Foto: Unsplash.com
 
Šajā dienā pirms 100 gadiem
29.11.2019

(Dažu) šmugulētāju piemiņai

Komentē
0
Saglabā

Nobeidzam Latvijas valsts simtgadei veltīto publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem", kurā autori caur 100 gadu vecu laikrakstu fragmentiem mēģina saprast Latviju.

Te nu viņš nāk. Piesardzīgs, bet smaidīgs. Kaut kādā mērā iedrošinošs. Uzpircējs, tālākpārdevējs. Dīleris–likumpārkāpējs. Un viņam viss izdosies. Vienmēr ir izdevies – kāpēc lai šoreiz kas noietu greizi? Un tomēr.

1919. gada 29. novembrī, tātad pirms 100 gadiem, "Strādnieku Avīze", kas iznāk Liepājā, ziņo: "Piektdien, 28. novembrī, uz Pētera tirgus laukuma kāds uzpircējs uzpirka no laucenieka 1 pūru auzas, kuras uz vietas sāka pārbērt un gribēja laist atkal pārdošanā, bet iesākto darbu pārtrauca tirgus kārtībnieks, kurš vainīgo, liecinieku pavadībā aizgādāja uz iecirkni."

1919. gadā pārtikas uzpircējus mūsu zemē ne visai ieredzēja. Pārtikas deficīts pēckara Latvijā bija graujošs, un, kā raksta vēsturnieks Jānis Šiliņš, "bada pārvarēšana neizbēgami kļuva par vienu no svarīgākajiem (varbūt pat svarīgāko) valdošās varas izaicinājumiem." [1] Lielinieku laikā sākās pārtikas devu normēšana ar kartītēm. Ar valdības piešķirto daudzumu ne tuvu nepietika izsalkuma remdēšanai, tāpēc iedzīvotāji bija spiesti meklēt citus pārtikas avotus. Aktivizējās "melnais tirgus" un uzpircēji jeb spekulanti. 1919. gada 26. novembrī "Strādnieku Avīze" raksta: "Nolemj aizliegt zivju pārdošanu vairumā visā pilsētā no plk. 6–11 rītā līdz 6–9 vakarā, lai dotu mazturīgiem iespēju iepirkt zivis bez uzpircēju starpniecības." Neraugoties uz aizliegumiem, zemnieki joprojām labprātīgi savas preces notirgoja uzpircējiem. "Jēkabpils Vēstnesis" 1923. gadā skarbi un ar acīmredzami antisemītisku pieskaņu izteicās par zemniekiem, kuri sadarbojās ar "paunu žīdiņiem": "Zemnieks daudz strādā, bet maz domā. Bet ja viņš domātu vairāk, tad viņš redzētu, cik daudz viņš baro liekēžu dažādu uzpircēju un šeptnieku veidā. Ja, apdomājies, viņš pārtrauktu (tas viņa varā) pēdējo uzturēšanu, tad viņš varētu arī mazāk strādāt un – dzīvot labāk." Nolūks bija mudināt zemniekus nodot savus ražojumus koppārdošanas biedrībās. Raksts beidzās ar visai moralizējošu jautājumu: "Vai tu esi kādā biedrībā par biedri? Un ja esi, tad kā izpildi biedra pienākumus?" Ar šādiem uzsaukumiem apkarot "melno tirgu" tomēr neizdevās. Varu pieņemt, ka zemniekiem nelikumīga, bet ātra un birokrātijas neapgrūtināta tirdzniecība bija izdevīgāka nekā sadarbošanās ar biedrībām. Aizliegums, nepiedāvājot ērtākas alternatīvas, bieži nav pats motivējošākais likuma paveids. Tāpēc risku uzņēmās kā uzpircēji, tā pārdevēji, kaut arī varēja iebraukt, kā saka, auzās.

Pavisam drosmīgi bija kontrabandas tirgoņi, kuri valstī ieveda un tālāk pārdeva visādus nemuitotus svešzemju labumus. 1919. gada 3. augustā "Strādnieku Avīzē" varam lasīt: "Muitas valde pie dažādām personām konfiscējuse kontrabandas ceļā no ārzemēm ievestas sekošas preces: 23 bundžas tabakas, 1240 cigaretes, 2 balonus spirta un 17 pudeles konjaka. Preču iešmugulētāju starpā atradās arī kāds, kurš ostas valdē savu laivu reģistrējis kā zvejnieks, bet tomēr uz zveju vēl nav ne reizi izbraucis, turpretim laivu lietodams kontrabandas iešmugulēšanai." "Iešmugulēšana" – tas, starp citu, ir skaists vārds, kuru mēs varētu lietot biežāk. Par kontrabandu pasludināja arī pašbrūvētu alkoholu. Tā paša gada 5. augustā turpat lasām šādu ziņu: "Kriminālpolicija apķīlāja Annas tirgus laukumā pie Nīcas zemnieka Jāņa Liepiņa 7 pudeles ļurļaka, ko viņš priekš meitas kāzām bija nopircis no kādas Uršulas Bardas par 105 rub. Pie pēdējās tika atrastas vēl 3 pudeles ļurļaka." ("Ļurļaks", kā tolaik dēvēja kandžu, – vēl viena no preses valodas izzudusi pērle.)

Par to, kādi cilvēki bija šie pirms 100 gadiem pieķertie likumpārkāpēji, varam vien gudri spriedelēt. Taču indivīdu vēlme apiet noteikumus šķiet veca kā pasaule un, manuprāt, ne vienmēr ir nosodāma.

Domājot par dīlera–likumpārkāpēja fenomenu, pirmais nāk prātā Žanis Lipke. Pirms kara strādājis par krāvēju Rīgas ostā, viņš pamanījās gan nodarboties ar komunistu slēpšanu, gan arī ievest dažādas nemuitotas preces – piemēram, zīdu, kafiju, bārdas skujamos nažus –, tādēļ nonāca policijas redzeslokā. Tālākais stāsts mums visiem jau ir labi zināms – vācu okupācijas laikā Žanis sāka "dīlot" ko daudz nopietnāku – nāvei nolemtu ebreju dzīvības. Taču princips palika nemainīgs – uzpirkt, kaut ko sarunāt, apšmaukt, noslēpt, palikt nepamanītam. Riskēt. Un viņš nebija tāds vienīgais. Laikā, kad ebrejiem bija aizliegts iegādāties produktus vienlaikus ar āriešiem, prese nemitīgi brīdināja veikalniekus, lai tie ebrejus neapkalpo ārpus viņiem paredzētās kārtas. "Tēvija" 1941. gada 17. jūlijā raksta: "Neraugoties uz vācu iestāžu aizliegumu žīdiem stāvēt rindā pie veikaliem, šī parādība vēl nav izzudusi. Un te vainīgi paši latvieši, kas ar savu mīkstčaulību un lētticību tikai veicina žīdu viltīgos paņēmienus. Viens no tiem tāds, ka pieaugušo žīdu vietā rindā stāv bērni. Ja kāds latvietis ceļ iebildumus, tūliņ rodas žēlsirdīgi ļautiņi, kas ņem žīdeļus savā aizbildniecībā. Bērni taču neesot vainīgi vecāku noziegumos. Reizēm žīdeļi mēģina noliegt savu tautību, uzdodot sevi par latviešiem. Mūsu lētticīgie tautieši arvien gatavi atbalstīt līdzīgus niķus." Allaž atradās tirgotāji, kas izlēma apiet noteikumus, atlikt kādu preci malā, notirgot, iešmugulēt – glābjot ne vienu vien izsalkušo. Lai arī likumi lielā mērā ir paredzēti mūsu pašu drošībai un labsajūtai, vēsture rāda, ka tiem ne vienmēr ir taisnība.

Cilvēkus, kuri aizrāvušies ar nelikumīgiem rūpaliem, atceros jau kopš agras bērnības. Pagastā, kurā uzaugu, tuvējās dzīvokļu mājās atradās vismaz trīs "točkas". Pagalma bērni bazūnēja, ka tajās tirgotajā kandžā ber visādas tabletes, taču pieaugušie to ļergu vienalga dzēra. Tikmēr "Kriminalinform" vakaros rādīja sižetus par Krievijā mirušiem iemetējiem, kuriem točkā iepirkta ļurļaka dēļ atteicās darboties aknas. Deviņdesmitie bija stipri nelaimīgs, apjukuma pilns laiks. Mūsu pagastā par "punktiem" runāja pieklusināti, bet man kā bērnam, pat īsti neatšķirot labu no ļauna, bija skaidrs, ka točka nevar būt nekas patīkams. Es nekad tā arī nevienā no "punktiem" nenonācu un patiesībā joprojām nezinu, kā šādi "punkti" izskatās. Tolaik allaž iztēlojos, kā piepīpētā, netīrā virtuvē ap milzīgu stikla bunduli sēž dusmīgas tantes un onkuļi, ber tajā sasmalcinātus medikamentus un visu laiku baidās no policistiem, kuri nez kāpēc tā arī neatnāk. Točkas, par laimi, ar laiku izzuda, savukārt ko citu izskaust tā arī neizdevās – kontrabandas cigaretes. Mūsu dzīvokļa virtuvē allaž mētājās dažādu iepriekš nemanītu krievu smēķu bloki. Es neredzēju cilvēku, kas apgādāja pagastu ar šīm pirmās nepieciešamības precēm, un to, kā tika veikti pirkumi, taču viņš vienmēr bija klātesošs – kontrabandists jeb, kā sacītu pirms 100 gadiem, šmugulētājs.

Tad man palika astoņpadsmit gadu un es pārvācos uz Rīgu. Likumam nepaklausīgu pilsoņu manā pasaulē kļuva tikai vairāk. Ūsaini kungi vilcienos neatļauti pārdeva saldējumu, kabatas lukturīšus un krustvārdu mīklas. Ja saldējums vasarā pārkarsētā vagonā liekas derīga un pat brīnišķīga ideja, tad pēkšņa nepieciešamība pēc kabatas lukturīša man joprojām nav izprotama. Taču esmu droša – ja reiz tos tirgoja, tātad pircēju netrūka. Ziņās vēlāk par šo tirgoņu fenomenu rakstīja: "Šie cilvēki ir ļoti gudri, viņi ar šo rūpalu nodarbojas gadiem. Lielākoties viņi pārvietojas Rīgas robežās pa vienai divām pieturām. Viņiem vienmēr ir biļete, līdz ar to konduktoram nav nekāda iemesla lūgt šo cilvēku izkāpt no vilciena. Viņi arī ir ļoti slīpēti, jo brīdī, kad atnāk konduktors un aizrāda, lai viņi izbeidz šo tirgošanos, viņi savāc visas savas mantas un pasaka, ka ir pasažieri." [2] Ātri vien pirmo reizi izdzirdēju arī leģendāro mantru, par kuru laukos bija klausīti vien nostāsti. "Spirķik, vodka, sigareti," čukstēja melni, vienaldzīgi stāvi autoostā un Centrāltirgū. Viņi bija īsti! Gāja laiks, nāca narkotikas. Kāds draugs atceļā no kroga aši iegāja mazā centra kebabnīcā, bet laukā iznāca ar maisiņu spaisa, par kura sastāvu tolaik jaunieši diemžēl īpaši neraizējās. Cits devās satikt savu gandžas dīleri. Mana izpratne par to, cik stingri ar abām kājām jāstāv likuma vienā vai otrā pusē, kļuva pavisam neskaidra, kad pati pirmoreiz, droši vien kādu divdesmit gadu vecumā, iegādājos sev nedaudz zālītes. Plašākā manas dzīves kontekstā šis notikums izrādījies tik mazsvarīgs, ka jebkādas tā detaļas esmu pilnībā aizmirsusi. Taču kopš tā laika arī es sapratu, ka nepakļauties noteikumiem ne vienmēr ir bailīgi. Jo īpaši tad, ja apšaubi vai neizproti to lietderīgumu.

Tagad mums ir internets, kurā, protams, bez šmugulēšanās neiztikt. Torenti piegādā nelegāli sadīlotas filmas, grāmatas, mūziku, videospēles. Pirmo reizi "BitTorrent" programmatūru ieraudzīju aptuveni 15 gadu vecumā, kad regulāri ciemojos pie klasesbiedrenes. Viņa bija kaislīga datorspēļu "Sims" un "GTA Vice City" spēlmane. Par spēļu likumīgu iegādi, protams, nebija ne runas, tāpēc varēju vērot, kā pēc dažiem klikšķiem viņas kompī pirātkuģis procentu pa procentam atnesa kāroto. Latvijā šādi iegūt failus nešķiet nekas nepieņemams. Un tad vēl ir "kriptotirgus" jeb melnais interneta tirgus, kurā var iegādāties ne tikai nelegālus audziņus un tabletes, bet arī, piemēram, ieročus vai viltotu naudu un dokumentus. Reiz pazinu kādu puisi, kurš šādā tumšā tīmeklī paša lietošanai un tālākpārdošanai pirka LSD. Datorā bija jāuzinstalē īpaša programmatūra, jāievada kaut kādas mistiskas skaitļu virknes un jānoorganizē ārzemju paciņas droša saņemšana. Sistēma, manuprāt, bija pārāk sarežģīta un riskanta dažu stundu dolbīšanās priekam, taču puisis pret savu rūpalu izturējās ar azartu un bija padomājis par pilnīgi visu, izņemot to, kā viņš justos, ja vienreiz iekristu policijas rokās.

Šobrīd esmu īslaicīgi pārcēlusies uz Berlīni, un narkodīleris ļoti daudzu jauno berlīniešu apziņā ir apmēram tas pats, kas frizieris vai zobārsts. Tev ir jābūt savējam. Jāsatiek savs īstais šmugulētājs, kurš apgādās ar apziņu mainošiem līdzekļiem droši un ātri. Man Berlīnē sava dīlera nav un nebūs, jo narkotikas mani gluži vienkārši garlaiko. Šeit pret tām neizturas kā pret ko ārkārtēju. Pirms mēneša Gorlicera parkā, kas ir Berlīnes slavenākā narkotiku iegādes vieta, parādījās jauna statuja – 3 metrus augsts "Pēdējais varonis", jauns afrikāņu izcelsmes vīrietis garā mētelī, kurš vienā rokā tur mobilo tālruni. Narkodīleris. Statujas autoram Skotam Holmkvistam, saprotams, neizdevās saņemt oficiālu atļauju tās novietošanai, tāpēc nācās šmugulēties un to nolikt neatļauti. Sabiedrība sašūmējās – kāpēc lai mēs glorificētu tirgoņus, kuri padara mūsu bērnus narkoatkarīgus un rada noziedzību? Opozīcija savukārt bija daudz nosvērtāka – statuja iemieso ideju par to, ka cilvēktiesības attiecas uz visiem, arī nelegālu narkotiku tirgoņiem. Tā nevis glorificē narkotiku lietošanu, bet gan mudina diskutēt par problēmas cēloni. Laimīgā sabiedrībā par narkomānu, dīleri vai abiem nekļūst.

Uršula Barda, kura 1919. gadā notirgoja zemniekam Jānim Liepiņam 7 pudeles ļurļaka, diez vai apzinājās sevi kā tālaika narkodīleri. Arī auzu uzpircējs, visticamāk, īpaši nereflektēja par to, ka viņa rūpals plaukst, jo Eiropu tolaik bija izpostījis kārtējais bezjēdzīgais karš. Taču skaidrs ir viens – viņi visi zināja, kas par to draud, taču vienalga riskēja. Tāpat kā riskēja Lipke, no geto vezdams laukā Rīgas ebrejus. Likuma pārkāpšana var vairot haosu un skumjas, tā var būt arī nevainīga kā vilcienā nopirkts kabatas lukturītis, bet reizēm tā kļūst par vienīgo ētiski pareizo rīcību. Šādi raugoties, piemineklis narkodīlerim varbūt nav pati amorālākā ideja. Īpaši, ja atceramies, kādi "diženu vadoņu" tēli ir slieti Eiropas pilsētvidēs. Nekas, par laimi, nav akmenī iecirsts.

[1] Latvijas Sabiedriskie Mediji. Jānis Šiliņš, "Ēdiens un karš – bads Latvijā 1919. gadā", 15.05.2019.

[2] Delfi. "PV bezspēcīgs cīņā pret saldējuma un žurnālu tirgotājiem vilcienos", 03.11.2012.

Justīne Vernera

Justīne Vernera (1992) ir ieguvusi maģistra grādu rakstiskajā tulkošanā un patlaban galvenokārt nodarbojas ar tulkošanu no angļu valodas. Ir publicējusi rakstus žurnālos "SestDiena", "Kino Raksti" un

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!