Par Jāņa Ābeles filmu "7 miljardi gadu pirms pasaules gala", 2018
Neslēpšu, ka ilgi mocījos pārdomās, ko īsti lai pasaka par jaunā un daudzsološā latviešu kinorežisora Jāņa Ābeles debiju pilnmetrāžas kino, ar kuras iznākšanu viņš pamanījies apsteigt citu ievērojami "karstāku" savu kinoprojektu – Jāņa Joņeva jaunāko laiku kulta romāna "Jelgava 94" ekranizāciju –, pie kuras darbs, ja nemaldos, sācies vēl pirms "7 miljardiem gadu…". Debija tomēr ir pirmais solis, jaunā autora taustīšanās tumsā, lai mēģinātu apgūt plašo iespēju klāstu un izvēlētos sev tuvāko – neatkarīgi no tā, vai tas ir kino, literatūra, teātris vai kāds cits mākslas paveids. Tomēr kino ir sava specifika. Nodrāztā klišeja par to, ka kino ir komandas darbs, nav mazsvarīga, tieši tāpat kā apstāklis, ka filmas, pat visvienkāršākajiem līdzekļiem radītas, tapšana tomēr izmaksās vairāk nekā dzejas krājuma vai gleznas radīšana, ja runājam ļoti vispārināti. Tāpēc režisoram rūpīgi jāpārdomā šis pirmais solis, jo nekad nevar zināt, kad un vai būs iespēja spert nākamo. Latviešu kinematogrāfā ir pietiekami daudz gadījumu, kas apliecina, ka debijas filma tā arī paliek vienīgā. Ābele gan šajā ziņā ir daudz privileģētākā pozīcijā, jo mēs jau zinām, ka viņa nākamā filma būs, un diezgan droši arī varam paredzēt "Jelgavas 94" panākumus ceļā pie skatītājiem.
Man gribas domāt, ka tieši "Jelgava 94" būs filma, kas noteiks, cik spoži Jānis Ābele iemirdzēsies latviešu jauno režisoru zvaigznājā. Tā būs viņa īstā debija un ugunskristības, jo, bez šaubām, tik populāras grāmatas ekranizācija uzliek pamatīgu atbildības nastu attiecībā pret lasītāju gaidām. Tāpēc "7 miljardi gadu…" šajā kontekstā izskatās mazliet pēc blakusprojekta, tāda kā eksperimenta vai vingrinājuma, kas tapis ceļā uz to "īsto filmu", un izdevība radīt šo jauneklīgo mīlasstāstu drīzāk bija laimīgas apstākļu sakritības diktēta (uzvara īsfilmu festivālā "Tous Courts" Eksānprovansā un VKKF izsludinātajā eksperimentālo filmu konkursā), nevis rūpīgi izsapņota un pārdomāta. No vienas puses, "7 miljardi gadu…" patiesi ir īsta jauna autora dullība, kurā viņš var atļauties darīt to, ko noteikti neatļautos tik "nopietnā" projektā, kāds ir "Jelgava 94", bet – no otras puses, šāda brīvība ne vienmēr mēdz nodrošināt koncentrētu, "savāktu" rezultātu.
"7 miljardu gadu…" premisa ir vecāka par pašu pasauli – puisis un meitene satiekas un neprātīgi iemīlas. Ābele šo klišeju ir vēlējies padarīt spilgtāku ar mazliet eksotisku franču piesitienu, filmas pirmo daļu uzņemot savulaik kriminālfilmu žanrā tik iecienītajā heroīna kontrabandas "galvaspilsētā" Marseļā (atcerēsimies kaut vai "Franču sakarnieku") un visu darbu kopumā veidojot kā franču "jaunā viļņa" kino populārāko citātu izlasi (visvairāk gan te redzama Godāra ietekme). Šāda režisora izvēle ir visnotaļ saprotama, galu galā, "jaunā viļņa" ietekme uz jauno kinoveidotāju prātiem joprojām ir ļoti nozīmīga, turklāt latviešu kino šāda citēšanas pieredze pamazām tiek apgūta tikai pēdējā laikā. Savā ziņā Ābeles darbs pat uzskatāms par unikālu parādību latviešu kino, jo ir tīrs "homage" režisora mīļākajām filmām, kādi Latvijā netop nemaz tik bieži. Vēl viena filma, kas pēc sava tapšanas stāsta un ietekmēm līdzinās "7 miljardiem gadu…", ir Aika Karapetjana bezbudžeta šausmu filma "M.O.Ž.", kas tapa paralēli valsts finansētajam debijas darbam "Cilvēki tur". Karapetjans, šķiet, mēģināja reformēt šausmu žanra likumības, atsakoties no stabilas sižeta gultnes un pārvirzot darbību metaforiskā plaknē. Tikmēr Ābeles improvizācija pilnībā iekļaujas viņa citēto filmu kontekstā, bez centieniem piedāvāt kaut ko radikāli atšķirīgu, vien pievienojot specifiskas kultūras nianses, no kurām visvairāk izceļas varoņu apsēstība ar latviešu "andergraunda" mūziku, konkrēti, grupu "Baložu pilni pagalmi", kuras dziesmas veido filmas skaņu celiņu. Ja esat minētās grupas fans, šāda varoņu mūzikas gaume jūsu acīs noteikti piešķirs filmai papildu vērtību, taču pretējā gadījumā, iespējams, brīžiem vēlēsities izslēgt skaņu un baudīt tikai attēlu.
Labi, parunāsim mazliet par pašu filmu, lai šī nepārvērstos par vienu no riņķī un apkārt vāvuļojošajām recenzijām. Tātad, "7 miljardi gadu…" ir mīlasstāsts, kura centrā ir latviešu divdesmitgadnieki Leo un Anna. Jaunieši satiekas Marseļā, kur Leo ieradies studiju nolūkā, bet Anna strādā par frizieri. Protams, svešā vidē latvietis pie latvieša pievelkas, tāpēc abu starpā acumirklī uzdzirkstī jūtas, tomēr pēc neilgās tuvības Leo dodas atpakaļ uz Latviju. Gribētos teikt, brīnumainas apstākļu sakritības dēļ jaunieši satiekas Rīgā, un viņu mīlasstāsts uzdzirkstī ar jaunu sparu, tomēr jūtams, ka Annu nomāc iracionāla vēlme doties jaunas dzīves meklējumos, kur Leo nav vietas. Ja jums šķiet, ka apzināti cenšos būt ironisks, tad nāksies apbēdināt, jo nekā īsti vairāk arī filma mums nepiedāvā (vēl piemetīsim mazliet mistikas, ko rada neizskaidrojamā saikne starp Annu un Leo restaurēto altārgleznu). Jūtams, ka izstrādāts scenārijs nav bijis filmas veidotāju prioritāte (bieži nav saprotama pat ainu savstarpējā cēloņsakarība), daudz vairāk te redzama paļaušanās uz mirkļa improvizāciju abu galveno varoņu atveidotāju Raimonda Celma un Janas Herbstas personā un operatora Toma Šķēles atsperīgo rokas kameru, kas cenšas uztaustīt poētisko stīgu ikdienišķās reālijās līdzīgi, kā to savulaik darīja Rauls Kutārs, savu dokumentālista pieredzi izmantojot Godāra doto uzdevumu realizēšanā. Šķiet, ka vislabāk tas izdevies tieši Marseļas epzodēs, kurās Francijas dzīvespriecīgais pavasaris spilgti kontrastē ar tumšo, drūmo Rīgas rudensziemu. Filma gan apmet pilnu gadskārtu loku un beidzas pavasarī, tomēr šoreiz gleznainie Latvijas skati nesniedz cerēto laimi un mīlētāji izšķiras. Es atļaujos "nospoilot" beigas tikai tāpēc, ka, manuprāt, šī noteikti nav filma, kurā svarīgi neparedzami sižeta pavērsieni: te viss uzsvars likts uz vidi, noskaņu un minēto jauno aktieru savstarpējo ekrāna ķīmiju, kurus gan pārtrumpo Liepājas teātra veterāns Leons Leščinskis nerunīgā Leo tēva lomā. Viņa tēls ir intriģējošāks par abiem klišejiskajiem mīlētājiem, tāpēc mazliet žēl, ka filmā viņam nav atvēlēts vairāk vietas.
Jebkurā gadījumā, pat ja "7 miljardi gadu pirms pasaules gala" kā kopums tā arī nespēj pilnvērtīgi pārvarēt klišeju mesto izaicinājumu, Ābeles filma ir forša kaut vai ar to, ka pati ir pārvarēts izaicinājums tās veidotājiem, kuri radījuši filmu praktiski bez naudas un iekļaušanās relatīvajā Latvijas kino konjunktūrā ar mūžīgajām vēstures un klasisko vērtību tēmām. Joprojām sirds dziļumos ticu, ka tieši šādam – bezbudžeta un personīgā entuziasma motivētam – latviešu kino ir vislielākais potenciāls gūt ilgi kārotos panākumus pasaulē vai vismaz Eiropā. Un, ideālā gadījumā, arī skatītāju mīlestību, kā tas pērn triumfāli izdevās "KEF". Dulls kino mums ir vajadzīgs, bez tā nekādi. Ceru, ka Ābele kā režisors būs ņēmis vērā "7 miljardu gadu…" veidošanā gūtās atziņas, lai "Jelgavā 94" pārsteigtu mūs ar tikpat mežonīgu, bet nu jau racionāli virzītu enerģijas lādiņu.
0