Attēlā - jaunā parauga Latvijas pilsoņa pase
 
Redzējumi
11.02.2015

Demogrāfijas neesošā problēma

Komentē
22
Saglabā

Nesen Latvijas publiskajā telpā atsākās diskusija par to, kā vēl vairāk pabojāt dzīvi sievietēm, kuras vēlas veikt abortu. Kā viens no iemesliem, kāpēc jāsamazina abortu skaits, tika minēta latviešu tautai draudošā izmiršana. Runājot par tautas pastāvēšanu, cilvēki parasti domā tās valodu un dzīvesveidu, kas laika gaitā mainās neatkarīgi no tā, cik ģimenēs ir bērnu. Kad mainās valoda un dzīvesveids, tauta izmirst. Tā kā izmiršana ir neizbēgama, tad par to varētu arī neuztraukties un izbeigt runāt par demogrāfisko situāciju kā ar politiskiem līdzekļiem risināmu problēmu.

Latviešu valoda izmirs. To saglabāt nav iespējams. Bet izmirs arī visas pārējās mūsdienu valodas, arī lielās valodas, piemēram, angļu. Visas valodas laika gaitā mainās. Šis process ir tik lēns, ka cilvēka mūža laikā daudz pārmaiņu nevar pamanīt, bet gadsimtu gaitā šīs izmaiņas akumulējas, un beigu beigās no sākotnējās valodas nekas vairs nav palicis pāri.

Jura Alunāna 1856. gadā publicēto "Dziesmiņu" ievadā ir atrodams šāds teikums: "Tāpēc lūkošu kādus likumus uzstādīt, kas, jebšu nepilnīgi būdami, taču daudzmaz uz to derēs, ka vienāda rakstīšana pašķiras." Kopš šī teikuma sarakstīšanas ir pagājuši tikai 159 gadi, bet mūsdienu lasītājiem tas jau izklausās dīvaini. Saprast teikuma nozīmi vēl joprojām var, bet tagad vairs neviens neteiktu, ka "rakstīšana pašķiras", "likumus uzstāda" un "likumi uz to derēs".

200 gadu vecus tekstus vēl ir iespējams saprast. Bet kā ir ar vecākiem tekstiem? Diemžēl nav atrasti senāki latviešu valodā rakstīti teksti, kuru autors nebūtu bijis vācietis, tāpēc aplūkošu izmaiņu piemērus citās valodās. Universitātē, studējot vācu filoloģiju, man bija jātulko teksti no senās vācu valodas (no 13. līdz 15. gs.) mūsdienu vācu valodā. Man senā vācu valoda šķita tik atšķirīga, ka bez vārdnīcas saprast neko nevarēja. Piemēram, šādi izskatās 1439. gadā tapuša teksta fragments: "Int erste antohevende an eyme sipe Slauele walke geheten, deme sipe langes den thunen tor vorder hant to gande beth an eynen eykenen bom mit eyme cruce getekent." Mūsdienu vācu valodā šis teikums ir iztulkots šādi: "Zunächst anzufangen an einem Bach, der Slaueke walke heißt, den Bach entlang den Zäunen geradeaus zu gehen bis an eine Eiche, die mit einem Kreuz gekennzeichnet ist." [1]

Kā redzams, valoda ir izmainījusies. Lai vācu valodas nepratējiem būtu vieglāk redzēt, kā katrs vārds ir izmainījies gadsimtu gaitā, norādīšu, kas kam atbilst. Dažiem vārdiem var vismaz saskatīt līdzīgas skaņas vārda sākumā vai vidū, piemēram:

antohevende – anzufangen (sākt);

geheten – heißt (sauc);

to gande – zu gehen (iet);

eykenen bom – Eiche (ozols);

cruce – Kreuz (krusts).

Citos gadījumos vārdi vienkārši ir pazuduši no valodas un to vietā ir nākuši pavisam atšķirīgi vārdi, piemēram:

int erste – zunächst (vispirms);

sipe – Bach (strauts);

getekent – gekennzeichnet (iezīmēts).

Pat cilvēki, kuriem vācu valoda ir dzimtā, šādus 600 gadus vecus tekstus nespēj saprast. Lai attiecīgo tekstu saprastu, šī senā valoda ir jāmācās kā svešvaloda un jāizmanto vārdnīca.

Bet kā ir ar 900 gadus veciem franču tekstiem? Kad franču literatūras stundās mācījos par eposu "Rolanda dziesma", es to lasīju pārtulkotu modernajā franču valodā. Arī bērni franču skolās šo eposu lasa tulkotu modernajā franču valodā, jo citādāk nemaz nevar saprast. Ieskatam salīdzināšu rindas no manuskripta, kas datēts starp 1129. un 1165. gadu, ar 1922. gadā publicētu tulkojumu modernajā franču valodā.

Senais teksts:

"CARLES li reis, nostre emperere magnes,

Set anz tuz pleins ad estet en Espaigne:

Tresqu’en la mer cunquist la tere altaigne.

N’i ad castel ki devant lui remaigne."

Mūsdienu tulkojums:

"LE roi Charles, notre empereur, le Grand,

sept ans tout pleins est resté dans l’Espagne:

jusqu’à la mer il a conquis la terre hautaine.

Plus un château qui devant lui résiste." [2]

Daļā vārdu var ieraudzīt līdzīgus burtus un zilbes, piemēram:

li reis – le roi (karalis);

nostre emperere – notre empereur (mūsu imperators);

set anz – sept ans (septiņus gadus);

ad estet – est resté (palika);

tresqu’en – jusqu’à (līdz);

cunquist – a conquis (iekaroja).

Citos vārdos vispār nav pat līdzīgu skaņu:

magnes – le Grand (dižais);

castel – château (pils);

remaigne – résiste (pretojas).

Lasot mūsdienu franču tekstu, es visu saprotu. Lasot seno tekstu, sākumā saprast var ļoti maz. Ieskatoties tulkojumā, var izsecināt, kurš vārds kam atbilst. Principā ar seno franču valodu man ir līdzīgi kā ar zviedru valodu. Šobrīd es mācos zviedru valodu, un ikreiz, ieraugot kādu jaunu vārdu, man nav ne jausmas, ko tas varētu nozīmēt. Kad zviedru valodas skolotāja (kura prot arī vācu valodu) pasaka tulkojumu vācu valodā, uzreiz pamanu, ka zviedru un vācu vārdos ir līdzīgas skaņas un kopīga izcelsme. Starp 12. gadsimta franču valodu un mūsdienu franču valodu ir līdzības, gluži tāpat kā daudz līdzīgā ir arī starp zviedru un vācu valodu. Bet atšķirīgā ir tik daudz, ka tās vienalga tiek uzskatītas par dažādām valodām.

Tas nozīmē, ka 500–1000 gadu laikā jebkura valoda izmainās tik ļoti, ka veco valodu vairs nav iespējams saprast. Arī mūsdienu latviešu valodu skars šis process. Pat tad, ja latviešu pēcnācēji neatteiksies no latviešu valodas par labu angļu (vai jebkurai citai) valodai, pēc vairākiem gadsimtiem viņi vienalga runās citā valodā, kurai ar pašreizējo latviešu valodu būs maz kopīga.

Pētot valodu attīstību, var ieskatīties arī vēl senākā pagātnē. Mūsdienu grieķu un itāļu valodas no sengrieķu un latīņu valodām šķir apmēram 2000 gadu. Lieki piebilst, ka valodas ir izmainījušās pamatīgi. Kad mācījos latīņu valodu, manas iepriekš apgūtās itāļu valodas zināšanas maz palīdzēja saprast kaut ko no latīņu valodas. Pat tie vārdi, kuros varēja saskatīt kopīgas skaņas, bija ļoti izmainījušies. Ar gramatiku bija vēl sliktāk – itāļu valodas gramatika ir diezgan līdzīga franču valodai, un tās abas ļoti atšķiras no latīņu valodas.

Ja kādam liekas, ka angļu, latviešu, krievu un franču valodas ir atšķirīgas, der atcerēties, ka visas šīs valodas pieder pie indoeiropiešu valodu saimes. Valodnieki lēš, ka visu šo tautu senči runāja indoeiropiešu pirmvalodā ap 3500. gadu p.m.ē. Tas nozīmē, ka pirms nieka 5500 gadiem latviešu un krievu senči dzīvoja kopā un runāja vienā valodā. Manuprāt, šo faktu der atcerēties, pirms sākt kārtējo kašķi par krievu skolām.

Tātad valoda mainīsies, un pēc 1000 gadiem no latviešu valodas nekas daudz vairs nebūs palicis. Bet kas vēl bez valodas definē tautu? Dzīvesveids, tradīcijas, māksla? Vairums cilvēku min tieši šīs pazīmes. Daži pieskaita arī reliģiju.

Dzīvesveids neizbēgami mainīsies. Pirms 500 gadiem zemnieks varēja radīt pēcnācējus un cerēt, ka viņa mazmazbērni dzīvos tajā pašā laukā sētā un viņu dzīvesveids paliks tāds pats. Mūsdienās uz to cerēt ir nepamatoti. Tehnoloģiju attīstība maina arī cilvēku dzīvesveidu. Šobrīd cilvēki dzīvo citādāk nekā mūsu senči pirms 100 gadiem. Laukos ir mazāk, bet pilsētās vairāk cilvēku. Sievietes strādā algotu darbu, homoseksualitāte vairs nav likuma pārkāpums, ateistu ir vairāk, un arī ticīgie baznīcu apmeklē retāk. Cilvēki precas vēlāk, un sekss bez laulībām vairs netiek morāli nosodīts. Cilvēki ēd citādāku pārtiku, un modernā māksla ļoti atšķiras no tā, kas bija agrāk. Visticamāk, vēl pēc 100 gadiem arī mūsu pēcnācēji dzīvos citādāk nekā mēs.

Vienīgais, kas saglabājas tūkstošiem un miljoniem gadu, ir DNS. Ja kādam cilvēkam ir svarīgi radīt bioloģiskos pēcnācējus, tad to var darīt individuāli. Lai saglabātu valodu, ir vajadzīgs liels runātāju skaits, viena ģimene to nepaveiks. Bet ar DNS ir citādāk. Personīgā DNS saglabāšana nav kolektīvs darbs. Mazbērnam būs vienāds daudzums mana DNS neatkarīgi no tā, vai mans bērns apprec latvieti, afrikāni vai ķīnieti. Ja DNS saglabāšanai nav nepieciešama tautiešu palīdzība, tad var izbeigt nosodīt līdzcilvēkus par to, ka viņi negrib bērnus, un tā vietā doties uz savu guļamistabu kopā ar kādu pretējā dzimuma cilvēku.

Tiklīdz tiek atmestas sentimentālas ilūzijas par tautas saglabāšanu, paliek interesants jautājums par to, kāpēc vispār jāveicina dzimstība. Vai kādam gabals no tā nokritīs, ka Latvijā laukos ir mazāk cilvēku un vairāk neskartas dabas, kur dzīvot savvaļas dzīvniekiem? Laikam jau ne. Pēdējos divdesmit gados valstī iedzīvotāju skaits ir samazinājies, bet katastrofa tā arī nav pienākusi. Vienīgā problēma ir pensionēšanās vecuma neizbēgamā celšana. Bet izskatās, ka pensionāri tomēr nav tik vārgi un strādāt vēl spēj, – šobrīd Latvijā pensijas ir tik mazas, ka strādājošu pensionāru netrūkst jau tagad. Turklāt maz bērnu nozīmē to, ka ir jāmaksā mazāk bērnu pabalsti un jāalgo mazāk skolotāji. Ietaupīto naudu var iedot pensionāriem.

Faktiski demogrāfijas pseidoproblēma ir vienkārši iegansts, lai bojātu dzīvi noteiktām cilvēku grupām. Nez kāpēc klosteru iemītnieki, aseksuāli vai neauglīgi cilvēki nekādu nosodījumu nesaņem. Bet LGBTQ ļaudis gan tiek nosodīti un nozākāti visos iespējamos veidos. Turklāt šis nosodījums bieži vien ir nevietā, jo bērni tiek audzināti arī homoseksuālās ģimenēs.

Demogrāfija tiek izmantota arī par ieganstu sagandēt sieviešu dzīves. Ja vīrietis izlemj, ka negrib bērnus, jo viņam vairāk rūp karjera, vai viņš grib palikt mūžīgais vecpuisis ar hēdonistisku dzīvesveidu, tad tas ir normāli. Ja sieviete pasaka to pašu, viņa ir cietsirdīgs ļaunuma iemiesojums. Šādi dubultie standarti ir visnotaļ nekorekti. Kāpēc gan vienam dzimumam pret bērniem būtu jāizturas citādāk nekā otram?

Vēl riebīgāka ir nostāja, ka sievietēm, kuras "iekrita" un netīšām palika stāvoklī, ir uz saviem pleciem jānes tautas saglabāšanas nasta. Ja vīrietis atsakās no bērna un aiztinas, tas ir normāli. Ne tikai atteikšanās rūpēties par bērnu, bet pat alimentu nemaksāšana nav nekāds lielais morālais noziegums. Vīriešiem, kuri "iekrita" un netīšām apaugļoja sievieti, nekādu smagu seku par to nav. Kā nekā – visa atbildība par kontracepciju gulstas uz sievietes pleciem un vīrietis nekad nav vainīgs pie tā, ka neuzvilka prezervatīvu. Bet, ja arī sieviete nolemj, ka vienai pašai viņai to bērnu nevajag, tad viņas gadījumā "atteikšanās" nozīmē abortu. Bet sievietes nez kāpēc no bērniem atteikties nedrīkst. Visdīvainākais ir tas, ka nosodījumu saņem arī tās sievietes, kuras aborta vietā izvēlas alternatīvu, proti, glābējsilīti. Ko lai saka – skumji, ka mums tāda sabiedrība un tādi tie lielie moralizētāji.

Demogrāfija ir viens no tiem jautājumiem, par kuriem runājot cilvēki demonstrē savu apbrīnojamo spēju būt liekulīgiem un pat nepamanīt savu liekulību. Latvijas tauta ir izdarījusi kolektīvu izvēli dzemdēt pa vienam bērnam ģimenē. Tai pašā laikā šie viena bērna vecāki publiskajā telpā runā, ka latvieši nedrīkst izmirt, tāpēc citiem latviešiem ir jādzemdē bērni. Protams, ir daži izņēmumi (t.i. daudzbērnu vecāki), bet es nešaubos, ka vairums cilvēku, kuri satraukti apspriež slikto demogrāfisko stāvokli, nav laiduši pasaulē vismaz trīs bērnus. Sev katrs cilvēks ir izdomājis attaisnojumu, kāpēc viņam nav vismaz trīs bērni, – trūkst naudas, nezinu, vai rīt nepalikšu bez darba, neizdevās atrast savu otru pusīti, ar kuru kopā veidot ģimeni, vajadzēja iegūt izglītību un veidot karjeru utt. Bet citiem cilvēkiem gan nedrīkst būt nekādu attaisnojumu, citiem ir katram jālaiž pasaulē vismaz trīs bērnus, lai mana tauta neizmirtu. Šāda runāšana par demogrāfisko situāciju ir bezjēdzīga, jo, ja katrs rādīs uz kaimiņu ar pirkstu, sakot, ka kaimiņam jārada bērni, tad bērni no tā neradīsies. Bet beigu beigās tam taču tāpat nav nozīmes – tauta vienalga izmirs. Tāpēc loģiskākais risinājums būtu beigt raizēties par piedzimušo bērnu skaitu un tā vietā vairāk piestrādāt pie šajā valstī dzīvojošo cilvēku labklājības.

Nobeigumā vēlos norādīt, ka jaunajām ģimenēm atbalsts ir jāsniedz. Bet tas nav jādara dzimstības palielināšanas vārdā. Tas ir jādara, lai arī nabadzīgās ģimenēs dzimuši bērni varētu ēst veselīgu pārtiku, iegūt labu izglītību un viņiem būtu iespējas dzīvē kaut ko sasniegt. Bērns neizvēlas, cik bagātā ģimenē piedzimt, tāpēc ir slikti, ja daļa bērnu ir nolemti nabadzībai jau kopš dzimšanas. Bet pats galvenais šī raksta secinājums – sabiedrībai derētu likt mierā sievietes, kuras izšķiras veikt abortu. Latviešu tauta tik un tā izmirs, un abortu skaits te neko neietekmēs. Bet, ja kāds cilvēks ļoti vēlas nodot nākamajām paaudzēm savu DNS, tad tas ir individuāls darbiņš. Atliek tikai sameklēt gribošu partneri un doties guļamistabas virzienā. Mazāk jaucoties citu cilvēku dzīvēs un necenšoties nacionalizēt sieviešu dzemdes, atliks vairāk laika savu bērnu radīšanai un audzināšanai.

[1] Entwicklung von Vorschlägen für ein fächerübergreifendes Projekt zur vertieften Ortsnamensforschung in Lettland

[2] La Chanson de Roland

Ieva Skrebele

Ieva Skrebele ir vācu filoloģe, māksliniece un cilvēks, kurš vienmēr tiecas apgūt jaunas zināšanas un sevi pilnveidot. Raksta par jautājumiem, kuri pašai šķiet gana interesanti, lai tos izpētītu. Augs...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
22

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!