Tev taču skaidri pateica, Cecīlij: nav jau 17. gads.

Jā. Nemaz nerunājot par to, ka toreiz vairākums parūpējās par mazākumu.

Precīzāk, boļševiki uzvarēja menševikus.

Ko tad nozīmē — precīzāk? Ko tu ar to gribi teikt, Gustav?

Ka vairākuma uzvara pār mazākumu un boļševiku uzvara pār menševikiem nav viens un tas pats. Starp citu, tas ir taisni pretējais. Vismaz procentuālā ziņā. Attiecībā pret nāciju boļševiki bija niecīgs mazākums.

Nu gan aizrunājies! Bazil Modestovič, vai dzirdēji, kas no Gustava nāk ārā? Par tādiem vārdiem tevi vajadzētu... Kur mans portfelis?

Piķis viņu rāvis, Petrovič. Palikušas piecpadsmit minūtes. Nu, ministru kungi — vai balsosim?

Kā tad tā, Bazil Modestovič? Tā tak visīstākā kontrrevolūcija. Jāņem viņu ciet!

Nedrīkst viņu aiztikt, Petrovič: viņš mums nepieciešams kvorumam.

Trīs par, viens pret — tā ir vairākuma uzvara. Divi pret vienu — tas ir kautiņš vārtu rūmē. Bez Gustava būs nevis balsošana, bet velns zina kas. Apkaunojums, visas pasaules sabiedrībai redzot. Vispirms vajag nobalsot.

Bet pēc tam? Pēc tam ņemsim viņu ciet, vai ne?

Bet pēc tam, Petrovič, ja vairākums uzvarēs — nebūs iemesla Gustavu grābt ciet. Jo pēc tam iesāksies demokrātija. Kas līdz demokrātijai bijis kontrrevolūcija, tas demokrātijā ir mūsu diženā pagātne.

Bazil Modestovič, tādā gadījumā es esmu pret demokrātiju. Ko tad es ņemšu ciet — sevi pašu, vai?

Tāpēc jau tev jābalso par. Tas ir — jāpievienojas vairākumam. Ko ņemt ciet demokrātijā — par to neuztraucies, tās mantas vienmēr pietiks. Milzums ļaužu būs pret, opozīcijā. Varēsi sākt kaut vai no manis. Lai gan es esmu lojāla opozīcija.

Kā tu vari runāt tādas lietas, Bazil Modestovič. Lai es kādreiz...

Tev pašam būs vieglāk, Petrovič, kad sāksies demokrātija. Mazāk darba. Vispirms izlaidīsi laukā tos, kuri par demokrātiju. Tās nodarbošanās pietiks uz pāris gadiem. Tad vēl tvarstīt tos, kuri pret — tā jau tīrā izprieca. Vecā gvarde un tā joprojām — tu viņus pazīsti tik labi kā neviens.

Tik un tā esmu pret. Ārā izlaistie gāzīsies uz Pili, un cauri ar mums būs.

Tāpēc jau tev jābalso par. Kāpēc lai viņi gāztos uz Pili, ja mēs esam par? Par to pašu, par ko viņi. Ja Pilī mazākums pakļaujas vairākumam? Tas tak viņu sapņu piepildījums. Un nevajag jau laist ārā visus uzreiz. Pa vienam.

Tik un tā gāzīsies šurp. Demonstrācija, kas tur vairāk ko teikt.

No vārda «dēmons».

Es domāju, ka no «monstrs».

No vārda «dēmoss», Cecīlij. «Dēmoss» mūsu mēlē ir tauta.

Nav svarīgi. Viņu sapņu piepildījums — demokrātija visur un viscaur. Attiecībā uz demokrātiju viņiem pilnīga vienbalsība.

Viņi ir tumši ļautiņi, Petrovič, — tāpēc ka pārāk ilgi bijuši opozīcijā. Bet mēs viņiem izskaidrosim. Vai ne, Cecīlij? Uzticēsim šo darbu kultūras ministrei?

Es to pierakstīšu, Bazil Modestovič.

Tāpat viss tiek ierakstīts, Cecīlij. (Norāda uz lāci.) Tagad nevajag. Nav laika. Vispār derētu viņiem paskaidrot, ka vienbalsība ir diktatūras māte.

Drīzāk jau meita,

Meita vienmēr atsitas mātē. Galvenais, lai viņi saprastu — par ko cīnījušies, tam arī uzdūrušies... Ka mērķis sasniegts un vairs nav, ar ko cīnīties. Katrā ziņā, ar mums vairs ne.

Bet par taisnības uzvaru?

Jā — viņi taču cīnās par taisnības uzvaru. Par ideāliem.

Jā, viņi ir pret mums. Jo mēs taču esam valdība.

Kad nobalsosim, tad viņi būs par. Taisnības uzvara, Gustav, izpaužas tādā pašā veidā kā netaisnības uzvara. Beidzas ar to pašu — ar valdību.

Ai, tas man jāpieraksta.

Raksti, raksti, Ķepainis droši vien jau nosvīdis raudamies.

Ienāk Matilde tērpusies tikai kombinē..

Prezidenta kungs, tur sapulcējusies prese, pieprasa jūs.

Pasaki, ka pusdienu pārtraukums vēl nav beidzies. Saprati?

Sapratu, Prezidenta kungs. Vai taisnību runā, ka pie mums būšot demokrātija?

Tad jau redzēs. Pēc piecpadsmit minūtēm. Katrā ziņā tava darba alga no tā nemainīsies. Darbalaiks un telefons arī ne. Ej nu.

Matilde aiziet, pa ceļam vilkdama nost kombinē.

Kas viņai uznācis?

Par ko tu runā, Petrovič?

Nu tā... tik viegli ģērbusies. Nav jau vasara.

Varbūt salaiž ar miesassargu?

Greizsirdība moka, Cecīlij?

Kā jūs tā varat runāt, Bazil Modestovič?

Varbūt viņa simbolizē mūsu ekonomikas stāvokli.

Vai atkāpšanos no dogmām.

Drīzāk tad pēdējo.

Lai nu kāda, tomēr tautas pārstāve.

Darbaļaužu.

Bet ne proletariāta.

Tātad zemniecības.

O jā, piens un asinis.

Varbūt inteliģences.

Inteliģentā atradusies. (Nenovaldoties.) A-a-ak, kāda nekauņa! Vecajos labajos laikos es šitādu pat valūtas bārā nelaistu iekšā forintus slaukt! Viņa taču pat valodas nemāk. Tikai mūsu un vietējo. Inteliģente! Es viņai piedāvāju bezmaksas biļeti uz Gulbju dīķi. Bet šī ne par ko! Es viņu ... es... viņa nav lasījusi pat Čehovu. Če-ho-vu!

Greizsirdīga esi, Cecīlij. Matilde ir partijas biedre no 17 gadiem. Pārbaudītu partijnieku meita. Uz teātri negāja tāpēc, ka strādāja virsstundas. Gatavoja referātu par lauksaimniecības politiku.

Es jau teicu — piens un asinis.

Un gulbja dziesma. Par lauksaimniecību runājot,

Īsts Čaikovskis.

Sen-Sanss!

Braši, Cecīlij!

Kur nu Sen-Sansam ar Čaikovski sacensties. Viņiem pat kolektivizācijas nebija.

Petrovič, gulbim galvenais ir kakls.

Kājas. Varat pajautāt Cecīlijai.

Nu, ministru kungi, kā būs? Balsosim?

Balsosim, balsosim.

Bazil Modestovič, bet vai mūsu algas mainīsies?

Jā, mēs tomēr riskējam.

Kaitīgi darba apstākļi.

Atomstacijā par to izsniedz pieniņu.

Domāju, ka jūsu diēta nemainīsies. No Varšavas pakta un SEPP izstāties netaisāmies. Pats vienmēr uzskatījis, ka sabiedrotajiem jābūt kopīgai ēdienkartei. Tā sakot, saprašanās ķīla.

Gremošanas process kā kopsaucējs.

Precīzāk — šīs gremošanas galaprodukts.

Gustav! Dāmām dzirdot!

Par algu jums jāprasa Gustavam. Kas attiecas uz pieniņu — neiesaku. Govis tomēr ir vietējās. No viņu tesmeņiem Geigeram uznāk lielāks dullums nekā no reaktora. Es pareizi saku, Petrovič?

Jā. Šitāds pieniņš par kaitīgumu — tur iznāk tautoloģija.

Protams, ja vien Pats neiestāsies Kopējā Tirgū. Es jau viņam to novēlu no visas sirds; viņam tak vairs pat ziepju nav. Un kāpēc viņam vienā laidā pašam sev jājauc galva ar piecgadu plānu? Lai tos sastāda Briselē. Tur arī kompjūteri labāki.

Tāpēc jau viņš sācis kopējo Eiropas māju apdziedāt.

No otras puses, viņi tur Eirāzijā iet uz pirti tikai vienreiz mēnesī, varat pajautāt Cecīlijai vai Petrovičam.

Stāvi nu klusu, Gustav. Lai ar kādām ziepēm tevi neberztu, tikpat paliksi kontriķis.

Nu re, īstenais patriots sācis runāt. Vai labpatīk just skumjas pēc savas Rjazaņas, Petrovič? Nostalģija nomocījusi? Tik daudz gadu mitinājies šeit, bet gribas uz kūti. Bet precējies it kā būtu ar vietējo.

Manu lauleni liec mierā, Gustav. Lai gan vietējā, tomēr jauktene. Jūsu vietējām jau klitoru pat dienas laikā ar uguni nevar atrast. Zivis!

Petrovič! Dāmām dzirdot!

Tāpēc jau vīrišķi te pedriljojas. Vai demonstrē. Tiec nu par tādu skaidrībā, kuru pantu viņam piešūt.

Bazil Modestovič, viņš aizvaino mūsu nacionālo pašlepnumu!

Ministru kungi, lūdzami, neķīvējieties.

Vienmēr esmu uzskatījis, ka ārzemnieks nevar būt iekšlietu ministrs. Ārlietu — manis pēc, bet iekšlietu ne.

Tu esi nepiežmiegts kontriķis, Gustav. Nerunājot par to, ka klitors ir iekšēja lieta. Bet kur nu tev ar tavu vietējo to zināt.

Kā jūs tā varat!

Kā jums nav kauna, Petrovič!

Kungi, kungi, nevajag strīdēties.

Iekšlietu ministrs, Cecīlij, stāv pāri kaunam. Iekšlietu ministrs ir tāds pats kā ginekologs.

Vienmēr esmu uzskatījis, ka ārzemnieks nevar...

Ministru kungi, ministru kungi, nomierinieties. Pirmkārt, Gustav, tev nav taisnība. iekšlietu ministram...

Un tieslietu.

...Un tieslietu ministram jābūt ārzemniekam. Tas garantē lielāku objektivitāti. Atcerēsimies romiešu tiesības. Turklāt vienmēr labāk, ja apspiedējs — un likums vienmēr apspiež — ir svešzemnieks. Labāk lādēt svešzemnieku, nevis tautieti. Šī patiesība ir visu impēriju pamatos. Varam atcerēties cēzarus vai, sliktākajā gadījumā, Staļinu. Sava veida psihoterapija. Veselīgāk ienīst svešo, nevis savējo.

Tas man jāpieraksta.

Bet es nevaru balsot kopā ar cilvēku, kurš aizvaino manas nācijas lepnumu.

Ja viņš būtu savējais, tad jā, tad, Gustav, tu nevarētu. Bet, tā kā viņš ir ārzemnieks, tu vari. Jo viņš izturas dabiski. Un tāpēc, ka viņš ir dabisks, tu arī uzvedies dabiski, kļūdams traki nikns. Tā ir dabiska reakcija. Tas pirmkārt. Otrkārt, ja viņa ginekoloģiskie novērojumi tiešām ir aizvainojums nācijai, tad tikai vienai tās pusei. Pat Cecīlija uz to nereaģē.

Kas tad viņai? Ar viņas četriem bērniem, kuriem visiem plati vaigu kauli. Vai varbūt viņa zina, ka Petrovičs pārspīlē. Pareizāk — nenovērtē.

Viņš pārsteidzās, Bazil Modestovič.

Vai tu pārsteidzies, Petrovič?

Nu ja.

Katrā ziņā nācijas pašcieņu nenosaka šīs mantiņas lielums. Bet mums jārūpējas par visas nācijas cienu. Tāpēc pievienosim vēl karoga un himnas atjaunošanu. Lai būtu tādi kā pirms lielajām pārmainām uz labu. Kā tu uz to skaties, Petrovič?

Es neko, es esmu par. Ko tas karogs simbolizē, man gan nekad nav izdevies noskaidrot. Pat ar spīdzināšanu ne.

Cecīlij, tas tavā branžā.

Pelēkas joslas baltā laukā. Simbolizē vietējo klimatu. Vispār laika apstākļus.

Līdzinās televīzijas traucējumiem.

Bet es turēju aizdomās amerikāņu karogu.

Vai kaķa muguru.

Tātad atjaunojam nacionālo laika apstākļu krāsas. Un himna?

No himnas, Bazil Modestovič, diez kas nebija. Varēja dziedāt vai nu «O, mai darling Klementain», vai «Kukaračas» meldijā. Kā «Doičland, Doičland Uber alles».

Jā, Pats var sākt zoboties.

Var nesaprast.

Vai pārprast.

Varbūt izmantot viņējās apdari?

Nekritīsim galējībās.

Vairs tikai desmit minūtes.

Varbūt paņemt Brubeka «Teik faiv»? Vēsi un enerģiski.

Viņš vēl dzīvs: honorāriem ar mūsu kasi nepietiks.

Varbūt ko tautisku?

«Zvejniekmeitenes asaras»?

Pārāk gaudulīgi.

«Kur mans mīļais»?

Pats nesapratīs.

Skaidrs, ka Sibīrijā.

Varbūt «Dzimtā mala, nešķiršos no tevis»?

Tas ir labāk.

Daudz labāk.

Tautas mūzika un vārdi.

Un nekādas ideoloģijas.

Es to savam priekam vienmēr dziedu Sidneja Bešā «Mazā ziedina» meldijā.

Nu, nu, paklausīsimies.

 

Cecīlija dzied.

«Dzimtā mala, nešķiršos no tevis, / Neparko, nekad projām neiešu.» Vai, šodien man nav balss!

Nav slikti.

Gluži neslikti.

Vai balsosim, ministru kungi? (Dungo.) Dzimtā mala, nešķiršos no tevis, pam-pam-pam-pam-pam, pam-pam-pam.

Balsosim, balsosim.

Dižens — pam-pam-pam-pam — notikums.

Pagrieziens par 180 grādiem.

Demokrātija.

Vilki paēduši, un aitas dzīvas.

Ir vilki, un ir aitas.

Pam-pam-pam-pam-pam-pam.

Kurš par — paceliet rokas.

Kas tur ko cilāt — tāpat viss skaidrs.

Tas, ka tiek (mājiens uz lāča pusi) ierakstīts. Un uz video arī. Pats varbūt skatās tiešo translāciju. Lai arī preses konferencē.

Vai tad nav vēl beigusies?

Viņam beigusies, mums — sākas. Pēc divām minūtēm. Nu — kurš par? (Balso.) Tā: trīs — par. Kurš pret? (Paceļ roku.) Tā: es — pret. Ar balsu vairākumu — pam-pam-pam-pam, fū, pielipis...

Bazil Modestovič, tā taču nacionālā himna!

Ak jā, atvainojiet... pieņemta rezolūcija par pāreju uz demokrātiskām pārvaldes formām un — pam-pam-pam-fū! — ekonomisko reformu. Paraksti. (Parakstās.) Gustav! (Pasniedz papīru Gustavam, tas parakstās.) Petrovič! (Pastiepj papīru Petrovičam, tas parakstās.) Padod Cecīlijai. (Pefrovičs pasniedz papīru Cecīlijai, tā parakstās.) Matilde! Ei, Matilde!

Matilde ienāk kā no mātes miesām.

Pārtulko šito vietējā valodā.

Kad?

Tūlīt.

Bet tur taču prese.

Pagaidīs. Vēl nav beidzies pusdienu pārtraukums.

Bet viņi laužas durvīs.

Pagaidīs. Nav nekāds 17. gads. Tulko. Bet kas tā par maskarādi? Ačgārnā nozīmē?

Pagrieziens taču — par 180 grādiem.

Par 180, bet tu, Matilde, griezies par visiem 360.

Lai simbolizētu neatgriezeniskumu, prezidenta kungs: ka pēc demokrātijas tālāk vairs nekā nebūs. Un ka demokrātija ir dabiska.

Presei tas patiks. Efektīgs kadrs: blakus Ķepainim. (Atslābina kaklasaiti.) Tulko.

Tūlīt. (Aizskrien.)

Petrovič, vai gribi cigāru? Fidela sūtītais.

Jā ... Es jau teicu, piens un asinis.

Še. Par pienu mēs jau visu zinām. Kā Geigers trako.

Par asinīm arī.

Kas tiesa, tas tiesa.

Neinteresanti visu zināt.

Interesanti, kas Matildē vairāk līksmo par demokrātiju — asinis vai pieniņš?

Abi divi. Gustav, tev cigāru? Ak tu taču nesmēķē. Tev, Cecīlij, arī nepiedāvāšu. Tu varētu piebeigt arbūzu.

Vienu varētu paņemt. Tādam gadījumam par godu.

Kādam «tādam»? Še, ņem.

Lai nu kāda, tomēr demokrātija.

Gustavā, protams, tās ir asinis.

Nē, Gustav, es gan tāpēc vien nesāktu no jauna. Turklāt vēl — ja asinis.

Bet kam par godu tad jūs sāktu par jaunu, Bazil Modestovič?

It nekam. Bet ievēro, Gustav, — es jau arī neesmu atmetis. Un tas pats Fidels man sūta, bet Pašam vairs nesūta.

Viņam labi, viņam ir sala.

Kopīgi tikai ideāli. Tad var neskūties. (Rāda uz portretiem.)

Bazil Modestovič, bet ja pajautās, kas mūs pilnvarojis? Bez parlamenta taču, bez . . .

Nepajautās, Cecīlij. Viņiem ir prātā neienāks.

Bet ja nu tomēr.

Tad atbildi: vēsture.

Bet viņi taču ir neatlaidīgi. Uzmācīgi un neatlaidīgi.

Un kas par to?

Nav taču ne parlamenta, ne konstitūcijas. Tikai telefona zvans

Tā arī ir vēsture. Cecīlij, telefons ir vēstures darbarīks. vēsture to lieto labprāt, īpaši privātā. Reizēm arī nacionālā. Sevišķi, ja tiek ierakstīts. Tad nevar atšķirt privāto no nacionālā. Tu pasaki, ka vēsture nogurusi no konstitūcijām.

Jo vairāk tāpēc, ka visas vienādas.

Jā, un tagad viņai labāk patīk telefons.

Par teļļuku nerunājot.

Jā, jaunas formas. Pāreja no tirānijas uz demokrātiju.

Kā tad, jaunu formu nepieciešamība.

Tā arī saki: vēsture. Vai pasaki: revolūcija. Tas viņiem viss viens.

Bet viņi sacīs: kur tad tautas masas, apšaude, barikādes?

Bet tu saki, ka te nav kino. Ka revolūcija tautu vienmēr pārsteidz nesagatavotu. Un ka tad, ja viņiem tik dikti gribas redzēt asinsizliešanu, es varu izsaukt karaspēku, lai viņus apšauj. Apriebušies.

Vai!

Nevaimanā — nepajautās. Jā, Petrovič, lūdzams, piezvani uz Japānu Beheram. Pasaki, lai neuztraucas, ieraudzījis avīzes. Sevišķi jau — pliko Matildi. Citādi vēl viņš no pārbīļa palūgs politisko patvērumu un noorganizēs trimdinieku valdību.

Jā, vecā kaluma cilvēks. Žēl, ka šodien viņa nebija.

Man arī žēl: irbīte bija lieliska, par mērci nemaz nerunājot.

Jā, kas viņu zin, kad nu būs nākošais sūtījums.

Gan jau būs — bet šoreiz vācu.

Vai amerikāņu.

Drīzāk vācu. Kā daļa no aizņēmuma.

Arbūzus laikam vairs nesagaidīsim.

Sagaidīsim, Gustav, neuztraucies. Pats mūs nepametīs.

Jā, tas tāds simbolisks augs.

Dārzenis.

Nav būtiski. Galvenais, ka no ārpuses zaļš, bet iekšā — sarkans.

Cerības un kaisles krāsā.

Nemaz nerunājot par izlietajām asinīm.

Kāda tur starpība.

Bet, kamēr neesi pārgriezis, tu nezini — gatavs vai negatavs.

Un tad vēl sēkliņas.

Liela muiža — sēkliņas! Sēkliņas vienmēr var izspļaut.

Tas liesa, tas tiesa.

Paklau, Petrovič. Kas tev patīk labāk — pagātne vai nākotne?

Nezinu, Bazil Modestovič, neesmu par to domājis. Agrāk nākotne. Tagad laikam pagātne. Es tomēr esmu iekšlietu.

Un tev, Gustav?

Kā nu kuro reizi! Reizēm nākotne, reizēm pagātne.

Tātad tagadne. Tev, Cecīlij, nav ko taujāt, ar tevi tāpat viss skaidrs. Viena vienīga cerība un kaisle.

Bazil Modestovič, sievieti vienmēr nodarbina nākotne. Iespaido mātes instinkts.

Nevajag sarežģīt, Cecīlij. Kāds tam sakars ar māti? Vienkārši instinkts.

Cik jūs tomēr esat rupjš, Petrovič!

Ja arī esmu rupjš, tad tikai tāpēc, ka nav patikas vecuma galā sākt mācīties vāciski. Vai angliski. Vai es pareizi saku, Bazil Modestovič?

Kas tiesa, tas tiesa.

Un kas tev pašam labāk patīk, Bazil Modestovič?

Pats nezinu, Petrovič. Laikam tomēr pagātne. Pa lielākai daļai viņa . . . Gribi kafiju?

Priekškars.

 

No angļu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete.

AVOTS, 1990. g. oktobris

Josifs Brodskis

Josifs Brodskis dzimis Ļeņingradā 1940. gada 24. maijā. Būdams piecpadsmit gadus vecs, Brodskis pamet mācības un sāk strādāt dažādus gadījuma darbus - tajā skaitā pelna iztiku morgā un fabrikā, kā arī

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!