Komentē
0
Saglabā

Laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit 5" organizatori man palūdza uzrakstīt komentāru par lēno revolūciju. Es to daru, turklāt – pēdējā brīdī. Tā ir iegājies. Savādāk es arī nemaz neprotu. Es daudz ko daru pēdējā brīdī – ne tik daudz laika plānošanas neprasmes rezultātā, cik paša laika dabas iespaidā. Laiks ir kļuvis straujāks. Laiks rit un lēkšo tik strauji, ka faktiski viss, ko es  daru, ir atlikts uz pēdējo brīdi. Faktiski, viss jau ir nokavēts. Racionālisma un plašsaziņas līdzekļu vispārējās pieejamības laikmetā es  esmu pievienojies regulāriem neizskaidrojamā un biedējošā pasaules gala gaidītājiem – ne tāpēc, ka ticētu māņiem un to sludinātājiem, bet tāpēc, ka dzīvojot nemitīga paātrinājuma apstākļus katrs nākamais mirklis pienāk ātrāk par iepriekšējo un atlikušais apzinātās eksistences sprīdis ir sarucis līdz nullei. Es ietvītoju un tad, ja pāris minūšu laikā nesaņemu nevienu komentāru, uzskatu, ka manai rīcībai nav bijis rezultāta, bet dzīvei – jēgas.

Pirmais vārds, ko es iemācos, sākot mācības skolā vai darbu mūsdienīgā ofisā, ir deadline – robeža, līdz kurai ir jāpaspēj. Pabeigt, nodot, sakārtot, piedzemdēt ideju, iepakot un pārdot. Es strādāju no viena deadline līdz otram.

Es esmu pieradis pie itin visa notiekošā straujuma, kas piešķir šīm televīzijas ziņu pārmaiņām bezjēdzīguma piegaršu – pārmaiņas kļuvušas par rutīnu, kas aizpilda laiku starp diviem kārtējiem pasaules galiem. Es esmu kļuvis tik atkarīgs no pēdējā brīža sindroma, ka pat neliela laika sprīža nogaidīšana mani savādā veidā uzbudina – trīs mēneši šķiet tuvi bezgalībai, bet nākamā gada notikumus es pat īsti vairs neceru piedzīvot, būs labi, ja izdosies pārlaist pauzi no piektdienas līdz pirmdienai. Atkārtošanās vairs nav zināšanu māte, bet sadistisks akts, ko pasaule iecerējusi  nodarīt man pāri, vai vienkārši bezgaumīgs iztēles trūkums, kas liek man meklēt aizvien jaunus piedzīvojumus, partnerus, darbavietas vai sliktākajā gadījumā – hobijus.

Es alkstu pārmaiņu tik ļoti, ka ar prieku sveicu jebkādu, kaut niecīgāko revolūciju – modē, popmūzikā, mākslā vai Tuvo Austrumu politikā. Revolūcijas, kas notiek nedēļas laikā, man šķiet lēnas un mierīgas. Es esmu aizmirsis to, ka pagājušo gadsimtu satricinošās pārmaiņas – sākot ar Mārtiņa Lutera baznīcas reformu un beidzot ar boļševiku sarīkoto apvērsumu vienā sestdaļā sauszemes – ir briedušas gadu desmitiem un prasījušas vairāku paaudžu darbu. Es gribu savu revolūciju ātri un nesāpīgi, bet vislabāk – divas vai trīs. Es saucu to par lēno revolūciju, jo skaidrs, ka uz ātro jau esmu nokavējis, deadline bija vakar. Es cenšos pieņemt un saprast šo jauno lēno. Es nolieku istabas augu uz palodzes un ar interesi vēroju, kā nedēļas laikā tas izdzen vienu jaunu lapiņu. Pēc pāris nedēļām tā nokalst un nokrīt. Man tas šķiet neiedomājami lēns process un es priecājos par savu jaunatklāto spēju koncentrēties tik lēnai vērošanai.

Bet lēnā revolūcija, kas notiek manī pašā, ir vēl sāpīgāka un neizturamāka. Skaidrs, ka es nesagaidīšu tās beigas. Jo gaidīšana nogalina. Tāpat kā dzīve.

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!