Komentārs
22.07.2019

Daži vārdi juceklīgas lasīšanas aizstāvībai

Komentē
0
Saglabā

Viena no retajām epizodēm, ko atceros no Šerloka Holmsa un doktora Vatsona sarunām, bija Holmsa teiktais – cik kaitīgi ir pārvērst savas smadzenes par bēniņiem, kur noglabā visu iespējamo cerībā, ka kaut kad varbūt noderēs. Vairāk nekā simts gadus vēlāk, labi apzinoties, cik juceklīgi un pavirši esam informācijas patērēšanā, liekas riskanti Holmsa tēzi apstrīdēt. Tomēr ierosinu nošķirt divas situācijas. Sistemātiskums ir bijis un būs nepieciešams – es nevaru spriest par, piemēram, sasniegumiem medicīnā, ja man nav priekšstata par cilvēka organisma uzbūvi. Tajā pašā laikā zināšanu avotu paplašināšana ir noderīga, pat apzinoties, ka šajā procesā grūti izvairīties no nejaušības, velta laika patēriņa un amatieriskas jūsmināšanās par "atklājumu", kas īstenībā nekāds dižs atklājums nav.

Šo domu vienkāršāk ilustrēt ar vairākiem piemēriem, kas radušies nepārprotami haotiskas lasīšanas rezultātā. Piemēru izvēles kritērijs: lai lasītājs viegli varētu pats iepazīties ar tekstiem internetā.

Nesen, lasot kādu publikāciju par mežģīņu vēsturi, paskaidrojumu daļā saskāros ar faktu, ka laikā, kad mežģīnes Eiropā tika darinātas ar rokām, viena kvadrātcentimetra radīšanai pat pieredzējušai amatniecei bija nepieciešamas septiņas stundas. Šo šķietami tehnisko piezīmi var interpretēt arī citādi, piemēram, 21. gadsimta cilvēks var labāk saprast, cik nepārprotama turības vizuālā pazīme laikabiedru acīs tolaik bija šādas mežģīnes.

Savukārt kāds tematiski specifisks teksts par baptistu attiecībām ar boļševikiem padomju Krievijā laika posmā no 1917. gada līdz 1922. gadam var izrādīties noderīgs, lai pārdomātu pieļaujamos kompromisus politiskās varas un ticīgo attiecībās vispār. Īsumā – daudzas cariskajai Krievijai netradicionālās reliģiskās grupas cerēja būt ieguvējas no lielinieku naidīgās attieksmes pret pareizticīgo baznīcu.

Gadās pārsteigumi, kas apliecina lasītāja zināšanu nepilnīgumu. Proti, lasot kādu pētījumu par jauno laiku cilvēku dienasgrāmatām un personīgai lietošanai domātām citas formas piezīmēm, nedaudz pārsteidza tādi ieraksti kā "naktī Humeliuss nāca man līdzi uz mājām, mēs gulējām blakus", "Frideriks Raihiners, mans kompanjons pie galda un gultā" un tamlīdzīgi. Nodomāju – negaidīta atklātība un tikumu brīvība 16. gadsimtā, taču kļūdījos, jo izrādās, ka gulēšana vienā gultā tolaik bija tāda pati komunikācijas vieta un forma kā, piemēram, saruna pie viena galda. Ar it kā marginālas tēmas starpniecību priekšstats par kāda laikmeta sadzīvi iegūst negaidītus papildinājumus.

Kāds ar Latviju saistīts piemērs: neteikšu, ka mani ļoti interesētu pagasttiesu darbs 19. gadsimtā, tomēr fakts, ka par sodāmu pārkāpumu tika uzskatīta arī otra nolamāšana, piemēram, nosaukšana par maitu, šķiet kā vērtīgs pienesums tā laika sabiedrības raksturošanai. Tāpat es nevarētu teikt, ka man personīgi liktos svarīgi noskaidrot, kā starpkaru periodā Latvijā tika organizēta patentu un preču zīmju aizsardzība, toties tas, ko ļaudis tolaik uzskatīja par reģistrēšanas vērtu jeb par vērtīgu izgudrojumu, gan ir interesanti.

Šādu piemēru mērķis ir norādīt, ka pierastās hierarhijas humanitārajās un sociālajās zinātnēs, manuprāt, ir apšaubāmas. Citiem vārdiem sakot, nav pamata, teiksim, politisko kustību vēsturi uzskatīt par svarīgāku vai "nopietnāku" nekā ēšanas vai ģērbšanās paradumu vēsturi. Militārie konflikti nav nozīmīgāki par sodu sistēmu un kārtības uzturēšanas praksi valsts iekšienē.

Te varētu jautāt, vai šī teksta autors, kā dažkārt saka, nelaužas atvērtās durvīs, jo nu jau vairākus gadu desmitus pētniekiem nav jāskaidro, ka ciemata vēstures analīze ir tikpat vērtīga, cik kādas dinastijas izpēte – vēstures ritējums nav ģeogrāfiski dalāms "centrā" un "perifērijā". Bet es runāju par pētnieku darba patērētāju un šādā kontekstā apšaubu mākslīgu hierarhiju neesamību. Droši vien savs lasītājs atrodas gan kāda Latvijas pagasta, gan Latvijā izdoto pavārgrāmatu vēstures pētījumam. Jautājums ir par to, vai indivīds, kurš interesējas par, piemēram, "Ulmaņa laikiem", ir gatavs – lai šo periodu pilnvērtīgāk izprastu – lasīt ne tikai par trīsdesmito gadu varas ekonomiskajām vai ārpolitiskajām aktivitātēm, bet arī par ikdienas marginālijām.

Savukārt gadījumos, kad mūsu iztēlotais lasītājs apsveicamā kārtā ir gatavs lasīt "krustu šķērsu", nav zināms, vai viņš saņems palīdzību šādas lasīšanas rezultātā iegūtā faktu krāvuma interpretēšanā. Vai pastāv platformas (žurnālu, interneta forumu, publisku lekciju utt. formā), kur eksperti atbildēs uz jautājumiem? Piemēram, cilvēks, kurš par latviešu politiskās nācijas veidošanos lasījis tekstus tradicionālajā modelī "jaunlatvieši – 1905. gada notikumi – 1918. gads" (atvainojos par ironisku vulgarizāciju), izlasa šādu faktu: "1854.–1855. gadā Kurzemei jāpiegādā 9693 rekrūši, savākti 6153 rekrūši; atpirkušies – 3540 (35,5%), ienesot Valsts kasē 1 062 000 sudraba rubļus." (Citēts no "Cilvēki un notikumi latviešu zemēs..") Vai viņš saprot lasīto, interpretējot to kā zīmi, ka 19. gadsimta vidū pretēji pierastajam priekšstatam ne visi latvieši bija trūcīgi, ja, kā izrādās, spēja mobilizēt šādus ievērojamus naudas resursus? Vai tas ir nepareizi? Jāinterpretē citādi? Interpretāciju iztirzāšana ir ļoti būtiska.

Labs piemērs ir profesora Andra Šnē lekcija pirms dažiem gadiem, kuras ietvaros viens no klātesošajiem jautāja, vai pareizticīgiem raksturīgo krustiņu atradumi Latvijas teritorijā jau "pirms Alberta" varētu nozīmēt pareizticības kā reliģijas klātbūtni šajā teritorijā; pilnīga, kā šodien moderni teikt, leģitīma interpretācija lasītajam. Taču Šnē piedāvāja citu interpretāciju – šādi krustiņi tikpat labi varēja būt augsti vērtēti kā rotājums, un tādējādi notika interesenta- neprofesionāļa un pētnieka dialogs. Es ļoti labi saprotu pētnieku nogurumu regulāri novērojamās situācijās, kur jautātāja interpretācijas vienīgais mērķis – lai kāda būtu tēma! – ir izteikt apgalvojumus par latviešiem, kas vienmēr ir bijuši karotāju tauta, vai to, ka 18. novembris nav nekādi svētki, vai kaut kā pamanīties nonākt līdz "ebreju jautājumam". Tas ir kaitinoši, tomēr acīmredzot, ja pētnieki vēlas ne tikai diskutēt par interpretācijām savā lokā, bet arī ar plašāku publiku, ar šādām blaknēm ir jārēķinās.

Rezumējot: interesentu-nespeciālistu vēlme zināšanu ieguvē ienest zināmu radošu haosu (vai daudzbalsību) ir visnotaļ apsveicama, savukārt pavisam skaisti būtu, ja viņiem būtu iespēja šajā ceļojumā iegūtos iespaidus salīdzināt ar ekspertu vērtējumu.

 

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!