Deloveja kundze

Nē, nē, nē! Viņš vairs nemīl viņu! Tikai pēc šīrīta satikšanās, redzējis viņu ar zīda diegiem un šķērēm, gatavojoties viesībām, viņš nespēja nedomāt par viņu, atkal un atkal Klarisa atgriezās pie viņa, kā vilciena vagonā guļošs blakussēdētājs, kas no jauna noslīgst uz tava pleca; tas, protams, nenozīmē, ka viņš būtu viņā iemīlējies; viņš tikai domā par viņu, kritizē un atkal, pēc trīsdesmit gadiem, cenšas viņu izdibināt. Visvienkāršāk būtu pateikt, ka viņa ir pasaulīga, ka viņai pārāk rūp rangi, tituli un panākumi sabiedrībā — un zināmā mērā tā ir patiesība, viņa pati ir to viņam teikusi (ja tikai mazliet papūlējās, viņu vienmēr varēja piespiest atzīties, viņa bija godīga). Un viņa teiktu, ka viņai riebjas neuzņēmīgie, neveiksminieki, nedrošie, ka nevienam nav tiesību slinkot, turot rokas kabatā, ka ikvienam ir kas jādara, par kaut ko jākļūst, un visas šīs uzpūtīgās hercogienes, šīs cienījamās, vecās grāfienes, kas nāk uz viņas viesībām un kas ir tik tālu no visa, kam kaut mazākā vērtība, viņai likās esam kaut kas īsts. Lēdija Beksboro, viņa reiz teica, turoties taisni (un arī Klarisa tā dara, viņa nekad nesašļūk, viņa ir taisna kā bulta, pat stīva). Klarisa teica, ka viņai piemītot drosme, ko viņa, gadiem ejot, cienot divreiz vairāk. Tajā visā bija jaušama Deloveja ietekme, viņai, kā jau tas mēdz notikt, pielipusi liela daļa šīs sabiedriskās apziņas, Britu impērijas nodokļu reformas, valdošās šķiras apziņas. Divtik gudrāka par Deloveju, viņa tik un tā skatās uz pasauli viņa acīm — viena no laulības dzīves traģēdijām. Viņai ir pašai savas domas, bet viņa aizvien atsaucas uz Ričardu, — it kā tāpat nebūtu skaidrs, ko Ričards domā, to var uzzināt, izlasot ikrīta "Morning Post"! Un šīs viesības, tās visas domātas viņam, lai iemiesotu dzīvē Klarisas uzskatus par viņu (bet, ja būsim godīgi pret Ričardu, jāsaka — viņš justos laimīgāks kaut kur Norfolkā, nodarbojoties ar lauksaimniecību). Viņas viesistaba ir tāda kā pulcēšanās vieta, viņai piemīt tāds talants. Neskaitāmas reizes viņš bija redzējis, kā viņa paņem kādu nepieredzējušu jaunekli, izloka viņu, sagriež viņu, pamodina viņu, iekustina. Ap viņu, protams, pulcējās arī neskaitāmi daudz garlaicīgu cilvēku. Bet, gluži negaidot, parādījās arī neparasti cilvēki. Dažreiz kāds mākslinieks, rakstnieks, sveši šai videi. Un to visu kopā saturēja apmeklējumu, atstātu vizītkaršu, laipnību, puķu pušķu un dāvanu iznēsāšanas tīkls. Tas-un-tas dodas uz Franciju, viņai jāuzdāvina piepūšamais spilventiņš; tas viss izsūc viņas spēkus; un visas tās nebeidzamās tikšanās, ko viņas tipa sievietes ievēro; bet viņa to dara neviltoti, dabiska instinkta vadīta.

Lai cik tas būtu dīvaini, viņa ir viena no pārliecinātākajām skeptiķēm, ko viņam kādreiz nācies satikt, un var jau būt (tādu teoriju viņš izdomājis par viņu, viņu, kas ir reizē tik viegli saprotama un tik neizskaidrojama), var jau būt, ka viņa pati sev teica: ja jau mēs esam iznīcībai nolemts dzimums, kas pieķēdēts pie grimstoša kuģa (meitenes gados viņas mīļākā lasāmviela bija Hakslijs un Tindels, un viņi abi bija iecienījuši jūrnieciskas metaforas), un, ja jau tas viss ir tikai neizdevies joks, tad vismaz darīsim to, kas ir mūsu spēkos, remdēsim mūsu cietuma biedru ciešanas (atkal Hakslijs!); izrotāsim savas celles ar puķēm un piepūšamiem spilveniem; būsim tik pieklājīgi, cik vien tas ir mūsu spēkos. Viss nenotiks pēc šo kaušļu, dievu, gribas, jo viņa uzskatīja, ka dievi nekad nepalaiž garām izdevību sabojāt, sakropļot, iznīcināt cilvēku dzīves, bet tik un tā vajag uzvesties kā dāmai. Tas viss sākās tūlīt pēc Silvijas nāves — tas bija šausmīgs notikums. Redzēt, kā tavu māsu nosit krītošs koks (tā bija Džastina Perija vaina — viņa nevērība) tavā acu priekšā, meiteni, kas tikko ieiet pieaugušo dzīvē, visapdāvinātāko no viņiem visiem, ar to pietika, lai viņā iezagtos šis rūgtums. Vēlāk viņa vairs nebija par to tik pārliecināta, viņa domāja, ka dievu vispār nav, ka neviens nav vainojams, un izkopa šo ateistisko reliģiju — darīt labu darīšanas pēc.

Un, protams, viņa bezgalīgi mīlēja dzīvi. Tas bija viņas dabā — mīlēt un baudīt dzīvi (kaut gan, Dievs to zina, viņai bija savi noslēpumi, un viņam likās, ka viņš, kaut arī daudzus gadus pazīst Klarisu, var viņu tikai uzskicēt). Lai nu kā, rūgtuma viņā nebija, nekāda morāla pārākuma, kas ir tik atbaidošs labās sievietēs. Viņa guva baudu gandrīz vai no visa. Ja kopā ar viņu pastaigājās Haidparkā, viņu iepriecināja te tulpju dobe, te kāds bērns ratiņos vai arī kāda sīka drāma, ko viņa pati uz vietas izdomāja. (Ļoti iespējams, ka viņa būtu arī runājusi par tiem diviem mīlētājiem, ja viņai tie būtu likušies nelaimīgi.) Viņai piemīt smalka komiskā izjūta, bet viņai aizvien, aizvien ir vajadzīgi cilvēki, kam to parādīt, un tas neizbēgami noved pie tā, ka viņa šķiež savu laiku nebeidzamās viesībās, pusdienās, vakariņās, runājot par to, ko viņa patiesībā nemaz nedomā, notrulinot savu prātu, zaudējot spriešanas spējas. Tur nu viņa bija, galda galā, bezgala nopūloties ap kādu večuku, kas kaut kādā veidā varētu būt Delovejam noderīgs, — viņa pazīst visgarlaicīgākos cilvēkus visā Eiropā, vai arī — ienāk Elizabete, un tad visiem vajag pievērst tai uzmanību. Pagājušo reizi, kad viņš apciemoja viņus, viņa bija ģimnāziste, tajā nerunīgajā vecumā, pabāla meitene, apaļām acīm, no savas mātes viņa nav mantojusi neko, kluss, uzticams radījums, kas visu uzņem kā pašu par sevi saprotamu, ļāva radīt mātei šo satraukumu un tad teica: "Vai es drīkstu iet?" — kā četrgadīgs bērns, un aizgāja, kā Klarisa paskaidroja ar uzjautrinājumu un lepnumu balsī, tāpat kā viņa mēdza izteikties par Deloveju, aizgāja spēlēt hokeju.

Un tagad Elizabete ir izgājusi "sabiedrībā" un laikam gan domā, ka viņš ir vecs savādnieks, smejas par savas mātes draugiem. Nu, lai tā būtu. Atlīdzība par to, ka mēs novecojam, domāja Pīters Volšs, ar cepuri rokā iznākam no Rīdženta parka, ir vienkārši tas, ka kaislības ir tikpat spēcīgas kā agrāk, bet beidzot, beidzot ir iemantota prasme piešķirt esībai tās īpašo garšu, prasme satvert pieredzēto, apgriezt to otrādi, pagriezt to lēnām pret gaismu.

Briesmīgi tajā atzīties (viņš atkal uzlika cepuri galvā), bet tagad, piecdesmit trīs gadu vecumā, cilvēki gandrīz nemaz vairs nav vajadzīgi. Pati dzīve, katrs tās bridis, katrs tās piliens, tagad šeit, saulē, Rīdženta parkā, ir pietiekošs. Pat pārlieku. Visa dzīve ir pārāk īsa tagad, kad iegūta šī iespēja pilnībā izjust garšas, izvilkt katru baudas unci, katru jēgas niansi. Daudz drošāk nekā agrāk, daudz bezpersoniskāk. Likās neiespējami, ka viņš vēl jebkad varētu tā ciest. Stundām ilgi (jālūdz Dievs, lai neviens nedzirdētu viņu kaut ko tādu sakām!), stundām ilgi viņš nedomāja par Deiziju. Vai tad viņš vispār viņu mīl, jāatceras vien to aizgājušo dienu izmisums, mokas, neatkārtojamā kaisle.

Tagad ir pavisam citādi — daudz patīkamāk, taisnību sakot, tagad, protams, viņa iemīlējusies viņā. Un varbūt tieši šī iemesla dēļ, kuģim izbraucot jūrā, viņš sajuta neparastu atvieglojumu, viņš neko citu negribēja tik ļoti, kā palikt vienatnē; un viņu kaitināja visi viņas uzmanības apliecinājumi — cigāri, vēstules, pleds ceļojumam, ko viņš atrada savā kajītē. Ikviens, ja vien būtu atklāts, teiktu to pašu, ka pēc piecdesmit gadiem citi cilvēki vairs nav tik ļoti vajadzīgi, tev vairs negribas teikt sievietēm, ka viņas ir skaistas, to atzītu visi piecdesmitgadīgie vīrieši, ja vien būtu atklāti, domāja Pīterss Volšs.

Bet tad šie jūtu uzplūdi, kā šorītējā izplūšana asarās, ko gan tas nozīmē? Ko Klarisa par viņu nodomāja? Nodomāja, ka viņš ir muļķis, ne jau pirmo reizi viņa tā domāja. Zem tā visa slēpās greizsirdība, kas dzīvo ilgāk par jebkuru citu cilvēcisku kaislību, domāja Pīterss Volšs, turot rokā kabatas nazi. Deizija vēstulē rakstīja, ka viņa esot tikusies ar majoru Ordru, viņa to uzrakstījusi tīšām, lai izsauktu viņā greizsirdību; viņš varēja iztēloties, kā viņa sarauc pieri grumbās, to rakstot, domājot, ko tādu uzrakstīt, kas viņu sāpinātu; un tik un tā tam nebija nozīmes, bet viņš bija nikns! Visa šī kņada un braukšana uz Angliju, un vizīte pie advokātiem, ne jau lai viņu apprecētu, bet gan lai nepieļautu, ka viņa apprecas ar kādu citu.

Tas viņu mocīja, tas bija viņu pieveicis, redzot Klarisu tik mierīgu, tik vēsu, tik ļoti nodevušos savai kleitai vai kas tas tur bija, saprotot, ko viņa būtu varējusi viņam aiztaupīt, par ko viņa bija viņu pārvērtusi — šņukstošu, pinkšķošu vecu muļķi. Bet sievietes, viņš nodomāja, salokot kabatas nazi, nepazīst kaislības. Viņas nezina, ko tās nozīmē vīriešiem. Klarisa ir auksta kā lāsteka. Un tad viņa apsēžas viņam blakus uz dīvāna, ļauj viņam saņemt savu roku, noskūpsta viņu uz vaiga. Te nu viņš ir pie krustojuma.

Savāda skaņa ielauzās viņas domās, nedroša, dreboša skaņa, balss, kas burbuļoja bez kāda mērķa, bez sākuma un gala, klusi, bet griezīgi, bez jebkādas cilvēciskas jēgas, kas pārvērtās par kaut ko līdzīgu

... tāavu saā saauu kāā eij maiā...

Nenosakāma dzimuma un vecuma balss, sena kā avots, kas aizsākās tieši iepretim Rīdženta parka metro stacijai, laužas ārā no zemes, no kāda gara, drebelīga stāva vai sarūsējuša pumpja, vai varbūt vējā plosīta koka, kas vienmēr ir bez lapām un ļauj vējam šaudīties savos zaros, kas dzied

... tāavu saā saauu kāā eij maiā...

un šūpojas, un krakšķ, un vaid mūžīgajās brāzmās. Cauri visiem gadsimtiem, kad šīs ietves vietā bija zāle, cauri ilkņu un mamutu laikiem, cauri kluso saullēktu laikiem, atnākusi noplukuši sieviete — jo viņai bija brunči mugurā —, labo roku pastiepusi, kreiso ielikusi sānos, stāvēja un dziedāja par mīlestību, kas ilgst miljoniem gadu, viņa dziedāja par mīlestību, kas uzvar visu, un par savu mīļoto, kas bijis miris visus šos gadsimtus, bet kādreiz, maijā, pirms miljoniem gadu esot gājis viņai līdzās, bet, ejot gadsimtiem, kas bijuši gari kā vasaras dienas un sveloši kā sarkanās asteres, viņa atcerējās, viņš bija aizgājis pavisam, nāves milzīgā izkapts bija skārusi arī šos krāšņos kalnus, un, kad viņa reiz noliks savu sirmo un bezgala veco galvu uz šīs zemes, tad viņa lūdza, lai dievi tur, uz viņas pēdējās atdusas vietas, vien noliek viņai līdzās sarkani violeto viršu pušķi, kuru noglāstīs pēdējais saules stars, jo tad arī Visuma greznā izrāde būs galā.

Šī senā dziesma burbuļoja turpat iepretim Rīdženta parka metro stacijai, un zeme joprojām šķita zaļa un ziedoša; tik un tā, kaut arī tā izplūda no tik skarbas mutes, kas šķita esam vien caurums zemē, dubļains, pilns ar piņķerīgām saknēm un sapinušos zāli, tik un tā senā, burbuļojošā dziesma izsūcās cauri neskaitāmu gadsimtu mezglainajām saknēm un ģindeņiem, un apslēptām bagātībām un kā sīki strautiņi izplūda uz ietves un tecēja lejup pa Merilbonas ielu, prom uz Jūstonu, nesot auglību un atstājot aiz sevis mitras pēdas.

Joprojām, atceroties, kā reiz aizvēsturiskā laikā viņa gājusi līdzās savam mīļotajam, šī noskrandusī vecā sieva, vienu roku pēc sīknaudas pastiepusi, otru — sānā iespiedusi, tur stāvēja un stāvēs vēl pēc desmit miljoniem gadu, domādama par to, kā reiz tur, kur tagad viļņojas jūra, viņa gājusi kopā (kam tagad vairs nav nozīmes) ar vīrieti, jā, ar vīrieti, kas viņu mīlējis. Bet laika ritums bija dzēsis tās dienas dzidrumu; puķes ar košajām ziedlapām nu ir sirmas un sarmas klātas; un tagad, gluži nepārprotami lūdzot, lai viņš "ieskatās manās acīs savām maigajām acīm jo cieši", viņa vairs neredzēja ne brūnās acis, ne melnās ūsas iedegušajā sejā, bet vienīgi tuvojošos stāvu, tā ēnu, kurai viņa ar putnam līdzīgo žirgtumu, kāds piemīt vienīgi veciem cilvēkiem, čiepstēja — "dod man roku un ļauj man to maigi spiest". (Pīterss Volšs pirms iekāpšanas taksī nevarēja neiedot viņai kādu monētu); un, "ja kāds to redzētu, va mums tas rūp?" — viņa vaicāja, dūri sānos iespiedusi, un smaidīja, un noglabāja savu šiliņu, viņas tuvredzīgās, ziņkārās acis šķita aizmiglotas, un garām ejošās paaudzes — ietve bija pārpilna ar steidzīgiem vidusšķiras ļaudīm — izzuda kā lapas, kuras sabradā, kuras izmirkst un nogrimst, bet kuras veidojis mūžīgais pavasaris.

... tāavu saā saauu kāā eij maiā...

No angļu valodas tulkojusi Ingūna Beķere.